Ainārs Zelčs

ABRENE 2002

Ja Otrais pasaules kaŗš nebūtu bijis...

Sākums lasāms JG276.

 

Lēta, pašu zemē ražota elektrība ir bijusi viena no galvenajām Latvijas tautsaimniecības vajadzībām. Ar tādu elektrību, ražojot lielos vairumos, pat nabadzīgā Norvēģija ir tikusi pie turības, saprotams, izmantojot arī daudz ko citu. Valstij nodibinoties, gana labas ir bijušas petrolejas lampas; tagad latvieši, kas ir nadzīgi jaunumu izmantošanā, pērk elektriskās plītis Elektroluksa veikalos Rīgā, Liepājā, Daugavpilī, un sildās ar siltumsūkņiem. Pirmo siltumsūkni Latvijā tika uzstādījis preses magnāts Benjamiņš, kuŗam tagad pieder arī sava televīzija.

Taču elektrība joprojām ir pārāk dārga, un sociāldemokrati apgalvo, ka valdošā partija iztukšojot tautas maciņus kūdras centrāļu labā. Pa to laiku valdība ir nolēmusi pirkt lētāku elektrību Zviedrijā. Igaunija jau tā dara, un nepavisam nekaitē savai degslānekļa nozarei. Lietuvas lauksaimniecības ražojumu eksports pēdējos gados ir tik ļoti palielinājies, ka arī dienvidu kaimiņiem vairs nepietiek ar to, kas tiem jau ir.

Sociāldemokrati sāk kritizēt valdības nodomus, jo lētāka importētā elektrība vai nu izpostīšot pašu zemes elektrības ražošanas nozari, vai arī valdība lemšot par piemaksām, un tas notikšot uz tautas rēķina. Bet kā tikt pie lētas elektrības?...

Neviens to nezina, vai arī klusē tie, kuŗi zina. VEFa jau Ulmaņa laikā ir ražojusi vēja aeroģenerātorus, kas uzstādīti daudzās saimniecībās, līdz kuŗām nav aizstiepušās elektrības līnijas no elektrības ražošanas vietām. Šī nu ir bijusi lēta elektrība, taču ļoti atkarīga no vēja untumiem. Tagad moderni vēja dzinēji kā milzu spāres satupušies pa visu Dižjūras piekrasti līdz pat Grobiņai un Vidzemes jūrmalā līdz Ainažiem, tomēr ar vēju saražo maz elektrības, un elektrība tik un tā ir dārga. Bet tad līdz Zviedrijai tiek novilkts zemūdens kābelis, un Brīvā Zeme ievadrakstā var jūsmot, ka elektrība tagad kļūšot lētāka.

* * *

Svētdienas rītā atbrauc brālis ar savu ģimeni, un visi lielā pulkā sataisās uz baznīcu. Ies kājām, jo katoļu baznīca nav tālu, Vadoņa alejas galā.

Apriņķa centra ierīkošanas dēļ jau kopš pilsētas iesākuma uz šejieni ir pārcēlušies daudzi luterāņi, kā ierēdņi un robežsargi, un uzticami pierobežas apdzīvotāji. 1932. gadā vēl par Jaunlatgali dēvētā pilsētas evaņģeliski luteriskajā draudzē ir bijis 116 locekļu, aptuveni desmitā daļa no visiem pilsētas iedzīvotājiem. Ap to laiku jau ir bijusi tikpat kā gatava pēc architekta Kundziņa meta būvēt iesāktā luterāņu baznīca. Kad 1943. gadā tur kristīta Aivara māte, draudzē jau ir bijuši pāris simti locekļu. Slēdzot mūža derību ar Aivara tēvu, māte pārgājusi katoļticībā. Pa šiem gadiem luterāņu pulciņš ir tā pieaudzis, ka nu jau vairāk nekā puse no pilsētas iedzīvotājiem ir luterāņi. Katoļu draudzes rindas savukārt visvairāk papildina laucinieki. Katoļu baznīca ir drusku mazāka.

