Jaunā Gaita nr. 282. Rudens 2015
Ritvars Jansons
LATVIJAS PSR DROŠĪBAS IESTĀDES
– OKUPĀCIJAS REŽĪMA MUGURKAULS
LPSR DROŠĪBAS IESTĀŽU DARBĪBA. No 1940. līdz 1956. gadam LPSR drošības iestādes darbojās kā PSRS drošības iestāžu reģionālās struktūrvienības Latvijas PSR. To darbību noteica šādi faktori:
– LPSR drošības iestāžu autonomija bija ierobežota, jo tās atradās centralizētā PSRS drošības iestāžu sistēmā, kas tika izveidota ar PSRS likumdošanas un normatīvo aktu palīdzību;
– LPSR drošības iestādēm obligāti bija jāpilda PSRS drošības iestāžu pavēles un norādījumi, neapšaubot šo pavēļu likumību vai noderību LPSR drošības iestādēm; PSRS valdošais totalitārais režīms noteica vertikālu varas sistēmu, tāda pastāvēja arī drošības iestādēs, kuru īpašais iekšējais režīms un slepenības statuss vēl papildus nodrošināja precīzu pavēļu izpildi un nepieļāva nepaklausību;
– tā kā pārsvarā PSRS un LPSR drošības iestāžu uzdevumi būtībā bija identiski, izmaiņas PSRS drošības iestāžu darbībā kopumā un katrā drošības iestāžu darbības nozarē atsevišķi automātiski ietekmēja arī LPSR drošības iestāžu darbību.
Neskatoties uz šiem faktoriem, Latvijas PSR drošības iestādēm piemita arī atšķirīgas darbības iezīmes, un darbība vairākās jomās atšķīrās no vairuma citu PSRS drošības iestāžu reģionālo struktūrvienību darbības. To noteica Latvijas vēsture un ģeogrāfiskais izvietojums, pievēršanās masveida represijām Latvijas teritorijā 1944.-1945. gadā – laikā, kad tādas nenotika lielākajā daļā citu sarkanās armijas iekaroto un PSRS iekļauto teritoriju. Tieši 1944.-1945. gadā, nevis 1949. gada deportācijas laikā, komunistiskā režīma represijas Latvijā sasniedza savu apogeju. 1944.-1945. gadā politisku iemeslu dēļ tika represēti vismaz 78 268 Latvijas iedzīvotāji.
Teritorijas „tīrīšanā” lielākoties tika izmantotas PSRS institūcijas un resursi. PSRS drošības iestāžu operatīvie sektori, SMERŠ daļas un LPSR drošības iestādes 1944. gada beigās – 1945. gadā Latvijā darbojās kopīgi, veicot „tīrīšanu no pretpadomju elementiem” – padomju režīmu reāli apdraudošu un iedomātu ienaidnieku masveida represēšanu. Tikai no 1946. gada LPSR drošības iestādes Latvijā darbojās relatīvi patstāvīgi – bez PSRS operatīvo sektoru palīdzības. Tas pierāda LPSR drošības iestāžu lielo atkarību no PSRS drošības iestādēm.
Teritorijas „tīrīšana” sarkanās armijas tikko iekarotajā teritorijā nebija nekas īpašs arī fronšu aizmugurē pašā PSRS teritorijā. Taču Latvijā 1945. gadā teritorijas „tīrīšanai” bija spēkā tās pašas pavēles un līdz ar to arī paņēmieni, kādus PSRS pielietoja okupētajā Otrā pasaules kara pretinieka – Vācijas – teritorijā. Citās PSRS teritorijas daļās nenotika tik pamatīgas vairākkārtējas teritorijas „tīrīšanas” kā 1945. gadā Kurzemē.
Latvijā atšķirībā no pārējās PSRS teritorijas, 1945. gadā civiliedzīvotājus ilgstoši turēja filtrācijas-pārbaudes punktos. 1944.-1945. gadā fronšu aizmugurē represīvais iekšējais karaspēks un represīvās iestādes, tajā skaitā LPSR VDTK, vērsās pret civiliedzīvotājiem nevis kā pret PSRS pilsoņiem, bet praktiski kā pret okupētas teritorijas iedzīvotājiem. Latvijas reokupācijas rezultātā tūkstoši Latvijas iedzīvotāju tika represēti kā „vāciešu atbalstītāji”. Represētie tika apsūdzēti kolaboracionismā, kas gan bija tikai iegansts, lai lielāko daļu „vāciešu atbalstītāju” pakļautu represijām.
