Jaunā Gaita nr. 285. Vasara 2016
Uldis Bērziņš
BĒRNĪBA BIJA OBLIGĀTA – PIRMKLASNIEKA PĀRDOMAS – II
Sameklēju un atkal uz brīdi ieslēdzu Medūzas raidījumu. Piotrovskis raksturo vēsturi kā Atēnu un Jeruzālemes – pavēlu uzsākto – dialogu. Viendievības ideja dzimst tikai vienu reizi cilvēces vēsturē – tāpat kā alfabēta ideja, saka profesors. Kalifi ņēma kontribūciju no Bizantijas – sīriešu un grieķu rokrakstos: nu, rādiet, kas jums tur vēl ir, mums gribas visu pārtulkot! Viens no Nostāstiem jeb hadīsiem, Piotrovskaprāt ne visai uzticams, bet gana zīmīgs, piedēvē Dieva vēstniekam šādus vārdus: Meklējiet zināšanas visur, pat Ķīnā! Ķīna bija tālu, bet romeju impērijas grāmatu krātuves, sīriešu un jūdu poligloti bija tepat blakus. Tā nu mošejā un kalifa pilī vēlreiz – tā pa īstam – Jeruzāleme sastopas ar Atēnām. Eddas pētniece Ursula Dronke aizstāv viedokli, ka ap to pašu laiku Jeruzāleme sastapa ziemeļnieku garapasauli – vikingu apkolonizētajā Dublinā, un ilgi jau pirms kolonizācijas regulāri izsirotajā Īrijā un skotu salās. Kas tad ir tā Pasaules jozēja čūska, tas Milzlocis, ko Tors viņreiz nepasaulē, Āra sētā tik lempīgi cilājis kaķī, kā vēstīts Snorres Eddā, bet nu veikli izmakšķerē tepat uz pasaules un nepasaules robežām – āra ūdeņos, kā mums vēstī Vecākā Edda – Dziesmā par Himi?
[21]
...bet pūpes sēdeklī
Odina dēlnieks
sien kāsi Svētsargs
stiprā auklā.
[22]
Sprauž āķī
viņš – sargdievs ļaudīm,
vienkāvis čūskai –
vērša galvu.
Pleš lejā žaunu,
kārodams ēžas,
dievu ienīstais
Pasaules jozējs.
[23]
Rauš nu damīšus
drošrocis Tors
mērdindes Mūdzi
pie laivas malas,
veseri vāž
un Vilka brālniekam
krauj no augšas
pa kumbra skumšķi!
[24]
Ragacis rēca
un sēkles sēca,
sensenā zeme
irtin ira!
Tad pazuda
tas zutis dzelmē.
Ielūkosimies Jesajas grāmatā:
Tajā dienā Kungs
ar savu smago, lielo un stipro zobenu
piemeklēs Leviatānu, žiglo čūsku,
Leviatānu, lunkano čūsku,
kaus jūras nezvēru!
(Jesajas 27:1)
Gan jau vairākums Eddas pētnieku turas pie uzskata, ka gan Eddas Jormungandam, gan Ījaba grāmatas, Psalmu un Jesajas grāmatas Livjatānam, gan Indras zibensmiļņa kautajam kalnujozējam Vrtram iesākums meklējams Junga plauktā. Ja tā, redzam, cik cieši izvijas monoteisma pavediens no pagānisko sapņotāju meklējumiem un no tā daudz senākā, ko tagad jau ierasti saucam par arhetipiem. Bet Ursula Dronke šķietas atklājusi vēl ciešākas sakarības. Tas ir, uzdrīkstos apgalvot, aizlienēts Leviatāns, glodais dievnaidnieks, kura ziemeļniekiem trūka viņu pašu mītikā un kuru tie aizņēmās no īriem un anglosakšiem, bet šie to pazina no Bībeles, no apokrifiskām teiksmām un traktātiem, un labprāt un bieži attēloja savos kristīgajos kalumos un griezumos. – Daudzi vikingi apmetās uz dzīvi Īrijā, un pret devītā gadsimta vidu jauktas norvēģu un īru cilmes paaudze bija jau pārņēmusi gan norvēģu reliģiju, gan paradumus. Dublina kļuva par vikingu pilsētu ar pagānu templi, sauktu hof, kur pielūdza Toru. Īri sauca viņus par Thor‘s men „Tora vīriem” un Thor‘s chieftains „Tora virsaišiem” (Dronke, III, p. 92-3.)
