Ainārs Zelčs

ABRENE 2002

Ja Otrais pasaules kaŗš nebūtu bijis...

Sākums lasāms JG276.

 

Krustojumā ar Franča Trasuna ielu no pamatskolas puses uzrodas vēl viens jauniešu bariņš. Netrūkst arī jaunkundžu, kas saposušās ballītei un iet kā puķes. Puiši gan viņas sauc par ogām; joki un ķircināšanās skan bez mitas. Pa Balto ielu iedami, viņi jau ir tikuši aiz pilsētas vecās robežas. Te mājas sabūvētas turīgiem abreniešiem, un ne par mata tiesu sliktākas vai mazākas kā daugavpiliešiem, liepājniekiem vai rīdziniekiem. Jaukajā sestdienas vakarā ne viena vien ģimene atpūšas dārzā, bērniem šūpojoties šūpolēs, pieaugušajiem kavējot laiku nesteidzīgās sarunās un pēc amerikāņu modes cepot gaļu. Neviļus pieklust pat visbravūrīgākie, jo saprot, ka par miera traucēšanu tie abrenieši var nekavējoties uzlaist policiju.

Jauno tautas namu ir projektējis slavenais architekts Pauls Kundziņš. Tas nav sevišķi liels, bet latvisks gan ārējā, gan iekšējā izveidē un iekārtā. Savas sanāksmes te notur mazākas biedrības, kuŗām nav savu namu; izrādes spēlē Abrenes tautas teātris.

Lai gan viss latviskais ir godā un cieņā, jaunatne acīgi ievēro to, kas parādās lielajās rietumzemēs. Ir nēsātas bikses ar platiem galiem; jaunekļi ataudzējuši gaŗus matus līdz pleciem; jaunavām bijušas tik īsas kleitiņas, ka tik tikko apsedz dibenu; tad mati ir apgriezti kā sekstes un krāsoti kā Lieldienu olas. Bet nu ir tā, ka dažs jau pasācis smēķēt marihuanu vai pat raut iekšā kaut ko vēl sliktāku.

Brīvestības laiki. Aizsargu jeb vecajā tautas namā toties dejo tikai latviešu tautas dejas, un uz deju vakariem visi ierodas tautas uzvalkos. Nācēji sabrūk jaunajā tautas namā kliegdami brēkdami. Aizsargu namā viņi tā neuzvestos. Neparasti ir tas, ka šeit nav neviena tautas uzvalkā. Te apmeklētāji ir sapūsti no jauniem vējiem, kas pūš no televīzijas aparātiem un datoriem.

Adele čalo ar satiktām draudzenēm, un vai tad Aivaram māsa tagad būtu jāsargā kā no uguns? Viņš nolemj doties uz bufeti. Pa kāpnēm un gaiteņiem iedams, ilgojas ieraudzīt Laimdotas smuidro augumu. Blakus turas Džerijs, nepārtraukti vāvuļodams. Tautas nama dziļumā, aptumšotā zālē, pa kuŗu skraida žilbinoši un ar lielu izmaņu kārtoti uguņi, grand, dārd, dun dzen kā pāļus – tā ir tā tagadnes deju mūzika, un dažs labs jau raustās un kratās uz dejas grīdas.

Pirms ienirt bufetē, Aivars atskatās pār plecu un gandrīz vai sastingst, ieraugot Aloizu – bet kas viņam blakus!... Aloizam blakus ir Laimdota, un abi jautri triec.

Džerijs uzgrūžas no mugurpuses, un Aivars vai tenterēdams ietenterē bufetes telpā. Jaunajā tautas namā šī vieta gan saucas citādi, par bāru. Izveicīgs dzērienu maisītājs rosās aiz piestākļa, dalīdams dzērienus pa labi un pa kreisi, visiem izslāpušiem. Aivars smagi atkrīt sēdeklī. Vai Aloizam ar Laimdotu radusies kāda īpaša draudzība?... Nevar būt! Tad viņš to būtu pamanījis no Aloiza izturēšanās.

