Ainārs Zelčs

ABRENE 2002

Ja Otrais pasaules kaŗš nebūtu bijis...

 

Sākums lasāms JG276

 

Brežņevs un viņa tuvākie līdzgaitnieki ir sapratuši, ka kopus cūka tomēr nebarojas. Padomju diplomāti sāk ārkārtīgi aktīvi rīkoties divu valsts iekārtu saprašanās un sadzīvošanas garā. Rietumvalstis, šķiet, tādas pārmaiņas jau sen ir gaidījušas, un padomju ārlietu ministru Gromiko, kuŗš sāk apbraukāt pasauli, uzņem kā pazudušo dēlu.

Pieklust dumpinieki Afrikā, Āzijā, Dienvidamerikā. ASV studenti, kā pamodušies, sāk debatēt par padomju sociālistiskās iekārtas trūkumiem un aplamībām.

No kompartijas 25. kongresa runas krēsla Brežņevs atklāj šausminošus skaitļus par priekšteču noziegumiem. Tik briesmīgi savus pavalstniekus laikam nav mocījis neviens, kā to ir darījuši moskovīti gadu simteņiem, un jo sevišķi boļševiki gadu desmitiem. Par kādu turību tad var sapņot tauta?... Asiņu tecināšana nav tas pats, kas piena slaukšana. Bet šiem valdniekiem varbūt ir garšojušas asinis; varbūt tie ir gribējuši slaukt asinis, nevis pienu?... Kas gan to pateiks?...

Brežņevs grib pienu. Tad jāsāk tirgoties ar pasauli; jāizbeidz neveiksmīgā autarķijas polītika. Taču rietumvalstīm neder padomju ražojumi. Par izdevīgām cenām lielie tirgoņi būtu ar mieru pirkt dimantus, aluminiju, baļķus. Visizdevīgāk pirkt un pārdot naftu un deggāzi. Uz Ļeņingradu sāk iet viens tankkuģis pēc otra, bet nelaimīgā kārtā šī osta mēdz aizsalt. Biznesa haizivis ielūkojas kartē un redz, ka vislabākās ostas padomju eksportam ir Liepāja un Ventspils... Līdz turienei tikai jāaizvelk tāds nieks kā cauruļvads...

Latvijas un Padomju Savienības tuvināšanās biedrības kārtējā sapulcē, kas notiek padomju sūtniecībā, kopā ar rakstniekiem, aktieŗiem un citiem izveicīgiem vīriem ierodas arī kāds ierēdnis no tirdzniecības un rūpniecības departamenta. Starpbrīdī, kad ierēdnis iziet ārā paelpot svaigu gaisu, pie strūklakas Kalpaka bulvāŗa pusē tam piesitas mazs pelēks vīriņš un iesāk sarunu.

Vīriņš prot labi latviski. Laikam viens no tiem nedaudziem Krievijas latviešiem, kuŗi atstāti dzīvi un kuŗiem moskovīti uzticas. Vārds pa vārdam, un pateikts tiek daudz. Nākošā dienā ierēdnis sarunu sīki atstāsta savam priekšniekam, un ziņas tālāk nonāk līdz pašai ministru prezidentei.

Tas faktiski ir transita projekts, kas Latvijai nav izdevīgs. Pirmkārt, lauksaimniecība zaudētu daudz zemes, kas būtu vajadzīga naftas un deggāzes cauruļvadiem. Otrkārt, Padomju Savienība šeit tiktu pie pārāk lielas ietekmes, bet šo valsti nevar skaitīt par draudzīgu. Treškārt, Latvijai ir pašai sava nafta.

Vēl viena osta, līdz kuŗai Padomju Savienībai būtu izdevīgi aizvilkt savus cauruļvadus, ir Klaipēda Lietuvā, bet tad jāvienojas arī ar Poliju, kas atrodas pa vidu. Polija padomju priekšlikumus noraida. Cauruļvados tā redz daudz ieguvumu Lietuvai, un negrib stiprināt naidīgo kaimiņvalsti, kuŗa savulaik noraidījusi visus Polijas un Lietuvas federātīvas valsts izveidošanas priekšlikumus un turpina Viļņas apgabalu uzskatīt par savējo.

