Ingūna Daukste-Silasproģe

Eva Eglāja-Kristsone

Indra Ekmane Foto: Ligita Kovtuna / Laiks

 

Lalita Muižniece

PIRMIE GADI

Jaunajai Gaitai 60! Citi priecājas, citi brīnās, vai tiešām? Kāds izpētījis, ka JG ir vienīgais tik ilgi bez pārtraukuma iznākušais latviešu kultūras žurnāls. Bet Karogs?  2000. gada 5. oktobrī Leta vēstī, ka tas ir bijis ilglaicīgākais literārās preses izdevums latviešu rakstniecības pastāvēšanas laikā – jau no 1940. gada oktobra. Un Guntis Berelis internetā raksta (2010.10.XII), ka 2010. gada septembrī Karogam apritēja 70 gadu. Pēdējie trīs Karoga numuri iznāk 2010. gadā.

2015. gada 20 oktobrī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centrs tā vadītājas Dr. hist. Vijas Daukštes ierosmē un gādībā kopā ar LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtu (LFMI) sarīkoja pārrunu pēcpusdienu „Kultūrai un brīvai domai. Rakstu krājumam Jaunā Gaita – 60”, aicinot „jaungaitniekus” Valteru Nollendorfu, Lalitu Muižnieci pastāstīt par žurnāla sākuma gadiem, literatūrzinātnieci Ingunu Dauksti-Silasproģi – par JG pasaulē, arī LFMI pētnieci Evu Eglāju-Kristsoni un vēl daudzus citus žurnāla līdzgaitniekus un draugus piedalīties ar pārrunām un ieteikumiem par JG nākotni. Pēdējā iecere diemžēl neīstenojās. Kaut arī ap 100 sanākušo atzina rakstu krājuma vērtību, ieteikumi tālākam darbam vai darba uzlabošanai neizskanēja. Toties LNB Stendera lasītavā, kur notika sarīkojums, bibliotekāre Inta Beijere bija iekārtojusi ļoti sakarīgu, informatīvu, saistošu JG izstādi. Indra Ekmane nolasīja pašreizējā JG galvenā redaktora Rolfa Ekmaņa sveicienus un pārdomas par žurnāla gaitu un attīstību. Sirsnīgi apsveikumi pienāca no jaunatnes žurnāla Ceļinieks bij. redaktora un Latviešu Jaunatnes apgāda Ceļinieks pagaidu padomes vadītāja Mārtiņa Štauvera, no sabiedriskās darbinieces un vairāku grāmatu autores Birutas Abulas u.c. JG redakcijas locekle Maija Meirāne atsūtīja Kanādas avīzē Latvija Amerikā ievietoto (1963) JG sludinājumu ar pirmajos 45 numuros publicētajiem 320 autoru vārdiem. Līdz 2015. gadam autoru pulkam pievienojušies vēl apmēram 700 rakstītāju, zīmētāju, gleznotāju.

JG jubileja tiek atzīmēta arī citu pasākumu ietvaros, piemēram, pērnruden mākslinieces Anitas Jansones-Zirnītes mājās Burtniekos literatūras sarīkojumā „Burulis” par tematu „Pasaulē. Ar sirdi Latvijā”, kur piedalās arī šo rindiņu rakstītāja (skat. Laikraksts Latvietis 2015.11.XI). Arī Amerikas Latviešu tautiskās savienības (ALTS) Latvijas valsts 97. gadskārtas jubilejas svinībās Bostonā (2015.8.XI) notika JG 60-gades atzīmēšana ar plašu Jāņa Šternberga darbu izstādi, Lara Krēsliņa, Maijas Meirānes, Daces Micānes Zālītes, Sarmas Muižnieces Liepiņas dzejas lasījumiem un Agitas Aristas, Breta Silvermana mūzicēšanu (skat. sadaļu „Diaspora” 63. lpp.).

JG piedzima gandrīz kā Amerikas Latviešu jaunatnes apvienības neplānotais bērns, kā „neglītais pīlēns”, kas izkūņojās par gulbi. Kad tā priekštecis Raksti[1] sabruka, galvenokārt saimniecisku iemeslu dēļ, ALJAs valde uzdeva valdes loceklim Valteram Nollendorfam sagatavot jaunu žurnālu. Stāsta Valters: 1954. gada ALJAs kongresā Rakstu pēdējais redaktors Gunārs Šmits vicina „Rakstu” 13. numura vākus. – Ieprasos: un kas tur iekšā? – Nu pagaidām tikai vāki.[2]

