Mihails Šiškins (Mihail Šiškin)

KĀ KRIEVIJA ZAUDĒJA KARU

 

Mans tēvs, 18 gadu vecumā, brīvprātīgi pieteicās karot. Viņš dienēja zemūdenes apkalpē Baltijas jūrā.

Kad es biju mazs, mēs dzīvojām pagraba dzīvoklī, Arbata ielā, Maskavas centrā. Man virs gultas karājās Ščuka* tipa zemūdenes fotogrāfija. Es biju ļoti lepns, ka manam tētim ir zemūdene, un es bieži pārzīmēju fotogrāfiju savās skolas burtnīcās.

Katru gadu 9. maijā, kad Krievijā svin Uzvaras dienu – atzīmējot dienu, kad Maskava saņēma ziņu par vācu kapitulāciju 1945. gadā, mans tēvs no skapja izņēma savu jūrnieka uniformu, ko vajadzēja pastāvīgi pielabot tā, lai tur ietilptu viņa arvien lielākus apmērus ieguvušais vēders, un piesprauda savus ordeņus. Man bija ļoti svarīgi lepoties ar savu tēvu, bija karš un mans tētis to bija uzvarējis.

Kad pieaugu, sapratu, ka 1944. un 1945. gadā tēvs gremdēja kuģus, kas evakuēja civiliedzīvotājus un vācu karavīrus no Rīgas, Latvijā, un Tallinas, Igaunijā. Simtiem un tūkstošiem cilvēku gāja bojā Baltijas jūras ūdeņos – par to manam tēvam piešķīra ordeņus. Jau labi sen es vairs neesmu lepns uz tēvu, bet es viņu netiesāju. Bija karš.

Mans tēvs cīnījās pret fašisma ļaunumu, bet viņu pašu izmantoja cits ļaunums. Viņš un miljoniem padomju karavīru, jūrnieku un lidotāju, īstenībā vergi, neatnesa pasaulei atbrīvošanu, bet cita veida verdzību. Cilvēki visu bija ziedojuši uzvarai, bet uzvaras ieguvums bija vēl lielāka nebrīvība un vēl lielāka nabadzība.

Manam tēvam bija seši gadi, kad arestēja viņa tēvu. Katrs dēls grib lepoties ar savu tēvu, bet viņa tēvu dēvēja par tautas ienaidnieku. Mans vectēvs mira Gulagā.

Kad sākās karš, apspiestā tauta skaļruņos tika uzrunāta kā „brāļi un māsas”. Krievijas valdnieku neģēlība ir tā, ka viņi vienmēr ir izmantojuši cilvēku pamatjūtas – mīlēt savu zemi un tai visu upurēt.

Mans tēvs gāja aizstāvēt savu dzimteni. Viņš bija tikai puika, kad devās jūrā, pastāvīgās bailēs noslīkt tai tērauda zārkā. Viņš piedalījās cīņā par režīmu, kas nogalināja viņa tēvu.

Uzvara vergiem nedeva neko citu, kā pārliecību, ka viņu valdniekiem ir varena impērija. Lielā uzvara tikai pastiprināja viņu dziļo verdzību.

Pēc kara mans tēvs dzēra. Visi viņa zemūdenes draugi dzēra. Kas cits viņiem bija atlicis?

Gorbačova laikā bija liesie gadi, un mans tēvs, būdams kara veterāns, saņēma pārtikas produktus, to vidū dažus no Vācijas. Viņam tas bija personīgs apvainojums. Viņš piedzērās un kliedza: Bet mēs taču uzvarējām! Tad viņš nomierinājās un sāka raudāt.

Saki man, vai mēs to karu uzvarējām vai zaudējām? – viņš jautāja kādai neesošai, man neredzamai būtnei.

Savos pēdējos gados viņš sevi iznīcināja ar vodku. Viņš bija palicis pēdējais. Visi viņa zemūdenes biedri bija jau sen sevi iedzēruši kapā. Manu tēvu kremēja viņa jūrnieka uniformā. Viņš droši vien vēlējās piebiedroties saviem karalaika draugiem.

Ja tēvzeme ir briesmonis, vai to vajag mīlēt, vai ienīst? – tas ir krieviem pats svarīgākais jautājums. Tas viss ir savijies kopā nesadalāmā mudžeklī. Krievu dzejnieks sendienās to izteica šādi: Sirds, kas ir nogurusi no nīšanas, nespēj iemācīties mīlēt.