Ģimnazijas iepriekšpēdējā klasē Laimdotu pēc visiem deju vakariem uz mājām pavadīja Juris, un klases meitenes jau sačukstējās, ka tur būšot pāris. Bet Juŗa tēvs tika pārcelts darbā uz citu vietu, un nozuda arī Juris. Vislielākās briesmas draud no tās puses, kur Laimdota mācās nu jau piekto gadu, -- no Rēzeknes Skolotāju institūta, no tiem puišiem, bet brīvdienās kopā ar Laimdotu neviens rēzeknietis vēl nav atbraucis. Aivars izslienas staltāk, pasmejas par Džerija jokiem. Viņš māk teicami izlikties, kad jāslēpj savas jūtas pret Laimdotu.

Plecam uzguļas kāda roka. Aloizs! Bet Laimdotas viņam blakus vairs nav. –

Atnāci gan! – Jā, ko tad mājās sēdēs? Te vismaz var satikt savus čomus, papļāpāt par dzīvi un... – Un uzņemt uz krūts! – smej Džerijs. Aivaram uz mēles ir bijis nevainīgi iecerēts jautājums – vai Aloizs atnācis viens pats? – Taču pēdējā mirklī viņš ir aprāvies, un jautājums palicis neizteikts. Arī tā var sevi nodot.

Būdami lieli dzimtās puses cienītāji, viņi pasūtina Zeļesnīcas kokteili un triec par šo un to. Džerijam ar Aloizu tik labi nesaskan; Džerijs aiziet pie spēļu automata bāra stūrī un sāk ar vieglu roku tērēt Koksnes logu un durvju rūpnīcā pa nedēļu nopelnīto naudu. Abrenē spēļu automati ir tikai jaunajā tautas namā, un pilsētnieki ir asi iebilduši arī pret šo laimētavu, kas patiesībā saucama par zaudētavu, taču ir bijuši arī tādi, kas spēļu automatus aizstāv.

Kāpēc Aloizs tik dedzīgi ir aicinājis nākt uz šejieni?... Pa vaļumu bāra sienā Aivars atkal redz Laimdotu, kā viņa paiet gaŗām, saķērusies rokās ar Sarmīti, draudzeni no bijušās parallēlklases. Abām par pavadoni uzmeties puisis ar bālo un cēlo fanātiķa vaigu – Konrāds. Trijotne aiziet uz zāles pusi. Konrāds ir Aivara vislielākais sāncensis, kuŗš tāpat līdz ausīm iemīlējies Laimdotā, bet to neslēpj. Viņš aplido Laimdotu, kā vien mācēdams. Ar Juri viņš ir kāvies, un ne reizi vien.

Zēni, zupā tārpi! – uzsauc Džerijs, pametis spēļu automatu. – Spirtā tārpi nemaitājas! atjoko Aloizs. – Peciņu uz augšu! – Un Džerijs jau ir gabalā. Aivars un Aloizs paliek. Ai­vars ir mierīgs, pavisam mierīgs. Tepat netālu kāds un kāda jau dejo... Lai! Aivars ir mierīgs, pavisam mierīgs...

Bārā ienāk vīrs, kuŗu Aivars šodien ir nejauši, drusku neveiklā kārtā ieraudzījis savas mājas izīrējamās daļas logā. Ivans Sudātovs! – Vai tu viņu pazīsti?... – Mūsu jaunais īrnieks! –

* * *

Latviešu bēkonu un sviestu tagad pazīst visā pasaulē, tāpat kā alu, augļu un ogu vīnus, saldumus, zivju konservus un daudz ko citu. Latvieši ir pieradinājuši citas tautas arī pie jāņu siera, ceptiem nēģiem un rupjmaizes ar ķimenēm.

