Jaunā Gaita nr. 284. Pavasaris 2016
Guntis Šmidchens
TURPINĀJUMS SEKOS
VĒL PAR DZELZSGRIEZĒJIEM
Atsaukdamies uz Rolfa Ekmaņa aicinājumu (JG283:72) turpināt sarunas par Evas Eglājas-Kristsones Dzelzsgriezējiem, vispirms pievienojos recenzenta slavējošiem vārdiem: „priekšzīmīgi atrisināta ir materiālu sakārtošanas un klasificēšanas problēma.” Grāmata ir kā labi iekārtots portāls uz visādām plašākām tēmām; bet ja kaut kur klikšķinot saiti lodziņā parādās ziņa – 404 Page Not Found – tad tas ir kā aicinājums kādam kaut kad kaut kur kaut ko vēl izpētīt un sacerēt. Nav grūti Dzelzsgriezējos pamanīt vietas, kur kaut kas iztrūkst. Bet tie nav trūkumi autores paveiktajā. Uzslavējami ir tas, ka viņas rakstītais stimulējis, piemēram, Jāni Krēsliņu publicēt dažas savas atmiņas, it īpaši tādas, kuras pierādāmi nesakrīt ar grāmatas vai iepriekš publicēto rakstu stāstījumu (JG 235). Ceru, ka arī šeit paspēšu pāris punktus papildināt.
Grāmatu man pirms gada Ziemsvētkos no Toronto atsūtīja radiniece Edīte Āpše, kas savulaik bija kultūras sakaru veicināšanas organizācijas Dardedze sekretāre. Pēc Edītes pēkšņās nāves 2015. gada pavasarī nožēloju, ka nebiju pacenties vairāk ar viņu parunāties par šo grāmatu un tiem it kā senajiem, aizvēsturiskajiem laikiem, jo Edīte ar vīru Vilni (Dardedzes priekšsēdi) atradās šo notikumu epicentrā. Par to liecina viņas atstātie materiāli, kuri, cerams, drīz nokļūs Latvijas Valsts arhīvā. Cerams, ka arī citi personīgie arhīvi ceļos uz LVA vai kādu citu zinātnisku krātuvi – jo tie katrs ir kā saliekamās bildes (t.s. pužļa) gabaliņš. Tos visus kopā saāķējot, pamazām aizpildīsies Evas Eglājas-Kristsones veidotie rāmji. Piedāvāju dažus piemērus:
Edītes krājumā atrodams 1995. gadā sastādīts 38 Dardedzes sarīkojumu saraksts, sarīkojumu programmas un reklāmas lapiņas, lakoniski sēžu protokoli, organizācijas korespondence un citi dokumenti*. Turpat blakus arī ir daudz jo daudz Edītei un Vilnim sūtītu kartiņu un vēstuļu no cilvēkiem, kuri toreiz viesojās viņu mājās (starp tiem Anerauds, Artmane, Čaklais, Dambis, Dimiters, Epners, Ģelzis, Hānbergs, Inkēns, Kokars, Krieviņš, Neibarts, Peters, Pipars, Postaža, Raja, Ranka, Seleckis, Skrastiņš, Skulme, Stradiņš, Tabaka, Zālīte u.c.). Ir arī aploksne ar uzrakstu „ķengu vēstules”, kurā starp citiem materiāliem glabājas divreiz piesūtīta lapiņa, ko Dzelzsgriezējos (265) pieminējis Māris Čaklais: cilpā pakārti burti JGDK (Dardedzes priekšgājēja organizācija Jaunās Gaitas Draugu Klubs).
Augšminētie materiāli norāda, kurp pēc Dzelzsgriezējiem varētu varbūt pavērst pētījumus un analīzes. Piemēram, Dardedzes sarīkojumu sarakstā turpat puse ir kinoseansi, norādot uz to, ka Kultūras sakaru komitejas (KSK) darbības un ar to saistītās kolektīvas atmiņas un identitātes pētījumos (273) noteikti būtu jāiekļauj arī filmas. Ar filmām sākās plašākā KSK sadarbība ar tautiešiem ārzemēs (Nāves ēnā 1974, Pūt, vējiņi 1976, Motociklu vasara 1976 u.c.) un drīz pēc pirmās izrādes arī sākās „nelokāmās stājas” tautiešu asie uzbrukumi „sakarniekiem”. Pētījumos par latviešu literatūras recepciju trimdā (133-161) noteikti būtu jāiekļauj ne tikvien šīs filmas, bet arī tādi sarīkojumi kā 1981. gada koncerts Toronto, kur Raimonda Paula klavierpavadījumā Imants Skrastiņš deklamēja un dziedāja Imanta Ziedoņa dzeju. Turpat arī būtu pieminama Harija Gulbja luga Kamīnā klusi dzied vējš, kuru Dardedzes rīkotā izrādē uz Toronto atveda nevis rīdzinieki bet gan mazais teātris sanfrancisko – tie bija literāri sakari ar Latviju bez KSK starpniecības.
Augšminētais daļējais vēstuļu un apsveikumu kartīšu rakstītāju saraksts, no kuriem kāda trešdaļa Dzelzsgriezējos nav pieminēti, atgādina, ka nākotnes pētījumos par kultūras sakariem jāpiedomā arī kaut kā plašāk pie mūziķiem, aktieriem un vizuālās mākslas meistariem. Bet lapiņas ar uzzīmēto cilpu atgādina, ka toreizējie uzbrukumi Dardedzei bija nežēlīgi un sāpīgi. Būtu patīkamāk tagad visu atcerēties, ja ķengāšanās toreiz būtu notikusi tikai presē, tā sacīt, ažiotāža komunistu apmānīšanai, jo trimdas vadības pretestība bija svarīga un nepieciešama latviešu kultūras sakaru atļaujai un veicināšanai no Padomju Savienības puses (88) – bet tas nebija teijāteris: Edītes un Viļņa pasta kastītē pienāca taustāms drauds, melns uz balta – karātavas Jaunās Gaitas un kultūras sakaru atbalstītājam.
