Sarma Muižniece Liepiņa

DAU GA VA / TER LIN GUA

RAIŅA 150 GADU JUBILEJAS SAIETS RIETUMTEKSASAS TUKSNESĪ, ASV, 2015.26.-29.III

 

Plānošana

Izaicinājums? Ideālisms? Ārprāts? Trīs dienu programma ar divām izstādēm, diviem Raiņa dzejas un latviešu dziesmu vakariem, referātu par Raiņa un viņa laikabiedru ideālismu un Raiņa un Aspazijas daiļrades ietekmi uz Latvijas valsts tapšanu 20. gs. sākumā, kā arī latviešu tautas un arhitekta Gunara Birkerta Latvijas Nacionālās bibliotēkas vīziju 20. gs. beigās, izvilkumi no Viļa Indes tulkotā Raiņa Zelta zirga 13 vietējo amerikāņu režijā un izpildījumā. Kur? Mazā Rietumteksasas pilsētiņā, Marfā, kas atrodas apmēram 362 600 km² mazattīstītā rajonā, Chihuahua tuksneša vidū.

Marfas pastāvīgo iedzīvotāju skaits ir mazāks par 2 000. No tiem viens ir latvietis. Un, cik zināms, nav arī neviena cita latvieša 300 jūdžu attālumā, uz kura interesi par Raini vai palīdzību ar organizatoriskajiem darbiem varētu atsaukties.

Lai plāns būtu vēl dullāks, piekabināsim šiem iecerētajiem pasākumiem vizuāla stāsta veidojumu par latviešu valodas zilbēm DAU GA VA / TER LIN GUA un mūžīgām latviešu radošām dvēselēm 100 jūdžu attālumā no Marfas, Terlingvas (Terlingua) upes gravā, tuksnesī, Aqua Fria kalna pakājē, kur ne tik sen dzīvoja dinozauri un pēc tam kamieļi, ko sešus gadus pirms Raiņa un Aspazijas dzimšanas, 1859. gadā, Amerikas armija cerīgi atveda uz šo pasauso pasaules nostūri.

Par laimi, parasti ideālistiskiem latviešiem ir draugi, vislabākā gadījumā tie ir praktiski optimisti. Un tā, apmēram pirms gada, uzklausot Latvijas Kultūras Ministrijas Raiņa un Aspazijas jubilejas gada darba grupas aicinājumu paziņot par visiem pasākumiem, kas atzīmē Raiņa 150 gadu jubileju gan Latvijā, gan ārpus tās, nolēmu, vēl pilnīgi nepamatoti, atbildēt, vismaz klusām pie sevis: Domāju, ka varbūt taps kaut kas Marfā.

Tad tam bija arī jātop! Vispirms, saprotams, bija jāieinteresē plašāka pasākuma rīkošanā Vilis Inde, tas viens latvietis, kurš dzīvo Marfā. Inde krāj un lasa (daudzi krāj, bet nelasa!) grāmatas un periodiku par Raini, Aspaziju, par Eiropas tautu atmodas laiku un, pašmotivēts, ir veltījis vairākus gadus savas advokāta prakses un vēlāk inde/jacobs galerijas īpašnieka maizes darba brīvo laiku, tulkojot Raiņa Zelta zirgu mūsdienīgā angļu valodā. Ar Zelta zirgu Inde bija iepazinies 60. gados Mineapoles latviešu skolā, un Raiņa luga ar savu nepārprotamo vēstījumu par to, ka Antiņš var būt katrs, kurš tic latviešu valodas vērtībai un latviešu valsts tiesībām būt spēcīgai un vienlīdzīgai starp citām pasaules brīvām valstīm, bija atstājusi uz viņu dziļu iespaidu.

Vilis, arī bijušais Minsteres latviešu ģimnāzijas audzēknis, sava ceļa gājējs, bez lielas pārdomāšanas vai analīzes par latviešu, mūsu saieta mērķauditorijas, itin plāno demogrāfisko situāciju Rietumteksasā, man atbildēja: Jā. Kamdēļ gan ne!