Aivars nostājas grēku sūdzētāju rindas galā. Ko prāvestam teikt?... Kopš pēdējās grēksūdzes, šķiet, neviena pārkāpuma nav bijis. Palēnām rinda iet uz priekšu; jau uzslienas kājās pirms Aivara biktskrēsla lodziņam pieplakusī vecenīte, un nu ir Aivara kārta. – Lai ir slavēts Jēzus Kristus! – Mūžīgi mūžos! – Pēdējoreiz uz grēksūdzi esmu bijis pirms mēneša. Cienīts garīgais tēvs, nezinu, ko lai izsūdzu, jo pa šo laiku neko neesmu sagrēkojis... – Tad ar jums ir tāpat, kā lidojot ar lidmašīnu. Paraugoties uz zemi, jūs neko neatšķiŗat, bet tiklīdz lidmašīna nolaižas zemāk, tā jūs ieraugāt tik daudz, tik daudz... – Droši vien... – Gandarīšanai palasiet Svētos Rakstus! – Priesteris trīsreiz pieklaudzina pie grēku sūdzēšanas režģotā lodziņa; Aivars trīsreiz sit krūtīs, savu vainu atzīdams, tad pārkrustās, pieceļas un iet apsēsties uz baznīcēnu sola.

Baznīcā ir jauki, un dievkalpojums pacilā dvēseli. Pusdivos mise ir galā, un Elkšņi iet uz mājām. Tavu jauku svētdienu! Drīz pilsētnieku dārziņos saplauks puķes, un ielās smaržos jasmīni un ceriņi.

Mājās visi sēžas pie galda, un raisās omulīgas sarunas. Tēvs gan zina stāstīt, ka viņa tēva mājās, kad ēduši, tad neesot drīkstējuši bilst ne pušplēsta vārda. Dievs dod ēdienu dzīvības uzturēšanai, tāpēc ēdienreizes ir kā svētas pateicības reizes Radītājam. – Bet ko nu tagad, tēvs saka viebdamies. Tagad ir citi laiki.

Vakar redzēju, kā uz Rītupes pusi aizbrauc vilciens ar tankiem... ieminas Aivars.

Varbūt no Rīgas, no remontiem vecajās auto-tanku brigādes darbnīcās, paskaidro brālis. Vai tad Pulka ielā remontē tankus? – To es nezinu.

Vai nebūs kaŗi? – bažījas māte. Starp zemiešiem un mēnesiešiem, Aivars pazobojas. Tagad vairs nekaŗo, jo sanāk pārāk dārgi. Kungi sasēžas ap gadu un strīdās tik ilgi, kamēr vienojas, kuŗš kuŗam klausīs. Mēs arī sēžam ap galdu! – svarīgi pavēstī brāļa mazais dēliņš, un visiem nu lieli smiekli.

Un mums ir tik varena aizsardzība līnija, ka krievi tai neuzdrošināsies uzbrukt, vai ne tā? – Jautājums ir uzdots vecākajam brālim, robežsargu virsniekam, kuŗš austrumu līniju droši vien pazīst tikpat labi kā savu kabatu. Atbilde kavējas. Jau pārējie Elkšņi sāk runāt par kaut ko citu, bet Aivars joprojām gaida, un tad arī sagaida atbildi: Līnija ir novecojusi.

* * *

Gadu desmitiem aizritot spraigā darbā, ir radušies neskaitāmi rūpniecības uzņēmumi, un vislielākie ir šie trīs: VEF, „Vairogs”, „Tosmare”. Pamazs iekšējais tirgus, ievedamas izejvielas, asa un nevienlīdzīga sacensība ar Anglijas, Vācijas, Zviedrijas ražojumiem – Latvijas rūpniecības pastāvēšana nav viegla. Galvenokārt polītisku apsvērumu dēļ Latvijas ražojumus labprāt ir pirkušas Igaunija un Lietuva. Līdzīgs ar līdzīgu vienmēr var labāk saprasties. Polijas kaŗa flotei tiek pārdotas Tosmares darbnīcās ražotas mīnas; šeit tiek pārbaudīti un laboti poļu kaŗa kuģi. Bez tā visa Polija it labi būtu varējusi iztikt, taču tā ir gribējusi grozīties pa Liepājas ostu, un, tā grozoties, ne viens vien lats ir ieripojis latviešu kabatās.

