Madara Eversone

Latvijas Padomju rakstnieku savienības izveide un organizācijas struktūra (1940-1969) – I

 

Latvijas Padomju rakstnieku savienība (turpmāk – RS) dibināta 1940. gada 26. oktobrī, iepriekš pēc LK(b)P[1] centrālkomitejas tieša norādījuma izveidojot RS organizācijas komisiju (precīzs nosaukums: Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (turpmāk – Latvijas PSR) rakstnieku savienība pie Latvijas PSR Tautas Komisāru padomes), kurā ietilpa Jānis Niedre (komisijas priekšsēdētājs), Vilis Lācis un Žanis Spure, kā arī orgkomitejas sekretārs Jānis Grants, kurš izstrādāja statūtu projektu atbilstoši PSRS pastāvošo profesionālo un ideoloģisko rakstnieku organizāciju statūtu paraugam un Rakstnieku deklarāciju, ko 1940. gada 26. oktobrī parakstīja pirmie 13 biedri – Jānis Niedre, Vilis Lācis, Žanis Spure, Andrejs Balodis, Arvīds Grigulis, Jūlijs Lācis, Indriķis Lēmanis, Valdis Lukss, Jānis Plaudis, Rūta Skujiņa, Andrejs Upīts, Jūlijs Vanags, Pāvils Vīlips.[2] Vēlāk viņiem pievienojās vairāki latviešu literatūras klasiķi, kuri pēc tam no tās izstājās – Pēteris Ērmanis, Kārlis Skalbe, Mārtiņš Zīverts u.c. RS organizācijas telpas pirmajā padomju gadā atradās Rīgā, Ģertrūdes (toreiz K. Marksa) ielā 6.[3]

Pirmo Latvijas PSR rakstnieku konferenci sasauca Rīgā, Lielajā ģildē 1941. gada 14.-16. jūnijā – tieši tajās dienās, kad vairāk nekā 15 000 Latvijas iedzīvotāju deportēja uz Sibīriju. Būtiski atzīmēt, ka RS biedra statuss 1941. gada jūnijā no iespējamām represijām un deportācijas pasargāja vairākus rakstniekus. Pirmajā padomju gadā neizsūtīja nevienu RS biedru, arī ne Kārli Skalbi un Pēteri Ērmani, kuru uzskati neatbilda jaunās varas principiem. Talantīgos rakstniekus saudzēja, – tāda bija komunistiskās partijas tābrīža politika*. Pēc Padomju Sociālistisko Republiku rakstnieku savienības sekretāra Aleksandra Fadejeva (Александр Александрович Фадеев; 1939-1944; ģenerālsekretārs 1946-1954) ierosinājuma konferenci pārdēvēja par kongresu; tas turpinājās trīs dienas, piedaloties arī citu padomju republiku rakstnieku organizāciju pārstāvjiem. Kongresā par noteicošo daiļrades metodi pasludināja sociālistisko reālismu un konstatēja rakstnieku kā cilvēku dvēseļu inženieru (Staļins) degošās aktivitātes nepietiekamību[4]. Jauno organizāciju pārdēvēja par Latvijas Padomju rakstnieku savienību, konkretizēja aktuālos jautājumus un apstiprināja savienības statūtus, kā arī ievēlēja organizācijas valdi un revīzijas komisiju. Par RS priekšsēdētāju (pirmo sekretāru) tika izvēlēts Andrejs Upīts, kurš šajā amatā palika līdz 1950. gadam un RS III kongresā, 1954. gada 5. jūnija sēdē,[5] ievēlēts par RS goda priekšsēdētāju uz mūžu.

Līdz ar Vācijas uzbrukumu Padomju Sociālistisko Republiku Savienībai (turpmāk – PSRS) 1941. gada 22. jūnijā, kad vācu karaspēks pēc minimālām cīņām ieņēma visu Latvijas teritoriju, daļa RS biedru (padomju varas atbalstītāji) pēc atkāpšanās uz austrumiem iesaistījās Sarkanās armijas sastāvā iekļautajā latviešu strēlnieku divīzijā. Šajā formējumā iestājās Jānis Grants, Arvīds Grigulis, Anatols Imermanis, Kārlis Krauliņš, Indriķis Lēmanis, Valdis Lukss, Ignats Muižnieks, Fricis Rokpelnis, Meinhards Rudzītis, Andrejs Balodis. Vairums minēto rakstnieku kļuva par laikrakstu „Latviešu Strēlnieks” un „Padomju Strēlnieks” kara korespondentiem. Savukārt Andrejs Upīts, Vilis Lācis, Jānis Sudrabkalns, Anna Sakse, Jānis Niedre, Mirdza Ķempe evakuējās uz Vācijas neieņemto PSRS teritoriju, lai turpinātu literāro darbību.[6]