Zināju, ka Teksasā, Hjūstonā, tikai 600 jūdžu (965 km) attālumā dzīvo Amerikas Latviešu mākslinieku apvienības (ALMA) priekšniece Linda Treija. Hjūstona man likās pavisam tuvu Marfai, ņemot vērā, ka pati dzīvoju Ziemeļmasačusetā, tālāk no Marfas nekā ceļš no Rīgas līdz Kairo. Lindai uz Marfu iznāktu mērot tikai apmēram tādu ceļa gabalu kā no Rīgas līdz Kijevai, vai, ja izmantotu arī jūru, no Rīgas līdz Oslo. ASV apstākļos tāds brauciens uz interesantu latviešu saietu, ar mākslas un dzejas piegaršu, tīrais nieks! Par laimi, Linda, kura vasarās regulāri sēžas pie stūres, lai trīs dienas brauktu no Hjūstonas uz Mičiganu mācīt mākslu Garezera vasaras vidusskolas audzēkņiem, un rudeņos dodas uz Ņujorkas Katskiļu kalniem vadīt ALMAs gadskārtējo saietu, „īso” Teksasas ceļa gabalu neuzskatīja par šķērsli kļūt par Raiņa saieta Marfā trešo rīkotāju. Manī uzplauka neprātīgi plašs, laimīgs smaids.

Septembrī ALMAs saietā Katskiļu kalnos Vilis Inde stāstīja par savas mākslas galerijas inde/jacobs jauno celtni. Galeriju projektējuši minimālisma stilā strādājošie zviedru arhitekti Claesson Koivisto Rune. Pēc intensīvā saieta visi trīs, smaidīgi, bet saguruši, atradāmies manās mājās. Baudījām Rīgas melno balzāmu ar upeņu piegaršu no lillā pudeles. Visas dziņas vēstīja, ka vajadzētu atpūsties, bet skaidri zinājām, ka, ja šai vēlajā vakara stundā nenorunāsim Raiņa saietam noteiktu datumu, tas paliks interesantu skiču un sarunu stadijā, kā, piemēram, vērienīgās latviešu mūzikas Dvēseļdienas Kanādā 70. gados. Vai Dvēseļdienas tika izsapņotas vissīkākās detaļās? – Jā. Vai notika? – Nē. Izraudzījām datumu. 2015. gadā no 26. līdz 29. martam Marfā un Terlingvā, Teksasā.

Nākošais šķērslis. Reklāma. Iedomājos, ka būtu jautri un izaicinoši, ja kā mīklu (vai kā Latvijā saka „puzli”) Laika un Latvija Amerikā avīzēs ievietotu dažādās lapaspusēs mazmaziņas mini-kastītes ar atsevišķiem burtiem: vispirms R, tad A, tad I ... un tad Rietumteksasā 2015. Bet nekādu līdzekļu mums nebija. Vispār. Ne reklāmai. Nekam. Pat ne atsevišķiem melnbaltiem burtiņiem. Varbūt varētu Marfas Raiņa saieta reklāmu veikt paslēpti? Lasītāja vēstulē par pilnīgi citu tēmu, sākt pirmo teikumu ar lielo R, nākošo ar A, tad ar I? Bet kā es tekstā iespraudīšu Rietumteksasu, neizraisot Laika un Latvijas Amerikā rūpīgo redaktoru un korektoru aizdomas?

Tātad, nekas par Raini Marfā arī neparādījās Ziemeļamerikas latviešu presē visu rudeni, ziemas sākumu, un mūsu potenciālie saieta dalībnieki mierīgi nocirta, nozāģēja, saveda mājās, izrotāja svētku eglītes un nosvinēja gaišus Ziemassvētkus. Janvārī tie paši, mūsu saieta dalībnieki, piekāra pie sienām 2015. gada kalendārus, apsveica Laimnešus, Induļus, Orestus, Ābeļus, Miervalžus, Spodras, Sīmaņus un Zinšus, Spulgas, Rotas un Juliānus, saslaucīja un iesūca putekļusūcējos uz grīdām un kaktos sabirušās skujas, vēl arvien nenojaušot, ka, lūzt vai plīst, martā viņi dosies uz Marfu.