No visiem pasaules bagātniekiem tikai ASV bagātnieki ir tik vareni, ka var riskēt, ielaižoties tik lielā darījumā ar neaprēķināmiem komūnistiem no Padomju Savienības. Brežņevu taču var gāzt kāds cits komūnists, kas atgrieztu valsti pie iepriekšējās autarķijas, un ieguldītā nauda aizietu skurstenī. No ASV sūtņa Latvijā amerikāņi jau ir uzzinājuši, ka Latvijas ministru prezidente neoficiālās sarunās cauruļvadu būvi cauri visai valstij ir noraidījusi. Haizivis parēķina, cik vērts ir AMOCO-Latvijas Nafta uzņēmums. Un cik divīziju ir Latvijai? Ak astoņas, miera laikā? Haizivis uzmet uz svariem arī tās. Nav daudz.

* * *

 

Jāpasteidzas, jo bez spēkratu pirkšanas tēvam vēl ir padomā izmest mazu līkumu pa Rēzekni un aizbraukt uz Aglonu. Vairoga auto^­mobiļu tirgotava ir lepni iekārtojusies Brāļu Skrindu ielā, turpat, kur apriņķa valde un Tautas pils. Elkšņi vēlreiz iet uz turieni.

Bijām pie jūsu sāncenšiem, bet viņu auto nav tik labi. – Pārdevējs nu sīki izprašņā, kāds automobilis kungiem vajadzīgs. Tā un tā, derēšot divtūkstošais lukss, bet tas lētākais. Viņi aiziet uz tirgotavas laukumu. Aivara iepriekš noskatītais, ķiršsarkanais Lukss diemžēl nav no lētākajiem. Lai ņemot šo te, balto. Elkšņi tad arī netielējas, un samaksā 248 320 latus. Tā nav nieka nauda.

Pukstošu sirdi Aivars piesēžas pie stūres. Viņš māk braukt; tēvs iemācījis jau pusaudža gados, un Rīgā saņemta automobiļa vadīšanas apliecība, īstās braukšanas apmācībās itin labi iemanoties grozīties pa lielpilsētas ielām. Tēvs palūdz, lai aizbraucot līdz Latgales Māŗai — sen nav redzēta. Atraduši brīvu vietu, kur apstāties, Elkšņi nopērk svaigi grieztas puķes un soļo uz dižā pieminekļa pusi. Nu redzi nu, puis, saka tēvs, cik labi mums viss izdodas! – Aivars piekrītoši paloka galvu. Bet kad cēla šo pieminekli, tad kārtības bija vairāk!

Kā tēvs to tik droši var zināt? Viņš taču vēl nebija piedzimis. No vēstures mācības arī Aivars zina, kā tauta tolaik ir dzīvojusi. Tikai tautas priekšstāvju jeb vietnieku pulks, saeima, var vislabāk izlemt svarīgus valsts un tautas pastāvēšanas jautājumus. Viens lemdams, vadonis var viegli kļūdīties. Saeima un prezidents, tie abi, tautai ir bijuši kopš senseniem laikiem – kā vecajie un vadonis – tāda iekārta ir pastāvējusi gadu tūkstošiem. Skola ir izaudzinājusi Aivaru par demokratu. Dzīve gan ir sākusi pa druskai mācīt, ka ne viss ir tā, kā uz papīra rakstīts, bet Aivars ir ļoti apmierināts ar to iekārtu, kādā dzīvo.

Pie Latgales Māŗas sabrauc kāzinieki. Jaunais pāris noliek puķes sarkanbaltsarkanā kārtojumā. Vecais Elksnis uzmet ašu skatienu dēlam, kam arī laiks precēties. Pa studiju gadiem galvaspilsētā vedekla tomēr nav nolūkota. Jaunākais dēls tāds pagauss un kautrīgs. Nofotografējuši viens otru pie vienotas tautas pieminekļa, Elkšņi dodas atpakaļ, pie jaunā automobiļa.

Pēc tam, pārbraukuši Rēzeknes upei, pa Pulkveža Kalpaka ielu viņi brauc Daugavpils virzienā. Cik liela izaugusi Rēzekne! jūsmo tēvs. – Un kā ir ar kārtību?... Tēvs nosmīn. Tu tikai nedomā, ka esmu palicis par vecu rūgumpodu! Mūsu tagadējie sasniegumi man patīk, bet laiki mēdz būt grūti šad un tad. Starp citu, varbūt esam pasteigušies ar vairoga pirkšanu. Ja saimnieciskā krize turpināsies vai paliks vēl asāka, tad cenām būtu jāiet uz leju. – To nevar zināt...

