Franks Gordons

PALASTA IELĀ 10 – ZEMĪTES ASARAS

 

Bezgala drūmā pēckara Rīga... 1945. gada 9. aprīlī es kā sešpadsmitarpus gadu vecs knauķis ar septiņu klašu izglītību sāku strādāt Latvijas PSR telegrāfa aģentūrā – LTA, kas bija Vissavienības TASS filiāle. Manā „darba grāmatiņā” (trudovaja kņižka) es skaitījos mašīnrakstītājs (mašiņistka), jo štatu sarakstā nebija paredzēts amats, ko Rietumos dēvē par „junior news editor”: man bija jāsakārto pēc steidzamības pakāpes un vietumis jāīsina TASS ārzemju un Vissavienības telegramas, lai šo „daidžestu” – krievu valodā – varētu pavairot ar rotatoru un dot kurjeriem, kas tos izvadā pa avīžu redakcijām un arī nogādā visiem LKP CK biroja locekļiem.

Palasta iela 10: tur pirms Latvijas okupācijas atradās LETA un, iespējams, manā toreizējā kabinetā tad dežurēja Vilis Skultāns, ko satiku Minhenē 1984. gadā. Vācu okupācijas gados tur atradās DNB-Ostland, kas kā piemiņu jeb suvenīru lielajā zālē atstāja lielisku karti: kreisajā malā bija rakstīts BERLIN, labajā – MOSKAU, un šī platā lente vēl tur karājās visu 1945. gada vasaru – man par prieku.

Pirmais pēckara LTA direktors bija Voldemārs Francevičs Bušs, tērpts padomju virsnieka mundierī. Zem acīm viņam izspiedās brūngani maisiņi, ģīmis iedzeltens, un varēja noģist, ka viņš tika iesaukts padomju armijā tiešā ceļa no NKVD Lubjankas spīdzinātavas un LTA direktora amatā viņš tika iecelts tikai latviskā vārda, tēva vārda un uzvārda dēļ. Viņa krievu valoda bija nevainojama, bet ar vieglu latvisku intonāciju.

Viņa pakļautībā „mūsu kolektīvā” bija Latvijas krieviete – vārdu neatceros, un tas ir labi: būs vieglāk atspēkot... Vārdu sakot, vakaros viņa nereti uzkāpa pēdējā stāvā, kur Voldemāram Francevičam bija dienesta dzīvoklis, un sagādāja viņam miesas baudu. Tā bija maksa par to, ka viņas tēvs – pareizticīgo priesteris jeb pops – netika deportēts. Visa LTA to zināja, bet tas tolaik šķita normāli.

Vēl pie mums strādāja kāda latviete, ģīmis pelēcīgs, var teikt – novalkāts. Viņa tika apbalvota ar medaļu. Par ko? Par to, ka viņa padomju izspiedzes uzdevumā Ventspilī biedrojās ar Vlasova ROA misijas virsniekiem un esot pārgulējusi ar viņiem visiem, slepus kā radiste ziņodama Maskavas „centram” vajadzīgo. Vārdu neatceros, un tas ir labi: būs vieglāk atspēkot...

Vēl mums bija nesenā sarkanarmiete Marusja Krasovicka, ar kuru kopā priecājāmies, uzzinot, ka karš beidzies. Vai ir kāda radniecība ar mūsdienu baņķieri – to gan nezinu.

TASS materiālus latviski tulkoja Anatolijs Kāns, kas bija karojis padomju latviešu strēlnieku divīzijā, un diktēja viņš mašīnrakstītājai Veronikai Jurciņai, kuru trīsdesmito gadu nogalē „aplidoja” Anšlavs Eglītis, kas viņai rakstīja vēstules ar paša dzejoļiem un iemūžināja viņu kā Nikolini savā romānā Līgavu mednieki.

Gribu pavēstīt par kādas latviešu sievietes likteni. Viņai bija divi uzvārdi: Zemīte un Rautenšilde. Nāca pie mums strādāt kā teletaipiste (mums bija neseno sabiedroto – amerikaņu ražotie „teletype” aparāti). Viņai bija bērns. Un vīrs – mums nezināmā prombūtnē: kritis, izsūtīts, nošauts? Mēs to nezinājām un varbūt arī negribējām zināt.

Zemīte-Rautenšilde pie mums ieradās kā t.s. repatriante: acīmredzot, Vācijā bēgot uz rietumiem, bija iestrēgusi ar bērnu padomju okupācijas zonā un bija spiesta atgriezties dzimtenā. Detaļas mums zināmas nebija. Mums viņas bija ļoti žēl.

Zemīte-Rautenšilde, kas pirms kara bija beigusi māsiņu kursus, vienu maiņu strādāja kā teletaipiste, bet otru maiņu – vienā no ātrās palīdzības punktiem (neatceros, vai tie skaitījās pie Sarkanā krusta). Tā nu viņa nekad nedabūja tā īsti izgulēties, jo bija jāapgādā bērns.

Nākdama no ātrās palīdzības punkta uz darbu LTA, viņa bieži rūgti raudāja, jo gandrīz ik reizi turp atveda vīriešus ar naža dūrieniem krūtīs vai mugurā, un reizumis viņus nebija iespējams glābt. Tad jau sāka plūst migrantu straume no Veļikije Lukiem, no Polockas, no Kalugas, un padomju svētkos – 1. maijā, 7. novembrī un Jaungadā Rīgā plauka „ponožovščina” – nažu kautiņi dzērumā. Zemītei-Rautenšildei tas bija pretīgi un žēl šo kaušļu un dūrēju piederīgos.

Viņa šajās dežūrās bija laba palīdze ār­stiem, kuru vidū jau bija ne mazums žīdu, kas atgriezās no evakuācijas vai ieceļoja no Iekškrievijas. Un kad 1953. gada 13. janvārī Pravdā parādījās raksts par ārstiem – kaitniekiem, slepkavām baltos halātos un sākās īsta valstis­ka antisemitisma orģija, Zemīte-Rautenšilde bija izmisumā un varēja just, ka „ārstu lieta” bija kārtējais trieciens viņas bēdīgajā dzīvē.

Toties tā gada aprīlī, kad pēc Staļina nāves „ārsti-kaitnieki” tika reabilitēti, un viss tas murgs izkūpēja, Zemīte-Rautenšilde gavilēja un mums teica, ka tā ir laimigākā diena viņas mūžā.

 

 

Franks Gordons                                                                                              Foto: Timurs Subhankulovs

Vairāku grāmatu autora, arī romāna Mijkrēslis mikrorajonā, Franka Gordona meistariskie politiskie komentāri plaši pazīstami Laika, Brīvās Latvijas un Latvijas Avīzes lasītājiem. Triju Zvaigžņu ordenis (1998), Ērika Raistera Piemiņas fonda (2014) un arī Anšlava Eglīša un Veronikas Janelsiņas fonda Atzinības balvas laureāts (2013), aktīvs JG līdzstrādnieks jau kopš aizvadītā gs. 90. gadiem. Skat. rakstu JG270(2012):29-31 (<www.jaunagaita.net>)