Jaunā Gaita nr. 282. Rudens 2015
 Raksta autore Sarma Muižniece Liepiņa. Fonā redzamie koki simbolizē Aspaziju un Raini. Foto: Jānis Liepiņš |
Sarma Muižniece Liepiņa
DAU GA VA / TER LIN GUA
Raiņa 150 gadu jubilejas saiets Rietumteksasas tuksnesī, ASV, 2015. 26-29.III
Pirmais turpinājums, sākums JG281
Mīlīgajā vakargaismā uz īrētās kalna mājeles āra verandas zemā galda samontēju un glīti sarindoju rītdienas vizuālā stāstījuma rekvizītus. Vienkāršus Spānijā ražotus Los Silos papes krēsliņus un melnbaltas plānas bet pasmagas metāla plāksnītes. Svētdienās plāksnīšu cipari un burti Bostonas veclatviešiem un vēlāk trimdiniekiem vēstīja par dziedamām dziesmām, pazīstamām, kā arī pasvešākām melodijām. Plāksnītes man pirms dažiem gadiem, baznīcu pārdodot, uzticēja
„kaut kam citam” 1894. gadā dibinātās Džameikapleinas Trīsvienības draudzes priekšnieks.Jūtos rāma. Jūtos organizēta. Ejam gulēt.
Jumta pažobelē iztrūkstos no gultas! Tikai pāris centimetru biezs skārda jumts un rūtota sega starp manu degungalu un plašo, plašo, pēkšņi ļoti draudošo nakti, starp mani un kaut ko milzīgu, kas krata, kasa, spārda un rausta pirms brīža tik jauki iesnaudušos mājeli. Vai beidzot man, pidžamā tērptai, būs satikt vaigā sen daudzināto Vēja māti? Vai māti Vējiem? Cik viņai to dēlu, meitu, mazbērnu, mazmazbērnu? Veselis gan aprakstīja Vēja mātes untumaino dabu, tiekšanos uz nerātniem priekiem, mīlestību pret pasaules klajumiem, kustību, ātrumu un nerimstošās ceļotājas alkas, bet vai to visu nevarēja atstāt kā daiļu aprakstu starp Latvju teiksmu
vākiem?Gar logu pret tumšajām Rietumteksasas debesīm nozib spoža gaisma. Automašīnas uguņi? Auto pats? Gaisā? Vēja māte lidinās ar mūsu īrēto VW Tiguan? Vācu tīģera (Tiger) un iguānas (Leguan) saliktenis. Tiguan laikam Vēja mātei kļuvis eksotisks jājamais. Spēļmanta. Nevar tak būt, ka tieši šonakt kaut kāda vēsturiska atriebība pret vēju ceļu aizsprostojošiem vāciešu saceltajiem mūriem te izspēlēsies uz mūsu Hertz auto īres apdrošināšanas rēķina! Svars Tiguāniem līdzinās Teksasas pieaugušu Garragu gaļaslopu (Texas Longhorn) svaram, kuri ne tik pa zemi vien nonākuši jaunos kontinentos, valstīs un štatos.
Ar strauji pukstošu sirdi paveros atkal pa logu. Zibzibzib. Kā uz bērnu karuseļa Vēja māte zibsnī ap mājeli, ap Panteras kalnu (Panther Mountain), ap Bišu kalnu (Bee Mountain), ap mājeli, ap Savrupzirgu kalnu (Wildhorse Mountain), ap Vistas olas kalnu (Hen Egg Mountain). Pa Piena Ceļu. Pret Piena ceļu. It kā jau nepietiktu trokšņu un satraukumu, Tiguāna motors ierūcas. Raiņa vārdi birst un atsitas no skārda jumta: Pilni rati akmeņkrauti, Pērkonis brauc!
