Vladis Spāre

TUR VISS IR PIERAKSTĪTS

Stāsts no cikla Vecrīgā aizmirstas sarunas

 

Vējš smaržoja pēc sāļām jūraszālēm, kas labi saderēja ar saldo heresu, taču tas bija drēgns un mitrs un spiedās cauri plānajam mētelim un vilnas vestei, kurā Emīlija bija ieadījusi savus garos matus, lai pasargātu mani no raganām.

– Vai zini, ka Mokars ir miris? – Edvīns, nokāpis aiz manis pa platajām akmens kāpnēm līdz Daugavai, mundri vaicāja un palaida īsu, pārākuma pilnu smiekliņu.

– Jā, zinu. – Es iedzēru heresa malku un nodrebinājies iebāzu pudeli atpakaļ mēteļa kabatā, tad pārlaidu acis Daugavai, kas viļņojās mūsu priekšā, atstarojot saules zaķīšus un traucējot saskatīt otru krastu, kurš rēgojās tālumā zem izklaidus mākoņu skrandām.

– Uz bērēm biji?

– Bēres nav mana stiprā puse. – Es noslaucīju lūpas ar īkšķa pamatni. – Bet heress tiešām ir dievu dzēriens. Tev vajadzētu vismaz nogaršot!

– Bet likās, ka pārdzīvos visus, vai ne? – Edvīns raudzījās manī no biezo uzacu apakšas kā mauglis no džungļiem.

– Šņabis šim bija kā pīlei svētais ūdens!

– Nezaimo! – Edvīns laiski atspiedās ar muguru pret krastmalas granīta apmali, norāva cigaretei filtru, iestellēja smēķi apkusušā dzintarkrāsas iemutī un aizkūpināja, eleganti taisnos pirkstos cilādams iemuti pret sauli.

– Aizmirsu, ka tagad esi ticīgs. – Es paklāju Emīlijas adīto šalli uz granīta pakāpiena un atsēdos akmens sienas aizvējā pie paša ūdens, kas klusi čabinājās garām, sīkiem vilnīšiem pārpludinot zemākā pakāpiena virsmu, kuras sārtais granīts zvīguļoja saulē kā nopulēts.

– Arī tev laiks pievērsties dievam. – Edvīns nokratīja ūdenī pelnus un nosodoši pabakstīja uz manu pusi ar gailošu ogli, kā norādot uz pekli, kurā mūžam degšu.

– Ak! Ko nu vairs! – Es tikai atmetu ar roku un iekārtojos ērtāk uz cietā pakāpiena, saslēju mētelim krāgu un uzklāju tā stūrus uz ceļgaliem.

– Senāk tavās dzimšanas dienās mēs gājām uz šikiem Rīgas krogiem. – Nolicis iemuti uz pakāpiena, Edvīns izvilka no audekla somas sviestmaizes, tējas termosu un krekšķinādams iekārtojās man blakus. – Bet tagad sēžam Daugavmalā kā divi klaidoņi, kas grasās noslīcināties.

– Tavs dievs aizliedz pašnāvības. – Es ņēmos tīt vaļā sviestainās paciņas. – Bet Emīlija būtu sasmērējusi smalkākas maizītes.

– Nu, Emīlija! – Viņš atzinīgi noplātīja rokas.

– Nav pat īsziņu atsūtījusi, – es ar pilnu muti nomurmināju granīta sienā. Vējš stūma pret Daugavas straumi izspūrušus gubu mākoņus, kas brīžam aizklāja sauli, aptumšojot upi un izraisot pakrūtē pēkšņas neizskaidrojamu skumju lēkmes, kuras centos slāpēt ar heresu.

– Bet tu varētu mani iegrūst! – Edvīns pasmaidīja.

– Tu esi traks? – Es salēcos. – Ar ko tad es svinēšu savu nākamo dzimšanas dienu?

– Ar Lielo Kristapu, – Edvīns pameta ar roku atpakaļ, kur iestiklotā namiņā stāvēja Lielā Kristapa koka figūra ar bērnu uz pleca. – Ja tik ilgi novilksi!

