Uldis Bērziņš

BĒRNĪBA BIJA OBLIGĀTA – PIRMKLASNIEKA PĀRDOMAS

Šķērstīklā šķirstīdams Troņu spēli Amerikā un „vikingu skolas” ziemeļzemēs, uzdūros žurnālistes sarunai ar vienas skolas pasniedzēju, brašu sapņotāju pašos labākos gados. Vīrs māca saviem audzēkņiem seno skandināvu dzīves stilu, praktiskās iemaņas, amatus, medību prasmes, ievada viņus pagāniskā dzīvesziņā, radina lasīt un izprast Eddas un sāgas. Viešņa jūsmo par skaistajiem, mīkstajiem zābaciņiem, kas tur darbnīcā šūti no mazu ronēnu maigās ādas - bet jums nākas nogalināt tās jaukās radības, lai tiktu pie viņu glāsmās ādas! – Tak nē! Es viņus apsitu tīrā prieka pēc! Vīru dara līksmu rakaru asinis! – Runājoties ar āriešu neopagānisma adeptiem, tu bieži jūties kā pieskrējis skatuves malai. Braši cirtaini puiši un raženas bižainas meitas uzved mums, zālē sēdošiem 5., 6., 7., 10. gadsimtu – un aicina kāpt pie viņiem uz skatuves dēļiem.

Vai mēs teiksim „cietsirdība!” par mīlīgiem kaķēniem, kas rotaļājas, mocīdami sakostu peli? Nē tak, pār viņiem pavēl medību instinkts, ko nav slāpējuši - ko nedrīkst slāpēt! - citi spēcīgāki impulsi. Arī cilvēkbērnus vai ik uz soļa var pārņemt vajātāja instinkts - pieaugušie tad reaģē atbilstoši savas kultūras, savas reliģiskās orientācijas imperatīviem. Taču arī pieaugušo pūli, arī platās stadiona tribīnes agri vai vēlu pārņem tas pats vajātāja instinkts.

Nesen Medūzas raidījumā „Austrumi un Rietumi” divi vīri videokameru priekšā runāja par „garīguma problēmām” – arābists Mihails Piotrovskis, Pēterpils Ermitāžas direktors, un politiķis, vairāku islāma novirzienu aktīvists, Krievijas Islāma komitejas priekšsēdētājs Heidars Džemals. Pēterburgas profesors uzsver „evolucionāro momentu” cilvēces garīgajā augsmē – no mīta šķiļas grieķu prātniecība, no pagānisma spilgtajām apjausmām izaug Platona un Aristoteļa izziņas metodes, un tās manto islāma un Renesanses filosofija, un... – Nē, iesaucas daudzu pielūgtais politiskā islāma pīlārs, nē! Jau tūkstošiem gadu mēs, Dieva apgaismots mazākums, smokam pagānistu, platonistu un hinduistu pūļu vidū. Kaut mūsu būtu jau i miljardi, vienalga islāmticīgie, kristieši un jūdi veido nelielu, tā sacīt, norūpēto saliņu cilvēces jūras vidū – starp visiem tiem, kam rūp pavisam cits. Džemala kungs paskaidro: viņiem visiem rūp esība, viņi seko instinkta pavēlei: būt!, kamēr mums, atmodinātajam cilvēces mazākumam vienīgajiem rūp ētika. Stādieties priekšā: apziņa kā subjekta eksistenciāli saasināts liecinājums te un tagad, un esība, kurā šis liecināšanas mirklis iesviests, kurā tas iekausēts gluži kā muša dzintarā. Un starp šiem diviem – konflikts, varbūt statisks, varbūt dinamisks, taču vienalga konflikts. No šā konflikta izriet viss, šis konflikts motivē un attaisno visus vēstures pavērsienus. Taču šo konfliktu nevar uztvert, nevar izprast, nevar saskatīt ne ar platoniskās, ne hinduistiskās, ne budistiskās, ne konfūciskās optikas palīdzību [tas saskatāms tik caur Bauslības, Psalmu, Evanģelija un Korāna lēcu]. Abrahāmisms ir kontraeksistenciāls, jo tam augstākā vērtība un virscentrs ir liecinošais gars, kurš opozīcijā pret esību. Abrahāmisms apliecina nerimtīgu karu starp apziņu un esību visā, no metafizikas līdz politikai.

