Jānis Liepiņš

ULDIS ĢĒRMANIS STUDIJU GADOS

 

Latvijas Vēstures arhīva materiāli liecina, ka Uldis Ģērmanis 1933. gadā iestājies Latvijas Universitātē un 1941. gadā vienreiz, 1943. gadā otrreiz – ar maģistra grādu teicami pabeidza vācu okupācijas laikā pārdēvēto „Rīgas Universitāti” jeb Universität in Riga un pakaļķēmotāji – par Universitāti Rīgā.

Studenta lietā ir arī Ģērmaņa kristību un dzimšanas apliecības noraksts. Apliecību izdevis Vitebskas evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs Mārtiņš Celmiņš, kas nāk no Lubānas Nagliņiem. Tā ir slavena Lubānas Celmiņu dzimta, no kā cēlies ievērojamais politiķis Hugo Celmiņš, ko kā daudzus latviešu patriotus noslepkavoja čeka. Nagliņi pazīstami arī ar to, ka tajos uzturējies Rainis, no šā mājvārda viņš izraudzījās savu segvārdu. Pēc Vitebskas Celmiņš bija mācītājs Lielsalacas draudzē. Apliecībā par lieciniekiem, proti, krustvecākiem ierakstīts Rūdolfs Zandersons un Alise Brechmane. Nacionālā teātra ievērojamā aktrise bija Ģērmaņa tiešā krustmāte.

Rīgas pilsētas 2. ģimnāzija, ko Ģērmanis beidza 1933. gadā, sniedza pamatīgu humanitāru izglītību, bet klašu, kur būtu klasiskas ģimnāzijas kurss, skolā nebija, tas nozīmē – grieķu valodu nemācīja. Taču Ģērmanis augstskolā tieši grieķu valodai veltīja lielu vērību. Students noklausījies profesora Ķiķaukas kursu grieķu literatūrā un apmeklējis semināru, kuŗā grieķu valodā lasīta un analizēta Eiripida Medeja. Grieķu valodu pie profesora Jureviča Ģērmanis studējis četrus semestrus.

Jau vidusskolā stingri apguvis latīņu valodu, Ģērmanis augstskolā to mācījies gluži forsētā veidā, kādu fakultāte nemaz neprasīja. Viņš ir apmeklējis pat latīņu sintakses kursu, ko lasīja Jānis Lezdiņš. Lezdiņa izcilās grāmatas Elementa latina vidusskolās izmantoja tie skolnieki, kam pēc II Pasaules kara latīņu valodu vēl bija iespējams mācīties. Rīgas 4. vidusskolā latīņu valodu pēc Lezdiņa grāmatām mācīja teologs Kārlis Kristofors. Ģērmanis apmeklēja seminārus, kas bija veltīti Tacitam, Horācijam, Ovīdijam, un latīņu autorus pārzināja tik labi, ka bez kļūdīšanās varēja citēt veselus dzejojumus. Sevišķi viņam patika Ovīdija dzejas kopojums Amōrēs – Mīlestības dzeja, kas uzsver domu par dzejas nemirstību. Bez grieķu un latīņu valodas Ģērmanis lielu vērību veltījis arī jaunajām valodām, apmeklēdams vācu, franču un itāliešu valodas seminārus.

Bez specifiskajiem vēstures priekšmetiem students uzcītīgi sekojis visam, kas paver pasauli. Saprotamā kārtā dzirdētas obligātās lekcijas vēsturē un kārtoti eksāmeni. Ģērmanis apmeklējis Franča Baloža komplicēto lekciju ciklu Seno Austrumu vēsture un nolicis eksāmenu tajā. Francim Balodim laimējās mēnesi pēc krievu okupācijas doties uz Zviedriju zinātniskā komandējumā. Tur viņš palika, Paškevica atbrīvots no dekāna un lektora pienākumiem, proti, Balodis tika atlaists no darba, nemaz vairs Rīgā neatrazdamies.

Izvēles priekšmetos Ģērmanis ir noklausījies Pētera Šmita ievadu valodniecībā, Staņislava Kolbuševska lekcijas poļu literatūrā, Borisa Vipera lekcijas par antīko un baroka mākslu, klausījies lekcijas psīholoģijā, apmeklējis arī profesora Arbuzova lekcijas diplomātikā.

Visi studiju darbi, tāpat arī maģistra darbs, vērtēti teicami. Arveds Švābe Ģērmaņa rakstīto diplomdarbu Kurzemes domēņu likumi Bīrona laikā novērtējis ar atzīmi: ļoti sekmīgi. Studiju darbs Sociālā apgāde Rīgā līdz 18. gadsimta beigām līdzīgā kārtā izpelnījās vērtētāju atzinību. Roberts Vipers ar augstāko atzīmi 1940. gadā vērtējis Ģērmaņa klauzūras darbu Fridrichs Barbarosa.