Patiesība varbūt bija mazliet citāda. Kamēr es laiski svinēju Rotu un Spulgu un citu vizulīšu vārda dienas, raugoties pa logu, kā Bostonas rajonā snieg un snieg, un snieg, siltākā klimatā Vilis un Linda rīkojās krietni mērķtiecīgāk. Vilis savās feisbuka lapās starp fotogrāfijām un rakstiem par moderno internacionālo arhitektūru bija sācis ievietot minimālas, bet informatīvas Rainis Marfā afišas ar marta datumiem. Linda bija pieteikusi Marfas Raiņa dienas Amerikas Latviešu apvienības (ALA) kultūras nozares $250 speciālajam dotāciju fondam “sarīkojumu rīkošanai mazos latvieši centros”. Pretstatā, teiksim, Čikāgai, Klīvlandei, Floridas St. Pētersburgai vai Vašingtonai DC, plānotās Raiņa dienas Marfā – ar tikai vienu latviešu iedzīvotāju, patiešām atbilda šo dotāciju pamatmērķim un vadlīnijām. Un mums dotāciju piešķīra! Beidzot mums bija nauda bankā! $250. Budžets.

Bija arī radušies citi „Rainis Marfā” sponsori. Vilis ar savu nopietno, ziemeļniecisko šarmu un ilggadīgajām biznesa attiecībām Marfā sarunāja piektdienas vakaru pirmajam Raiņa dzejas un dziesmu vakaram bez maksas vēsturiskās Paisano viesnīcas balles zālē Marfas centrā. Marfa Book Co. solīja skatlogu, lielu galdu Raiņa grāmatu un latviešu rokdarbu izstādei, kā arī telpas, atkal bez maksas, sestdienas pēcpusdienas sarīkojumam. Vilis ar savu partneri Tomu piedāvāja savas jaunās modernās inde/jacobs galerijas telpas sestdienas Ko Rainis ēstu Marfā vakariņām, kā arī pieteicās Raiņa dienu laikā plašākai publikai galerijā starp Donaldu Džadu (Donald Judd) un citu minimālisma virziena mākslas darbiem izstādīt vairākas vecmeistaru Jāņa Kalmītes, Augusta Annuss gleznas un Aļņa Stakles un Arņa Balčus mūsdienu fotogrāfijas. Pieteicām arī ALMA par Rainis Marfā sponsoru, jo, galu galā, kaut ALMA nepiedalījās ar līdzekļiem vai telpām, visi trīs rīkotāji, ALMAs biedri, nācām ar mērķi, degsmi un nenogurstošu, brīvprātīgu darba spēku. Pieci sponsori! Sēdējām nu kā uz zaļa zara! Vai, kā Raiņa/Aspazijas kopdzejoļa sākumā: Viegli vējiņš / Caur lapām pūš. / Viena otrai klusi / Pie sāniem tās grūž. / Un grozās, un smejas, / Un čukst, un čaukst; ...

Bet starp omulīgajiem smiekliem čuksti un čauksti kļuva skaļāki: kur kur, kur dalībnieki?

