Uldis Siliņš

ATSKATĪTIES, PASMAIDĪT

DP CAMP ALT-GARGE (1946) – IX

Sākums JG257

 

ĻERGAI PA PĒDĀM. Aprīļa mēnesī mūsu nometne piedzīvoja angļu militārās policijas kontroli. Meklēja ļergu. Latvijā šis produkts bija pazīstams ar dažādiem nosaukumiem, visparastākais bija „Dzimtene“, „Dzimtenīte“, „Grāvja asaras“, „Mežrozīte“ vai vienkārši kandža. Ja ir kāda atšķirība starp kandžu un ļergu, tad lūdzu piedodiet manu ignoranci. Tas bija laiks, kad dzimtenes mīlestību mēroja pudelēs. Ļergas brūzis, protams, bija, bet ārpus nometnes. Alt-Garges ļerga bija kvalitatīvs dzēriens, daudz pārāka par „Štukasu“ vai „Jū-jū“, filtrētiem no aviācijas benzīna. Pie ļergas dzeršanas bija jāievēro zināmi drošības soļi. Pēc norīšanas elpa bija jāpūš uz āru. Vēl mazliet par “Dzimteni” no manas puses:

No dienām senām, no dievturu laikiem,

Kad Gaismas pils kāpa caur dūmiem un tvaikiem,

Mūsu sentēvi prata bez māņiem un viltiem

Izdzīt ļergu no rudzu miltiem.

Zem Rāmavas ozoliem, kā jūs to zināt,

Māk letiņš ko brūvēt, viņš māk iztecināt,

Kam vēl tāda cieņa bij, ja atļauts man jautāt,

Kā dzimtenītei latvju tautā,

Kur no vienas vienīgas šļukas

Cilvēks grib lidot pa gaisu kā štukass

Ak, dzimtenīt.

Reiz UNRRA’s laikos, reiz DP dienās,

Kad baraka pils bij un bikses tik vienas,

Tad atkal no rudzu miltu maisa

Debešķīgs aromāts kāpa gaisā

Pile pa pilej, līdz varenā straumē

Plūda nacionāls produkts, mūsu spēks, mūsu laime.

No miltiem brūvēta, caur caurulēm dzīta,

Kā dzintars, kā raspiliens ziedā no rīta

Lai ar cik slikti, lai ar cik grūti,

Viens malciņš un dīpīts griež briesmām krūti.

Ak, dzimtenīt!

Šīs dienas dzēriens ir viskijs un brendijs,

Vai Martini glāzi tur rokās dendijs,

Kaut technologs tika nolikts un lamāts,

Viņš tomēr bij tautas esmes pamats.

Lai stāstam jaunai, visjaunākai audzei,

Kas mūsu tautu no briesmām saudzēj.

Lai vērpjam stāstus par Gaismas pili,

Par Kurzemes kalniem, kas zaigo tik zili.

Kas turēj pie dzīvības letiņu cilti?

Bij ticība, cerība, bet pamatā – milti.

Ak, dzimtenīt…

No Ulža Siliņa Ziemeļamerikas kaleidoskopa (1972)

Pēc skapīšu kontroles angļi aizveda sev līdzi pāris pudeles ļergas un vienu redzi zaudējušo. Nelaimīgais bija atradis melleņu zaptes pudeli un sācis to kratīt. Izsprādzis korķis un anglis, saņēmis pudeles saturu acīs, kliedzis: Mans Dievs, es esmu akls, es nevaru redzēt... Tas, protams, nekāds ģeniāls atklājums nav, ja cilvēkam pilnas acis ar melleņu savārījumu. Pēc tam angļi pudelēm vairs klāt neķērās. Otrs pārsteigums angļiem bija pie bērza atrastais sulu spainis. Tas tika pētīts, apostīts, fotogrāfēts un beidzot konfiscēts. Angļi būs domājuši: dullie letiņi tecina šņabi pat no kokiem! Pēc angļu aizbraukšanas atklājās, ka mūsu skapītī redzamā vietā stāv pudele ļergas. Neatceros, kā tā tur bija gadījusies. Neviens no manas ģimenes nedzēra. Arī es iedzēru tikai uz lieliem svētkiem.