Zemkopībai ejot plašumā, nav zudis arī zaļais zelts – meži, lai gan, pieaugot mašīnbūves un citu nozaŗu eksportam, tā daļa 1999. gadā no visa eksportētā ir sastādījusi 27%, salīdzinot, piemēram, ar vairāk nekā 38% 1930. gadā. Vislielākie eksportieŗi ir „Latvijas Finieris”, „Latvijas Bērzs”, „Koksne”. Kopš pie Daugavas, Ozolsalās, ar Zviedrijas kapitālu uzbūvēta liela cellulōzas fabrika, samazinājies papīrmalkas eksports. Tas nav paticis starpnieku kantoŗiem ostās. Fabrikas vajadzībām papīrmalku nelielos daudzumos iepērk pat no Padomju Savienības, un varbūt tāpēc par Daugaviņas māmuliņas sūro likteni sāk klusāk brēkāt Maskavas radio starptautiskie raidījumi latviešu valodā. Tirdznieciskie sakari ar Padomju Savienību gan ir ļoti vāji. Vai gaidāma uzlabošanās?...

Bērziņa laikā pie Doles ir uzbūvēta otra Daugavas ūdensspēka stacija, un viņa valdīšanas pēdējos gados plašās sabiedrības aprindās ir sākušās pārrunas un arī asi strīdi par trešo, ko Daugavas ūdensspēka izbūves projekts ir paredzējis būvēt pie Pļaviņām. Sociāldemokratu partijas jauniešu nodaļas biedri izpušķotās laivās ir airējušies uz Staburagu un teikuši kvēlas runas daiļās un raudošās Staburadzes aizstāvībai. Nacionāldemokrati rīkojuši Kārļa Skalbes dzeju vakarus pie Liepavota, un galu galā tauta ir noraidījusi tādu ūdensspēka stacijas izbūvi, kas Staburagu applūdinātu. Pa to laiku valdošās partijas vadoņi lielā slepenībā ir veduši sarunas ar dažiem ārzemniekiem, ietekmīgiem vīriem no darījumu aprindām, kuŗi domā, ka nav jābūvē ūdensspēka stacija, bet gan kodolspēkstacija...

* * *

Nepiesēdies, Sudātovs izmet šņabja glāzīti vienā paņēmienā, samaksā un iet laukā. Bāra krēslībā viņš diezin vai ir pamanījis sava namsaimnieka dēlu. Pa to pašu vaļumu, pa kuŗu Aivars bij redzējis Laimdotu un Sarmīti, var redzēt arī īrnieku aizejam uz zāles pusi. Tas tik ir pensionārs, kas nu lēkās modernos ritmos! – Kad viņš ievilkās? – Nezinu. Jāprasa vecākiem. – Aloizs pabungā ar pirkstiem pa krēsla paročiem, un izskatās domīgs. Kāpēc tu par viņu interesējies? – Tāpat vien. – Tad ta atbilde! – Daudz gribēsi zināt, ātri paliksi vecs. Bet Aloizs ir pielējis eļļu ugunij. Aivarā modusies ziņkāre, un tā viņam mēdz būt tik stipra, ka pamodināta nemēdz viegli aprimt. – Lai notiek! Esmu ar mieru! – viņš smej. – Ar mieru – uz ko?... Aloiza skatiens ir kļuvis stingrs. Palikt vecs, bet toties daudz zināt! – Ak, liecies nu mierā! – Nelikšos vis! Vai mūsu īrnieks ir... kaut kādā ziņā aizdomīgs tips?

Var manīt, ka Aloizam šī saruna sāk nepatikt. Viņš nemierīgi patrinas krēslā. Tu nedrīksti slēpt no manis, ja zini kaut ko sliktu. Vai viņš ir... zaglis? Aloizs smagi nopūšas, un viņa izskats itin kā grib teikt, lai Aivars liekas mierā. – Ejam dejot! – Aivars vilcinās, bet Aloizs jau ir piecēlies un dodas uz izeju, un Aivaram nekas cits neatliek, kā sekot.

