Jaunā Gaita nr. 284. Pavasaris 2016

 

 

DZIESMA PAR SIGURDU

No senislandiešu valodas atdzejojis

Uldis Bērziņš

(Īsākais variants)

 

1

Sen tas, kad Sigurds

steidza pie Gjūkes -

bija jaunais Volsungs

jau dzīvības dzēsis;

visam viņš ticēja,

ko teic abi brāļi -

nu stipriem zvērestiem

spēkavīri sieti.

2

I līgavu deva tam

i daudz dārgu mantu,

Gudrūnu jauno,

Gjūkes meitu;

pie kausa tie sprieda,

Sigurds jaunais

ar Gjūkes dēliem -

daudz dienu kopā.

3

Kad brāļi devās

Brunhildi derēt,

tad i Sigurds

steidza tiem līdzi,

Volsungs jaunais

vadīja viņus -

sev līgtu līgavu,

ja liktens tam lemtu.

4

Dienvidu kaujvedis

zobenu kailu,

izrakstītu asmeni

lika starp abiem -

ne prātā nāca tam

noskūpstīt meitu,

nedz skāva viņu

huņņu valdnieks –

Gjūkes dēlam

viņš jaunavu deva.

5

Dzīvē tai nebija

kaunēties nācies,

nedz savā mūžā

negoda pieredzēt,

kad trūkumus meklētu,

vai mestu traipu –

bet liktenes bargās

jau lavījās līdzās.

6

Tā ārā sēž viena

vakarā vēlu,

sāk pati ar sevi

runāt skaļi:

„Mans būs Sigurds,

jauneklis staltais,

kaut mirt tam nāktos

manās rokās!

 

7

Vārdus, ko sacīju,

vēlāk nožēlošu –,

sieva tam Gudrūna,

man vīrs Gunnars,

mums nekrietnās nornas

lēma ilgas mokas.”

 

8

Bieži dodas tā

dusmu pilna

laukā – ikvakarus

uz ledāja gālēm,

– kad Gudrūna

gultā liekas

un viņu segās

Sigurds vīsta,

kad huņņu valdnieks

glauž vienīgo savu.

9

„I laime man atņemta,

i mans līgavainis –

tik atriebībā

vēl atrodu prieku.”

 

10

Naids viņu kūdīja,

lai liek nokaut:

„Gluži droši

tu zaudēsi, Gunnar,

i manas zemes,

i mani pašu –

nemūžam ar tevi

man neredzēt laimes.

11

Atpakaļ došos,

kur agrāk mitu,

pie asins radiem,

pie īsteniekiem,

tur migšu viena,

mūžu nogulēšu –

ja neliec tu

Sigurdu nokaut,

ja starp Kuiļiem tu

stiprākais neesi.

12

Liec, lai tēvam

dēls dodas līdzi –

nelolo vilku

jauno par ilgu!

Par asinīm maksāt

un mieru salīgt

grūtāk ar dzimtu,

ja dēls vēl dzīvo.”

13

Noskuma Gunnars,

nokāra galvu,

domīgs sēdēja

visu dienu;

kur dabūt padomu,

ko viņam darīt,

kas liktos cildenāk,

kas pašam labāk –

gan no Volsunga

jātiek vaļā,

gan sods un bēda

Sigurdu zaudēt.

14

Vēl brīdi, vēl sprīdi

sēž un spriež valdnieks –

nelikās labi

i viņējos laikos,

ka no ķēniņvalsts

aizbēg ķēniņiene!

Sauca nu Hogni

izrunāt slepus –

tam viņš varēja

uzticēt visu.

 

15

„Man Brunhilde

Budles meita

kā brīnums liekas –

labākā starp sievām.

Drīzāk no šīs

dzīvības šķiros,

ne tiem dārgumiem,

kas daiļajai manai.

 

16

Vai pievilt kaujvedi

mums, kāriem zelta?

Gan labi glaust Reinas

kalumus rokām

un mierīgu prātu

valdīt mantu,

pie lādes kambarī

laimi baudīt.”