VEFam ar eksportu ir gājis visvieglāk. Tai ir sava pārstāvniecība arī Somijā. Bet ar vieglu roku neviens latviešiem neko nav devis. Elektriski apsildāmais bārdas skuveklis „Apollo” ir bijis labs piemērs eksporta grūtībām. 1936. gadā VEFs ir mēģinājis tam atrast noņēmējus vairumā, par 5 šiliņiem 3 pensiem gabalā. Ārzemju tirgotāji tad ir izgudrēm prātojuši, vai visās guļamistabās būšot strāva tādai ierīcei, un ka tāda ierīce varot būt bīstama. VEFs tad ir piedāvājis skuvekli par 4 šiliņiem gabalā, bet tirgotāji ir žēlojušies, ka mazumtirdzniecības cena tādam daiktam būšot gineja, un tas būšot par dārgu...

Darījums nav noticis, un ar daudziem līdzīgiem darījumiem ir bijis tāpat, jo nav iespējams pārdot ārzemēs labu ražojumu, ja neatrodas starpnieks, kuŗš „prot to sūdu maisīt”. Lai vai kā, VEFa ražojumus tagad pārdod gandrīz simt valstīs.

Latvijā vairs netrūkst darbaroku, un VEFa direktors apsveŗ jaunu fabriku būvēšanu Latgalē. Latgalieši saplūst galvaspilsētā, un tā paliek pārāk liela. 1999. gada tautas skaitīšanā ir noskaidrots, ka Rīgā dzīvo 1,196,852 iedzīvotāju.

Arī „Vairogs” vairs nerīkojas tikai pa Brīvības gatvi 14, bet ir atvēris nodaļas Liepājā, Krustpilī, Daugavpilī, neskaitot automobiļu veikalus visos lielākos apriņķu centros. Uz trīs milžiem balstās arī valsts aizsardzība. Kur tie gadi, kopš „Vairogs” pārņēmis čechu „Sellier&Ballot” patronu fabriku un municijas ražošanu no Arsenāla; sācis apgādāt armiju ar Brensona patšautenēm, ložmetējiem, mašīnpistolēm un mīnmetējiem. Vairoga speciālisti ir ķērušies arī pie apvidus automobiļa konstruēšanas; tāds automobilis ir ticis uzbūvēts, izmēģināts un ieteikts ražošanai, tomēr jau Bērziņa valdīšanas beidzamos gados Valsts saimniecības padome ir nolēmusi ražošanu pārtraukt. Nav iespējams sacensties ar labākiem ārzemju paraugiem.

* * *

Aizsardzības līnija ir nepārraujama! – Taisnība. To nepārraus. Tai lidos pāri. – Un mūsu zenītartilerija? Vai tā klusēs? – Tā neklusēs, bet komūnistiem ir vairāk labu lidmašīnu, nekā mums labu šāviņu. – Nevar būt! – Tā ir gan. Viņiem ir ļoti augstu un ļoti ātri lidojošas lidmašīnas. Viņiem ir raķetes, ar kuŗām var sagraut Rīgu, pat netuvojoties mūsu aizsardzības līnijai. Lielvalsts spēj saražot vismodernākos ieročus milzu vairumos. Viņi dzīvo pusbadā, bet ieročiem naudu nežēlo. Aivars sapīkst. Mums taču arī ir moderni ieroči! – Tā jau gan, brālis piekrīt, bet no tālākas iztaujāšanas izvairās. Vakara omulība ir pagaisusi.

Kā sokas ar maģistra darbu? – Drīz būs gatavs. – Par ko tas būs? – Latvijā uzbūvēto vēja elektrostaciju darbības analīze. – Slavējami! – Darbs sastāv no zinātniskā apraksta, apsekošanas dabā un visādiem rēķiniem, izmantojot datorprogrammas. – Un kuŗš ir darba vadītājs? – Aivars nosauc slavena profesora vārdu. Cepuri nost! – Maģistra darbs top diezgan ilgi. Esmu ar to aizņemts visu pēdējo semestri. Darba vadītājs tika izstrādājis īpašu plānu, un konsultē, kad tas ir vajadzīgs. Esam jau labi tikuši uz priekšu. – Vai līdz Jāņiem pabeigsi? – Noteikti! Jau jūnija sākumā došu nagos recenzentam, lai ķidā. – Un ko pēc tam? – Pēc tam recenzents dos savus atzinumus. – Par to nejautāju! Ko darīsi pēc universitātes beigšanas?...

Jauni speciālisti tagad tikpat kā nevienam nav vajadzīgi. Un viņš ir nolēmis slepus sekot Laimdotai...