Jaunais tautas nams ir ticis projektēts, rēķinoties ar turpmāku abreniešu skaita pieaugumu, un zāle var šķist pārāk liela. Diskžokeja vadīti, jaunieši tur ņemas juku jukām, visādi izlocīdamies un kratīdamies. Pieradušiem dejot tautasdejas vai dažkārt valsi un fokstrotu, abiem draugiem abreniešu jaunās izpriecas neiet pie sirds, un viņi paliek stāvam pie zāles durvīm. Nekur neredz Sudātovu; laikam aizgājis.

Viens pārītis, no pūļa atdalījies un sev vien zināmās skaņās ieklausīdamies, pa deju grīdas malām tik izveicīgi dejo tango, ka nenoskatīties. Aivars, protams, uzreiz ievēro Laimdotu, kuŗas zeltainā galviņa paviz zāles vidū. Laimdota ir kopā ar Konrādu, kuŗam tās liesmojošās acis... Viņi droši vien apprecēsies. Bet gan jau izšķirsies, un tad viņš nostāsies Laimdotai blakus, viņš, vienmēr uzticīgais Aivars, un tad... un tad... Aivars ir tā aizdomājies, ka nav dzirdējis, kā dejas troksnis pieklust, diskžokejs nobļaujas: „Dāmu deja!”, un piepeši abu draugu priekšā nostājas Laimdota ar Sarmīti. Sarmīte pakniksē pret Aivaru, bet Laimdota – pret Aloizu...

* * *

Arī Somijai ir ūdensspēka stacijas un kūdras centrāles, un arī somus pasaules saimniecības gaita ir novedusi pie atziņas, ka izdevīgāk elektrība ražojama kodolspēkstacijās, no urāna. Zviedrijā kodolspēkstacijas ir jau uzbūvētas. Tādai būvei vajag daudz naudas, toties mazāki izdevumi par kurināmo.

Kodolspēkstacijas tagad būvē malu malās. Saviļņojas arī latviešu saimnieciskās aprindas. Ekonomists publicē rakstu serijas, kur lietpratēji no visām pusēm apspriež jautājumu, vai kodolspēkstacija būvējama Latvijā. Kā parasti, rodas gan piekritēji, gan noliedzēji. Saskaņa valda tikai par to, ka nedrīkst applūdināt Staburagu, un tas nozīmē, ka trešo ūdensspēka staciju uz Daugavas nedrīkst būvēt. Kam nepavisam nav sirds krūtīs, tie dabū uzklausīt ģeoloģisko priekšdarbu atzinumu, ka traucētas ģeoloģiskās uzbūves dēļ pamatošanas apstākļi ūdensbūvēm Pļaviņās nav diezcik labvēlīgi. Bet pie Jēkabpils vai Daugavpils? – Tur būves iznāktu pārāk dārgas un ciestu arī citi dabas krāšņumi.

Kodolspēkstacijas piekritējiem nu ir trumpji rokās. Lai uzvara būtu vēl iespaidīgāka, sāk runāt un rakstīt par 20% lētākiem strāvas rēķiniem tautai. Jau noskatīta arī vieta, kur staciju celt. Tā ir Salaspils.

Noliedzēji nāk no tām aprindām, kuŗas pelna ar kūdru un koksnes šķeldu; tie ir arī mazo ūdens spēkstaciju īpašnieki, kuŗus biedē iespējama elektrības cenas krišana. Tāpēc tiek maksāts presei, lai parādītos ziņas par kodolspēkstacijas kaitīgumu, un nu var daudz lasīt par Zviedrijā sadzimušiem kroplīšiem, aizdomīgi lielām bekām un čūlojošu ādu. Tādas ziņas tautu stipri iespaido. Avīžu redakcijās sāk pienākt bažīgas vēstules; tīmekļa vietnēs lasītāji sāk izteikt savu nepatiku. Dažs salaspilietis paklusām tiek pie naudas, ar saukļiem stāvot pie saeimas. Zemnieku savienība atbalsta kodolspēkstacijas būvi; sociāldemokrati ir pret to.