ALJAs valdes sēdē (1955.VII) Indianapoles latviešu biedrības namā mežonīgi karstā dienā (ap 40^oC jeb 104^oF) pienācis pēdējais brīdis ķerties pie jaunā žurnāla tapšanas. Domas karstumā sasprēgājušas. Valteram raksti ienākuši lēni, nepietiek pat pusei no žurnāla. Līdz ALJAs kongresam, kad pirmajam numuram jābūt gatavam, tikai divi mēneši. Aivars Ruņģis deklarē: Mēs neesam nekādi zemnieki. Mēs te sēdēsim tik ilgi, kamēr tas rakstu krājums būs. Zigurds Reineks to pasaka krāšņāk: Tupēsim uz tiem bleķa krēsliem, kamēr to žurnālu izperēsim! Tupējām arī, izperējām arī, līdz ar Valtera spontāni radušos nosaukumu Jaunā Gaita. Olafs Stumbrs vēstulē pazobojas – kāpēc ne „Vieglā Gaita”? vai vislabāk „Ābece”? Bet nosaukums iedzīvojās līdz ar atvasinājumu „jaungaitnieki”.

Pirmos trīs gadus JG galvenais nolūks atspoguļojās tā apakšnosaukumā „Rakstu krājums jaunatnei. ALJAs Apgāda nozares izdevums”. Žurnāls jauniešiem, par jauniešiem, galvenokārt jauniešu pierakstīts. 1958. gadā apakšnosaukums pārtapa par „Brīvās Latvijas jaunās paaudzes rakstiem,” pēc tam līdz šai baltai dienai tas ir bijis „Rakstu krājums kultūrai un brīvai domai”. Komentē Valters Nollendorfs: Pašā sākumā JG bija īsts ALJAs žurnāls. Tikai vēlāk tā sāka pārveidoties par jauno autoru žurnālu. Kad nodibinājās „Ceļinieka” apgāds, šis process bija jau gandrīz nobeidzies.[3] „Ceļinieka” paspārnē JG nonāca ar 16. nr. (1958) reizē ar izdevumiem Ceļinieka Raksti Jaunatnei, Mazputniņš, vēlāk arī Mēs. Ar 267. nr. (212) norāde uz izdevēju: Jauna Gaita Inc. Ar 282. nr. kā „izdevējs un maketētājs” aizmugures iekšējā vākā minēts Jura Žagariņa vārds.

Ko ievietot žurnālā? Daiļliteratūru, bez šaubām. Apceres par sabiedriskiem un politiskiem jautājumiem. Iepazīstināšanu ar jaunatnes darbošanos. Un katrā ziņā humora nodaļu. Kas būs rakstītāji? Cerība ir uz jauno paaudžu autoriem no visas pasaules, bet kā viņus kontaktēt, kā piesaistīt? Kā žurnālu finansēt? Kas un kā to izdos? Un vāki? Jaunajam, toreiz 24 gadus vecajam redaktoram Nollendorfam domāšanas bez gala. Jāizveido līdzstrādnieku tīkls, izplatītāju tīkls. Atzīšos, ka pat šodien man nebūt nav skaidrs, kā tas notika, ka 1955. gada septembrī Jaunās Gaitas pirmais numurs patiesi bija tapis. Tā redakcijas lappusē minēts galvenais redaktors Valters Nollendorfs un tehniskais redaktors Aivars Ronis. Metiens cerīgs – 1500. Nākamajos numuros tas nokrīt uz 1250, vēlāk netiek vairs atzīmēts. No Rakstu līdzstrādniekiem atsaucies tikai Olafs Stumbrs, Modris Mednis un Visvaldis Klīve, līdzstrādnieku pulks jāveido no jauna. Paredzēts katrā numurā ievietot dažus vecākās paaudzes rakstnieku un domātāju darbus, kuru saturs piemērots jaunatnei. Pirmajā nr. tāds ir Voldemārs Aparjods, nākamajos – Arturs Kaugars, Ludis Bērziņš, Arveds Švābe, Jānis Klīdzējs, Jānis Veselis, Arnolds Aizsilnieks. Darbus iesūta „tālumnieki” – Mirdza Timma, Zigurds Ritmanis, atsaucas daži ASV vidienes jaunieši – Andra Nerete (Agate Nesaule),  Elfa Taiga (Elfa Ozoliņa), pārējais žurnāls jāaizpilda pašam redaktoram un citiem ALJAs valdes locekļiem – Aivaram Ruņģim, Laimonim Streipam, Vīgo Burģim. Lai autoru klāsts jaustos daudzveidīgāks, rodas pseidonimi: Valdis Nora, Toms Bezmērs, Vilibalds Pāķis, Antons Acuraugs, Skorpions u.c. Šo rindiņu rakstītāja Lalita Lāce (vēlāk Muižniece) tiek piesaistīta vākt informāciju, arī rakstīt par jaunatnes organizācijām un izveidot sadaļu „Pa ALJAs pēdām”. Nākamajos numuros redaktoru loks paplašinās ar Vīgo Burģi, Jāni Peniķi, Aivaru Ruņģi. Ar 4. nr. par redaktoru un visražīgāko, arī daudzveidīgāko līdzstrādnieku kļūst Stokholmā mītošais Andrejs Gunars Irbe – ar vismaz 226 apcerēm, komentāriem, recenzijām, stāstiem un dzejoļiem, kam skaita ziņā tuvojas vien pašreizējais redaktors Rolfs Ekmanis. 1956. gadā par literāriem padomdevējiem piesaista Arturu Kaugaru, Jāni Veseli un Romānu Jansonu, kuru loma, liekas, nebija skaidra ne redaktoriem, ne pašiem padomdevējiem. Ideja bija daudzkārt skaistāka par tās īstenošanos dzīvē, vēlāk raksta Aivars Ruņģis.[4]

