Idille

Aizmidzis biju, brāļi, turpat pie aužamiem stāviem, – trūkstos, klab sistava zem mēnesnīcas! Māras meitas atkal klaudzina stāvus, – nelaime man ar jums, plijīgās dēklas, žultī jūs mērcat metu un velkat iz viltus, neba Tēvs licis atkal pārbaudīt mani? Ko, plikuces, aužat, atpal teciet, jūs caunes, iekš dobuļa caurā, liktens vēveres, atpal vāverē leciet!

Teica tuklā: tu, paskolots puisi, maz zini – senas audzes audusi esmu, tev saku – tēvs tik tad, ja viņēja dzīslo tev asins, brālis tik tas, kurš tevi jau šūpulī pazin's, sen svešiem nodevuši jūs i tēvu, i brāli – tāpat jūsus rīt nodos! Solāt visu pasauli mīlēt iekš Jēzus – tas meli, pazīstu audu, es aužu naudu, es naidu, es aužu varu, metinu viltu, mana drāna pasauli notur, – Rīgas kungi, no baznīcas nākuši, tūliņ man klanās – ilgi vēl muldēja tuklā, kas to visu lai atceras, brāļi!

Teica tievā: tu, paskolots puisi, redzi papīra lapā, tu musturus mālē, tak neredzi, riņķī kas notiek, nododat tagad cits citu, kā nodevāt tēvu zintis, mīlības mielasts jums lūpās, bet rūgta žults dedzina māgu, rīt pat jūs nodos pie tiesas, pie baznīcas, nodos i krogū, jūs sitīs par galvu un kaklu, pašu rokām jūs pērsiet cits citam muguras jēlās, a par pus rubli vēl pātagu bučosiet vēlāk, neglābs tavs laipnais Kungs, nesargās bargajo kungu – ilgi tarkšķēja tievā, kas visu lai atmin, brāļi!

Teica trešā: nebaidies, Jēkab, ņem manu rociņu – cilvēku siltuma trūkst tai, sāpīgu audām, ne tādu vēl audīsim mēs mēness māsas, neba mums lemt, vēl ir liktens lielākais mūsu, i tevis, i tava Jēzus, senis es māšele tava, tak liktens neatlaiž ļaudīs, atpal sauc dēklās – bet nu drīz jau, pavisam drīz tev tecēšu pretim –

kad tā runā mazā plikuce meita, atrāvu acis – sēdus es solā, mēness tik gozēja logā! Gaidīju sētsvidū sauli, lai gaist naktspamašas – visi mēs Dieva bērni, un brāļi un māsas iekš Jēzus. Ņemiet papīrus, brāļi – nu Ķeizarenei viss pareizi izlikts! kā apzog mūs negantie kungi, kā Ķeizaru likumus atzog, kā zem tiesas un no kanceles pieviļ – un troņa Mantniekam jaunam, daudz gadus tam taisnīgi valdīt pār mūsu bērnu bērniem. Brāļi, jums ceļš zem kājām! ja jūs nodoti, ja grābs jūs Pilātus kalpi, atcerieties, kā jums i vācbrāļi māca – kaut kluptut jūs paši, Jēzus staigās.

1777, Blomenhof

Dzejolis par Ķikuļa Jēkabu radies sakarā ar braucienu uz Blomiem (Blomenhofu, skat. 8. lpp)