Kad neauglīgos strīdos aizritējuši divi gadi, savu vārdu nolemj teikt arī valsts prezidents, un Valsts aizsardzības padomes sēdē uzdod iekšlietu un kaŗa ministriem gādāt, lai īpaši izraudzīti lietpratēji dotu neapstrīdamu atzinumu par kodolspēkstacijas lietderību. Komisijai jādarbojas pilnīgā slepenībā. Prezidents negrib nostāties vienā vai otrā pusē; prezidents grib zināt patiesību. Iekšlietu ministrijas slēdziens ir labvēlīgs. Drošības dienesta papildu izdevumus atsvērs un pārsvērs kodolspēkstacijas ienākumi. Kaŗa ministrijas slēdziens ir nelabvēlīgs. Kaŗa gadījumā nav iespējams garantēt kodolpēkstacijas drošību, un avārijas sekas var būt ārkārtīgi smagas. Prezidents saprot, ka nespēs teikt savu vārdu. Šī ir ārkārtīgi sarežģīta lieta.

Neparasti, bet tieši tajās dienās pienāk ziņas no Lietuvas, ka šī valsts gatavojas būvēt savu pirmo kodolspēkstaciju Ignalinā, uz dienvidiem no Daugavpils. Kāpēc Lietuva, kuŗa joprojām ir naidā ar Poliju, nebaidās no iespējama uzbrukuma kodolspēkstacijai?... Šo jautājumu prezidents uzdod ārlietu ministram, bet skaidras atbildes nav. No tiem zināmiem starptautiskiem līgumiem, kādi ir Lietuvai, ir saslieta Lietuvas drošības celtne, kas, no Valdības nama Rīgā raugoties, nepavisam neatgādina tik varenu cietoksni, ka tam nespētu uzrasties nekaunīgi sveša labuma kārotāji. Vai kāds, kam Lietuvā ir gana liela ietekme, mānās?... Diezin vai. Šī lieta ir pārāk nopietna, lai jokotu.

Ārlietu ministrija sāk rīkoties enerģiskāk, un jau pēc pāris dienām prezidents saņem plašākus paskaidrojumus.

Astotais pasaules brīnums nav gaidāms — Polija negrasās aiziet no 1921. gadā Lietuvai atņemtā Viļņas apgabala, u.t.t., u.t.t., bet līdz galam nenoskaidrotu iemeslu dēļ ASV milzis, „General Electric”, grib būvēt Ignalinas kodolspēkstaciju. Daļa vajadzīgās naudas nākšot no amerikāņu bankām, daļa no Lietuvas valsts budžeta ieņēmumiem, daļa no privātām iekšzemes sabiedrībām un atlikums no valsts iekšējā aizņēmuma. No Lietuvas sūtņa pienāk mājiens, ka arī Latvija varētu piedalīties šādā uzņēmumā, paliekot par dalībnieku iespējamā akciju sabiedrībā...

* * *

Aivars ved Sarmīti dejot. Viņi izvēlas to vietu, kur gaišāks, un sāk valsēt. Tāpat dara Aloizs un Laimdota. No skaņu kastēm tagad negrand pērkons, bet vijas kaut kas saldi lipīgs. Aivars pamana Džeriju, kuŗš mīcās pa dejas grīdu, cieši piespiedis klāt meiču īsā kleitiņā. Priekšējā solu rindā sēž vientuļš Konrāds. Turējies pie Laimdotas, bet palicis neuzlūgts... Laimdota izvēlējusies Aloizu... Laimdota iemīlējusies Aloizā... Tas nevar būt! Un Aloizam taču nav nekādu mīlestības jūtu pret Laimdotu, – par to Aivars ir drošs. Bet Laimdotai?... Laimdota taču ir izrādījusi pret Aloizu īpašu uzmanību... Domas jaucas pa galvu, cita par citu dīvainākas.