Interesanti ir periodizācijas jautājumi. Dardedzes priekšvēsture un oficiālā darbība nesakrīt ar pierastajiem PSRS vēstures etapiem (15) vai plašāk Dzelzsgriezējos izskicētiem PSRS čekas un KSK starptautisko projektu datumiem: JGDK dibināts 1959. gadā; tā biedri gan iepriekš, gan arī vēlāk piedalījās dažādās organizācijās un rīkoja visādus interesantus sarīkojumus – Piecīšu koncertus, dziesmu spēli Koklētājs un velns, kultūras svētkus Nākotne 70 un daudzus citus; tie paši cilvēki arī bija starp Latviešu Fonda dibinātājiem. Tad 1974. un 1976. gadā Klubs pirmoreiz rīkoja Latvijas filmu izrādes, daļu no atlikuma ziedodams JG, daļu maksādams kā toreiz tradicionālo „nodokli” Latviešu Nacionālās Apvienības Kanādā izglītības darba atbalstam; LNAK valde šo naudu noraidīja, faktiski filmu dēļ Klubu no Apvienības izslēgdama. Nākamajā gadā JGDK drukāja sava apkārtraksta pirmo numuru, rīkoja divas filmu izrādes un Imanta Ziedoņa viesošanos Toronto.
Tie paši kluba biedri (Edīte un Vilnis Āpšes, Anita un Guntis Liepiņi, Velta Toma, Ināra un Uldis Matīsi un Roberts Freimuts) pie Ontario provinces valdības reģistrēja (1978.8.IV) jauno bezpeļņas organizāciju Dardedze, kas tad ikgadus vairākkārt rakstīja oficiālās ielūgumu vēstules, nomāja telpas, pārdeva biļetes un sagādāja naktsmājas viesiem un viņu uzraugiem no čekas (nereti vienā mājā nepietika vietas visiem, nācās čekistus izmitināt atsevišķi), gādādami arī par tūrisma ceļojumiem, piemēram, uz Niagaras ūdenskritumu. Pauls Dambis atmiņās par Dardedzi (rokraksta kserokopija bez datuma) piemin, ka Organizēt kaut ko kopīgi ar padLatviju bija neiedomājami grūti. Nepārtraukti tika mainīti koncertu termiņi, pārcelti izbraukšanas laiki un tā tālāk. Organizatoriem tas viss radīja nevajadzīgu papildus darbu un izdevumus. Tā viss turpinājās apmēram 10 gadus. Grūti dokumentēt, tieši kad beidzās Dardedzes aktivitātes – pēdējais sarīkojums Edītes Āpšes vēlāk sastādītajā sarakstā ir Maijas Krīgenas koncerts (1987.13.X). Kanādā dibinātā organizācija Ave Sol Canada savukārt rīkoja gan mazu, gan lielu Latvijas viesu grupu izstādes, izrādes un koncertus – koris Ave Sol divreiz (1987, 1989); Valmieras Tautas deju ansamblis Gauja (1988); Rīgas Doma zēnu koris (1992). Ar Trešo atmodu sabiedrībā pamazām apklusa ķengas un Latvijas viesu sarīkojumi pārcēlās uz Latviešu Centru, kur tie turpinās vēl šobaltdien, kaut Dardedzes sen vairs nav. Organizācijas slēgšanu pirmoreiz apsprieda 1991. gadā, atlikušos līdzekļus noziedojot Latvijas Nacionālās Operas ēkas atjaunošanas darbiem un žurnālam Jaunā Gaita ar norādi, ka šis ziedojums ir izlietojams žurnāla sūtīšanai Latvijas bibliotēkām. Likvidēšanas sēdi sasauca 1995. gada 2. decembrī.
Bet kad, precīzi, beidzās Kultūras Sakaru komitejas darbība? Vai, piemēram, KSK atbalsts bija nepieciešams, lai uz Latvijas Tautas Frontes sarīkojumu 1989. gada pavasarī varētu atlidot dzejnieks Aivars Neibarts (citēts Dzelzsgriezēju 172. lpp.)? Laikam KSK vismaz atklāti vairs neeksistēja, kad 1991. gadā tie paši dardedzieši Kanādā vāca ziedojumus Imanta Ziedoņa ārstēšanās ceļojumam uz Čikāgu? Vai Komiteju slēdza, vai iekļāva kādā citā iestādē? Atbildes droši vien slēpjas KSK darbinieku atmiņās un tajos pašos Dzelzsgriezējos pētītos, bet pagaidām vēl līdz galam neizpētītos arhīva materiālos. Gaidīsim Dzelzsgriezēju nākamo sējumu – kultūras sakaru un saišu stāsta turpinājumu. Starp citu, neesmu atradis nevienu dokumentu, kurš liecinātu, ka JGDK kaut kad būtu oficiāli beidzis darbību.
* Šeit rakstu, vadoties pēc Edītes arhīva; sīkākus vēsturiskus aprakstus publicējuši Nikolajs Bulmanis (Karogā 1996, 8:185-207) un Guntis Liepiņš konferences referātu krājumā Trimda. kultūra. nacionālā identitāte, (2004:34-43).
Par Baltiešu studiju programmas vadītāja (University of Washington) Gunša Šmidchena monogrāfiju The Power of Song: Nonviolent National Culture in the Baltic Singing Revolution (Seattle and London: University of Washington Press / Copenhagen: Museum Tusculanum Press, 2014) skat. Jura Šlesera rakstu JG277(2014):26-30.