 

17

To vien Hogne

atbildei teica:

„Neklājas drošajiem

tādu ko darīt –

ar šķēpu ārdīt

zvērestus stipros,

stipros zvērestus,

gūto uzticību!

 

18

Vai kāds vēl laimīgāks

par mums virs zemes,

kamēr četri mēs

kopā valdām,

kamēr starp huņņiem

dzīvs zobenu Baldrs –

neatrast virs zemes

slavenāku svaiņu.

Vēl mums dienās

dzims pieci dēli –

iz cēla klēpja

zels cildena dzimta.

19

No kurienes vējš,

to manām visi –

brāž par traku

Brunhildes kāre.”

 

20

[Gunnars saka:]

„Sacīsim Guthormam,

lai Sigurdu nokauj,

jaunais brālis

vēl bērna prātā,

nav ar solījies

zvērestiem stipriem –

nav devis zvērestus,

nedz guvies uzticību.”

 

21

Veikli piekrita

vieglprātis puisēns –

jau Sigurdam

šķēps sirdī!

 

22

Slējās karvedis

kambara vidū,

svieda puisim

zobenu pakaļ –

panāca Guthormu

varenā Grama

spožais asmens

no ķēniņa saujas.

23

Ļima šā pretinieks

uz pusi šķilu –

rokas un galva

aiz duru gulu,

kājas un rumpis

kambarī krišus.

 

24

Gulēja Gudrūna

gultā blakus,

droša Sigurdam

kļāvās pie sāna,

pamostas viņa,

nu prieks pagalam! –

peld Freija draugs

asins palos.

25

Tik stipri viņa

sasita plaukstas –

drošprātis princis

paslējās gultā:

„Neraudi, Gudrūna,

tik gauži,

līgava mana! –

paliek tev brāļi.

26

Vēl mazs gados

mantinieks mans,

nejaudās glābties

no naidnieku nama –

tumšas tiem domas,

drūmi prāti,

nupat vēl iecerē

jaunu nelietību.

27

Kaut septiņi piedzimtu,

nejās savmūžam

tāds māsasdēls

līdzi tiem uz tingu;

zinu no tiesas,

kāpēc tā notiek –

visa tā vien

Brunhildes vaina.

28

Tikai mani

vienu mīl meiča!

Bet nekad Gunnaru

nodevis neesmu,

nedz saminis

zvērestus stipros,

ka mani sauktu

šā sievas draugu.”

29

Tad nopūtās valdniece –

tad mira valdnieks!

Tik stipri viņa

sasita plaukstas,

ka klinkstēja

kaktā kausi

un līdzi klēgāja

laukā zosis.

30

Tad iesmējās Brunhilde

Budles meita –

no sirds dziļuma

viņa smēja,

klausoties gultā,

kā Gjūkes meita

gauži vaimanā

kambarī savā.

31

Bilda nu Gunnars,

bandinieku valdnieks:

„Ko tu smejies,

naidpilnā sieva?

Neba no prieka,

ne no laba prāta!

Kur tavs glāsums nu,

kur vaiga gaišums,

nelaimes vaininiec?

Vai vied jau nāvi?!

32

Varbūt i savādāk

tev, sieva, veiktos,

ja kautu mēs Atli

tev acu priekšā –

tu raudzītu brāļa

asiņainās brūces,

sulainās vātis

tu saitēm sietu!”

 

33

„Neba dīc kāds,

ka maz tev dūšas –

kā varonis kāvies tu,

tak Atlem vienalga;

par jums ilgāk

vilks Atle elpu,

par jums varenāks

paliks vienmēr.

 

34

Saku tev, Gunnar,

un pats tu zini –

visam iesākums

jūsu viltus.

Jauna es skuķe,

nebij man steigas –

bagāta mantas

mitu brāļa namā.

 

35

Prātā man nenāca

precētai iziet,

pirms jūs, Gjūkesdēli

pagalmā jājāt,

trīs zemju ķēniņi

trejos zirgos –

kaut nebūtu jūsu

jājuma bijis!