Studiju laikā Ģērmanim vajadzēja nokalpot obligāto dienesta pusotru gadu. Dienēdams Smagās artilērijas pulkā, viņš tika līdz kaprāļa pakāpei. Latvijas neatkarības gadu pēdējās vasarās ieviesa studentiem obligātos lauku vasaras darbus. Ģērmanis rektoram 1940. gada maijā lūdz, lai viņu no darbiem atbrīvo, ievērojot kalpošanu karadienestā, kādēļ nokavēts studiju laiks un ir jākārto liels skaits eksāmenu.

It drīz krievu okupācija (1940-1941) pārmainīja visu augstskolas dzīvi. Ģērmaņa studenta lietā ir apliecība, ko parakstījis neizglītotais Jānis Paškevics, kas ar Višinska pavēli tika iecelts par Latvijas Universitātes rektoru, kam uzdevums tika dots – iespējami drīz pārveidot augstskolu pēc Maskavas Universitātes parauga. Jaunie statūti smieklīgā kārtā bija tiešs Maskavas Universitātes statūtu tulkojums, un augstskolu pārsauca par Latvijas Valsts Universitāti. Ar visiem iesāktajiem krievu okupācijas ievestajiem pārgrozījumiem Paškevics tomēr nebija vēl pietiekami radikāls, viņa vietā tika norīkots krievu čekas pārstāvis Jānis Jurgens, kas parakstījis (1941.25.III) Ģērmaņa pagaidu apliecību par universitātes beigšanu.

Paškevics pēc atbrīvošanas no universitātes rektora amata amizantā un likumsakarīgā kārtā kļuva par Gaļas un piena rūpniecības komisariāta darbinieku, Jurgens – atbrīvots no rektora pienākumiem, varēja uzturēties Augstākās padomes deputāta krēslā, kas viņam tika piešķirts par politisko darbību Krievijā, mazāk – Latvijā, pavisam ne – par augstskolas sekmīgu vadīšanu. Abu politdarbinieku un čekas līdzstrādnieku portretu atrašanās augstskolas vadītāju galerijā kompromitē Latvijas Universitāti un Latvijas valsti.

Ģērmanis augstskolu beidzis pa divi lāgi, jo vācu okupācijas vara padomju diplomu ar visu Jurgena parakstu neatzina. Darbs Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijā tāpat atspoguļots Latvijas Vēstures arhīvā. Skolotāju izglītības cenza komisija turpina ārkārtas stingru sijāšanu, varētu pat sacīt, piekasīšanos, domājot, piemēram, par folkloristes Annas Bērzkalnes atestēšanu skolotājas darbam tai pašā 2. vidusskolā. Ģērmanim komisija liek iesniegt ziņojumu par priekšmetiem, kas liecina par viņa pietiekamu izglītību pedagoģijā. Tie ir: didaktika, vispārējā pedagoģija, loģika un atziņas teorija, pusaudžu un jauniešu psiholoģija, vēstures metodika. Komisijas priekšsēdis Jānis Celms atestē (1942.16.III) Ģērmani par skolotāja kandidātu ar augstāko izglītību. Komisija ģimnāzijai ziņo (1941.1.X), ka Ģērmanis iecelts par vēstures un latīņu valodas skolotāja kandidātu bez augstskolas izglītības vēsturē.

Rīgas Universitātes rektors Mārtiņš Prīmanis komisijai vēstī (1942.16.III), ka Ģērmanis ir beidzis augstskolas pilnu kursu ar likumā paredzētām arodtiesībām. Bet vēl 1943. gadā Ģērmanis nav atestēts par pilntiesīgu vidusskolas skolotāju, un viņš Cenza komisiju lūdz to darīt, jo viņš jau divus mācību gadus strādājis par skolotāju. Skolas direktors Ernests Nagobads sniedz raksturojumu, ka Ģērmanis strādājis labi, bez stundu pasniegšanas bijis arī zēnu klases audzinātājs. Stājoties skolotāja darbā, Ģērmanim Izglītības cenza komisijai jāpaskaidro, kur viņš strādājis studiju laikā. Ģērmanis paskaidro, ka tās bijušas trīs institūcijas: Rīgas pilsētas vēsturiskais arhīvs, Latvijas Vēstures institūts un Pieminekļu valde. Augstskola apstiprina (1944.21.I) Ģērmanim vēstures zinātņu maģistra gradu.

 

Rakstnieka/medicīnas doktora Jāņa Liepiņa raksta pamatā ir referāts, kas nolasīts Latvijas Kara muzeja un studentu korporācijas „Fraternitas Livonica” rīkotajā konferencē „Piemini Uldi Ģērmani!” (2015.3.X). Jāņa Liepiņa jaunākā grāmata ir Ārrīgas teātris; Monologi, dialogi, eseju meti (2015). Par Uldi Ģērmani skat arī JG283:58 (www.jaunagaita.net)