Tālrādes ziņās vakar teica, ka mēs būvēšot kodolspēkstaciju, kopā ar Lietuvu! –

Vai par to ziņoja valsts televīzija? – Benjamiņi. – Baumas. – Nav dūmu bez uguns!

Par Luksu lepni dēvētais vairogs iekšpusē ir itin pieticīgs, ja to salīdzinātu ar smalkiem ārzemju ražojumiem. Sēdekļi un spoguļi ar elektrību netiek apsildīti un apdarē nav sarkankoka vai augstu Alpos ganītu govju ādu, ko nav maitājuši knišļu dzēlieni. Ja bagāti tautieši tomēr grib kaut ko tādu, kas pārspēj pat dārgākos volvo, tad kāpj kuģī un atved bentliju no Lodonas vai mersedesu no Hamburgas. Latvijai ir 38 kārtējas kuģu satiksmes līnijas ar ārzemju pilsētām.

Sānu logi šim vairogam tomēr ir atvītņojami, nospiežot podziņu. Aivars spiež, un kreisās puses stikls paslīd uz leju, atveŗot logu līdz galam vaļā. Iešalcas āra gaiss. – Tā nedari! – brīdina tēvs. Sapūtīs galvu! Aivars paklausa. Klāt arī Aglona.

Pirms septiņiem gadiem latvju zemi tika apciemojis Romas pāvests, un tam par godu Aglonas bazilikas apkārtne ir pārvērtusies līdz nepazīšanai. Bazilikas priekšā tagad izplešas milzīgs laukums. Nebijis plašums!

 

* * *

 

Padomju valdība nolemj eksportēt daudz vairāk naftas un deggāzes, lai tiktu pie valūtas, par ko pirkt labību. Bada Padomju Savienībā nav, tomēr pārtikas pietrūkst. Tauta sāk kurnēt un aizvien vairāk ticēt tam, ka rietumvalstīs ir labāka dzīve. Tāda notikumu gaita Kremļa vareniem nepavisam nepatīk. Tā var pazaudēt varu un no Kremļa augstumiem atkrist uz cieta apsūdzēto sola. Veikalu plauktos sāk parādīties kukurūzas pārslas amerikāņu gaumē un cāļu stilbiņi. Tirdzniecība ar rietumvalstīm iet plašumā. Arī latvieši labprāt patukšotu pārpildītos labības elevātorus un eksporta saldētavas, bet kuŗš gan dos zvirbulim šaut ar lielgabalu. Padomijas dižvīri par kaut cik cienījamiem atzīst tikai tos, kam ir vislielākās armijas – kas ir bīstami.

Tā amerikāņu uzņēmums Ammer International nekavējoties saņem visas vajadzīgās atļaujas, un sāk rosīgi darboties. Aļmatjevskas-Irkutskas un Ņižņevartovskas-Kuibiševas naftas vadiem varēs pieslēgt jaunus, no Rietumsibirijas naftas un deggāzes laukiem, kur padomju ģeologi atraduši jaunus melnā zelta krājumus. Tos varēs eksportēt no Baku un Odesas ostām, bet no Uņečas ar steigu jābūvē cauruļvads uz Bigosovu vai Ostrovu, un tad pāri Abrenes apriņķim uz Ventspili. Šī Latvijas osta noteikti jāizmanto. Naftas vada caurules 1220 mm caurmērā tiktu ieraktas zemē. Cauruļvads stieptos pa Latviju aptuveni 300 kilometru gaŗumā un aizņemtu vismaz 3 kvadrātkilometrus. Daļa no šīs zemes jau pieder valstij, pārējo atpirks. Naftu līdz Latvijas neaizsalstošām ostām varētu vest pa dzelzceļu. Lietpratēji gan ir aizrādījuši, ka vislabāk nafta transportējama pa cauruļvadiem. Tam piekrīt arī Ammer International un padomju puses atbildīgi darbinieki.

Latvijas ministru prezidente savukārt ir vēlreiz noraidījusi nafts cauruļvada būvēšanas ieceri. Ko darīt?...Tāda ministru prezidente varētu pēkšņi nomirt, un tas nebūtu nekāds brīnums. Latviešu valstsvīri tā mēdz darīt, piemēram, pāragri no dzīves ir šķīries komūnistu nemīlēts ārlietu ministrs Meierovics. Spītnieces vietā nāktu kāda gudra galva. Privātās sarunās ar amerikāņiem no padomju puses sāk atskanēt ļoti asi izteicieni. – Latviešu nacionālisti esot kauna traips uz cilvēces gaišā vaiga. Tāds traips jānomazgā. Ja naftas cauruļvads šķērsotu padomju Latviju, tad sarežģījumu nebūtu...