Inženierim K. Grauzem bija lieliska ļergas recepte un augstvērtīga filtrēšanas metode. Un kā visiem zināms, pie ļergas filtrēšana ir alfa un omega. Grauzes filtrēto ļergu slavēja visi lietotāji, izņemot vienu angļu seržantu. Bet tas notika pēc lietošanas. Ļergas tecinātāji, kad viņus pārāk sāka valdīšana vajāt, pārcēlās uz grantsbedrēm aiz igauņu gala.

OKSFORDIEŠI. Vienu jauku dienu visus igauņus aizcēla prom uz Oksfordas nometni, un arī mana ģimene tika pie puses no savrūpmājeles. Bija divas istabiņas. Mājas otrā daļā sava ieeja un atkal divas istabeles. Tur dzīvo Arnolds un Irma Kalniņi ar savu mazo meiteni. Jauki cilvēki. Mēs pa divām istabām bijām bijām pavisam seši. Mēs dzīvojām „Igauņos“. Nosaukums palika visu nometnes laiku. Drīz aizbrauca arī leiši un atbrīvojās vēl vairāk vietas, bet daba necieš tukšumu un IRO administrācija vēl mazāk. Lietuviešu un igauņu vietā (1946.27.VI) mums pievieno Oksfordas nometnes iedzīvotājus, kurai arī ir sava ģimnāzija. Ar oksfordiešiem uz nometni atnāk arī viņu žurnāls Atbalss mežā. Nosaukums ir pavisam piemērots, jo Alt-Garge ir, ja nu ne tieši meža vidū, tad vismaz mežainā apvidū. Žurnāls Alt-Gargē sākas ar 38. un beidzas ar 43. numuru.

ALT-GARGE 1946. GADA PRESĒ:

MEŽINIEKI UN GRĀMATNIEKI

1500 Latviešu Alt-Garges nometnē.

Alt-Garges nometne atrodas uz paša Elbes krasta un otrā pusē ir jau krievu okupētā josla. Tā tagad ir tīra latviešu nometne ar apm. 1500 iemītniekiem. // Altgargieši jau no sākta gala cītīgi strādā mežu darbos, gādādami kokus Anglijai. Šo pasākumu vada nometnes priekšnieks inž. R. Rutks. Pakāpeniski visi darbi uzdoti latviešiem, tie strādā mežā, vada transporta ierīces, ceļamos krānus un iekraušanu kuģos. „Mežinieki”nometnē veido spēcīgu grupu. No viņu izpeļņas 10% nāk vispārības labā. Pārējie iemītnieki, atskaitot nespējniekus, gandrīz 100% iesaistīti nometnes apkopšanas darbos. // Meža darbus bija organizējuši arī šurp pārceltie Oksfordas nometnes latvieši tomēr pēdējos vairāk raksturo rosīgā darbība garīgā laukā, neskatoties uz samērā mazo iemītnieku skaitu. Tur bez bērnu dārza un pamatskolas bijusi organizēta arī ģimnāzija ar visām klasēm reālā un humanitārā novirzienā, tāpat mūzikas skola, dažādi kursi, regulāri priekšlasījumi. // No šo divu dažādu īpatņu krustošanas tad nu sagaidīja īstu brīnumbērnu. Pa daļai tas arī tāds solās būt, bet abu nometņu pilnīga saliedēšana vēl nav īsti notikusi un vēl viena otra plaisiņa būtu aizpildāma. // Teicamus panākumus devusi Kr. Brūna darbība literatūras piegādē. Nepilnu 3 mēnešu laikā Alt-Garges nometne saņēmusi grāmatas un laikrakstus par apm. 10 500 RM. Saņemto avīžu skaits no dažiem desmitiem pieaudzis uz 637 eksemplāriem. (..) Starp īpašiem pasākumiem Alt-Gargē jāatzīmē H. Berino vadītā mūzikas skola, inž. K. Krauzes foto spiestuve un mākslas studija J. Soikāna un A. Ozoliņa-Ozola vadībā. // Veikti priekšdarbi kursiem koka un materiāla apstrādāšanā, elektronikā, dažādos būvmācības amatos, koku šķirotājiem, apģērbu un apavu gatavotājiem, lauksaimniecībā, dārzniecībā un piensaimniecībā. // Pie nometnes savādībām jāpieskaita arī tas, ka diriģentam Brusubārdim, pārceļoties uz citurieni, kora vadība nav vis nonākusi komponista Haralda Berino rokās, kas diriģē bijušo oksfordiešu kori, bet uzkrauta vienam no komitejas locekļiem [manam tēvam M. Siliņam], kas stipri aizņemts arī kopdarbības kopā. Citādi te nav manāma parastā nevienprātība, slimība, par kuru dibināti vai nedibināti dzird sūdzamies citās nometnēs. (..) Saskaņu rada arī tas, ka komitejā jau trešo reiz ievēlētas tās pašas personas: R. Rutks, M. Siliņš, Arn. Kalniņš, Art. Kalniņš, Stiebris, Dr. L.Vītola, Krauklis (Nedēļas Apskats, Nr. 3, svētdien, 1946.5.X).