Protams, es savai zemei vēlu uzvaru. Bet kas manai zemei dos uzvaru? Katra Hitlera uzvara bija zaudējums vācu tautai. Pēdējā nacistu Vācijas sakāve bija uzvara pašiem vāciešiem. Viņi pierādīja, ka tauta var pacelties un dzīvot kā cilvēki bez ārprāta murgiem par karu.

Šodien Uzvaras dienas svinībām nav nekā kopēja ar tautas uzvaru jeb mana tēva uzvaru. Tā nav diena, kas veltīta upuru piemiņai. Šī ir zobenu žvadzināšanas, agresijas daudzināšanas un slēptu cinka zārku diena, piesātināta ar liekulību un zemiskumu.

Krievus atkal aicina cīnīties karā pret fašismu. Patriotiskā histērija televīzijā ir režīma burvju ierocis. Pateicoties „zombiju kastei”, tautas fantāzijā ir radīts priekšstats par ārpasauli, par Rietumiem, kas gribot mūs iznīcināt. Tāpēc mums, tāpat kā mūsu tēviem un vectēviem, jāiet svētā karā pret fašismu, jābūt gataviem visu upurēt uzvarai.

Kārtējo reizi patvaldnieki pārraksta vēsturi, atstājot tai vienīgi militāras uzvaras un ieroču slavu. Skolas grāmatās viņi ir pievienojuši nodaļu par Krimas lielisko atgriešanos. No televizora lodziņa plūst histēriska straume: Varenā Krievija... Aizstāviet krievu valodu... Pulcējieties krievu pasaulē... Mēs izglābsim pasauli no fašisma. Katrs, kas iebilst, ir „nācijas nodevējs”.

Savā sešpadsmitajā valdīšanas gadā prezidents Vladimirs V. Putins ir panācis visu, ko vien diktators vēlas sasniegt. Ļaudis viņu mīl, pretiniekiem no viņa ir bail. Viņš ir radījis režīmu, kas balstās nevis uz ļodzīgiem para­grāfiem konstitūcijā, bet uz nesatricināmu likumību, vasaļa personīgo uzticību valdniekam, no varas piramīdas pašas apakšas līdz pat augšai.

Mans tēvs bija krievs, māte – ukrainiete. Putina režīms ir sarīdījis viņu tautas vienu pret otru. Dažreiz es domāju, ka ir labi, ka mani vecāki nepieredzēja, kā krievi un ukraiņi cits citu nogalina.

Nav iespējams elpot zemē, kur gaiss piesātināts ar naidu. Vēsturē lielam naidam vienmēr seko liela asins izliešana. Kas sagaida manu zemi? Vai tā kļūs par milzīgu Austrumukrainas Donbasa reģionu?

Diktatūra atkal aicina pavalstniekus aizstāvēt savu zemi, propagandā nežēlīgi izmantojot Lielā Tēvijas kara uzvaru. Krievijas valdnieki ir tautai nozaguši naftu, nozaguši vēlēšanas, nozaguši valsti. Un nozaguši tautai uzvaru.

Tēvs, mēs karu zaudējām.

* Щука, tulk. līdaka

 

No angļu valodas tulkojusi Anita Liepiņa

Anita Liepiņa, JG redakcijas locekle, par sabiedrisko darbu trimdas latviešu kopienā Kanādā saņēmusi TZO.

 

Mihaila Šiškina (Михаил Павлович Шишкин) raksts „Kā krievi zaudēja karu”, uzrakstīts Cīrihē (Zűrich), Šveicē, kas ir viņa patlabanējā uzturēšanās vieta, publicēts laikrakstā The New York Times (2015.9.V) – „How Russians Lost the War”. Raksta mazliet garāka versija tajā pat dienā publicēta Šveices laikrakstā Neue Zürcher Zeitung – Michail Schischkin, „Warum wir am Ende doch verloren haben”. Kultūras pasaulē Šiškins (Mikhail Shishkin) ir pazīstams kā viens no izcilākajiem mūsdienu krievu rakstniekiem, salīdzināts gan ar Tolstoju, Dostojevski un Čehovu, gan arī Buņinu un Nabokovu, un par saviem prozas darbiem ieguvis vairāk nekā duci prestižāko literatūras prēmiju, arī pašu krievu trīs visaugstākās balvas (skat. JG279:66). Apgāds „Jumava“ izdevis (2012) Šiškina romānu Vēstuļnieks (Письмовник) Mairas Asares tulkojumā. Par krievu torpedētajiem bēgļu kuģiem Baltijas jūrā skat. mūsu redakcijas locekļa Jura Silenieka „Gotenhāfenas elēģijas” JG231:23-32(2002), 232:23-29(2003) – <jaunagaita.net> (re)