Pirmos piecus gadus JG stūrē Valters Nollendorfs, pamīšus ar Aivaru Ruņģi, kurš uz gadu (1956-1957) iesēžas atbildīgā redaktora krēslā, kamēr Nollendorfs ievēlēts par ALJAs priekšsēdi. 1960. gadā par atbildīgo redaktoru kļūst Laimonis Zandbergs un vada žurnālu veselus 36 gadus (nr. 25-209) līdz savai negaidītajai aiziešanai uz viņu sauli (1997.VIII). Pusgadu par pagaidu redaktoru darbojas Juris Zommers, tad, citējot Rolfu Ekmani, pēc trīs dienu ilgas domāšanas un telefoniskām sarunām viņš tiek pielauzts uzņemties žurnāla vadīšanu, sākot ar nr. 212 (1998). Pašam labāk patīkot lietojums „darbu koordinēšana”, nevis „vadīšana”. Negribējis arī, ka pēc daudzu gadu līdzdarbošanās žurnālā (kopš 1958) tas noietu dibenā. Gandarījumu dodot vairāku Latvijā, ASV, Kanādā un Zviedrijā mītošu jaunāko paaudžu pārstāvju sekmīga iesaistīšana redakcijas darbā – par spīti tam, ka viņi visi ir ļoti aktīvi arī citos kultūras projektos, – saimniecības vadītāju Tiju Kārkli, satura veidotājas Lindu Treiju, Vitu Gaiķi, Māri Branci, Lilitu Zaļkalni un kā pēdējo – Sarmu Muižnieci Liepiņu. Arī krietnu virkni izcili kvalificētu līdzdarbinieku Latvijā.

Pirmajos gados svarīga bija jauniešu apzināšana, ieinteresēšana. Tam nolūkam derēja raksti, kas iepazīstināja ar jauniešu darbību ne tikai ASV un Kanādā, bet arī Eiropā un Austrālijā. Savienotajās Valstīs – ar Kalamazū, Čikāgas, Grandrapidu, Takomas, Linkolnas, Bostonas, Ziemeļkalifornijas jaunatnes kopām un pulciņiem. Ar Austrālijas latviešu jaunatni Melburnas, Adelaides, Sidnejas kultūras dienās. 35. nr. tika veltīts Austrālijas jaunajiem un arī vairs ne tik jauniem autoriem un kultūras dzīvei. Līdzās „Pa ALJAs pēdām” radās rakstu sērija „ELJAs  tekās” (Eiropas Latviešu jaunatnes apvienības). Lasītāji iepazinās ar Augustdorfas latviešu ģimnāziju, ar skautu un gaidu rosmēm, ar latviešu liberālās un arī sociāldemokrātiskās jaunatnes aktivitātēm trimdā, īpaši Zviedrijā. Rakstus bagātīgi papildināja fotogrāfijas, kuras tagad, 60 gadu vēlāk, var ar interesi pētīt un mēģināt uzpazīt toreizējos jauniešus.

Jau pirmajā numurā ievietota humora nodaļa „Ar piemiegtām acīm”, pašu redaktoru ar dažādiem segvārdiem pierakstīta un piezīmēta. Nodaļa paplašinās 5. nr. un kļūst par „Skabargām”, kurās ar asprātīgajām latvju dainu ilustrācijām piedalās Reinis Birzgalis, ar „Visjaunāko bilžu vārdnīcu” – Biruta Rubesa. Veselus 10 gadus lasītājus priecē Laimoņa Streipa humoristiskie „Zinātniski pētījumi latvju folklorā”. Tiem piebiedrojas Ulafs Jāņsons (Uldis Ģērmanis), Ojārs Jēgens, Spodris Klauverts, Kuraž Krišs (Kārlis Zvejnieks), Tālivaldis Ķiķauka, Jānis Sarma, Uldis Siliņš, Herberts Sils u.c. humoristiskas prozas un dzejas rakstītāji gan ar īstajiem, gan arī segvārdiem. „Redakcijas padomniekā” (vēlāk „Skabargu redakcijā”) atrodami asprātīgi jautājumi un atbildes.