 

36

To es [par zemes

ķēniņu] saucu,

kurš zeltā sēdēja

Granem seglos –

nedz jums acu skats

tā spuldz kā viņam,

nedz jūs tāda skata

vaigā un stāvā,

kaut sevi par zemes

ķēniņiem saucat.

37

Vēl man Atle

vienatā teica –

mantu viņš nedalīs,

man viņš nedos

ne zeltu, ne zemes,

pirms es zem vīra –

i neļaus paturēt,

ko skuķei pats devis,

ko man, jaunam skuķēnam,

sudrabā svēris.

38

Svārstīga sirdī

es staigāju brīdi,

vai bija gāzt varoņus,

vīrus veikt man?

Bruņās bez baiļu

aizstāvēt brāli?

Visapkārt tas ļaužu

valodās nāktu,

daudziem klāt būtu

posta diena.

39

Atmetām strīdu,

salīgām mierus –

man likās labāk,

ja neliegšos nēsāt

Sigmunda dēla

aproces sārtās,

ne zeltu, sudrabu

cita saderētu.

 

40

Vienu tik mīlēju,

nevienu citu –

sirds nebij grozīga

man Greznu cīnei

gan i Atlem

to atzīt nāksies,

kad dabūs zināt,

kā devos es nāvē –

 

41

vai tad varētu

vieglprāte sieva

citas laulenim

nāvē iet līdzi?

Gan tad es, grūtdiene,

gandarīta būšu.

 

42

Kājās jau Gunnars,

karadraudzes princis,

abi rokām

sievu ap kaklu –

klāt nu visi,

katrs kā prazdams

no visas sirds

lūko atrunāt viņu.

 

43

Visus tā atgrūda,

kas mācās virsū –

atvilt neļāvās

no tālā ceļa.

 

44

Sauca viņš Hogni

izrunāt slepus:

„Lai visi vīri

istabā steidzas,

i tavi, i manējie –

maz mums laika

novērst tai prātu,

lai nedodas nāvē,

lai vēlāk nerodas

vēl vairāk ļauna –

nu lemjam,

kā līdzēt likstai!”

45

Tik to vien Hogne

atbildot teica:

„Neviliet viņu

no tālā ceļa –

lai nejaudā viņa

vēl reizi piedzimt!

Tā niķīga nākusi

no mātes klēpja,

sērām tā sūtīta

zemes virsū,

slaveniem vīriem

par sāpēm un raizēm.”

46

Nomāktā prātā

pārnāca Gunnars –

jau Rotu dēkla

dārgumus dala.

 

47

Visa viņas manta

pie kājām vālā;

gul asinīs kalpones

un istabenes.

Velk zelta bruņautu

– nav labs prātā! –

dziļi sev viduklī

zobenu iedzen.

48

Atsprāku spilvenos

atkrita viņa,

atskārta asinīs

ārdētus vārdus:

 

49

„Lai nāk nu visas,

kas vēlas zeltu,

kas grib piemiņu

paņemt no manis –

zelta karuli

katrai došu,

košaustas sedzenes,

krāsainas drānas.”

50

Dzirdot šos vārdus

noklusa visas,

vienu atbildi

visas deva:

„Daudzas guļ mirušas,

mēs vēl dzīvas –

kam istabenēm

alkt asins godu?!”

51

Gan brīdi domāja

gados jaunā

linaudā tērptā –

tad viņa teica:

„Ne biklām, ne tītīgām

negribu uztiept

traukties mums līdzi

tur tālajā ceļā –

52

gan mazāk dārgumu

degs ugunssārtā

uz jūsu kauliem,

kad kārta nāks jums

– gan Menjas maluma! –

apciemot mani.

 

53

Sēdies nu, Gunnar,

lai stāsta tev

gaišvaidze līgava,

kurai mūžs galā –

i jūsu kuģis

nav krastā drošs,

kaut es pirmā

no pasaules šķiros.