MŪZIKAS STUDIJA. Vai E. Saulīte-Renvalde bija beigusi konservatoriju, nezinu, bet viņai bija nometnē sava dziedāšanas studija un viņa piedalījās daudzos sarīkojumos kā soliste. Ļaužu valodās viņa tika pieminēta vairāk tāpēc, ka viņai bija jaunāks vīrs. Viņa bija liela komponista H. Berino cienītāja. Celles Ojārs atceras, ka Saulīte reiz visiem ģimnāzistiem pārbaudījusi dziedamās rīkles. Kā viņa bija tikusi klāt pie mūsu dziedamām rīklēm, man nav ne jausmas. Es it kā esot bijis vienīgais, kas pārbaudījumu izturējis, un šī bijusi gatava mani skolot.

Cik atceros, tad Ārijs Kučeris gāja pie viņas mācīties. Jā, viņa gribēja ievilkt studijā arī mani. Iztaisīšot no manis otru Kaktiņu. Man nebija ne intereses, ne vēlēšanām būt kaktiņam. Es gribēju būt centrs.

ALT-GARGES ĢIMNĀZIJĀ. 1946. gads arī manā dzīvē ienes pārmaiņas. Mācos katru brīvu brīdi kā traks, izņēmu pie P. Ziedaines daļēju 2. kl. ģeometrijas kursu, un man atļauj pāriet uz nākamo, t.i., 2. klasi un to nobeigt kopā ar pārējiem. Es, lai gan biju Rīgā iestājies klasiskajā ģimnāzijā, ātri konstatēju, ka man vairāk pa zobam reālais tips. Kāpēc es gribēju pārlēkt vienu gadu, īsti neatceros. Varbūt lai tiktu prom no Zariņu Vijas. Neizdevās. Uz nākamo klasi pārlēca arī Vija un Nadziņu Andrejs.

Īsi pēc oksfordiešu ierašanās mums ir kopējs Alt-Garges un Oksfordas skolu sarīkojums. Oksfordietis Juris Sinka, vēlākais Latvijas politiķis, uzstājas ar Hamleta monologu angļu valodā. Pusceļā monologs mazliet sašķobās. To be or not to be? Pēc acs iemešanas lapā – tālāk iet uz to be! Rute Brūna uzstājas ar Raiņa „Kalnā kāpēju” un tiek galotnē bez grūtībām.

Vēl mazliet par Juri Sinku. Beidzis Oksfordas universitāti ar maģistra gradu. Bijis Brīvās Latvijas atbildīgais redaktors, no LNNK ievēlēts 6., 7., un 8. Saeimā. Darbojies Ārlietu komisijā un Eiropas lietu komisijā u.c. Delegāts Eiropas Padomes Parlamentārā asamblejā. Miris.