Savā laikā Dievs brīdina Ījabu vairīties Leviatāna:
Tik piedur tam roku! –
dabūsi tādu karu, ka – vairs ne!
(Ījabs, 40:32)
Dronke nosmejas, ka lielais makšķernieks Dievs pats knapi noķēris Leviatānu svētās krustazīmes āķī, par ēsmu pamezdams Sava dēla tik maldinoši cilvēcīgo miesu. Āsuticības ietvaros neatbildēts paliktu jautājums – ja Zemes dēls jau nositis Čūsku, kamdēļ tad nenovērsts uzglūn Lēmēju liktens, kamdēļ pašam Toram būs reiz jākrīt Vigrida Kaujlauča klajā (Vafţrúđnis 18):
Ceļas Zemes
zēns cēlais,
iet Odina dēls
tērēt Tārpu,
vēzē dusmās
Vidussētas svētsargs!
Visiem reiz jāatstāj
sava sēta!
Tik deviņus soļus
guris sper Pērkones dēls,
negoda nebaidās –
nobeidzis Odzi!”
(V
Gudri kolēģi atgādina, ka „vēlīnā mītiskā” domāšana taču nebaidās pretrunu starp ciklisko un lineāro pasaules gaitās. Ziemas saulgrieži jau tuvu – arī mēs, Ījaba mazdēli un Jēzus brāļi kopā ar Dublinas vikingu sinkrētiskā Panteona āsiem un āsietēm varēsim pakāpties tepat Rīgas smilšu kalnos Ziemassvētku upurim:
Stāj nu Spēkpilnais
dievu sapulcē,
milža Toveris
tagad jau Toram!
Nu būs Svētie
sāti Jūŗa alus
ik ziemu – kad pienāk
Indesjostu Bende.
(Dziesma par Himi, 39.)
Drusku vēl par sevi – par Teksta neizpratni, pusizpratni un vārdu meklējumiem.
Loddfáfnir – tā stāv Odina mācekļa vārds vai iesauka Augstā runu 112.-137. vārsmā un vēl beigās 163-ajā. Bet – kurš nupat runāja 111. vārsmā, pats māceklis, vai varbūt kāds vērīgs ausuliecinieks?
Pie burtnieka galda
baust man laiks nu,
pie Likteņtakas;
vēros un klusēju,
vēros un prātoju,
kā runas risina, es ieausījos,
kā rūnas ritina, visu noklausījos –
tie nelikās vārdos skopi
tad Augstā istabās!
Tur, Augstā istabās,
dzirdēju tādi runājam
Dronke uzsver, ka vārsma salikta un sakausēta no izteiksmīgiem fragmentiem. Tad varbūt kādā iepriekšējā Teksta tapumā mēs dzirdētu runājam Ļauždievu pašu? Šī vārsma iezīmē pāreju no Odina personīgi pārdzīvotā un sasniegtā – no Prātskurbja guvuma un uzvaras pār nāvi – pie viņa jaunā vispasaulīgā uzdevuma – vadīt cilvēces ceļus.
[127]
Pinku Pūķi, tev saku,
padomu klausies!
Ja ieklausīsies, par sliktu nenāks,
ja paklausīsi, jo labāk iznāks –
kur sastopi ļaunu,
sauc to par ļaunu
un nedodi naidniekiem miera!
Lodfāvnis? – te uz brīdi atvados no Dronkes, kura aizstāv simtgadīgo viedokli, ka fáfnir ir vienkāršrunas atvasinājums no pfarrer, „garīdznieks” (kas satur tādu kā mājienu uz neprofesionāla sprediķotāja vai skolota pasaules staiguļa statu), kam priedēts ģermāņvalodās izplatītais *lodd – blandoņa komediants, žonglieris, burvju mākslinieks vai vienkārši „profesionāls” ceļavīrs.” Loderīgs teologs, tas skan jauki, un šo tēlu viegli un patīkami apcerēt, bet no Vārsmām par Fāvni atceros zeltkāro rūķi Pūķa izskatā, kura vārdu ar kolēģiem tur nolēmām atstāt „neetimoloģizētu”. Savukārt vārdam lođinn „aizaudzis; kudlains, pinkains” esot plaša aizmugure ģermāņu valodās. Un gluži kā no gaisa tulkam tiek lieka aliterācija: Pinku Pūķis.