Gan jau ka paliks Rīgā! – Tā mums tā jaunatne pazūd, vedeklai piebalso Aivara tēvs, kaut daudzkārt labāk tēva mājās sausu maizi krimst, ūdeni piedzeŗot, nekā svešā malā ēst cepešus no zelta bļodām. – Tagad jaunieši tā dara visā pasaulē, māsa metas aizstāvēt vienaudžus, jo ne lauki, ne mazpilsētas nespēj dot to, ko lielpilsēta! – Un ko tad šī dod?... Salauztas dzīves, pilnas garīgo slimību dziednīcas, steigu un tukšību! – biedina tēvs.

Abrene ir tīra un klusa. Te nav miljonāru, bet nav arī nabagu. Tīra, latviska pilsēta.

* * *

Putekļu sūcēji, veļas mazgājamās mašīnas, televīzijas aparāti ir pārpludinājuši Latviju, un jau itin sen. Nesnauž arī inflācija. Tā dzen elektrības cenu uz augšu, un Lietuvas sūtņa mājieni par to, ka Latvija varētu piedalīties Ignalinas kodolspēkstacijas būvē, paliekot par dalībnieku iespējamā akciju sabiedrībā, tiek sadzirdēti un uzklausīti. Šī, protams, būtu īpaša akciju sabiedrība. No Ulmaņa laikā dibinātām valsts akciju sabiedrībām „Ogle”, „Ķieģelnieks”, „Kaļķis”, „Aldaris”, „Degviela”, „Latvijas koks”, „Kūdra”, „Šīferis”, „Rīgas ģipsis”, „Turība”, „Bēkona Eksports”, „Ādas un vilnu centrāle” „Šķiedra”, „Tabaka”, „Tosmare” un „Vairogs” vairs pastāv tikai divas pēdējās. Viens no galvenajiem nolūkiem ir bijis, rūpniecībā un tirdzniecībā dot priekšrocības latviešiem, kuŗi tolaik lielākoties nodarbojās ar lauksaimniecību. Enerģiski rīkojoties, autoritārajai valdībai ir bijuši panākumi, kas radījuši nepatiku pie malas atstumtajos. Vaimanas par latviešu netaisnīgo agrārreformu Vācijā ir kļuvušas skaļākas; Latvijas sūtņa kundze ir raidījusi nosodošus skatus uz ārlietu ministru Munteru, tam viesojoties Londonā; un vienmēr īgns un neapmierināts ir bijis Anglijas sūtnis Ords. Bērziņš vairs nav spējis turēties tikpat stingri, un bez valsts atbalsta un palīdzības akciju sabiedrības ir grimušas viena pēc otras, no izputēšanas paglābjot tikai tās, kuŗas vajadzīgas armijai.

Tikpat kā iznīcis ir arī tranzīts. Valstij nodibinoties, daudzi ir gluži pamatoti cerējuši, ka šī nozare plauks un zels, bet no šīm cerībām nekas nav palicis pāri.

Padomju Savienības preču ievedumi un izvedumi caur Latviju ir bijuši nelieli jau brīvvalsts sākuma gados, un nenozīmīgi, salīdzinot ar iekšzemes pārvadājumiem. Mazāki transita preču pārvadāšanas tarifi stāvokli neuzlaboja.

Padomju Savienībā ir cits sliežu platums, un latvieši pat ierīkoja īpašas ierīces, lai transita vagoni nebūtu jāpārkrauj, vagonus pārceļot no viena uz otra ceļa platuma asīm. Nekas nav līdzējis. Padomju Savienībai nav vajadzīgi plaši tirdznieciskie sakari ar Rietumeiropu; tā ir autarķijas valsts. Tie laiki, kad īpašos maiņas punktos uz robežas no krieviem pret sāli varēja dabūt zeltu, ir beigušies. Tagad sāli pērk no Polijas.

Lietuvas sūtnis ierodas audiencē pie valsts prezidenta. Sarunas norit sirsnīgā garā, kā jau starp brāļu tautām, bet uz beigām sūtņa vaigs ir viegli aptumšojies. Latvijas prezidents ir pieminējis kādu nesvarīgu un pat smieklīgu lietu, – sapni, ko kāds leitnants nosapņojis – un leitnants esot redzējis virs Ignalinas lidojošu bumbvedi ar sarkanām zvaignēm uz spārniem...