Abas skolas apvienojas tikai pēc izlaiduma 1947. gadā. Sportā šī apvienošanās notiek agrāk. Tā tiekam pie jauniem skolas biedriem, jauniem skolotājiem. Pieminēsim tikai dažus. Tamāra Sinka, man liekas, īsti nedzīvoja uz šīs planētas un nesaprata, ka viņu apceļ. Viņa vienu brīdi mums pasniedza latviešu valodu. Viņai trūka autoritātes. Visgrūtāk Tamārai bija gājis Minsteres latviešu ģimnāzijā, kur daži skolnieki ar viņu klasē bija apgājušies neiedomājami cūcīgi. Mēs nekad neko tādu neatļāvāmies. Es pats domāju, ka apcelšanā biju sasniedzis diezgan lielu virtuozitāti. Mēs bijām draņķi, bet tai pašā laikā džentlmeņi. Reiz viņa stāsta klasē par kādu rakstnieku, kas dzīvojis Vec-Aucē. Es izliekos, ka uzmanīgi klausos un pamāju ar galvu. Tamāra to ievēro. – Ā, jūs zināt, kur ir Vec-Auce? – Jā. Taisni pretīm Jaun-Aucei. Milicu Gunārs savā domrakstā par Virzas dzeju raksta, ka Virza ir moderns dzejnieks. Kāpēc moderns? – Viņa dzejā tarkšķ pļaujmašīna. Es nezinu, kādu atzīmi dabūja Gunārs no Sinkas, bet es viņam devu pieci. Bijušais oksfordietis Ojārs Bušs savās atmiņās raksta, ka viens no iemesliem, kāpēc viņš 1947. gadā pēc 2. klases beigšanas atstājis skolu, esot bijusi Tamāra. Viņai nepatika manos domrakstos mani garie, Virzas parauga teikumi un tā man tika tikai trijnieks. Patiesībā es ar viņu vienmēr atrados „kara stāvoklī“. Protams, ar to jau nav sacīts, ka Ojārs nebūtu trijnieku pelnījis.

Viena no interesantākajām personām bija bijušais cara armijas palkavnieks, miertiesnesis P. Bumbers. Viņš visām klasēm mācīja vēsturi. Kā jau tā laika cara virsniekam viņam bija sieva krieviete, cik nopratām, nešpetna mamma, jo Bumbers sirdīgi propagandēja neprecēšanos, sevišķi meitenēm. Neprecaties, neprecaties, jaunkundzes…! Babānu Edīte, kurai bija savs modinātāja pulkstenis un tāpēc uzticēta stundas sākuma un beigu iezvanīšana visai rīta maiņai, prasa: Bet kā tad tu, Bumbiera kungs, apprecējies? Bumbers pārlaiž roku pār savu gludi skūto galvu un saka: Pārnācu no kara… biju noguris… Viņš bija neliela auguma, vienmēr ar brūnu portfeli padusē, neizsakāmi labsirdīgs un izpalīdzīgs indivīds. Kad mūsu humanitārās klases skuķi paziņo, ka viņiem jānodod tai dienā latīņu valodas tulkojums, kas nav izdarīts, Bumbers pārtrauc stundu un aiziet uz māju pēc vārdnīcas. Atlikušo stundas daļu viņš palīdz skuķiem tulkot. Kā tādu cilvēku var nemīlēt. Viņš runāja ar tādu sparu, ka pulverizēts siekalu mākonis šķīda uz visām pusēm un tuvu pretim sēdošiem bija pa reizēm jāapslaukās. Otra viņa īpatnība bija, ka viņa stundās nedrīkstēja čukstēt priekšā. Bija jāsaka priekšā pusbalsī, jo Bumbers bija pieradis, ka mēs klasē paskaļi sarunājāmies. Izsauc vienu mūjābeli pie tāfeles. – Kad sākās Lielais Ziemeļu karš? Johaidī! Pats sludina, ka vēsture ir jāsaprot, un nu uzreiz prasa skaitļus! Tā kā izsauktajam mute neveras un pēc visām pazīmēm arī nevērsies tuvāko dienu laikā, viens laipni pačukst gadu priekšā. Bumbers to dzird. – Nesakiet, nesakiet priekšā! Cilvēks zin… cilvēks zin… Jā? Ne šitas cilvēks!