Sākumā autori ir galvenokārt no ASV vidienes – Ojārs Jēgens, Valdis Krāslavietis, Astrīde Ivaska u.c. No rietumkrasta atsaucas Benita Veisberga ar jaukajiem Nitas stāstiem, Ausma Jaunzeme, Jānis Gorsvāns. Kad JG mazliet ieskrējusies, redaktoriem šķiet, ka ir laiks no jauna bildināt bijušos Rakstu ļaudis. Ceļā uz ALJAs valdes sēdi Filadelfijā (1956.IV) pieci Jaunās Gaitas redaktori un līdzstrādnieki – Valters Nollendorfs, Aivars Ruņģis, Jānis Peniķis, Zigurds Reineks un Lalita Lāce – ierodas Ņujorkā pie Rakstu redaktores Mudītes Austriņas, kur tiekas ar Andri Kadili, Gunaru Saliņu, Ritu Liepu. Viņi saņēma mūs kā pirmziemniekus pārbaudē, esmu ierakstījusi dienasgrāmatā. „ALJAs pēdās” tas aprakstīts saudzīgāk: Rūpīgi izmeklēti vārdi šaudās pāri mazajai, īpatnēji iekārtotajai, mājīgajai Mudītes Austriņas istabiņai. „Pozitīvisms” un „negatīvisms” ir divi no visvairāk lietotajiem vārdiem. Notiek klusa, bet uzmanīga vērtēšana. Abas puses piekrīt, ka ejamais ceļš ir viens, bet par „pozitīvo” un „negatīvo” plāksni tās nevar vienoties. „Kāpēc jāvienojas?” vaicā Mudīte Austriņa. Un viņai taisnība. Šķīrāmies sirsnīgi, kaut bez jebkādiem sadarbošanās solījumiem. Likās, ka brauciens būs bijis nesekmīgs. Taču pavisam drīz Mudīte Austriņa atsūta pirmo rakstu[5], gadu vēlāk dzejoļi saņemti no Gunara Saliņa, kurš paliek uzticīgs jaungaitnieks nākamos 15 gadus. Atsaucas citi ASV austrumkrastnieki – Dzintars Freimanis, Voldemārs Avens, Jānis Krēsliņš, Roberts Mūks, Aina Kraujiete, Linards Tauns, Baiba Bičole, Jānis Klāvsons, Valda Dreimane, Rita Gāle u.c. Rita Liepa atsūta skaisto „Nekrologu dzejnieka istabai.” No Kanādas darbus sūta Eduards Freimanis, Indra Gubiņa, Aina Zemdega, Tālivaldis Ķiķauka, Juris Mazutis u.c. No Zviedrijas raksta Gunars Andrejs Irbe, Richards Rīdzinieks, Dzintars Sodums, Margita Gūtmane, Pāvils Johansons, Juris Kronbergs. No Vācijas – Zeltīte Avotiņa, Irma Bērziņa. No Anglijas – Velta Sniķere, Monika Zariņa, Guntis Zariņš. Jau 50. gados pienāk manuskripti no Austrālijas – no Eduarda Silkalna un Ināra Brēdricha, Ivara Lindberga, vēlāk no Kārļa Ābeles, Gundara Pļavkalna, Jura Rozīša. Pa kādam darbam iesūta vecākās paaudzes autori – Jānis Jaunsudrabiņš, Angelika Gailīte, Jānis Sarma, Pēteris Ērmanis, Edvarts Tūters, Herta Krauja, Osvalds Lācis, Pēteris Aigars, Mārtiņš Zīverts, Karola Dāle, Erna Ķikure, Rūta Skujiņa u.c. Globāls izveidojas arī JG pārstāvju tīkls, pārklājot ASV „no krasta līdz krastam”, Kanādu, Eiropu, Austrāliju, Meksiku.