Izrēķināšanās ar politiski aktīviem iedzīvotājiem, kā ieganstu izmantojot apsūdzības par kara noziegumiem un sadarbību ar nacistiem, pēc PSRS parauga notika visā Austrumeiropā. Galvenā atšķirība Latvijas PSR bija tā, ka represējamos PSRS un LPSR drošības iestādes izvēlējās okupācijas apstākļos, tos tiesājot pēc okupētājas valsts Krievijas Kriminālkodeksa. Latvijā represijas par sadarbību ar nacistiem bija līdzīgas tām, kādas tika pielietotas Igaunijā un Lietuvā un PSRS okupētajā Vācijas austrumu daļā.
Atšķirībā no vairuma citu PSRS republiku drošības iestāžu LPSR drošības iestādes īpaši pievērsās pretizlūkošanas pasākumiem. Uzskatīja, ka Latvijā objektīvu iemeslu dēļ var būt vairāk ārvalstu izlūkdienestu iefiltrētu aģentu nekā citās PSRS republikās. To noteica šādi vēsturiskie apstākļi:
– līdz pat 1940. gadam Latvijā darbojās ārvalstu vēstniecības, ar kuru palīdzību Latvijas iedzīvotāji varēja tikt savervēti par ārvalstu aģentiem un informatoriem;
– līdz pat 1945. gada 8. maijam Kurzemē cīnījās sarkanās armijas Ļeņingradas frontes grupējumi un Vācijas armijas militārais grupējums „Nord”. Pārējā PSRS teritorijā Vācijas armijas daļas vairs nekaroja. Tas Latvijā ļāva ilgāk darboties Vācijas speciālo dienestu aģentūrai. Par to, cik lielā apmērā Latvijā 1944.-1945. gadā patiešām darbojās ārvalstu aģenti un cik lielā mērā LPSR drošības iestādes kādu iedzīvotāju daļu uzlūkoja kā spiegus (sevišķi, ja izmeklēšanas laikā atzīšanās panākta ar spīdzināšanas palīdzību), būtu jāveic atsevišķs pētījums. Fakti liecina, ka Latvijas teritorijas „tīrīšanas” laikā šādus cilvēkus LPSR drošības iestādes arestēja masveidā;
– salīdzinot ar citām republikām, 1944.-1945. gadā proporcionāli liels bēgļu skaits no Latvijas devās trimdā uz Rietumiem. Vairāk nekā 200 000 latviešu šajā laikā devās bēgļu gaitās uz rietumvalstīm vai arī uz Vāciju tika nogādāti piespiedu kārtā. Rietumos nonāca arī Vācijas armijā dienējušie Latvijas iedzīvotāji. Daļa no viņiem Latvijā atgriezās kā repatrianti. Daļa vēlāk aktīvi sarakstījās ar dzimtenē mītošajiem radiem u.c.
PSRS un LPSR drošības iestāžu pastiprināto pievēršanos pretizlūkošanas pasākumiem noteica arī ģeogrāfiski faktori. LPSR jūras robeža sakrita ar PSRS rietumu robežu, ko vairākus gadus pēc Otrā pasaules kara vēl bija iespējams šķērsot nelegāli. Tuvu LPSR/PSRS jūras robežai atradās Zviedrija. 40. gadu beigās - 50. gadu sākumā Latvijā tika iefiltrēti Lielbritānijas un ASV izlūkdienestu aģenti, kurus Latvijā nogādāja, izmantojot Baltijas jūras ceļu, kā arī desantējot no lidmašīnām. Tādējādi LPSR drošības iestāžu pretizlūkošanai pavērās iespēja piedalīties tik plaša mēroga operatīvajā „spēlē” ar ārvalstu izlūkdienestiem kā tajā laikā nekur citur PSRS.
