Kristīne Ilziņa

SPRIGANI KOĶETĒJOT AR NĀVI UN MĪLESTĪBU

 

Vladis Spāre. Tu nevari dabūt visu, ko gribi. Rīga: Zvaigzne ABC, 2015. 399 lpp

Recenzenta dzīvē retas (bet ilgotas!) ir tās reizes, kad attiecīgais darbs pārņem pilnībā, satriec, savaldzina un apbur. Turklāt ar katru lasīšanas reizi arvien no jauna. Tā man gadījās ar Vlada Spāres rudens nogalē iznākušo romānu Tu nevari dabūt visu, ko gribi. Tā ir grāmata, kura lasītāju vai nu paņem pilnībā vai tikpat pilnīgi neuzrunā nemaz (esmu dzirdējusi arī šādas atsauksmes). Romāns, kuram nav līdzīgu. Vismaz latviešu literatūrā nē. Pats autors raidījumā Dzīvīte izteicās, ka romāns rakstīts kā viens vienīgs 400 lappušu garš teikums – un tam var pilnībā piekrist. Lai gan teikumu (burtiskā nozīmē) romānā daudz, teksts tiešām ir brīnišķīgi vienots veselums.

Urbānā romantika filozofisku pārdomu un vārdu spēļu ieskāvumā tā vien rosina grāmatu nēsāt līdzi un ik pa brīdim pārlasīt (ērtāk to veikt ar e-grāmatu, papīra formātā tā ir gana prāva). Ieskatam pievienoju dažus citātus, kuri gan neparāda romāna brīnišķīgo pilnestību, tomēr zināmā mērā ieskicē stilu: Cilvēkiem patīk saņemt dāvanas un miroņi šai ziņā nav izņēmums... Vīrieši tik to vien pieprasa, lai viņus saprot, bet paši neko nesaprot... Ja jūsu sievu apēstu leduslācis, tas būtu tikai normāli, bet ja jūs pats viņu nositīsiet, tas tiks kvalificēts kā tīrākais holokausts... Mirušie kaut kā pievelk dzeju. Pat tie, kuri nekad nav to lasījuši... Kā tu domā, vai pelnus var izmantot paternitātes noteikšanai? – Izmantot var, – teica Pepiņš, – bet noteikt laikam tomēr nevar.

Gaisā parautais četrinieks. Treju, nē, pat četru sirdis šai romānā nepārtraukti mijiedarbojas – Pepiņš, Villijs, Sofija un Betija ir galvenie varoņi. Un, ja Henriha Bella romāns Grupas portrets ar dāmu iztiek bez viena vienīga dialoga, tad Vlada Spāres radītie cilvēki runā teju nepārtraukti. Rodas iespaids, ka viņi ir vai nu galīgi traki kā Cepurnieks un Marta Zaķis, vai appīpējušies kā Keruaka Ceļā. Taču nekā – četrotne vienkārši ir viegli un draiski parauta gaisā. Visas dīvainākās vārdu un jēdzienu spēlītes, kādas iespējamas mūsdienu valodā, visas alūzijas un atsauces – viss ir izmantots un likts lietā. Turklāt tik skaisti un ar tādu nebijušu vieglumu, ar tādu dzīvesprieku, kādu lielākoties nemaz nav iespējams nedz piedzīvot, nedz izjust. Īpaši jau tad, ja kopš bērna kājas esi dzīvojis latviešu ģimenē, kur mamma ar omīti aizgūtnēm mācījušas būt klusam, pieticīgam un pareizam. Nepriecāties bez iemesla. Būt piesardzīgam, ja vispār gadījies priecīgs prāts. Jo tas nevar būt uz labu.

Šķiet, Vladim Spārem kas tāds nav mācīts, tāpēc viņš un viņa varoņi nebīstas no tīra dzīvesprieka. Un nebīstas arī no skumjām. Ja viņu ceļā nāk kāda banalitāte, viņi to aši vien nokrāso raibu, piešuj cimdiņus spārnu vietā un palaiž lidot kā maziņu, ērmīgu gaisa pūķi. Un banalitāte iemirdzas jaunās krāsās, gūst jaunu seju un vairs nemaz nav banāla.

Vienas vasaras spēcīgais vējš. Četrinieku mēs sastopam brīdī, kad katrs no viņiem meklē savu, pareizo, īsto ceļu – to, pa kuru ejot, rīti un vakari atmirdzēs varavīksnēs mūža garumā. Un veselu vasaru kopā ar viņiem klimstam pa piekarsušo Rīgu, izbaudot ikdienas notikumus, kam rakstnieka iztēle piešķīrusi īpašus toņus un krāsas.

Pepiņš, puisis ar mākslinieka jūtīgo dvēseli un nemierpilno sadzīvi, ir pāri ausīm iemīlējies Sofijā, meitenē ar neskaidru nodarbošanos un gaužām cinisku skatu uz pasauli. Sofija cīnās ar tagadnes un pagātnes rēgiem, un viņai romantiskais Pepiņš vairāk šķiet žēlojams, nekā mīlams. Prātvēders Villijs, puisis, kurš ik dienas saskaras ar nāvi, jo strādā krematorijā, atžirgst, sastapis dzejnieci Betiju, pilnmiesīgu, bet ļoti ēterisku būtni, kurai ir nevis skelets skapī, bet kaķis ledusskapī. Un tad nāk arī cigāru smēķējošs krematorijas klients, kurš vēlāk kļūst par kaktusu augsni, Austra Skujiņa, Salome ar magnetofonu, taksometra šoferis, kurš stūrē ar nabas kroku un ragnesis ar noslieci uz agresiju, tēta vaska figūra, pazudusī mamma un ilkņiem rotājies puisis no Burkina Faso vai Bolīvijas, kaimiņiene ar balto žurku un spļāvējvīrs, neredzamais bezastainais sunītis Pūciņa, dvēseļu pircēji un guru nīlzirgs – viņi visi piedalās šai vasaras garuma piedzīvojumā, virpuļodami un mainīdamies lomām un uzskatiem tik virtuozi, ka atliek vien soļot līdzi. Polkas ritmā, kurš nemanāmi kļūst par traģiski izdejotu tango, tik kaismīgu, ka visi ciniskie jautājumi par romāna jēgu un jēgu vispār paliek mutē kā smiltis, par kurām pārvērtušies krematorijas dienas un nakts klienti.

Kas tas tāds ir? Lasot nav laika prātot, kā klasificējams Vlada Spāres romāns – ir jābauda teksts. Atklājot arvien jaunas un jaunas spēlītes, arvien jaunus sižeta pavērsienus, un nākot pie slēdziena, ka katrai sīkākajai detaļai 400 lpp. garajā romānā ir sava vieta un nozīme. Grāmatas atvēršanā tika daudz spriests un runāts par to, kādam žanram Vlada Spāres romāns būtu pieskaitāms, taču viens ir skaidrs katram, kurš šo romānu ir lasījis: tas ir virtuozi nostrādāts teksts, kura nozīmīgumu nav iespējams novērtēt par augstu.

Apzinos, ka tas skan pompozi, taču es gan literārās nozīmības, gan rakstības manieres, gan domu dziļuma un mānīgā viegluma pēc šo saukšu par postdekadentisku latviešu Ulisu.

 

Kristīne Ilziņa (dz. Sadovska), literāte, Klāva Elsberga prēmijas laureāte (1996), daudzu recenziju autore.

 

Skat. Vlada Spāres stāstu „Tur viss ir pierakstīts” šī numura 14. lpp.