Ritvars Jansons

LATVIJAS PSR DROŠĪBAS IESTĀDES – OKUPĀCIJAS REŽĪMA MUGURKAULS

 

DROŠĪBAS IESTĀŽU IZVEIDOŠANĀS 1943.-1944. GADĀ. Otrā pasaules kara gados nacistu neokupētajā PSRS teritorijā tika veidotas represīvās iestādes darbībai LPSR. 1943. gadā pēc PSRS militārajiem panākumiem PSRS drošības iestādēm pavērās plašākas iespējas pretizlūkošanas darbībai Vācijas armijas aizmugurē un no tās atkarotajās teritorijās. Centralizētais Iekšlietu tautas komisariāta (IeTK) aparāts vairs nebija piemērots dažādu pretizlūkošanas un izlūkošanas uzdevumu veikšanai. Tādēļ Valsts aizsardzības komiteja, Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālā komiteja (CK) un PSRS Tautas komisāru padome 1943. gada aprīlī pieņēma lēmumu par PSRS IeTK reorganizāciju, no IeTK atsevišķi nodalot valsts drošības struktūrvienības.

Tā paša gada septembrī Krievijā, Pavlovo Posadā, sāka veidot arī LPSR Valsts drošības tautas komisariāta (VDTK) operatīvo grupu, kurā iesaistīja no Latvijas evakuētos drošības iestādes darbiniekus. Īpašos kursos mācīja jaunos drošības iestāžu darbiniekus. No 1943. gada decembra līdz 1944. gada jūlijam operatīvo grupu vadīja Alfons Noviks, kurš vēlāk atjaunotajā Latvijas Republikā tika notiesāts par noziegumiem pret cilvēci un genocīdu. 1944. gada martā PSRS VDTK iecēla Noviku par LPSR VDTK komisāru. LPSR VDTK darbību sāka 1944. gada jūlijā, PSRS otrreiz okupējot (reokupējot) Latviju. To izveidoja LPSR VDTK operatīvās grupas darbinieki. Atsevišķas LPSR VDTK operatīvās grupas tika nosūtītas uz Latvijas apriņķiem. Tās kļuva par kodoliem, ap kuriem 1944. gadā veidojās LPSR VDTK apriņķu daļas Latgalē, Vidzemē un Zemgalē. LPSR VDTK apriņķa daļas visā Latvijā darbu sāka tikai pēc karadarbības beigām Kurzemē 1945. gada 8. maijā.

PSRS UN LPSR REPRESĪVO IESTĀŽU VEIKTĀ LATVIJAS TERITORIJAS „TĪRĪŠANA” 1944.-1945. GADĀ. Reokupācijas laikā tūlīt pēc sarkanās armijas ienākšanas 1944.-1945. gadā Latvijā darbojās padomju represīvās iestādes: PSRS IeTK un tās karaspēks, VDTK un Aizsardzības komisariāta galvenā pretizlūkošanas pārvalde SMERŠ. PSRS un LPSR drošības iestāžu (arī LPSR VDTK) darbību no Vācijas armijas atkarotajā teritorijā noteica dažādas PSRS IeTK un PSRS VDTK pavēles, kā arī direktīvas. PSRS represīvo iestāžu pievēršanos Latvijas iedzīvotāju un tās teritorijā mītošo personu pastiprinātai pārbaudei un represēšanai, veicot tā saukto Latvijas teritorijas „tīrīšanu”, noteica vēsturiskie apstākļi:

– Latvija nonāca PSRS sastāvā 18 gadus vēlāk nekā vairums citu PSRS republiku,

– komunistiskā režīma īsais valdīšanas laiks 1940.-1941. gadā,

– sovjetizācijas otrreizēja uzsākšana līdz ar Latvijas reokupāciju 1944. gadā,

– 40. gados un līdz 50. gadu vidum sabiedrībā vēl bija dzīvas atmiņas par neatkarīgo Latvijas Republiku, tajā valdošajām vērtībām (krasi atšķirīgām no PSRS ideoloģijas sludinātā šķiriskuma principiem),

– Latvijas iedzīvotāju viengabalainais nacionālais sastāvs, beidzoties Otrajam pasaules karam (lielākā daļa bija latvieši),

– sabiedrības (īpaši laucinieku) nelielais atbalsts okupācijas režīmam Latvijas reokupācijas laikā.