Vecāmāte stingri audzināja mani Džemala kunga piesauktā kontraeksistenciālā abrahāmisma garā, tādēļ uzdrīkstos saukt pats sevi par ētikas „pirmklasnieku” . Taču mani vilina un malda cilvēces vēl tik svaigās „atmiņas par bērnību”. Es izbaudu pagānisma burvību un pārdzīvoju instinktu asinspilnās trīsas i lasot manas tautas četrrindes, i igauņu, i čuvašu tautas dziesmas, i tuviešu šamaņsaukas, bet i Bauslību, i Dieva izredzētā razbainieka Dāvida dziesmas, i otra laupītāju virsnieka, Dieva Vēstnieka Muhammeda – lai svētīts un sveikts tas! – saukto un sludināto. Nav tak tā, ka vien caur Abrahāma liecību varam tikt pirmajā klasē un galā i nobeigt skolu! Paraugieties atpakaļ uz pagānisma izcilajiem gluži kontraeksistenciālajiem sniegumiem. Gajs Mucijs, dižciltīgs romiešu jauneklis, vēlāk trāpīgi iesaukts par Kreili, liek savu labo roku, dextram accenso ad sacrificium foculo inicit, kā raksta Tits Līvijs Otrās grāmatas 12. nodaļā, „liek labo roku uz upurēšanai iedegtā ziedokļa”, quam cum uelut alienato ab sensu torreret animo, „it kā viņa dvēsele nejaustu, ka viņa [roka] sadeg”, un prope miraculo attonitus – „tāda brīnuma pārsteigtais”, līdz sirds dziļumam satriektais etrusku ķēniņš Porsinna atsakās no iecerētā uzbrukuma, un republika nezaudē pavisam nesen iegūto brīvību. Un citur vēstīts, ka politeisti stoiķi klusē un paliek pēdējie priekš ūdens vai uguns, nelaužas glābt savu eksistenci citiem pa priekšu. Tagad vēl ieklausīsimies epizodē no Sāgas par Njālu Sadedzināto, no 29. nodaļas: Tad viņa teica zēnam – Tordam Kāresdēlam: „Tevi iznesīs ārā, un tu nesadegsi te iekšā.” – „Tu tak man solīji, vecomāt”, - saka zēns, „ka mēs nešķirsimies nekad. Es labāk palikšu pie tevis. Man liekas daudz labāk mirt kopā ar tevi un [vectēvu] Njālu, nekā vienam dzīvot pēc jums.” Kaut Njāla laikabiedru dzimtas jau formāli nokristītas, kaut sāgas anonīmais stāstnieks un viņa klausītāji savā 13. gs. jau piedzimuši par labiem kristiešiem, bet mazā Torda sirds vēl pavisam droši pieder tūkstošgadīgai senču pasaulei. Pagānu puisēns Njāla sāgā ir tik neizprotami uzticīgs, tik neglābjami stiprs garā, ka paliek degošā namā ar saviem mīļajiem, ar vecotēvu un vecomāti: tīri ētisks apliecinājums, sugasbērna grēks pret sugas pašsaglabāšanās instinktu. Džemala kungam nav taisnība, bērni aug, iedami katrs savējā, kaut i „pirmsabrahāmiskā” skolā! Paraugiet, citā pasaules malā budists vai džainists uzņemas dažu rūpi, piecieš dažu zobgalību, lai minimalizētu kaitējumu citām būtnēm, i tām vismazākajām. Un niansētās, pārbagāti tekstualizētās Mahājanas skolniekam nemaz neliekas grūti uzpost un izslaucīt pagānisko bērnistabu ar visām pūķu, velnu un dievu tapetēm.

Skaidrāk par mani bērna ceļu uz Radītāja skolu ir ieraudzījis un pratis parādīt vēsturnieks Arnolds Toinbī (Arnold Toynbee): Every great religion helped it‘s adherents, indeed humans generally, to overcome the central human sin, ‚man‘s original sin‘, of self-centredness. (..) Every effort in that direction deserved respect. (..) No one religion had a monopoly on truth. (..) As Symmachus had declared in ancient times (when his ancestral religion was persecuted by the Christians), the heart of God‘s mystery could never be reached by following one road only. (..) Exclusive-mindedness was a sinful state of mind, the sin of pride. – Katra liela reliģija ir palīdzējusi saviem sekotājiem, patiesībā jau arī cilvēcei kopumā pārvarēt ļaužu dzimuma galveno grēku, „cilvēka iedzimto grēku” - sevis paša iestatīšanu visas esības centrā. (..) Cieņu pelna jebkuri pūliņi šajā virzienā.(..) Nevienai reliģijai nepieder monopoltiesības uz patiesumu. (..) Kā jau senlaikos deklarējis Simmahs (kad viņa senču ticību vajāja kristieši), Dieva noslēpuma pati būtība nevar tikt atklāta, staigājot tik vienu taku.(..) Pretenzija uz paša vienīgumu ikreiz bijusi grēkpilns prāta stāvoklis, lepnības grēks. Nu tad iznāk taču, ka budistu mūks, hinduistu priesteris, šamanis vai burvis, kas apzinājies savu aicinājumu, sentimentāls pagāns, labsirdīgs animists var tikt Radītāja pamatskolā tālāk uz priekšu nekā vajātāja instinkta pārņemts „monoteists” – slepkava, sadists, akmens tēlu dauzītājs un pergamentu dedzinātājs?