Ar 1956. gadu paplašinās rakstu tematika, apceres par vēsturiskiem, politiskiem, sabiedriskiem jautājumiem. Uldis Ģērmanis ievieto savus Latviešu tautas piedzīvojumus, vēlāk arī Zemgaliešu komandieri. 1959. gadā sākas apceres par māksliniekiem. Līdz 1972. gadam lasītāji iepazīstas ar Imantu Biti, Ivaru Albertu, Tālivaldi Stubi, Lari Strunki, Sigurdu Kalniņu, Jāni un Annu Annusiem, ar Čikāgas grupu – Vitautu Sīmani, Ojāru Šteineru, Silviju Šteineri, Edvīnu Strautmani, Benno Tālivaldi. No citām vietām Ziemeļamerikā un Eiropā – ar Daini Miezāju, Rolandu Kaņepu, Svenu Lūkinu, Sigurdu Vīdzirksti, Ilgvaru Šteinu, Gunāru Pāvulu, Raimondu Staprānu, Valdemāru Dārznieku, Visvaldi Reinholdu, Rasmu Biti, Gunāru Jurjānu, Kārli Medni, Voldemāru Baluti, Elmāru Dambergu, Uldi Āboliņu, Laimoni Mieriņu, Kārli Neili, Gundegu Cenni, Rūdolfu Kronbergu, Augustu Kopmani, Jāni Gaili, Dainu Dagniju u.c. Ražīgākais mākslinieku apcerētājs ir Jānis Krēsliņš. Mūziķus – Teodoru Reiteru, Jāni Mediņu, Ādolfu Ābeli, Emili Melngaili, Tālivaldi Ķeniņu, Albertu Jērumu, Jāni Norvili, Bruno Skulti, Jāzepu Vītolu, Arvīdu Jansonu, Imantu Saksu u.c. – visrosīgāk apcer Andris Vītoliņš, Jēkabs Poruks, Imants Sakss. Pēc 1972. gada apceres par māksliniekiem un mūziķiem apsīkst, lai atsāktos 2001. gadā.

1957. gadā sākas lasītāju iepazīstināšana ar cittautu literatūru, galvenokārt dzeju, kas pierimst ar 1976. gadu, atsākas 1999. gadā. JG sākuma gados no skandināvu u.c. valodām atdzejo Andrejs Irbe, no somu un igauņu u.c. Astrīde Ivaska, no vācu valodas Irma Bērziņa, no angļu Jānis Krēsliņš, Velta Sniķere. Lasām Rilkes dzeju izcilā Gunara Saliņa atdzejojumā, lasām Dzintara Soduma tulkotā Džeimsa Džoisa Ulisa nodaļas līdz ar Soduma plašajām tulkotāja piezīmēm un Gunara Saliņa komentāriem. Izveidojas plaša recenziju nodaļa gan par daiļliterātūras, gan vēstures un mākslas grāmatām, gan tulkojumiem, arī par latviešu autoru grāmatām svešvalodās. Līdz 1970. gadam recenzentu skaits sasniedzis apaļu simtu. Visražīgākais ir Andrejs Gunars Irbe, rakstīdams arī ar segvārdu Gunārs Grava (arī „G.I.”, „G.Gr.”), visvairāk par Latvijas autoru darbiem. Gundars Pļavkalns recenzē dzeju, Pāvils Vasariņš un Juris Silenieks gan prozu, gan dzeju, Uldis Ģērmanis un Andrievs Ezergailis vēstures grāmatas. Interesantas recenzijas publicē Dzintars Sodums, Gunars Saliņš, Jānis Krēsliņš, Tālivaldis Ķiķauka, Ojārs Krātiņš, mākslas grāmatas un albumus vērtē Herberts Sils, Laimonis Mieriņš, Raimonds Staprāns un Gvīdo Augusts.