No 1944. gada jūlija LPSR VDTK un IeTK ar savu aģentu palīdzību apzināja sarkanās armijas aizmugurē palikušos latviešu leģionārus un citas Vācijas armijas militārpersonas, policistus, nacistu okupācijas laika amatpersonas, sarkanās armijas dezertierus, nacionālās pretošanās kustības dalībniekus un viņus represēja.

Lai veiktu teritorijas „tīrīšanu”, 1944.-1945.gadā Latvijā darbojās PSRS IeTK/VDTK operatīvie sektori. 1945. gada sākumā darbojās seši PSRS IeTK/VDTK operatīvie sektori. Tos vadīja pieredzes bagāti no Maskavas iesūtīti represīvo iestāžu darbinieki. Operatīvo sektoru pakļautībā bija nodotas arī PSRS IeTK karaspēka apakšvienības, kas atradās Latvijā.

Kā liecina 1944. gada 8. janvāra PSRS iekšlietu komisāra Lavrentija Berijas ziņojums par PSRS IeTK karaspēka darbību sarkanās armijas aizmugurē 1943. gadā, PSRS IeTK karaspēks „ienaidnieka aģentūru, Dzimtenes nodevējus, nodevējus, bandītus, dezertierus, vācu okupantu ielikteņus un atbalstītājus un citus noziedzīgus elementus nodeva IeTK, VDTK un SMERŠ pretizlūkošanai, kuri atradās attiecīgajā teritorijā”.

PSRS represīvo iestāžu represēto cilvēku skaits kopš 1944. gada jūlija, kad Latvijā ienāca sarkanā armija, līdz 1945. gada 20. janvārim sasniedza 5223 cilvēkus. No tiem Rīgā represēti 962, bet piefrontes joslā – 542 cilvēki.

1945. gada 11. janvārī tika izdota PSRS IeTK pavēle nr. 0016 par pasākumiem, lai sarkanās armijas aizmuguri „attīrītu” no ienaidniekiem, kā arī nozīmētu PSRS IeTK pilnvarotos sarkanās armijas Baltijas, Baltkrievijas un Ukrainas frontēs. Lai uzdevumu varētu izpildīt, IeTK/VDTK, SMERŠ un IeTK karaspēkam vēl palīgā nosūtīja 9024 PSRS IeTK karaspēka pulku militārpersonas.

Pēc Vācijas armijas kapitulācijas Otrajā pasaules karā komunistiskais režīms lielu uzmanību pievērsa ne tikai bijušo Vācijas armijas militārpersonu, bet arī to Kurzemes civiliedzīvotāju, kuri ilgāku laiku bija atradušies nacistu okupētajā teritorijā, represēšanai.

PSRS IeTK/VDTK, SMERŠ un IeTK karaspēks koordinēti darbojās arī tad, kad sarkanās armijas Ļeņingradas frontes formējumi pēc 1945. gada 8. maija iegāja visā Kurzemes teritorijā.

Sarkanā armija, PSRS un LPSR represīvās ie­stādes, PSRS IeTK iekšējā karaspēka Ļeņingradas frontes aizmugures „attīrīšanas vienības” Kurzemē izvērsa plašas politiskās represijas – totālu teritorijas pārbaudi, pielietojot tādas represēšanas formas, kādas citos Latvijas novados neizmantoja (vairākkārtēja teritorijas „tīrīšana”, iedzīvotāju filtrēšana).

Karaspēka vienības izvietojās ķēdēs un sistemātiski pārstaigāja Kurzemes teritoriju, aizturot un nogādājot filtrēšanas punktos visus 16-60 gadus vecos vīriešus – Kurzemes iedzīvotājus, bēgļus, bijušās Vācijas armijas militārpersonas, vācu gūstā nonākušos sarkan­armiešus u.c. Bēgšanas gadījumā viņi tika nogalināti. Uz vietas bija jāiznīcina personas, kuras veica diversijas un terora aktus. Pēc pārbaudes IeTK nometnēs bija jāatstāj sevišķi bīstamo kategoriju cilvēki. Tālākai filtrēšanai citviet PSRS teritorijā no Latvijas tika izvesti vismaz 58 410 cilvēku.