54

Ar Gudrūnu izlīgsiet

ātrāk, nekā liekas –

gudrā sieva

sēros vēl ilgi

par savu nelaiķi

pie ķēniņa sāniem.

 

55

Tur dzims tai meita

– audzinās māte –

būs viņa baltāka

par dienas blāzmu,

Svanhilde – gaišāka

par saules staru.

 

56

Goda vīram

Gudrūnu dosi –

naida bultām

tā nogāzīs daudzus;

ne laba prāta

ies tā pie vīra,

iegūs sev viņu

par sievu Atle,

Budles mantinieks,

mans miesīgs brālis.

57

Daudz nāk prātā,

kas darīts man pāri,

kā jūs likāt

rūgti man vilties –

liegta man laime

lāgu mūžu.

 

58

Tu Odrūnu

gribēsi apņemt,

bet tev Atle

atsacīs viņu,

tik aizacīs skausieties

abi slepus,

mīlēs tā tevi,

kā pašai man tiktos,

ja mūsu liktens

laimīgāks bijis.

59

Gan pratīs Atle

gauži tev darīt –

čurmu čurmumis

bedrē tam čūsku!

 

60

Ilgi nepaies,

i Atle atdos

i dārgo dvēseli,

i abus dēlus,

kad viņu Gudrūna

gultā glāstīs

ar šķēpa asmeni –

asins slāpēs.

 

61

Man domāt, derēja

mūsu māsai

sekot nāvē

savam pirmam vīram –

kaut būtu pateicis

kāds šai priekšā,

kaut būtu Gudrūna

kā es savā garā!

 

62

Runāju rāmi, –

redzu jau skaidri, –

negrib tā doties

tālajā ceļā;

bangas to sagrābs,

nelaidīs noslīkt,

nonesīs Jonakra

novadā dzimtā.

 

 

63

...mantiniekus

Jonakra dzimtai;

Svanhildi tā

sūtīs ļaudīs –

savu un Sigurda

spulgvaidzi meitu.

 

64

Viņu postā

dzīs padomnieks Bikke,

Jormunrekam

jauks neģēlis prātu –

tad siks zudumā

Sigurda dzimta,

tad smelgs Gudrūnai

sirds vēl gaužāk.

65

Lūgšu es tev

lūgumu vienu –

tas šai pasaulē

mans pēdējais lūgums,

uguns pili

uzcelt liec plašu,

lai mums visiem

tur pietiek vietas,

kuri ies nāvē

ar Sigurdu kopā.

66

Paklājiem, vairogiem

lai poš pili,

un valoņu košdrānu,

un valoņu vergiem,

lai sadeg mans varonis

man pie sāna,

 

67

Lai deg ar varoni

divi mani kalpi

spožās rotās,

sprādzēm ap roku,

lai divi vanagi

galvagalī viņam,

lai viss nodarīts,

kā nākas.

68

Lai šķēps gul starpā

ar gredzenu spalā, –

tērauda asmens

bij starp mums abiem,

kad mēs gūlāmies

vienā gultā,

kad likāmies paši sev

kā laulāts pāris.

69

Lai ciet krizdama

viņam kāju

nedauza duravu

darāmā vērtne,

steigšos es pakaļ

ar savu pulku –

kam sokas ceļā,

veiksies i pie sliekšņa.

70

Tak piecas kalpones,

pavadīs viņu

un astoņi kalpi,

visi labas kārtas,

vergi, kas auguši

kopā ar mani,

ko Budle atstājis

man, savam bērnam.

71

Vai maz pateicu, –

vēl teiktu vairāk,

ja būtu man liktens

atvēlējis laiku;

slāpst mana balss,

sāp manas brūces, –

tik taisnību sacīju,

tagad mirstu.”

       

 

Šis ir „Sigurda dziesmas” pagaidu variants, ko JG redakcija saņēma no Ulža Bērziņa pirms Eddas dziesmu atvēršanas pērngada novembra beigās.

Skat. piezīmi atdzejotāja raksta „Bērnība bija obligāta – pirmklasnieka pārdomas” beigās.

 

Jaunā Gaita