Tiklīdz JG izkāpj no „jaunatnes žurnāla” rāmjiem, sākas arī aizrādījumi, norādījumi, nosodījumi. Dažiem šķiet, ka pilnīgi pietiktu, ja JG apmierinātos ar informāciju par jauniešu rosmēm, pašu jauniešu sacerējumiem un nevainīgu humora nodaļu, bet ir nemierā ar žurnāla patiešām  JAUNO  gaitu. Pirmais cinis izrādās 9. numurā ievietotais Ojāra Vācieša dzejolis „Pēc ilgas šķiršanās” ar „G.Gr.” (Gunara Irbes) pavadvārdiem: Par visu vairāk – kaut mēs nekļūtu sveši viens otram, kaut ilga šķiršanās mūs nesadalītu „Mūsos un Viņos”,  kaut mākslīgā šķirtne, kas mūsu domu un jūtu straumes šķīrusi mūs jau daudzus gadus, neizšķirtu mūs pavisam. ...Vadoties no šāda vēlējuma un domām, JG ievieto šinī numurā jaunā dzejnieka Ojāra Vācieša dzejoli „Pēc ilgas šķiršanās”, kas pārspiests no okupētās Latvijas mēnešraksta „Karogs”. Mēs nezinām autora polītisko pārliecību, bet mums ir brīva cilvēka priekšrocība – interesēties par visu, lasīt visu. Šī priekšrocība uzliek mums – vispirmā kārtā mums, jaunajai paaudzei – pienākumu taujāt pēc tā, kas notiek mūsu dzimtenē, ko domā un jūt turienes jaunie latvieši. Mums ir arī demokrātijas cilvēka priekšrocība – varēt pateikt labu vārdu par pretinieku arī tad, ja nezinām, ko viņš domā citos jautājumos. Sašutušas balsis asi nosoda „komūnista” Vācieša dzejoļa publicēšanu trimdas jaunatnes žurnālā, taču žurnāls turpina nesadalīšanās un neatsvešināšanās veicināšanu ar Latvijas autoru dzejkopām, vispirms 51. nr (1965) ar Vizmas Belševicas, tad (nr. 67, 1968) ar 14 citu jaunu Latvijas dzejnieku, Astrīdes Ivaskas sakārtojumā, līdz ar autoru fotogrāfijām un sakārtotājas pēcvārdu. Nr. 79 (1970) lasām septiņu dzejnieku dzejoļus ar redakcijas ievadu: Sniegt lasītājiem tīrākās un īstākās dzejas balsis bijis „Jaunās Gaitas” nolūks visus šos gadus. Sekojošā mazā izlase atšķiŗas no iepriekšējām ar to, ka tā vairāk cenšas parādīt nevis dzejnieku talantu un morālo spēku, bet gan reālitāti Latvijā, kāda tā atspoguļojas 1969. gada dzejā. Bez īpaša ievada vai paskaidrojuma blakus dzejai nr. 89 (1972) publicēta Ulža Zemzara, Egila Lukjanska, Aivara Kalves un Alberta Bela proza. Latvijas autoru dzeja bez īpašām norādēm mijas ar trimdas dzeju. Latvijas literatūrai un kultūras situācijas raksturošanai veltīts viss nr. 84 (1971). Vienubrīd izveidojas nodaļa „Starp papēdi un zemi.” Pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā visi Latvijas rakstnieku darbi ir pārspiedumi.

Par klupšanas akmeni kļūst filoloģijas studenta Ingvara Kalniņa raksts „Domas par valsti” (nr. 11, 1957), kurā viņš apcer demokrātijas pārākumu pār diktatūru, lai cik maigu, un spriež, ka nākotnes Latvijā jāatjauno 1922. gada Satversmes demokrātiskie principi. Pret rakstu un JG saceļas iebildumu krusa. Vai tikai raksta satura dēļ? Vai tālab, ka autora tēvs Bruno Kalniņš? Ir pat ieteikumi 11. numuru konfiscēt un rakstus cenzēt. Kā atbildi redaktori nr. 15 (1958) publicē simpoziju „Par preses brīvību un uzdevumiem”, aicinot tajā piedalīties 30 trimdas sabiedriskus, kultūras un politiskus darbiniekus. Atsaucas 16, paužot dažādus uzskatus par preses brīvību, viņu vidū arī Bruno Kalniņš no Zviedrijas. Neatceros, ka pēc simpozija būtu atkal sacēlies troksnis. Toties tai pašā 15. numurā „Skabargās” ar nosaukumu „Okupētā Latvijā. Produkcija virs plāna” no Latvijas PSR preses tika pārpublicēti Ļeņinu un partiju slavinoši dzejoļi un lozungi. Neievērojis publikācijas nosaukumu un novietojumu, dažs labs satraucās, ka JG izplata padomju propagandu.

Kā negaidīts kumeļa spēriens daļu lasītāju, arī nelasītāju, trāpīja Jāņa Turbada (Valža Zepa) pēkšņā pietātes trūkumā sarakstītās pasakas Ķēves dēls Kurbads fragmenti (nr. 19-21, 1959). Sašutumu radīja gan „tautas svētumu zaimošana”, gan dažuviet pārāk tautiskais vārdu krājums. JG redaktoriem un līdzstrādniekiem piedēvēja apzīmējumu – ķēves dēli un meitas, ko nemazināja Andreja Irbes dzejolis „Mīļā” (nr. 23, 1959) ar rindām: Mīļā, tu būsi mans zirgs! 