Sarmīte kaut ko pasaka, ko Aivars savā izklaidībā nesadzird. Sarmīte sakniebj lūpas un nesaka vairs neko. Tā viņi nodejo vienu valsi un pārtraukumā noiet malā. Aivars jau ir atguvies; savaldīgs kā parasti; jau ir spējīgs teikt glaimus un jokus. Sarmīte smaida. Viņi dejo visu vakaru. Aloizs ir kaut kur nozudis. – Kāpēc, kāpēc Aloizs tik neatlaidīgi tika aicinājis nākt uz šīm dejām?... – Laimdotu atkal dancina Konrāds. Brīnums, ka nav sācis kauties ar Aloizu. Bet tad ar dabūtu pa purslām, jo kaŗa skolas kadeti prot sevi aizstāvēt.

Īsi pirms vienpadsmitiem diskžokejs nobrēcas: Pēdējais valsis! Pārīši salīp kopā; kam tas nav izdevies, tie gorās atsevišķi. Džerijs ķēmojas pa vidu, kreklu nosviedis, līdz pusei kails. Vienpadsmitos dejas beidzas. Aivars lūdz atļauju pavadīt Sarmīti uz mājām. Viņa dzīvo tai pusē dzelzceļam, kur arī Aivars. Viņi iet, un iedami šo to pārrunā. Pēc ģimnazijas beigšanas Sarmīte nav turpinājusi mācības augstskolā. Kad Aivars jautā, kāpēc tā, meiča šķelmīgi attrauc, ka viņai viss laiks paejot, lūkojoties pēc precinieka tepat Abrenē, un nekam citam laika neatliekot.

Laimdotu uz mājām droši vien pavada Konrāds... Pārgājuši dzelzceļam, Aivars un Sarmīte pagriežas pa labi un pa Kalpaka ielu nonāk līdz tirgus laukumam. Sarmīte dzīvo Parka ielā, tuvāk krustojumam ar Brāļu Skrindu ielu. Abrenē pamaz jaunatnes, turpinot sarunu par nākotnes izredzēm dzimtajā pilsētā, saka Aivars. – Tā ir gan. Bet visvairāk cieš lauki. – Vai tu gribētu dzīvot laukos? – Un kādēļ gan ne? Vasarās tiku dzīvojusi pie krustmātes Kacēnos. Protu daudzus lauku darbus. Ja vīrs gadītos lielsaimnieks... Sarmīte apraujas. – Nu ja, nu ja! Aivars smej iedrošinot. Tik brašai meitai kā tev vajag lielsaimnieka! – Un tu?... – Ko – es? – Kādi ir tavi nākotnes nodomi?...

Viņi ir pagājuši gaŗām vecajai slimnīcai, kur tagad ierīkots privāts doktorāts. Reizē ar austrumu aizsardzības līniju tika uzcelta jauna, plaša apriņķa slimnīca.

Krustojums ar Parka ielu jau ir tuvu, un viņu ceļi šķirsies. Ko Sarmītei atbildēt?... Nevar taču teikt, ka viņš ir nolēmis neuzkrītoši sekot Laimdotai. Ja Laimdota paliks Rēzeknē, tad viņš varbūt apmetīsies netālajā Sakstagalā. Studiju biedra tēvam Viļānos pieder savs uzņēmums, un viņi jau ir runājuši par to, ka Aivaram darbs tur atrastos. Ja Laimdota ies tēva pēdās un pēc Skolotāju institūta beigšanas atgriezīsies Abrenē, lai strādātu par skolotāju, tad Aivars meklēs darbu Abrenē vai laukos, tuvāk pilsētai. Elkšņu mājas pagaidām izīrētā puse gaidīt gaida īstos saimniekus...

Vēl nezinu, kā parasti, savus nolūkus slēpdams, atbild Aivars.

 

Turpinājumā Aināra Zelča romāna Abrene 2002 atsevišķi fragmenti, kuros saglabājam autora rakstību. Par Aināru Zelču skat. JG276:10.