Jaunā Gaita nr. 280. Pavasaris 2015
Ainārs Zelčs
ABRENE 2002
Ja Otrais pasaules kaŗš nebūtu bijis...
* * *
Jaunieši pāriet dzelzceļa sliedēm, pa Mazo ielu šķērso Jāņa Čakstes ielu, un ir tikuši uz Baltās ielas, kuŗas galā stalti paceļas jaunais tautas nams.
Abrenes pilsēta ir augusi divos virzienos, – pāri Rītupei uz Augšpils pusi, un uz ziemeļrietumiem, uz Purvmalas pusi. Pilsēta ir celta uz divu pagastu zemes, dzelzceļa līnijai Daugavpils-Rītupe tikpat kā sakrītot ar šo pagastu kopējo robežu.
Iereibušie puiši bravūrīgi slāj pa ielas vidu. Ka netiek kārtībniekam nagos; ballītes vietā tad būs tuptūzis apriņķa 1. policijas iecirknī Kalpaka ielā 10.
Dzelzceļa stacijai pa to laiku tuvojas vilciens, gausākā gaitā, bet nepieturot. Tas nav pasažieŗu vilciens, kuŗam pienākot, vietējā jaunatne mēdz salasīties pie stacijas. Šis vilciens aizdun uz Rītupes pusi, vilkdams platformas ar tankiem un bruņumašīnām. Ē, bleķa bundžas! – tītina Džerijs, atskatīdamies un pa namu spraugām redzēdams, ko vilciens aizved. Par tādiem vārdiem puiši smej atzinīgi, bet Aivara seja pārakmeņojas, un pierē ievelkas dusmu rievas.
Kas te notiek?!... Viļakā apķēpāts skaistais Abrenes vārds; pie Karigavas braucējus apšauda ar bultām; Upmalē saduŗ riepas kārtībnieka automobilim; pazīstami jaunieši sāk izsmiet savu armiju. Tie ir mūsu tanki! – Mūsu, mūsu, teic Džerijs samierinoši, jo ir ievērojis, kā Aivars pārmainās. Džerijs jūt cieņu un draudzību pret veco klasesbiedru.
Bet nu ir drusku jāiztirzā
aplamā „čangaļu un čiuļu” lieta. Ko nozīmē šie vārdi, ar kuŗiem apsaukā letgaļus un pārējos latviešus? Par čangali senos laikos esot saukts tāds labības kūlis, kuŗa vārpās maz graudu, kam graudi izbiruši. Bet kuŗš to var apstiprināt?... Un par čiuļa vārdu nav nekas zināms. Bet līdzko starp vieniem un otriem rodas domstarpības, tā ne saukts, ne aicināts, un parasti klusībā pateikts, atskrien viens vai otrs no šiem apsaukāšanās vārdiem. Tauta ir viena un vienota, un tomēr šad un tad pakašķējas. Bet tā notiek arī kurzemniekam ar kurzemnieku, zemgalietim ar zemgalieti, vidzemniekam ar vidzemnieku, un latgalietim ar latgalieti.Tātad, Aivara tēvs var tikt apsaukāts par čangali, bet māte par čiulieti. Kad Abrene vēl tikai sāka rasties, kad to līdz 1938. gada 1. aprīlim vēl sauca par Jaunlatgali, tad uz šo jauno austrumpuses apriņķa pilsētu valsts ir sūtījusi savus ierēdņus un robežsargus, un agrārreformas laikā piešķīrusi apkārtējo zemi arī latviešu bezzemniekiem no valsts rietumu daļas, un līdz ar šo iekšējās kolōnizācijas vilni Abrenē nokļuva Aivara mātes vecāki.
Džerijam tā nav. Gan viņa tēvu, gan māti – abus var apsaukāt par čangaļiem. Tēvs cēlies no Kacēnu pagasta, māte dzimusi Gauru pagasta Punduros, netālu no Punduru stacijas. Džerijs savukārt ir dzimis Abrenē un ir īsts, pavisam īsts abrenietis, bet Aivars, no tik īstu abreniešu viedokļa raugoties, var tikt atzīts par tādu, kas nav īsts abrenietis. Šīs lietas ir ļoti sarežģītas. Tām ir saknes, kas dziļi iestiepjas pagātnē.