Hiórvarđ – te Spearguard Šķēpsargs, te... Hjorvards?
Jā, tā mums ir iznācis. Jo viņu bija pavisam – trīs. Dziesma par Helgi, Šķēpsarga dēlu vēstī, ka „bija reiz ķēniņš, Šķēpsargs vārdā.” Uzzinām, ka viņš noprecējis visskaistākās sievas, un ka varonis Helgi Helge ir viņa dēls. Viņa un Helges izvērstā, izcilā loma Tekstā mudina mūs etimoloģizēt, latviski atveidot runātnīgo personvārdu.
[Svāva saka:]
[39]
Kas kaiš Helgem
Šķēpsarga dēlam?
Plēš mani bažas,
pārmāc bēdas!
Vai jūŗa to rija,
vai koda to zobens? –
No soda neglābsies
neviens naidnieks!
Bet Pirmajā un Otrajā dziesmā par Helgi Suņadēla kāvēju satopam citu brašu vīru ar tādu pat vārdu: Hiórvarđ – Helges naidnieka Suņadēla atvasi, kam tāpat kā viņa tēvam lemts krist zem Helges zobena.
Pirmā Dziesma par Helgi, 14. vārsma:
Piesēda kaujvedis,
kad bij kāvis
Ālvu un Eijolvu
pie Ērgļu klintīm,
Hjorvardu, Hārvardu –
Suņinieka dēlus –
izkāvis dzimumu
asmeņu Mīmim!
Ja etimoloģizētu vienu no mūsu varoņa pretiniekiem, nāktos „simetrijai” to pašu darīt ar citiem, un var jau mēģināt: „Spearguard, Highguard...” – „...Šķēpsargu, Augstsargu – /Suņinieka dēlus...” Bet tas dažu mulsinās: pag, pag – Šķēpsargs tak Helges tēvs... Un mums it pamatoti iegrozījies, ka epizodiskus personāžus atstājam fonētiska konteksta uzburšanai, zināmam nelatviskotu īpašvārdu samēram tak jāpaliek, lai gandarīta pašu „valodiskā zemapziņa”... Trešais Hjorvards mums trāpās Kuces dziesmas 32. vārsmā – protams, i tam metam mieru.
Tūlīt i metīšu mieru savam vienmuļajam priekšlasījumam, pēdējā epizode – kā mēs mēģinājām izlustēt līdzi senā dzejnieka vārdu spēlei Rīga tulā. Vēstījot par Jarla dēliem – bruņinieku kārtas ļaudīm – dzejnieks rotaļājas ar īpašvārdu Konr. Konr ungr – nu, lai būtu „Kons jaunais” un „zēns Kons” – un tad kon(r)ungr – „ķēniņš”! Tulka un redaktoru pienākums bija – steigt dzejniekam pretim, un nācās Kona vārdu „apsemantizēt” jau iepriekš, vai, pareizāk, lasītājam nemanot „gatavot semantizāciju” – Ķēns:
[41]
Bet Ķēns jaunais
jauta rūnas –
mūžības rūnas
un dzīvības rūnas,
i jaundzimušu
pasargāt jauta,
i asmeņus trulināt,
i remdēt jūŗu, [...]
Senie klausītāji jau ir sagatavoti augstdzimušā zēna titulēšanai, arī mēs uz to sataisāmies:
[44]
Jāja zēns Ķēns
pa mežiem un klāņiem,
svaidīja nūju,
mūdīja putnus.
[45]
Tad teica vārna –
zarā sēdus viena –
„Kam tev, Ķēniņ,
tīk putnus mūdīt?
Labāk būtu tev
kumeļus jādīt,
[šķēpus kratīt,]
kaut kaŗapulkus!