– Tā nerunā! Vārdam tomēr ir spēks. Bet te kādreiz bija pontona tilts. – Es pamāju ar sviestmaizi uz Vanšu tilta pusi. – Es pa to bērnībā braucu ar autobusu uz skolu, tilts gorījās zem riteņiem kā dzīvs un metāla savienojumos klaudzēja, sevišķi vējainā laikā, kā tagad. Tam tiltam bija dēļu segums, kas dobji būkšķēja, it kā kāds skrietu pa tukšiem bēniņiem. Reiz man palika slikti no benzīna smakas tilta vidū, kur šoferis nevar apstāties, un es apvēmos.

– Kuru tas interesē?

– Laikam nevienu. – Es palūkojos sev zem kājām, kur gaiši zaļas ūdenszāles, kas klāja vertikālo granīta sienu zem duļķainā ūdens līmeņa, kā noslīkuša zīdaiņa matiņi hipnotiski plivinājās straumē pie manu nodilušo, melno zābaku purniem.

– Zenta arī nesen nomira. – Edvīns saberzēja plaukstas un ķērās pie sviestmaizes. – Līdz fakultātes dekānei uzkalpojās, nopelniem bagātā profesore! Vai atceries, kā viņa otrā kursa sapulcē uzstājās ar runu, lai mūs izslēdz kā pagrimušus elementus?

– Neatceros.

– Tu tiešām to neatceries? – Viņš paliecās tuvāk.

– Atceros tikai to, ka no fakultātes tu izlidoji viens. – Es paskatījos pāri upei uz bankrotējušā Preses nama augstceltni, kas stāvēja pelēka un tukša kā piemineklis aizejošajam papīra preses laikmetam, mēģināju sazīmēt sava kādreizējā kabineta logu, bet nespēju. Ap pamesto namu kā petardes gaisā šaudījās zīriņi, kuru kolonija ligzdoja uz jumta.

– Es to fakultāti pabeidzu, – es pēc brīža piebildu.

– Rakstnieku dēliņš, ha! – Edvīns iesaucās. – Tādus kā tu jau aiz ausīm vilka cauri eksāmeniem!

– Neskaud, tai padomju izglītībai tāpat nebija jēgas, – es attraucu. – Bet es cītīgi mācījos un jau toreiz tulkoju Šekspīru.

– Tos pāris nabaga sonetus, ar ko dzērumā nēsājies apkārt, dullinādams meičām galvas?

– Mani vismaz sievietes mīlēja, vienmēr ir mīlējušas! – Es izslējos. – Bet tava Zita pameta tevi kā vasarnīcas kaķi rudenī.

– Tu jau tagad arī esi viens. – Viņš atgrieza termosam vāku un, salējis tēju dzeltenos plastmasas vāciņos, vienu pastūma man tuvāk.

– Manējā vismaz neapmainīja mani pret nēģeri. – Es pastiepos un pasildīju nosalušās plaukstas pret vāciņu.

– Tevi tikai pret ēģiptiešu mūmiju varētu iemainīt! – Viņš skaļi atstrēba tēju. – Bet Zitas nēģeris arī jau sen kā miris. Noslīka Atlantijas okeānā. Es domāju, ka Zita viņu pati nogrūda no klāja. Šie esot divatā vizinājušies ar to jahtu. Tika tomēr pie kārotās zobārsta prakses!

– Tas izklausās pēc viņas, – es atbildēju, juzdams, ka heress jau iesitis galvā. – Kad brauca prom, lielījās, ka esot izrāvusi tev visus zobus.

– Tie bija jārauj. – Edvīns piesita ar termosa vāciņu plastmasas priekšzobiem.

– Puse esot bijuši veseli, – es teicu. – Tos viņa tev izrāva, lai atriebtos.

– Par ko tad?

– Par to, ka nesaņēmi Nobela prēmiju! – Es aizrijos ar heresu un sāku rīstīties smieklos.

Edvīns izlēja tējas biezumus viļņos un sāpīgi iegāza man ar kaulaino dūri starp lāpstiņām.

– Neatceros nevienu, kas trakāk par Zitu ienīstu žīdus un nēģerus. – Es izklepojies atvirzījos no viņa tālāk. – Bet tu tik drausmīgi nodzēries tikai tāpēc, ka viņa tevi pameta?