Ammer International uz laiku pārtrauc sarunas par naftas cauruļvadu Ventspils virzienā. Padomju puse ir pārāk iekarsusi. Lai nomierinās, bet pa to laiku darbīgie amerikāņi vis nesēdēs, rokas klēpī salikuši... Pēdējā laikā Latvijā ir iebraucis kāds desmits ārzemnieku vairāk, nekā parasti. Šo sīkumu acīgi pamana Polītpārvalde, pēc ziņām, kas saņemtas no Ārlietu ministrijas vīzu departamenta. Iebraukušie ir žurnālisti un darījumu ļaudis no citām Rietumeiropas valstīm un ASV. No ASV tādu ir maz, tikai divas personas.

Polītpārvaldei joprojām interesē tie latvieši, kuŗi pēc 1905. gada revolūcijas, lai glābtos no muižnieku atriebības vai katorgas Sibirijā, bija spiesti bēgt arī uz ASV. Starp šiem latviešiem ir bijuši arī boļševisma piekritēji. Polītpārvaldes darbinieki ātri izdibina, ka tagad iebraukušiem amerikāņiem nav nekāda sakara ne ar latviešiem, ne boļševikiem. Romas viesnīcā apmetušies divi žurnālisti no The Washington Post, kas apceļošot Latviju. Lai gan amerikāņiem tā neesot gluži sveša un tie pat strādājot šeit, tomēr skaistā valsts pie Baltijas jūras esot pelnījusi lielāku uzmanību.

 

* * *

 

Automobiļu stāvvietu laukumā ir piestājis tūristu autobuss, no kuŗa izbirst āziātu tūristi, un Aivars var nesekmīgi minēt, no kuŗas valsts tie nākuši. Vai tie ir japāņi? Korejieši? Taivānieši? – Var nešaubīties vienīgi par to, ka tie nav ķīnieši no Ķīnas Tautas republikas, kas dzīvo tikpat savmaļi aiz sava Ķīnas mūŗa, kā padomijas pilsoņi aiz savām robežām, kuŗus arī nelaiž uz ārzemēm. Ceļošana nav joka lieta. Ko nu par Aglonu, pat Rīgā ir samērā maz ārzemnieku. Ja pa ielu aiziet kāds diplomāts no Afrikas, tad ne viens vien atskatās.

Nav dievkalpojuma laiks, un bazilikas galvenās durvis ir ciet. Jāiet pa mazajām durvīm sānu galā. Iegājuši, Elkšņi nometas ceļos, pārkrustās, tad apsēžas solos un lūdz Dievu. Arī tūristi sasēžas solos un klusēdami, bijīgi noraugās uz krāšņo katoļu altāri.

Laimdota ir luterāniete... Aivars ir dažreiz gājis lūgt Dievu kādā no Rīgas luterāņu baznīcām. Pirms laulībām arī viņa māte ir bijusi luterāniete, tāpat kā valsts iedzīvotāju vairākums. Vai Laimdota būtu ar mieru pāriet katoļu ticībā?...

Luterāņu baznīcu pieticīgākais iekārtojums šķiet līdzīgāks Latvijas kā ziemeļu valsts uzbūvei un iekārtojumam; katoļu krāšņums vairāk līdzinās tam, kas pastāv siltās zemēs. Rīgas luterāņi šķiet vēsāki. Šeit, Abrenē, tuvāk katoļiem, viņi paliek dedzīgi savā ticībā. Par Dievu nav jāprāto, – Dievs jāmīl. Dievs jālūdz. Bet nu jau viņš pats ir vairāk sācis prātuļot, kā lūgties.

Vai Laimdotai patiktu viņa uzskati?... Tūristi klusītēm lavās laukā. Tēvs skaita rožukroni.