Piemēram, Rīgas un Ventspils ostās iebrauca ārvalstu kuģi, un to apkalpēm bija iespēja kontaktēties ar vietējiem iedzīvotājiem. No PSRS un LPSR drošības iestāžu viedokļa iepriekš minēto iemeslu dēļ bija jāpastiprina pretizlūkošanas darbība pret Latvijas iedzīvotājiem un repatriantiem, lai kontrolētu viņu iespējamo spiegošanas darbību rietumvalstu labā.
Vēsturiskie un ģeogrāfiskie iemesli noteica tās iedzīvotāju kategorijas, pret kurām LPSR drošības iestāžu pretizlūkošanas daļas vērsās pastiprināti: atrašanās nacistu okupētajā Latvijas teritorijā, etniskā piederība (piemēram, piederība vācu tautībai), kontaktēšanās ar citu valstu pilsoņiem. Drošības iestādes īpaši kontrolēja, lai rietumvalstu labā nespiegotu repatrianti.
Pretizlūkošanas un izlūkošanas darbības tās izvērsa arī pret latviešu trimdu Rietumu pasaulē. 40.-50. gados LPSR drošības iestādes gandrīz visas trimdas organizācijas uzskatīja par ārvalstu specdienestu inspirētām un vadītām. Tādēļ sevišķi uzmanīgu pretizlūkošanu veica pret tiem trimdas latviešiem, kuri ieradās Latvijā.
Pretizlūkošana bija viena no tām darbības sfērām, kurā parādās PSRS un LPSR drošības iestāžu darbības atšķirības, salīdzinot ar demokrātisku režīmu drošības iestāžu darbību.
Padomju Savienībā pretizlūkošanas pasākumi bija vērsti ne tikai pret ārvalstu izlūkdienestu interesēm. Kā liecina 50. gadu notikumi Latvijā, totalitārais režīms vispār un līdz ar to LPSR drošības iestādes jebkuru rietumvalstu pilsoni uzskatīja par potenciālu spiegu. 50. gados Latvijā tika veikta masveidīga ārvalstnieku kontrole un novērošana. LPSR drošības iestāžu pretizlūkošanas daļas vērsās pret tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri vēlējās kontaktēties ar ārvalstniekiem vai bēgt no PSRS. Šiem cilvēkiem, nokļūstot LPSR drošības iestāžu uzskaitē, tika likti šķēršļi tālākai normālai dzīvei un izaugsmei. Tādējādi šīs LPSR drošības iestāžu darbības uzskatāmas par politiskām represijām pret Latvijas iedzīvotājiem.
LPSR drošības iestādes īstenoja „dzelzs priekškara” politiku, vēršot pretizlūkošanas pasākumus gan pret Latvijas iedzīvotājiem, gan pret trimdas latviešiem, kuri ieradās Latvijā, un pret latviešu trimdu Rietumu valstīs.
Turpinājums sekos
Vēsturnieka Ritvara Jansona doktordarbā (aizstāvēts Latvijas Universitātē 2009. gadā) Latvijas PSR drošības iestāžu darbība un loma okupācijas režīma nostiprināšanā 1944-1956 analizēta PSRS drošības iestāžu reģionālo struktūrvienību – LPSR drošības iestāžu – darbība. Ar terminu „drošības iestādes” apzīmētas iestādes, kas PSRS totalitārisma sistēmas apstākļos nodrošināja valsts drošību un valsts iekārtas neaizskaramību, veicot izlūkošanas un pretizlūkošanas darbības, kā arī valsts iekārtas politisko apdraudētāju represēšanu un neitralizēšanu. Latvijas PSR drošības iestāžu darbība bija nesaraujami saistīta ar PSRS drošības iestāžu darbību PSRS notiekošo politisko pārmaiņu, Otrā pasaules kara norises, PSRS represīvā mehānisma pārmaiņu dēļ. Pārmaiņas PSRS drošības iestādēs automātiski ietekmēja LPSR drošības iestāžu darbību. Dr. Ritvara Jansona pētījuma kopsavilkums pārpublicēts ar autora atļauju no VDK / Post Scriptum Nr. 2015. Skat. arī LOM mājaslapu.