– Nē. Tā es protestēju pret komunistu režīmu, – viņš atbildēja. – Bet arī Zita jau ir mirusi. Pirms mēneša. Mēneša un četrām dienām.

 

– Mēneša un četrām dienām? – Es ar troksni noliku pudeli uz pakāpiena un izslaucīju no smiekliem acīs saskrējušās asaras Emīlijas dāvātā zīda kabatlakatā, kura stūrī viņa ar sarkanu diegu bija izšuvusi ne tikai manus iniciāļus, bet arī uzrakstu: „Uzvedies godīgi!” – Tad jau sanāk, ka gandrīz visi mūsējie ir apmiruši?

– Tā sanāk, – viņš atbildēja. – Bet es jūtos labāk, kad viņas vairs nav.

– Priecājies, ka pārdzīvoji savu mūža lielo mīlu? – es samiedzu acis. – Tu esi garīgs kroplis, Edvīn!

– Kroplis es tu! – viņš atbildēja. – Nekad nevienu neesi mīlējis, ja nu vienīgi sevi!

– Neaizmirsti, ka esmu uzrakstījis vairākus stāstu krājumus par mīlestību, – es aizrādīju.

– Kā VEF komjaunatnes sekretārs iemīlas jaunajā konveijera strādniecītē? Un cehā pēc trieciendarba maiņas tiek rīkotas komjauniešu paraugkāzas?

– Man ir arī citi stāsti.

– Bet ar šo tu viņiem bez ziepēm ielīdi pakaļā. Vēl komjaunatnes CK prēmiju norāvi!

– Tu arī piedalījies tajā stāstu konkursā. Tev vienkārši skauž, ka es to prēmiju dabūju. Tu vispār esi neveiksminieks.

– Toties man šodien nav kauns ne par vienu uzrakstītu rindu!

– Un kāpēc lai es kaunētos? – es jautāju. – Mīlestība visos laikos ir vienāda! Vismaz to tev vajadzēja zināt! Turklāt to prēmiju mēs draudzīgi nodzērām „Skapī”. Bet to komjaunatnes sekretāru es no tevis norakstīju. Tu biji prototips. Jūs abi ar Zitu.

– Ko tu te gvelz? – viņš saviebās. – Es nekad neesmu bijis komjaunatnē.

– Toties Zita bija! – es atbildēju. – Viņa bija vienīgā mūsu klasē, kas laikā maksāja biedra naudas. Es biju kasieris, ļoti labi to atceros.

– Kāda man daļa gar jūsu klasi? – viņš iesaucās. – Es vispār mācījos citā skolā!

– Nomierinies! Es atceros, ka tu mācījies citā skolā, – es teicu. – Bet nevajag jaukt literatūru ar dzīvi. Stāstā tu esi komjaunietis un tāds tur arī paliksi.

– Vājprāts, – viņš drūmi novilka. – Sačakarēja tie komunisti mums dzīvi, bet tevi teju par kretīnu pataisīja.

– Tu runā kā tāds stulbs ārzemju letiņš, kurš neko nejēdz, – es atbildēju. – Tā taču bija mūsu dzīve! Nemaz nebija tik slikti. Mēs bijām jauni un par materiālo pusi varējām vispār nedomāt. Es maksāju divus rubļus un astoņdesmit kapeikas par simts kvadrātmetru lielu dzīvokli. Šņabja pudele, pat tā maksāja trīs nulle septiņas. Mēs ar tevi rakstījām un mūs publicēja, bet publika nēsāja uz rokām, jo rakstnieka vārds kaut ko nozīmēja! Un nevienam nevajadzēja aiz bada laisties darbos uz Īriju!

– Tu esi jucis? – Viņš pagrozīja pirkstu pie deniņiem. – Kurš tolaik varēja tikt pāri dzelzs aizkaram uz Īriju?

– Dzelzs aizkars turēja tautu kopā, sargāja nacionālo identitāti, – es atbildēju. – Kad tas sabruka, latvieši kā lopu bars izklīda pa pasauli.

– Ārprāts! – viņš sāka vicināt rokas. – Tikai nesāc man lasīt politinformāciju! Visu ko, tikai ne to! Tu jau esi sarkans kā vēzis!