Rīta gaismā Jānis cep olas. Vilis mēģina uzlādēt savu klēpjdatoru, kam radusies klizma ar bateriju. Uzmodies no salda miega, Kriksis atkal sāk mūs sargāt no vīriešiem lielās cepurēs. Gaidām piebraucam Lindu, Ingu un Baibu. Salasu pa verandu izmētātos, pret ielocītiem skrīņiem sapūstos, lietus aplietos un vēl mazliet mitros Los Silos un metāla plāksnītes. Dažas krēslu kājeles un atzveltnes uz neatgriešanos iebirušas gružu, smilšu, mazu grauzēju skeletu un kukaiņu valstībā starp grīdas dēļiem. Tā var gadīties, ja krēsli sver mazāk nekā čiekuri un ir tikai trīs collas augsti!
Pēkšņi saprotu nakts virpuli. Vēja māte apzinīgi pildīja ļoti vajadzīgo vedējas, pūtējas amatu. Kamēr mēs, sīkie, snaudām un sapņojām, kādam bija jāsavāc un jāatlidina no Aizsaules un diez vēl kādām tālu tālām citsaulēm mūsu septiņas salūgtās radošo latviešu dvēseles, šorīta DAU GA VA / TER LIN GUA goda viesus.
Paldies
Vēja māte.Viesi piesēžas; Rainis un Aspazija noskatās
 Aspazija un Rainis Foto: Linda Treija |
Izbraucam karavānā. Trīs SUV - „sporta utilitāros vāģos”, kuri kā džipi ļauj izbraukt zemes ceļu bedres un pārbraukt mēreniem laukakmeņiem. Braucam trīs mašīnās, lai būtu 12 apaļas, gaispilnas riepas, ja šī rajona asie akmeņi kādu pārdurtu. Vai, ja pārbrauktu sarūsējušai dzeloņdrātij. Braucam kādu gabalu uz ziemeļiem pa 118. ceļu līdz kreisam pagriezienam. Tad sekojam iepriekšējās mašīnas riepu saceltajiem smilšu putekļiem. Pa retam ceļmalā vai pie apvāršņa parādās kāda būdiņa, vēl retāka no tām izskatās pēdējos gados apdzīvota. Līku loču, dažas dakšas ceļā, un tad pagriežamies atkal pa kreisi uz takai līdzīgāka celiņa. Tam labajā pusē ļoti plaša, gandrīz vai sausa gultne. Man liekas, ka tā ir viena no tūkstošām Teksasas tā saucamām draws (starpkalnu ieplakām), kas dabīgi krusto klajumus, takas, ceļus, rančas un drošvien pat dzelzceļa sliedes, pēc lieliem lietiem ātri pārplūstot, tad atkal pacietīgi izstiepjoties garšļaukus un sauļojoties lietus gaidās. Celiņš beidzas pēkšņi; noparkojam viens aiz otra.
No bagažniekiem izceļam krāšņi dzeltenas, sarkanas, pelēkas mugursomas, fotoaparātus, cepures, daždažādas kastes un maisus ar līdzpaņemtiem rekvizītiem, zīmēšanas bloku, ūdens pudeles. Sasienam zābaku šņores. Uzsmaidām cits citam. Ejam vēl mazu gabalu pa taku, tad jāuzrāpjas mazā kraujā, jāizbrien zemi brikšņi, jāapbrīno ziedošs zieds pēc zieda. Pa labi tālumā klintis, bet ne pietiekoši tuvu, lai tajās varētu saskatīt intriģējošas detaļas vai krāsu nianses. Skaisti, bet ne fantastiski skaisti. Pēkšņi fantastiski skaisti! Aiz līkuma iznākam uz plaša, plakana ieapaļa altārveidīga akmens. Pa kreisi tikai dažus metrus zem mums starp baltajām vēju un ūdens izkaltajām kraujām lokās rīta gaismā mirdzošā Terlinguas upīte. Un tieši priekšā tālajā upītes krastā sēž ļoti stalti un zaļi Rainis un Aspazija! Ielejā, kur neaug neviens cits liels koks, sulīgi un izturīgi ieaudzis latviešu dzejnieku pāris; tie saticīgi savijušies ar Populus deltoides wislizeni, Rio Grandes Cottonwood koku sulām, lapotnēm, mizām.
Sirsnīgi apsveicam ar 150 gadiem! – uzsaucu. Bez jūsu apaļās jubilejas mēs te šorīt noteikti nebūtu no pasaules malu malām sabraukuši.