Tā ugunīgā dvaša, kas lauzās no lūpām Abrahāmam, tā izdedzināja daudz ko no viņa cilts agrīnajām atmiņām un minējumiem. Arī mūsu ļaudis tepat Vidzemītē ir gājuši cauri „augstāka garīguma” meklēšanas mokām un priekiem. Ne mazums spriests par hernhūtisma nozīmi Vidzemes un Latvijas garīgajā evolūcijā. Bet – ja kāds burvju vārds man ļautu ieskatīties tajās zīmēs, tajās niansēs, kas bija pieejamas Vidzemes ļaužu tumšajām sirdīm pirms brāļu draudzes ievadītās garīgās atmodas, tajos tautas dziesmu tekstos, kurus gara uguns pārvērta pelnos? Pirms pāris nedēļām mēs kopā ar grāmatnieku Andri Vilku bijām Blomos, citkārt sauktos par Blomenhofu, un kopā ar desmitiem pirmklasnieku sēdējām atdzimušā – vai pareizāk, uz Vidzemes skatuves vēlreiz uzvestā brāļu saiešanā. Divus gadusimtus pirms mums te pulcējās tauta, kas bija pirmoreiz izaugusi no saviem pagānu kamzoļiem un lindrakiem – tad bij pienācis brīdis Vidzemes vēsturē, ko var salīdzināt ar lielām garīgām revolūcijām citur pasaulē, ar Izraēļa iziešanu no Ēģiptes, ar let my people go! Aizvadītā gadsimta 60. gadu Amerikā, ar 1. gadsimta 33. gadu, kad Romas impērijas nomalē cilvēks uzņemts paša Dieva namā par Viņa likumīgu mantinieku un par brāli Viņa vienīgam dēlam, ar dievišķās Pakļaušanās revolūciju Arābijas pilsētās un tuksnešos 7. gs. Kvēli latviešu un igauņu dzimtļaužu un brīvļaužu pūļi steidza no saiešanas uz saiešanu, atrazdami vēl i spēku, i laiku gan savām darbdienas gaitām, gan muižas klaušām, gan remdenajam mācītāja sprediķim svētdien baznīcā. Vīri un sievas meklēja Dievu cits cita sirdī un celsmīgos rakstos, mācījās lasīt, saprast un sacerēt. Vidzemes lauķi izmēģināja labu veidu, kā tikt pieaugušiem. Bet Jēzus vārda karstā elpa izdedzināja no mutēm i ko tādu, ko šodien saklausām citur – bērnišķīgo katoļu vai rāmo, „neatmodināto” luterāņu garamantojumā – un vērtējam augstu. Skola un mīla, tās abas liek bērnību aizmirst.

 

Turpinājums JG285
 

 

Uldis Bērziņš referātu „Bērnība bija obligāta” nolasījis speciālā starptautiskā seminārā „Tulkot Eddas dziesmas” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (2015.24.XI) dienu pirms viņa atdzejoto Eddas dziesmu atvēršanas svētkiem „pie Kraukļiem”, t.i., Gaismas pils augšstāvā. Pirmo reizi latviešu valodā iznāk senislandiešu mitoloģisko un poētisko tekstu kopojums (Jāņa Rozes apgādā). Teksti, kas atstājuši milzīgu ietekmi uz Ziemeļeiropas literāro mantojumu daudzu gs. garumā. Teksti, kuru pētīšanai zinātnieki visā pasaulē nereti veltījuši visu mūžu. Komentārus un skaidrojumus Eddas dziesmām devuši senskandināvu valodas/kultūras zinātāji – zinātniskā redaktore Inga Bērziņa un redaktors/komentāru autors Dens Dimiņš. Svētkos dalību ņem Vecākās Eddas tulkotājs lietuviešu valodā Aurēlijs Vijūns, Skandināvijas vēstures lektors Londonas Universitātes Koledžā Marts Kuldkeps, vecākais lektors Kopenhāgenas universitātē Metjū Džeimss Driskols.

 

Grieķu mītus visi mēs lasām jau dažu tūkstoti gadu. No sākuma lasījām latīniski, vēlāk sākām katrs tulkot savā dzimtā valodā. Mēs iepazīstam, iemīlam, ienīstam tēlus kopā ar viņu grieķu vārdiem. Nīke ir uzvaras dieve, un izrādās, ka viņas vārds taisni to nozīmē – Uzvara. Nu, un tad? Vai mazums „uzvaru” bijis? Kara un sporta žurnālistu piesauktā dieve ir Nīke. Bet tagad mums priekšā cita mītika un cita valoda! Mēģinām latviski interpretēt ziemeļnieku Vecāko Eddu jeb Dziesmu Eddu. Te vēl tikai iedibinām savas tulkošanas tradīcijas. Un izvēles iespējas tulkotājiem – pagaidām plašas. Tik sirds dziļumos jāatceras, ka arī atbildība taisni „takas ieminējiem” jo lielāka. U.B.

 

Eddas dziesmu vākus darinājuši Lilija Dinere un Roberts Diners.