Nu rosījāmies visi trīs. Janvārī salikām pilnīgu saieta programmu latviski un angliski. Linda to visu mākslinieciski noformēja. Vilis uzrakstīja plašu informatīvu aprakstu par Marfu un tās apkārtni, sevišķi par pasaules slaveno mākslinieku Donaldu Džadu un viņa laika biedru Flavina (Dan Flavin), Arnarsona (Ingolfur Arnarson), Oldenburga (Claes Oldenburg) u.c. monumentālajiem mākslas darbiem. 1970. gados, pārcēlies no Manhetenas uz Marfu, Džads uzpirka mājas, namus, Fort D.A. Russell pamestās lidmašīnu noliktavas un renovēja šīs telpas savu mākslas darbu izstādīšanai. Pēc Džada un Flavina nāves telpas un darbi arvien atrodas Marfā, Chinati un Judd Foundation aprūpē. Re, bez Raiņa dienām, latviešiem atbraucot uz Marfu, piesolījām iespēju arī baudīt pasaules slavenus minimālisma virziena mākslinieku darbus, kurus redzēt dienvidu gaismā katru dienu uz Marfu sabrauc mākslas cienītāji no šīs zemes lodes tuviem un tāliem nostūriem!

Izmantojot sociālos medijus un personīgos e-pasta sarakstus, janvāra beigās izsūtījām sagatavoto programmu. Rainis Marfā lidoja šurp turp, nezinām īsti kurp, un patiesi radās šīs idejas ķērāji! Gatavi Marfas braucēji. Gandrīz pirmā atsaucās Lelde Muelenbacha ar māsu no Albertas, Kanādā. Atsaucās iespējami dalībnieki no citām vietām (St. Johns, Newfoundland; Brooklyn, NY; Albuquerque, NY; Tucson, AZ; Minneapolis, MN; Washington, DC), arī no Teksasas lielpilsētām (Austin, Houston, Dallas) un papildus spēki no Masačusetas. Par katru, kas izrādīja kaut vismazāko interesi par Rainis Marfā, priecājāmies kā par pirmdzimto bērnu! Tos lolojām, tos mudinājām, tos patiesi no sirds mīlējām, jo labi zinājām, ka sajūsmināties par Marfu ir viegli, bet ceļš uz turieni ir garš, sarežģīts, neiedomājamu šķēršļu un pat maģijas pilns. Tuvākie komerciālie lidlauki ir vismaz trīs stundu braucienā ar auto. Taisno, mierīgo Chihuahua tuksneša rajona ceļu uz Raiņa dienām varētu pēkšņi aizsprostot kautrīgais, bet vizuāli atbaidošais Stenopelmatus fuscus, Jeruzalemes circenis, ko amerikāņu indiāņi dēvē par Woh-tzi-Neh: „veco plikpauri”. Naktīs apvārsnī starp Marfu un tās kaimiņu miestiņu (Alpine) ērmojas „Marfas gaismas”. Neizskaidrojamas un savdabīgas tās gadsimteņus uzrunājušas gaišredžus, klaidoņus un pagājšgad eklektiskās mūzikas grupu Steelism. Marfa nav un nebūs Kuldīga.

 

Sanākšana

Pienāca pērnā gada septembrī izraudzītais datums – 2015. gada 25. marts. Pirmā grupiņa sabraucām divās īrētās mājiņās Terlingvas miesta rajonā. Puskailie kalni vēlajā pēcpusdienas saulē ziedēja vienā vienīgā dzeltenā klājumā. Šopavasar Terlingvu bija svētījis lietus, un nu sausā zeme sprāga un sausā zeme plauka! Kalngala mājelē sanācām – Vilis, viņa uzticamais, drošsirdīgais, ziemā klaburčūskas uz vaiga sakostais suns Kriksis, Jānis Liepiņš un es. Pāris jūdžu attālumā, mazliet vairāk no dabas aizsargātā mājelē iekārtojās mākslinieces Linda Treija un Inga Strausa-Godejorda, zinātniece Baiba Kuriņa-Gillarda un vairāki simti svaigi ceptu pīrāgu. Mēs seši un Kriksis, cepurēs, krāšņos lakatos un, galvenais, dzīvā miesā tērptie, no automobiļiem un ūdens atkarīgie, bijām nākamajā dienā plānotā DAU GA VA / TER LIN GUA vizuālā stāsta Rainim un Aspazijai par godu dalībnieki...

 

Turpinājums JG282