* * *
Sūdzību skaits vairojas un vairojas. Varētu domāt, ka algām paliekot lielākām un darba apstākļiem labākiem, tā nevajadzētu notikt, un tomēr tā notiek. Darba inspekcijas inspektori krīt vai no kājām, apmeklējot daudzās vietas, uz kuŗām izsaukti. Nepareizi aprēķinātas virsstundas, algas, atvaļinājumi – tādas ir parastās sūdzības. Pēdējā laikā dažviet pieņemto darbinieku pat atlaiž bez uzteikuma. Nebūšanas cītīgi meklē polītiskie sāncenši un izmanto propagandai.
Bet vai paši tie mācētu rīkoties labāk?! – Pamatalga, ģimenes piemaksa, 13. mēneša alga, – nudien, Latvijas republikā strādājoši pilsoņi tiek cienīti!
Vai ir jau saņemti visi priekšlikumi pensiju likuma grozījumiem? tautas labklājības ministrs jautā referentei. – Vēl nav. – Zaļmanis dabūs sukas! Atgādiniet viņam, ka tā lieta jānokārto jau līdz trešdienai! Sociķi nāk virsū kā melna nakts! – Kā jau pirms vēlēšanām.
Saeimas vēlēšanas notiks 2001. gada oktōbŗa mēneša pirmajā svētdienā un sestdienā pirms tās, un šoreiz zemsavieši rēķinās ar sakāvi. Partija ir valdījusi tikpat kā 60 gadus pēc kārtas – kaut kas neiedomājams parlamentārā iekārtā! Un tā ir labi valdījusi, rūpējoties par mieru un kārtību, un labklājību, un saimniecisko uzplaukumu, kas nepavisam nav viegli panākams. Kopš 1921. gada 26. janvāŗa, kad jauno Latvijas republiku pēc visiem pantiem ir atzinušas vecās valstis, saimnieciskā laukā ir sākusies nerimstoša, apslēpta sacensība ar šīm valstīm. Bet pamēģini sacensties, kad bagātākais uzspiež savus noteikumus!... Tikai tautas grūts, neatlaidīgs darbs ir bijusi vienīgā priekšrocība tādā sacensībā.
Vai tauta beidzot piekususi?... Diezin vai. It visur pensijā aizgājušo vietā stājas jaunatne, kuŗu grūtības nespēj nomākt. Tautā nav zudis darba tikums; tā nav aptaukojusies no labas dzīves. Protams, te nav un nebūs Šveice – bet te ir bijusi un vienmēr būs Latvija! Tauta laikam grib pārmaiņas... Šķiet, ka tā beidzot var noticēt opozicijas gadu desmitiem skandētiem saukļiem, ka sociāldemokrati un citas, mazākas partijas mācēs rīkoties labāk. Labāk... Tautsaimniecībā pēdējā laikā sāk parādīties nenoliedzamas krizes pazīmes... Daudz gaŗāki paliek Sociālās apgādības departamenta bezdarbnieku saraksti... Citās rietumu valstīs nav labāk, bet gan sliktāk. Kāds ir pamatīgi pārspekulējies... Neapšaubāmi, ir iestājusies saimnieciskā krize.
Un tomēr, cik tāls šķiet tas laiks, kad 1938. gadā kvalificēta strādnieka dienas algas likme ir bijusi 4,65 lati. Labklājības ministrs labi zina tagadējos skaitļus, un nokrekšķinās labpatikā. Tad viņš iemalko smaržīgu kafiju. Tolaik viens kilograms pupiņu kafijas ir maksājis 6,03 latus...
Turpinājumā Aināra Zelča jaunā darba atsevišķi fragmenti, kuros saglabājam autora rakstību. Par Aivaru Zelču skat. JG276:10.