15. augustā te būs lieli svētki, Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesbraukšanas diena, kad dievlūdzēji sarodas no malu malām. Šogad visa Elkšņu ģimene uz svētkiem netiek, tāpēc, kad ir bijusi tāda izdevība, viņi atbraukuši uz Aglonas baziliku. Viņi ir sprieduši arī par to, ka varbūt varētu iespēt apciemot tēva brāli Daugavpilī. Bet diena jau uz vakaru, un tēvs nolemj nebraukt. Veikaliņā pie bazilikas viņi nopērk sveces un pāris lūgšanu grāmatiņas, ko uzdāvināt mātei un māsai, līdz ar skaistām grāmatzīmēm, kuŗās ieausts Latvijas vārds.

Automobiļu stāvēšanas laukumā kādam poļu fiatam pacelts motora vāks, un blakus stāv divas nobēdājušās jaunavas. Viņu automobilis nav iedarbināms, un viena no jaunavām lūdz Aivaram palīdzību. Iespējams, ka vaina ir pavisam vienkārša. Aivars notīra akumulātora pieslēgus, taču fiats nekust tik un tā.

Viena no jaunavām ir ierunājusies poliski. Laikam draudzene vai radiniece tai otrai, un atbraukusi no Polijas, kas tepat netālu. Abrenieši poliski neprot.

Nu re nu, kā iet tiem fiatiem, nogrudzina vecais Elksnis, mīlīgi uzlūkodams netālu stāvošo vairogu. Latviešu jaunava ņem rokā mobilo tālruni un zvana Automobiļu palīdzības dienestam. Aivaram ir žēl, ka nav varējis polietei palīdzēt.

Mājās viņi pārbrauc jau tumsā. Māte un māsa priecīgas. Jaunais vairogs jāiedzen garāžā, virs kuŗas apmeties īrnieks. Nedrīkst lieki trokšņot. Elkšņi sāk klusiņām rīkoties ap vārtiem un durvīm. Īrnieks nerādās. Kas zina, jau ielīdis gultā. Istabas logā gan ir redzama gaisma, bet tā varbūt nāk no naktslampiņas.

Aivars iebrauc vairogu garāžā, pēc tam pa garāžas mazajām durvīm iziet laukā.

Garāžai ir vēl vienas durvis, pa kuŗām var tikt pirmā stāva starptelpā, starp garāžu un vējtveri, aiz kuŗa atrodas virtuve. Mājas otrai pusei ir divas atslēgas, garāžai un ārdurvīm. Tēvs iedod Aivaram tikai vienu, garāžas atslēgu. Kad dēls apņems sievu, tad dabūs arī otru.

 

* * *

 