– Un mēs visi bijām vienlīdzīgi, vairāk vai mazāk, bet vienlīdzīgi, nevis tā, kā tagad, – es spītīgi piebildu. – Un tolaik cilvēki lasīja grāmatas! Daudz lasīja!

– Mosties! Mūsu lasītāji ir apmiruši. Visi kā viens guļ kapos. Bet tavi stāstu krājumi krāj putekļus lauku bibliotēkās, ja nav nodoti makulatūrā. Un pāris obligātie eksemplāri mētājas tur. – Viņš nicīgi pameta ar roku pāri upei, kur gulēja Nacionālās Bibliotēkas stiklotā ēka, kas atgādināja aizvēsturiska jūras briesmoņa krastā izskalotas atliekas.

– Tavas grāmatas arī ir tur, – es norādīju.

– Nu un?

– Patiesībā rakstniekam pietiek arī ar vienu lasītāju! Vienu vienīgo! – Es paskalināju pudeli pret sauli. – Nu ņemsim kaut vai manu Emīliju!

– Tava Emīlija ir aizgājusi.

– Bet viņa var atgriezties…

– Lai lasītu tavus stāstus?! – Viņš paskatījās uz mani kā uz trako.

– Tevi, Edvīn, tiešām vajadzētu iegrūst Daugavā! – es iesaucos.

– Vai ne? – viņš izaicinoši iesmējās.

– Tu to vien proti, kā maitāt omu!– Es iekampu pārāk lielu malku, tas iestrēga krūtīs kaut kur blakus sirdij, liekot tai sāpīgi sarauties. Ar grūtībām norijis, es iežmiedzu pudeli starp ceļgaliem un ar riebumu noskatījos, kā kārtējais mākonis atkal aizsedz sauli.

– Tad vismaz iedzeršu, lai nabaga Zitiņai vieglas smiltis, – es ierunājos. – Prozit!

– Esmu aizmirsis kā viņa izskatījās, – viņš atbildēja. – Toreiz iznīcināju visu, kas ar viņu saistīts, fotogrāfijas, vēstules, izmetu pat aitādas mēteli, ko viņa man uzdāvināja. Nonesu pa taisno uz miskasti, kaut pašam nebija, ko mugurā vilkt, un ārā mīnus divdesmit.

– Nabadziņš, tu taču varēji nosalt. – Es pastiepu viņam pudeli. – Še, sasildies!

– Tu taču zini, ka es nedzeru. – Viņš nicīgi ar diviem pirkstiem pastūma pudeli sānis.

– Tikai neaizmirsti, ka es tevi pierunāju iešūt ampulu, – es atgādināju. – Un vēl uzsaucu to par savu naudu. To tu man esi parādā.

– Atšķirībā no tevis es neko neaizmirstu, – viņš pasmīnēja. – Kad tu nodzersies, es tev arī iešūšu!

– Varbūt arī nodzeršos, ja pagūšu, – es atbildēju. – Bet man ir viena Zitas fotogrāfija, kur mēs visi plītējam manā Preses nama kabinetā pie lielā rakstāmgalda. Tur ir arī Mokars tajā bildē. Tup kaktā pie grāmatu plaukta kā ūpis. Un arī Kunnis tur ir, plātās ar rokām un skaļi lasa savu kārtējo opusu. Bet neviens neklausās, jo visi pillā. Gribi uzdāvināšu?

– Negribu pat redzēt, – viņš atbildēja. – Bet arī Kunnis jau simts gadus kā baro tārpus!

– Es tajā pēdējā vasarā vēl iedevu viņam piecdesmit santīmus pie Pētera baznīcas, tur, kur tie Brēmenes muzikanti, – es teicu. – Viņš tenterēja apkārt kā no darba atlaists rūķis. Stulba nāve, nosmakt savos vēmekļos.

– Toties, kā nosmaka, tā tika ierakstīts ģēnijos.

– Neskaud! Mēs ar tevi arī esam ģēniji! – es iesaucos. – Bet vai tev pēc Zitas tiešām nekā nebija?

– Šādas tādas mīļākās un tā…

– Kāpēc tu nebrauci viņai līdzi? – es jautāju. – Vismaz zobus būtu saglābis!