No 1945. gada maija līdz 1945. gada decembrim Latvijā represīvās iestādes politisku iemeslu dēļ arestēja 6450 cilvēku.

Salīdzinot pa mēnešiem, vislielākais skaits arestēto – 1777 – bija maijā, tātad pēc Vācijas armijas kapitulācijas. Lielais arestēto skaits izskaidrojams ar Kurzemes „tīrīšanu”.

Latvijā, kuru bija okupējusi PSRS, situācija represiju pielietošanā pret „kara noziedzniekiem” un „kolaboracionistiem” atbilda kopējai tendencei Padomju Savienībā. Represējamos izvēlējās okupācijas vara, tos tiesājot pēc okupētājvalsts kriminālkodeksa.

LPSR okupācijas režīms atbrīvojās gan no cilvēkiem, kuri bija pastrādājuši reālus kara noziegumus, gan no „buržuāziskajiem nacionālistiem”, kuru atrašanās nacistu okupētajā teritorijā vien jau radīja drošības iestāžu interesi. Vēl neaplēsts, bet tūkstošos mērāms cilvēku skaits tika notiesāti kā „vāciešu atbal^­stītāji”, „dzimtenes nodevēji”, tātad „kolaboranti”, vai izsūtīti kā šo kategoriju ģimenes locekļi vai vienkārši tautības dēļ (pavisam no 1944. gada jūlija līdz 1945. gada decembrim politisku iemeslu dēļ Latvijā arestēja 18 340 cilvēku). Atbrīvoties no „vāciešu atbalstītājiem” un „dzimtenes nodevējiem” bija ieinteresēta gan PSRS centrālā vara, gan vietējā komunistu elite. Maskavai „buržuāziskie nacionālisti” traucēja ātrāk veikt LPSR sovjetizāciju, bet vietējai kompartijas elitei represijas lielā mērā garantēja dalībnieku tīrību republikas administratīvajā un saimnieciskajā pārvaldē.

Atbilstoši politiskās neuzticamības principam iznīcinot vai turot ieslodzījumā (visbiežāk 19-45 gadu vecus vīriešus), okupācijas režīms neitralizēja tos Latvijas iedzīvotājus, kuri potenciāli varēja izrādīt jebkāda veida, arī bruņotu pretošanos. Tā tika apsūdzēti tūkstošiem nevainīgu cilvēku, kuri pēc starptautisko tiesību standartiem nebija veikuši krimināla rakstura noziegumus.

 

Turpinājums JG282

 

Vēsturnieka Ritvara Jansona doktordarbā (aizstāvēts Latvijas Universitātē 2009. gadā) Latvijas PSR drošības iestāžu darbība un loma okupācijas režīma nostiprināšanā 1944-1956 analizēta PSRS drošības iestāžu reģionālo struktūrvienību – LPSR drošības iestāžu – darbība. Ar terminu „drošības iestādes” apzīmētas iestādes, kas PSRS totalitārisma sistēmas apstākļos nodrošināja valsts drošību un valsts iekārtas neaizskaramību, veicot izlūkošanas un pretizlūkošanas darbības, kā arī valsts iekārtas politisko apdraudētāju represēšanu un neitralizēšanu. Latvijas PSR drošības iestāžu darbība bija nesaraujami saistīta ar PSRS drošības iestāžu darbību PSRS notiekošo politisko pārmaiņu, Otrā pasaules kara norises, PSRS represīvā mehānisma pārmaiņu dēļ. Pārmaiņas PSRS drošības iestādēs automātiski ietekmēja LPSR drošības iestāžu darbību. Dr. Ritvara Jansona pētījuma kopsavilkums pārpublicēts ar autora atļauju no VDK / Post Scriptum Nr. 2015. Skat. arī LOM mājaslapu.