The Washington Post sāk publicēt ceļojumu aprakstu virkni par skaisto Latviju. – Šī Baltijas valsts plaukst un zeļ. Zemkopības un lopkopības ražojumu eksports aizsniedz pasaules malu malas. Kokmateriālu tirdzniecība, gan itin sīvā sacensībā ar Skandinavijas valstīm, pieaug ik gadus. Valsts straujās attīstības dēļ senāk pat bijis elektrības trūkums un tā maksājusi dārgi. Daudzi zemtuŗi uzstādījuši areoģenerātorus un uzbūvētas daudzas mazas ūdensspēka stacijas. Valsts uzbūvējusi divas lielas. Lai neapplūdinātu nacionālo lepnumu, Staburagu, trešo staciju nolēmuši nebūvēt. Derīgo izrakteņu neesot daudz, taču viens no tiem, kūdra, atrodams milzu vairumos, un to tad nu dedzinot palīga centrālēs. Taču lēta elektrība joprojām bijusi nesasniedzams sapnis. Sākuši to pirkt no Zviedrijas, Baltijas jūras valstu ekonomikas lielvalsts. Viens no ļoti vērtīgiem Latvijas derīgiem izrakteņiem, kas dod prāvus ienākumus valstij, ir zemes eļļa jeb, kā te mēdz teikt, nafta. Naftu iegūst jūrā, territoriālajos ūdeņos, kopā ar ASV sabiedrību AMOCO. Tas pats tiekot darīts arī Lietuvas territoriālos ūdeņos, Latvijas kaimiņvalstī. Latvijai ir sauszemes robežas ar Igauniju, Poliju, PSRS, Lietuvu. Pēdējā no tām, kā Rīgā baumo, gribot būvēt kodolspēkstaciju Ignalinā,un aicinot piedalīties arī Latviju. Ja tās neesot baumas, bet patiesība, un tāda spēkstacija tikšot uzbūvēta, tad Latvija palikšot vēl varenāka. Iespējams, ka tad varētu tikt slēgta kāda no kūdras centrālēm, jo tad būšot izdevīgāk šo derīgo izrakteni vai nu pataupīt nākošām paaudzēm, vai eksportēt. Neesot ticami, ka tiktu pārtraukta elektrības iepirkšana Zviedrijā. Patiesi milzīgi saimnieciski ieguvumi slēpjas iespējamā Latvijas un Padomju Savienības sadarbībā. Līdz šim tas neesot bijis iespējams Padomju Savienības dēļ. Tā piekopusi autarķijas polītiku, kas tagad tiekot atmesta. Laimīgā kārtā pie varas tikuši tālredzīgākie, liberālie komūnistiskās partijas vadoņi. Bruņošanās rūpniecība tiekot samazināta, daudz vairāk naudas ieguldot patēriņa preču ražošanā. Jau noslēgti daži mazāki līgumi par Latvijas pārtikas preču iepirkšanu, un Kremlis gatavojot priekšlikumus jaunam PSRS un Latvijas tirdzniecības līgumam, kā arī sadarbības līgumam kultūrā, izglītībā, zinātnē, sportā. Angļu valodā iznākošais Riga Times publicē rakstus par neaptveŗami plašo padomju tirgu. Kā tur gan varētu izvērsties krietnie latvieši! Naftas ieguvē Padomju Savienība jau tagad atrodas otrā vietā pasaulē, un labprāt eksportētu vēl vairāk naftas un deggāzes. Tāds eksports nāktu par labu saimnieciskās krizes plosītai pasaulei. Latvijas lielā laime būtu padomju naftas un gāzes cauruļvadi uz Ventspili un Liepāju. Tomēr maz ticams, ka Latvijas valdībai patiktu būvēt Liepājā vēl vienu naftas pārsūknēšanas bazi naftas produktu izvešanai, jo to ar labām sekmēm jau darot AMOCO. Turklāt, Liepājas osta ir sevišķi svarīga Latvijas kaŗa flotei. Tā izskatās, ka savu zvaigžņu stundu esot sagaidījusi Ventspils, mazā zvejnieku pilsētiņa pie Ventas upes ietekas Baltijas jūrā. Ļaudis tur apmetušies jau 13. gadsimtā, kad tā bijusi kādas senlatviešu valsts sastāvā. Kā jau tas bieži mēdz būt, tad nav iespējams pilnīgi skaidri zināt šīs apdzīvotās vietas vēl senāku vēsturi. Tur esot dzīvojuši kurši, viena no baltu ciltīm, bet esot ļoti ticami, ka par noteicējiem ilgi bijuši lībieši, kuŗu valoda tik ļoti atšķiŗoties no latviešu valodas, ka tie pieskaitāmi somiem vai igauņiem. 1897. gada tautas skaitīšanā saskaitīti 2000 lībiešu. Tagad to esot divtik daudz. Lībiešiem ir sava kultūras dzīve, savas biedrības un pat savs tautas nams, kas uzcelts 1939. gadā. Ap to laiku valdība ar zināmām bažām ir raudzījusies uz šīs minoritātes rosību, ņemot vērā, lai arī niecīgus, tomēr separātisma draudus. Savu skolu lībiešiem neesot, tomēr pamatskolās mācot lībiešu valodu. Pastāv arī Lībiešu valodas institūts. Lībiešu valodas ietekme tiekot atzīta arī latviešu valodā, un tas var šķist ļoti neparasti, salīdzinot tagadējo lībiešu un latviešu skaitu. Tātad, senāk lībiešu ir bijis vairāk. Tie izmiruši mēŗa laikā, jo atšķirā no savrupas dabas latviešiem vairāk dzīvojuši ciemos, nevis atsevišķās sētās. Lībieši arī viegli pārlatviskojušies. Lai gan plaši apgabali ap Ventu joprojām tiekot dēvēti par ventiņu apdzīvotiem, un ventiņi tad nu būtu latviešu un lībiešu jaukteņi ar savām valodas īpatnībām un stipri lībiskām saknēm, tad par separātisma draudiem šeit neviens vairs nedomājot.