– Un ko es tur darītu tajā Amerikā? – Viņš cieši paskatījās manī. – Sēdētu viņai uz kakla vai mašīnas mazgātu? Latviešu rakstnieks svešumā, smieklīgi…

– Zita ļoti gribēja, lai tu brauc. Viņa tevi drausmīgi mīlēja. Lūdzās, lai es tevi kaut kā pierunāju. Bet tu jau spītīgs.

– Tu ar viņu gulēji?

– Ar viņu taču visi gulēja. – Es palaidu vaļīgāk Emīlijas sasieto šlipsi, jo tā arī neesmu iemānījies pats sasiet mezglu. – Tu taču to zini…

– Tā jau es domāju.

– Kā es varēju zināt, ka tu viņā tik drausmīgi ieķersies? – es jautāju. – Mums nebija nekā nopietna, man liekas, ka viņa pa tumsu sajauca teltis. Droši vien meklēja tavu telti.

– Es toreiz nebraucu ar jums. Biju salauzis kāju.

– Jā, pareizi, tu biji uz kruķiem! – Es piesitu ar plaukstu pierei. – Mēs vēl smējāmies, ka tu kā circenis lēkā apkārt. Bet paga, vecīt, tu man kaut ko pārmet?

– Protams, ka nē.

– Un beigās taču viņa izvēlējās tieši tevi! – Es uzsitu viņam uz pleca. – Bet tu izrādījies idiots, tādu sievieti palaidi vējā! Pa ceļam uz lidostu viņa mašīnā raudāja, puņķojās un histēriski smējās, ka atstājusi tevi ar tukšu muti. Žēl bija noskatīties.

– Ar protēzi ērtāk, – Edvīns sausi noteica.

– Jā, protams, – es piekritu. – Bet jaunībā tu biji neveikls nūģis, tik vien prati, kā sarkt meiču priekšā. Vai toreiz pārgulēji ar blondo Ritiņu, kuru es pierunāju tev palīst apakšā? Jūs vēl braucāt uz manu senču neapkurināto vasarnīcu, jo nebija, kur palikt? Es iedevu Ritiņai atslēgas. Viņa vēlāk stāstīja, ka, izkāpuši no elektriskā vilciena, jūs novēlāties no uzbēruma, iekritāt kupenā un tā arī netikāt laukā.

– Bet blondā Ritiņa arī jau atstiepusi kājas, – Edvīns teica.

– Kur tu grāb tos neskaitāmos miroņus?

– Mans tēvs vienmēr sāka lasīt avīzi no bēru sludinājumu lapas, – viņš atbildēja. – Tas man no viņa. Kad tu nomirsi, es arī tev ievietošu avīzē sludinājumu. Ar izcēlumu, treknā rāmī.

– Es pats tev rakstīšu nekrologu un vēl iedzeršu heresu bērēs! – es smiedamies atbildēju. – Uz mani neceri! Es vēl katru rītu sēžos pie rakstāmgalda un rakstu.

– Tevi vēl publicē?

– Nē, bet tas man nav svarīgi, – es atbildēju. – Emīlija teica, ka es rakstot nākamajām paaudzēm.

– Patiesībā tev arī laiks mest mieru, – Edvīns teica. – Tu jau sen esi senīls, tikai pats to nejūti.

– Man liekas, ka es vēl itin braši turos.

– Tev liekas… – Edvīns apcerīgi novilka. – Man arī no sākuma likās. Nebija jau tā, ka es uzreiz pārtraucu rakstīt. Neskaitāmas reizes mēģināju. Kamēr tu raksti, liekas, ka ir tā nekas, it kā viss savās vietās, bet, kad nākamajā rītā ar svaigu aci pārlasi, tad saproti, ka nekam neder.

– Ko niekus? Tu taču esi jaunāks par mani! – es iesaucos. – Tev tikai astoņdesmit divi!

– Bet tev šodien astoņdesmit pieci, vecais mērkaķi! – Viņš izvilka no somas zaļu Faber mehānisko zīmuli un pasniedza man. – Apsveicu dzimšanas dienā! Tur iekšā ir arī rezerves kodoliņi.