Plaša un dzīvelīga izvērtās nodaļa „Ar pastnieka gādību”, kur pie vārda tika gan JG atbalstītāji, gan nosodītāji. Parafrāzējot Jura Alunāna 1860. gada nekrologu Mājas Viesim, kāds asprātis rakstīja: Čuči, Jaunā Gaita, čuči, īsu sūru mūžiņu; uzgulušies lieli kluči, spiež tev ārā dzīvību. Turpretim R. Pakalns uzmundrināja (nr. 26, 1960): Jau no paša sākuma esmu Jūsu žurnālu atbalstījis. Ceru, ka arī pašreizējie „smagie kluči” Jūsu vērtīgo žurnālu nenospiedīs. Nenospieda.

 

 

Dzejniece, redaktore, lingvistikas un literatūras profesore (Western Michigan U.) Lalita Muižniece, vairāku dzejoļu krājumu, bērnu un valodniecības grāmatu autore, lasījusi lekcijas arī Latvijas Kultūras akadēmijā. Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekle.

 

---

[1] Raksti – ALJAs žurnāls jaunajiem (1952-1954). Redaktori ASV austrumkrasta jaunieši – nr. 1-11 Mudīte Austriņa (1924-1991), Henrijs Nordens (1930), Kristaps Valters jun. (1930-2003); nr. 8-11 Andra Kadile (1935); nr. 12-13 Gunārs Šmits, Jānis Klāvsons (1933-1965), Ausma Matcate (1933).

[2]  Skat. arī Valters Nollendorfs „Viens bez divām nullēm. Intervija pašam ar sevi” JG100 (1974).

[3] Turpat.

[4] Aivars Ruņģis. Jaunā Gaita. Stāsts par žurnāla tapšanu un sākuma gadiem. DEG, 1990:36.

[5] Mudīte Austriņa „Dzimtene dzintara zīlē. Jānim Veselim 60 gadu” JG29(1956).

 

 

 

 