 

* * *

 

Nu reiz ir tā, ka Aivars var Aloizu vest uz Rīgu. Agri no rīta viņš piebrauc pie Locānu mājas Pulkveža Brieža ielas galā, aiz garnizona, kur jau rosās kaŗavīri. Te aizritējusi Aloiza bērnība, te dienējis tēvs, un varbūt tieši te ir radusies apņemšanās kļūt par virsnieku. Aloizs nāk ārā smaidīdams un atzinīgi uzplikšķina jaunā vairoga sāniem. Labāks par manu volvo! – Kāpēc tad pats nepirki vairogu? – Drusku jāpalīdz zviedriem, smaida Aloizs.

Tā gan. Zviedri ir labi kaimiņi. Ja Ziemeļu kaŗā zviedri nebūtu zaudējuši, tad Vidzeme nenonāktu Krievijas jūgā. Ja būtu noturējusies Polija, tad moskovīti nedabūtu Kurzemi un tā dēvēto poļu Vidzemi, ko tagad sauc par Latgali. Bet ja tā būtu bijis, vai tad spētu rasties vienota Latvija?... Uz tik grūtu jautājumu lai atbild vēsturnieki.

Viņiem izturīgi ražojumi. Tēvs galdnieka darbus vēl tagad strādā ar veciem zviedru kaltiem. – Zinu tos kaltus! Ar zivtiņas zīmi. Gar veco lopkautuvi, pa Latgales ielu viņi tiek uz Jaunās ielas un tad uz Purvmalas-Viļakas ceļa.

Vai atceries baltūksnējo zeņķi no Karigavas, no mūsu iepriekšējā brauciena? – jautā Aloizs. To, kuŗš izšāva bultu uz mūsu pusi? – Jā. – Atceros. – Un apķēpāto ceļa zīmi Viļakā? – Arī to. – Zeņķa vecākiem piespriests naudas sods par ceļa zīmju bojāšanu, uz Soda likumu ... pamata. – Kā šis iekrita?

Brīdi Aloizs klusē, kā šaubīdamies, vai turpināt šo sarunu. Tu taču zini, kas tas ir — aģentūra?... – Protams! – Mēs dzīvojam pierobežā. Te netrūkst ziņotāju, un viens no tiem bij zeņķi pamanījis tā savādi darbojamies ap ceļa zīmi. – Dienā?! – Nē taču! Varens konspirātors būdams, zeņķis rīkojies pa tumsu. – Kādēļ viņam bij jābojā ceļa zīme?...

Karigava jau aiz muguras. Šoreiz neviens jātnieks nav manīts. No Abrenes līdz Viļakai ir tikai divdesmit divi kilometri, un ceļa labajā pusē jau parādās Kazukalna apvidus.

 

* * *

 

Lietuvas sūtnis ierodas vēl vienā audiencē pie valsts prezidenta. Izlietotā urāna stieņi netikšot glabāti Latvijā, par to latviešiem nav jāraizējas. Latvijai varētu piederēt līdz 25% kodolspēkstacijas akciju sabiedrībā. Arī Igaunija sākusi izrādīt interesi par ieguldījumiem tādā akciju sabiedrībā... Tā ir taisnība. Lai gan tagad, saimnieciskās krizes apstākļos, ražošana un elektrības tērēšana iet mazumā, nākotnē igauņu degakmens slāņi biezāki vis nepaliks, un lēta elektrība arī viņiem ir grūti veicams saimniecisks uzdevums. Nopietnu vaigu, valsts prezidents pajautā Lietuvas sūtnim, vai Polija arī gribot piedalīties?... Uz tādu jautājumu nabaga sūtnim nav atbildes.

Vai tik sarežģītā polītiskā stāvoklī runas par kodolspēkstacijas būvēšanu Lietuvā nav tukša iedoma?... Bet sūtņi taču nedzen jokus! Tā gan, bet varbūt kāda lielvalsts, ārkārtīgi izveicīgi rīkodamās, cenšas ievilināt Lietuvu maldīgu nodomu slazdos?... Kādi šai lielvalstij nolūki?... Kā tas var ietekmēt Latviju?... Kuŗa no lielvalstīm var garantēt Lietuvas drošību?... Neviena to nespēj, un neviena to negrib.

 

 

 

Turpinājumā rakstnieka un tēlnieka, e-rakstu rīkotājdirektora Aināra Zelča Abrene 2002 atsevišķi fragmenti, kuros saglabājam autora rakstību. Autora iepriekš izdotie romāni 1945RĪGA (2000), 1940 (2006), Virves dejotāji (2007), Leģionāri (2012). Sacerēts arī scenārijs TV filmai Parallēlā vēsture 1940. gads (2005).