Balss skaļi: 1700. gadā, tu, auna galva! Skaitlis tiek no izsauktā atkārtots, Bumbera prieka sauciena pavadīts par cilvēka labām zināšanām. Nākamais jautājums jau ir vieglāks un uz to nav ilgi jāgaida. – Kas notika 1700. gadā? –

Ē… Lielais Ziemeļu karš? – Cilvēks zin! Cilvēks zin! Sēdieties! Pieci! Pieci!

Brūna Rute atceras, ka Bumbers kļuvis slavens ar savu klases darbu, ko viņš uzdevis pēc tam, kad direktors Frīdenbergs viņam uzbrucis par nekvalitatīvas stundas pasniegšanu. Nezinu, kas viņu bija nosūdzējis, ka viņš tikai stundās gatavo savu tēzi maģistra grādam un skolniekiem atļauj darīt ko grib. Tā jau arī bija. Viņš ienāca klasē un noprasīja: Vai jūs nākošai stundai esat mājas darbus sagatavojuši? Ja nē, tad dariet to.

Lai pierādītu, ka viņa saliktās atzīmes ir pareizas, viņš uzdeva klases darbu – veselu rindu jautājumu divām grupām. Katrai grupai savs. Pie lielajiem galdiem visi izsēdināti pa diviem – katrs no savas grupas. Mēs ātri aptvērām, ka vienas grupas atbildes ir otras grupas jautājumos. Protams visi „zināja” pareizās atbildes. Nu kā lai neliek labu atzīmi? Cilvēks taču zina, viņš esot taisnojies direktoram. Ja stunda draudēja notikt, kā tai bija jānotiek, mēs viņu mēģinājām dabūt pie piedzīvojumu stāstīšanas. Ja izdevās, tad lielā puse no stundas (40 minūtes) bija pagalam kā likts. Un kur tad burvīgie stāsti no paša dzīves!

Vienu dienu redzam pa gabalu – deg mūsu skola! Skrienam pie ugunsdzēsējiem lūgties, lai nu nebrauc dzēst! Lai nodeg! Nodeg ar. No rīta ejam skatīties – nekā! Nodegusi blakus māja...

Man žēl, ka es tik maz atceros no stāsta par viņa tikšanos ar spoku. Vēl šodien nevaru izšķirties, vai tas bija vai nebija mednieka stāsts. – Viņš kā jauns virsnieks atbraucis uz kaut kurieni ciemos. Tā bijusi liela māja ar caurstaigājamām istabām. Bijis viens pats mājās, kad izdzirdis blakus istabā troksni un gājis skatīties. Tur neviena nav bijis, bet blakus istabā kāds smējies. Viņš sācis skriet smējējam pakaļ no vienas istabas otrā. Dzirdējis tikai smieklus un soļus. Bumbers domājis: Ar šito tēviņu nebūs pa jokam! un vilcis ārā revolveri. Lai nogrieztu smējējam ceļu, viņš aiz sevis aizslēdzis istabas durvis, bet kad nonācis atkal pie aizslēgtajām durvīm no otras puses, redzējis, ka durvis bijušas izgāztas un durvju stendere pa pusei noplēsta. Bože moi! Un tad man ar kaunu jāatzīstas, ka es, zaldāta cilvēks, metos bēgt! Bumbers nobeidza.

Viņam bija dēls Pauls – īpatnis, bet viņam pietrūka tēva šarma. Arī viņš aizgāja uz Baltijas universitāti. Tikai nesen uzzināju, ka viņš karā bijis kontuzēts. Nu jau sen kāds cits ir Babānu Edes vietā izzvanījis vecā Bumbera vēstures stundu. Lai tev vieglas smiltis, Bumbera kungs!

Haralds Berino pasniedz dziedāšanu. Mēs tiekam mudināti iet dziedāt nometnes jauktajā korī. Tas pats notiek arī Dēdelsdorfā. Berino ir dzimis džentl­menis. Maza auguma, kautrīgs, vienmēr mazliet salīcis, ādas portfeli padusē. Pēc pāris šņabjiem Berino kautrīgums pazuda.