Uldis Grava

PIEBILDE STENDERA LASĪTAVĀ DZIRDĒTAJAM

Ļoti patika LNB Letonikas/Baltijas centra kopā ar LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtu rīkotā pārrunu pēcpusdiena „Kultūrai un brīvai domai: Rakstu krājumam Jaunā Gaita – 60” (2015.20.X). Dažu runātāju teiktajam vēlos tikai piebilst, ka trimdas sabiedrības satraukums un debates tolaik Amerikas Latviešu apvienības (ALA) kongresā, ko izraisīja Jāņa Turbada (īst. Valdis Zeps) sacerējuma Ķēves dēls Kurbads, kas 1959. gadā vairākos fragmentos tika publicēts Jaunajā Gaitā (JG19-21), bija tikpat smieklīgas, kā pašreizējās debates Saeimā par tikumību. Tolaik es vēl biju pārāk jauns, lai būtu bijis par delegātu kongresā, bet labi atceros Ņujorkas avīzē Laiks lasīto, kā mans paša radinieks Nacionālā Centra pārstāvis Jānis Vinters piesolīja žagarus šiem puišeļiem, kuri tad jau bija mācības spēki universitātēs.[1] Bet šo absurdo debašu dēļ nav jāslēdz ne Saeima, nedz bija jāslēdz ALA. Un nav tiesa, ka Gunāra Šmita izdotais Amerikas Latviešu jaunatnes apvienības (ALJA) žurnāls Raksti ir saņēmis atbalstu no ALAs, kas savukārt to saņēmusi no amerikāņu CIA (Central Intelligence Agency jeb Centrālās izlūkošanas pārvaldes/CIP). Esmu pietiekami ilgi bijis iesaistīts ALAs darbā – gan tās valdē, gan to vadot, gan arī studentu laikos veselu gadu nostrādājot par stipendiātu/internu ALAs birojā. Tieši šajā jaunības laikā citu nevaļas dēļ es pat sagatavoju ALA budžetu pārskatus un sastādīju nākamā gada budžeta uzmetumu. Varu savu galvu likt ķīlā, ka ALA nekad nav saņēmusi slepenus vai atklātus maksājumus no nevienas ASV valsts iestādes. Arī ALAi, tāpat kā JG, bija svarīgi būt patstāvīgai un neatkarīgai. ALA tajos gados bija ļoti trūcīga, tai nebija nekādu iespēju atbalstīt jebkādus, lai arī cik vērtīgus kultūras vai citādus pasākumus. Ja kāda naudiņa palika pāri, tā aizgāja absolūti kliedzošām vajadzībām, piem., latviešu skolām trūkstošām mācību grāmatām. Nebija nekādu cerību, ka varētu tikt atbalstītas tādas sekundāras vajadzības kā JG vai ALJAs Raksti, vai citi izdevumi. Ja ALA diskriminēja pret JG, tad nabadzības dēļ tas tika darīts arī pret visiem citiem kulturāliem pasākumiem. Labi atceros, kad Bruno Skulte bija komponējis simfonisku mūziku Raiņa Daugavai un to pirmo reizi latviešu trimdas dzīvē uzveda ar pilnu simfonisko orķestri Ņujorkā. Laika izdevējs Helmārs Rudzītis savos ievadrakstos nosodīja Amerikas Latviešu apvienību par uzdrīkstēšanos finansiāli neatbalstīt šo nozīmīgi kulturālo notikumu un pats no savas kabatas pasniedza Skultem $500. Tiesa, ASV iestādēm, kas bija mums politiski labvēlīgas, bija interese par to, ko dara Austrumeiropas bēgļi. Bija taču Aukstais karš. Bet ALA nekad nezaudēja savu neatkarību. ASV politiskais spiediens tika veikts caur nodibināto Brīvās Eiropas Komiteju (BEK), ko finansēja CIP, lai gan plašākā sabiedrība bija uzskats, ka to uztur ASV iedzīvotāju brīvprātīgie ziedojumi. Sauklis Let Freedom Ring! bija izplatīts pa visu valsti. BEK atbalstīja Radio Brīvā Eiropa / Radio Brīvība raidījumus [raidījumi baltiešu valodās tad gan neeksistēja, tiem zaļā uguns tika iedegta 1975. gadā[2]], izdeva veselu klāstu ar grāmatām par situāciju Austrumeiropā un arī finansiāli atbalstīja bijušos Austrumeiropas valstsvīrus, no latviešiem Alfrēdu Bērziņu, Ādolfu Klīvi, Bļodnieku, Māsēnu u.c., atalgojot viņus kā Captive Nations Assembly / Apspiesto nāciju asamblejas darbiniekus. Tika izdots žurnāls The Baltic Review. Lielākā daļa no projektiem izbeidzās, kad prezidenta Džonsona laikā nāca sensacionālais atklājums, ka „tautas” ziedojumi sedz tikai 10% no izdevumiem, kamēr pārējo finansē CIP. RBE/RB raidījumi tika turpināti. Budžetu tam atklāti apstiprināja ASV Kongress. Vēl der pieminēt visus okupācijas gadus Vašingtonā pastāvošās neatkarīgās Latvijas sūtniecības finansēšanu. Lielākā daļa no Latvijas valsts zelta rezervēm glabājās ASV Fort Knox cietoksnī, bet zelts jau nekādu peļņu nenes. Tādēļ sūtniecības uzturēšanai ASV Ārlietu ministrija atļāva dažus zelta ķieģeļus/stieņus pārvērst ASV obligāciju zīmēs, kas maksāja dividendes. Latvija pat kādu zeltu aizdeva Lietuvas sūtniecībai, lai tā tādā pašā veidā varētu pastāvēt. Kad vadīju ALAu, sapratu, ka mums trūkst sistemātiska sekošana līdzi notikumiem okupētajā Latvijā. Vajadzīgs bija kāds pētniecības centrs, kaut vai ar vienu vai diviem darbiniekiem. Samērā grūtās sarunās ar ASV Ārlietu ministriju panācu, ka tā atļautu Latvijas sūtniecībai vēl vienu zelta stieni pārvērst valsts obligācijās, no kuras procentiem, tad šādu pētniecības centru varētu uzturēt. Šis darījums tomēr nenotika, jo sūtnis Anatolijs Dinbergs, pareizi vai nepareizi, tam uzlika veto.

 

 

Uldis Grava, plašsaziņas līdzekļu tirgzinības speciālists, bija aktīvs trimdas latviešu sabiedriskajā dzīvē un Radio Brīvā Eiropa/Radio Brīvība (Minhenē) pirms atgriešanās Latvijā, kur ievēlēts Saeimā (2006). TZO (1995).

 

---

[1] Skat. „JG Redaktora pierakstu” [Letonica (2007,15:169-210)] nodaļu „Gāganu kari”, kas atrodama arī <http://zagarins.net/jg/081507_letonica.htm> vietnes sākumā.

[2] Par Radio Brīvā Eiropa (Radio Free Europe) un Radio Brīvība (Radio Liberty) skat. <www.jaunagaita.net> – JG 266(2011), 268-269(2012), 271(2012), 273-276(2013-2014), 279(2014). (red.)

 

 

Latviešu tautas pārstāvji 1980. gadā Kolumbijas Universitātes bibliotēkas priekšā Ņujorkā. No kreisās: Pēteris Cimdiņš, Uldis Grava, Dainis Īvāns, Ramona Umblija, Uldis Klauss, Arnis Kalniņš, Ilmārs Lazovskis, Ilmārs Bišers un Jānis Dripe. Foto no LTF muzeja