* * *

Brālis aizbrauc uz Rītupi; Aloizs uz Rīgu. Aivars paliek, lai kārtotu automobiļa pirkšanu. Elkšņu ģimenei viens tāds jau ir, bet ar to braukā tēvs. Uzreiz pēc ģimnazijas beigšanas viņi nav varējuši nopirkt Aivaram pat to lētāko poļu fiatu, un visus studiju gadus 269 kilometrus gaŗo ceļa gabalu līdz galvaspilsētai un atpakaļ Aivars ir mērojis vai nu ar vilcienu, vai arī šad un tad ticis vadāts Aloiza automobilī. Studijām ir vajadzējis diezgan daudz naudas, jo ir jāgādā arī par iztiku un mācības maksu, no kuŗas tiek atbrīvoti tikai trūcīgie. Aivaram ir palīdzējuši vecāki, un viņi ir labi tikuši uz priekšu, tāpēc tagad, lai gan laiki ir grūti, pienākusi kārta arī savam automobilim.

Abrenē darbojas trīs banku nodaļas. Vislielākā ir Valsts Zemes bankai, vismazākā — Secka bankai. Pasta krājkase ir pa vidu. Secki ir bijuši baņķieŗi jau kopš Latvijas republikas nodibināšanas laikiem. Tagadējais bankas īpašnieks ir vecā Secka mazdēls vai mazmazdēls, kuŗš nopircis Kaca namu Lāčplēša ielā 24a, kur kādreiz atradies Treizona gatavu apģērbu veikals, veco ēku noplēsis un vietā uzcēlis jaunu, tādu, kas labi der bankas vajadzībām, divos stāvos, ar naudas pagrabu un bieziem mūŗiem. Abrenieši ir galvas vien grozījuši par tādu plašu vērienu, bet gan jau Seckis zināja, ko dara.

Valsts Zemes banka ir uzbūvējusi savas bankas nodaļas namu trīs stāvos, Baltā ielā. Nams gan neatrodas centrā, bet pāri dzelzceļam, toties tam ir plašs laukums automobiļu stāvvietām, un tur sabrauc laucinieki. Seckis aplasa vairāk pilsētnieku, un tā katrai bankai darba un maizes netrūkst. Kā jau krietns pilsonis, Aivars savu naudu glabā Valsts Zemes bankā. Vairums Latvijas pilsoņu ir izvēlējušies Pasta krājkasi. No ārzemju bankām, sākoties Bērziņa laikiem, viena pakaļ otrai ir ir saradušās „SEB”, „Swedbank”, „Nordea”, „Danske Bank”, „Citigroup”. Vairums Ulmaņlaika banku ir gan mainījušas nosaukumu, gan apvienojušās, gan arī izputējušas. Laukos pastāv daudz krājaizdevumu sabiedrību.

Latam apgrozītāju netrūkst.

Kā abrenietim, Aivaram ir nauda arī pie Secka. Viņš taču grib atbalstīt tos uzņēmumus, kuŗi pastāv Abrenē. Lielu krājumu Secka bankā jaunajam Elksnim nav, un no kurienes lai tādi rastos; studentiņam tur kaltējas tikai pāris tūkstoši latu, un viņš iet un tos izņem. Laipna bankas darbiniece atgādina, lai pēc nedēļas nākot pakaļ jaunai debetkartei. Lai gan rēķins esot iztukšots, tas taču atkal piepildīšoties, un karte noderēs. Aivars apsola, ka noteikti atnāks, tikai ne pēc nedēļas, bet vēlāk.

Kad kabatas nav tukšas, tad prāts uzreiz nesas uz veikalu pusi. Aivars izstaigā Turības lielveikalu, Zvirbuļa aptiekā nopērk smiltsērkšķu eļļu, Rižkova konditorejā izdzeŗ tasi smaržīgas kafijas, ielūkojas firmas „Nikandris Iļjanovičs Iļjins” veikalā Kalpaka ielā.

Jaunus automobiļus Abrenē netirgo. Kopā ar tēvu viņi brauks uz Rēzekni, kur pārdod jaunus volvo, poļu fiatus un latviešu vairogus. Rīgā var nopirkt arī jaunus vācu, franču, angļu, itaļu, japāņu automobiļus. Izvēle ir liela – lai tikai būtu nauda.

 

 

Turpinājumā Aināra Zelča romāna Abrene 2002 atsevišķi fragmenti, kuros saglabājam autora rakstību. Par Aināru Zelču skat. JG276:10.