Bez jums mēs jau te arī ne! – Rainis un Aspazija, mazliet ziņkārīgi paceļot mūsu virzienā zaļi lapotās uzacis, pārsteidzoši draudzīgi atpūš.
Abu dižgaru pozitīvais noskaņojums iepriecina. Sākam rosīties. Jāizpēta plašais trīsdimensionālais fons. Terlinguas upīte ļoti rāma. Šai savā sākumposmā tās ūdeņi ir kā simtiem uz labu laimi no burkas izbirušas putnu, pūķu un dzīvnieku stikla acis, katra ieripojusi savā sevišķā akmens iedobumā. Zilganbaltās acis ar sidraba, zelta un vara zīlītēm veras uz mums skaidras un dzidras, mirkšķinot tikai tad, kad tām pārlido kāda ēna. Kad skatos uz ziemeļiem, uz upītes izcelsmes pusi Antilopes Mesā, akmeņi upes gultnē šķiet sakrauti kā smagas biezāku un plānāku papīru rīses uz plauktiem. Plaukti daždažādi šķībi salīkuši zem rīšu svara.
Linda, Inga un Baiba garā rindā alfabētiski sarindo burtu plāksnītes uz mūsu bāzes, uz plašā un nu redzam, gandrīz vai vienīgā neslīpā akmens. Kaut vējš krietni norimis, tas tomēr par stipru, lai krēsliņus ilgi atstātu zemei nepiestiprinātus.
Nu, izveidojot katram savdabīgu, raksturam un vismaz senākajam radošam zemes darbam piemērotu vietu, pēc kārtas varam aicināt pārējos piesēsties un pakavēties mūsu jau tā eklektiskā pulciņā. Tos, kas dzīvo no gaismas. No plašuma. Tos, kam nevajag ceļa norādījumu. Nevajag personas kodu un pasu. Nevajag zināt pulksteņa stundas. Gada laikus. Robežas. Nevajag zināt, kāpēc īsti šorīt te sanākam un kas no sanākšanas būs par paliekošu jēgu.
Pēteris Pētersons (1923-1998). Apzīmētāju nepietiek šim izteiksmīgajam dramaturgam, režisoram, oratoram. 1992. gadā jāsēž kā Rīgas Latviešu biedrības priekšniekam kabinetā? Nekas – lai skaļi skan zilbes, vārdi, teikumi Rīgas biedrības koridoros, lai pildās blakus sēžu telpas ar jaunsacerētajiem tekstiem! Un nu Rietumteksasā. Burvīgi! Atrodam PP plašu skatuvi upmalā. Izburtojot viņa vārdu simetriski pusaplī kā atvērtu augstu kupolu ap krēslu, nodrošinām Pētersona balsij akustisku skaidrību mūžīgi mūžos amen. Uz zemes un Debess velvē.
 Foto: Jānis Liepiņš |
Helēna Hofmane (1931-2011) melnbaltu fotogrāfiju un krāšņu draugu dvēseļu savijēja. Uzskatām ekspresīvu, bet gludu sievietes augumam līdzīgu vīli iedobumā. Uzceļam HH krēsliņu uz līdzīga lieluma apaļa akmens. Jāpasmaida, jo akmens atgādina pašas Hofmanes apaļo galvu, apaļās brilles. Atgādina viņas gaišo auru, kas meta siltu gaismu, viņai pienākot. Mazais apaļais akmens upmalā iespīdas kā jāņtārpiņš.
 Foto: Sarma Muižniece Liepiņa |
 Foto: Jānis Liepiņš |
Dzejnieces, mākslinieces un sabiedriskas darbinieces Sarmas Muižnieces Liepiņas raksti un dzejoļu kopas publicētas kultūras izdevumos, ieskaitot JG.
Dzejkrājums Izģērbies (1980). Ilggadēja Amerikas Latviešu apvienības Kultūras fonda vadītāja un Amerikas Latviešu nākslinieku apvienības valdes locekle. Plāni top Latgales laukos izveidot vizuālu stāstu.