– Ar šo rakstāmrīku rakstīšu līdz nāvei. – Es aizkustināts pasvārstīju zīmuli plaukstā.

– Jā, dzīve ir pagājusi. – Edvīns ieskatījās pulkstenī. – Bet nu man laiks uz Ogres vilcienu. Mēs labi nosvinējām, vai ne?

– Tā nekas. – Es iebāzu zīmuli kabatā. – Tikai žēl, ka Emīlija neatsūtīja īsziņu.

– Paklau, – Edvīns, brīdi svārstījies, ierunājās. – Nav labi tā jokot, tava Emīlija taču arī ir mirusi.

Es skatījos uz viņu un neticēju nevienam vārdam.

– Lāčupes kapos, – viņš kā atvainojieties piebilda. – Mēs viņu nobērējām pagājušā gada augustā. Vēl bija saulaina diena… Atceries?

– Man likās, ka esam tikai kārtējo reizi pašķīrušies. – Es saspiedu plaukstās deniņus un skatījos lejup uz ūdenszālēm, kas miegaini plivinājās straumē. – Tas laikam no heresa. Atvaino!

– Jūs jau visu laiku plēsāties.

– Tas tikai no malas tā likās, – es pacēlu uz viņu acis. – Patiesībā mēs dzīvojām draudzīgi.

– Var jau būt, – Edvīns noteica. – Bet, paklau, vecais, tev jāiet pie ārsta. Tas ir nopietni.

– Viņi neko nevar palīdzēt, – es atbildēju. – Bet es visu pierakstu.

Es sāku vilkt laukā no kabatām savus neskaitāmos piezīmju blociņus un kā pierādījumus saliku tos rindā uz pakāpiena. Vējš kā naudas skaitāmā mašīna zibenīgi šķirstīja sīki aprakstītās lapiņas.

– Iespaidīgi! – Edvīns ar dūri paberzēja saraino zodu.

– Jā. Tur viss ir pierakstīts.

– Tad jau tev zīmulis lieti noderēs. – Viņš paklapēja man pa plecu un cēlās uz promiešanu.

– Jā, paldies. Bet es vēl te pasēdēšu.

– Pats tiksi līdz mājām? – viņš vēl noprasīja.

– Tas jau tepat blakus, – es atbildēju. – Un es neesmu pilnā.

Palicis viens, es apraudājos, tad sāku šķirstīt blociņus, līdz vienā no tiem uzdūros ar flomāsteru pasvītrotam ierakstam: „Neaizmirsti, ka Emīlija ir mirusi!” Es izplēsu šo lapiņu, saņurcīju un iestūmu tukšajā heresa pudelē, tad kārtīgi to aizkorķēju un iesviedu pudeli Daugavā.

 

 

 

Prozaiķis un izdevējs Vladis Spāre (1953) ir rakstnieces Veltas Spāres un ukraiņu rakstnieka Vladimira Kaņiveca dēls. Absolvējis (1985) LU Filoloģijas fakultāti. Beidzis izdevējdarbības kursus Somijā. Bijis žurnāla Avots galvenā redaktora vietnieks. Dibinājis un vadījis vienu no pirmajām atjaunotās Latvijas kooperatīvajām izdevniecībām „Atmoda”, pēc tam grāmatu un žurnālu apgādu „Artava”. Bijis avīzes Vakara Ziņas direktors. Tulkojis prozu no krievu un ukraiņu valodas. Izdots stāstu krājums Mēs atradīsim (1987) un garstāsts Neprāta šarms (1992), romāns Odu laiks (1994 – kopā ar Lienīti Medni-Spāri un Juri Zvirgzdiņu), kas izdots atkārtoti (2009) ar turpinājumu. Žurnāla Playboy un apgāda „Dienas grāmata” kopīgi rīkotajā stāstu konkursā īsais stāsts „Gājiens ar klibo zirdziņu” iegūst pirmo vietu (2013). Pēdējos gados stāsti publicēti žurnālos Latvju Teksti un Tīrraksts. Pērngada beigās apgādā „Zvaigzne ABC” nācis klajā romāns Tu nevari dabūt visu, ko gribi. Skat. Kristīnes Ilziņas apskatu 71. lpp.