Kādā Vecgada vakara ballē Alt-Gargē spēlēja vācu kapella. Starpbrīdī pie klavierēm piesēdās Berino un sāka ugunīgi spēlēt kādu dejas gabalu, kas izklausījās pēc bugi-vugi. Vācu klavierniekam palika mute vaļā: Mensch, du spielst ja ganz gut! Savā dienas grāmatā atradu ierakstu: Atceros, ka H. Berino Dēdelsdorfā, iesilis no pāris šņabjiem, mācās man virsū ar cigaretēm, lūgdamies, kaut vai lai vienu soroku paņemot. Dēdelsdorfā, lai Berino iznāktu vairāk apmaksātu stundu, mums bija obligāti jāmācās mūzikas teorija. Ļoti vērtīgs priekšmets, bet ne tādiem zeļļiem kā mums. Mēs ātri uzķērām, ka mūsu intereses trūkums Berino ir pilnīgi vienaldzīgs. Viņš darīja savu, un mēs savu. Vienīgais, kas ko iemācījās, bija Nadziņu Andrejs.

Mācītājs Nikolajs Ozols izglīto vecāko klasi ticības mācībā, ētikā un psiholoģijā. Ne Sautiņa, ne Lazdas vairs nometnē nav. Vīriešiem rokdarbus māca Jānis Vasermanis, četru meitu tēvs. Vecākā iet manā klasē. Viņam Alt-Gargē bija sava kokapstrādes darbnīca. Viņš tādiem kā man, kas neko lielu negribēja darīt, to arī atļāva. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc mēs viņu cienījām. Mazliet pavirpojām un tas viss. Bija puikas, kam tā lieta interesēja – tie pagatavoja novusa galdu un kādas mēbeles skolai. Viņa darbnīca bija ārpus nometnes, vācu krodziņa tuvumā. Tas deva brīnišķīgu iespēju nokavēt pusi no latviešu valodas stundas pie Tamāras Sinkas. 15 minūtes kafejnīcā, dzerot Brause mit Schuss (vājo alu ar limonādes piejaukumu) un 10 minūtes atpakaļceļā tālākai izglītībai atstāja ļoti maz laika. Vasermaņa darbnīca bija kā Dieva sūtīta. K. Mīlenbachs, valodnieka Mīlenba­cha dēls, mācīja angļu valodu. Pēc profesijas inženieris, ko pats teicās visvājāk zinām. Viņš noteikti bija vislabākais angļu valodas pratējs nometnē. Reiz tulkojām Hamleta monologu.

Ko nozīmē: There is the rub? Mīlenbachs: Tur ir tas suns aprakts. Kārlis Valdats (Kažiņš) pasniedza ģeogrāfiju. Viņš apprecēja Šmita Līviju, manu klases biedreni. Arī viņi atbrauca uz Austrāliju. Tagad miris. Man šķiet, Kažiņš, kā viņu saucām, nāca M. Smuļko vietā. Pēdējais pasniedza ģeografiju un kosmografiju.

SKAUTI. Mēs ar Stepiņu un Evaldu tikām daudz runājuši par iestāšanos skautos. Es arī biju gatavs stāties iekšā, bet tad man uzausa gaismiņa, ka mēs nebūsim kopā. Viņi būs roveros un es skautos? Nē, paldies! Es paliku uzticīgs mazpulkam. Nezin, kā Stepiņam ar Evaldu gāja ar tām „klintīm“, vismaz viena man likās smieklīga. Noskatījos arī skautu ugunskuru, kas ar saviem runas kora saucieniem un skautu jokiem man likās garlaicīgs. Skautu vienību Alt-Gargē noorganizēja Roberts Krims. Vēl ar skautiem strādāja Tālivaldis Lesītis, kas, Krimam aizbraucot, pārņēma vadību, Evalds Paeglis un Tālivaldis Stūresteps. Ar mazskautiem darbojās Roberts Balodis. Alt-Garges vienība saucās Sidrabenes 33. skautu vienība. Kokneses 18. gaidu vienību nodibināja vadītāja L. Cauka ar vadītājām S. Cēderi un L. Rātfelderi. 25. aprīlī pie Alt-Garges skautiem ar kuģīti ierodas ciemos Saules nometnes Pērses 5. skautu vienība. Altgargieši viņus saņem ar saucienu: Sveiki, Saules brāļi! – kas skan negribēti komiski.