Kad sarkanā armija atgriezās Latvijas teritorijā, 1944. gada vasarā un rudenī no evakuācijas atgriezās arī rakstnieki un jaunajos ap­stākļos kļuva par literārās dzīves noteicējiem un vadītājiem Latvijas PSR. Literatūrzinātniece Dace Lūse šos autorus nodēvējusi par padomju okupētās Latvijas rakstnieku avangardu, jo lielākā daļa minēto literātu piederēja mazizglītotu diletantu un grafomānu gvardei.[7]

Laika posmā no kara beigām līdz 1956. gadam padomju režīms attīstījās pieaugošas centralizācijas virzienā, savukārt literatūrā un mākslā nostiprinājās ekstremālākā sociālistiskā reālisma kanona fāze. It viss, kas šī laika literatūrā neatbilda jaunās metodes principiem, tika uzskatīts par formālistisku, bezidejisku, līdz ar to noliedzamu.[8]

Savienība iekārtojās Kr. Barona ielas 12. namā[9] – agrāko izdevēju Emīlijas un Antona Benjamiņu īpašumā. 1947. gada 12.-14. jūnijā norisinājās RS II kongress; III kongresu sasauca 1954. gadā (2.-5. jūnijā).

RS darbojās saskaņā ar PSRS RS statūtiem;[10] savienības mērķis bija „sekmēt idejisku, augsti māksliniecisku literāro jaunradi, stiprināt rakstnieku sakarus ar tautas dzīvi, cīnīties par sociālistiskā reālisma mākslas pilnveidošanu un karot pret visāda veida reakcionārās ideoloģijas ietekmēm, izvērst un stiprināt PSRS tautu literātu draudzību, izkopt padomju rakstnieku sadarbību ar sociālistisko zemju literātiem un ar kapitālistisko valstu progresīvajiem rakstniekiem; audzināt jauno literātu maiņu; aizsargāt autoru tiesības un gādāt par rakstnieku materiālā stāvokļa uzlabošanu.”[11] RS bija autonoma PSRS RS nodaļa, līdztiesīga pārējām PSRS RS nodaļām. Līdz ar to Latvijas PSR RS biedri automātiski kļuva par PSRS RS biedriem.[12]

Apskatāmajā laika posmā (1956-1969) PSRS RS valdes pirmie sekretāri bija Aleksejs Surkovs (Алексей Александрович Сурков; 1954-1959) un Konstantīns Fedins (Константин Александрович Федин; 1959-1977). RS bija sava pārstāvniecība visos PSRS RS institūtos. Tomēr tās locekļu īpatsvars PSRS RS bija niecīgs, un RS pakļautība vairāk bija formāla. To pierāda RS valdes sekretāru sarakste ar PSRS RS, kas, sākot ar 60. gadiem, notikusi neregulāri. Protams, svarīgākos lēmumus un sēžu protokolus sūtīja uz centru, dažkārt vēstules par būtisku jautājumu apspriešanu adresētas arī PSRS RS pirmajam sekretāram, taču faktiski RS vadība daudz ciešāk bija saistīta ar Latvijas Komunistiskās partijas Centrālo komiteju (turpmāk – LKP CK), nekā ar PSRS RS.

PSRS RS statūti noteica, ka augstākais rakstniecības likumdevējs ir rakstnieku kongress. Kongresā tika ievēlēta jaunā RS valde, kas strādāja kongresu starplaikā.[13] Savukārt valde izvēlēja trīs organizācijas valdes sekretārus. Pirmais sekretārs – RS augstākā persona – atbildēja par visas organizācijas darbu un uz rakstniecību attiecināmo komunistiskās partijas direktīvu īstenošanu, otrā un trešā sekretāra pārziņā lielākoties radoši un saimnieciski jautājumi, taču viņu pienākumi un funkcijas varēja dublēties, jo svarīgus jautājumus izlēma visi sekretāri kopā.[14] Jāatzīmē, ka līdz 1954. gada jūnijam (RS III kongresam) valdes sekretāri bija tikai divi, taču III kongresā tika nolemts pārveidot RS valdes izpildorgānu par sekretariātu, sastāvošu no trim vēlētiem sekretāriem.[15] Jaunas izmaiņas ieviesa 1968. gada 18. janvārī, kad, lai atvieglotu valdes sekretāru pienākumus un radītu iespēju arī viņiem nodoties radošam darbam, nolēma papildināt sekretāru skaitu ar vēl diviem sekretāriem rezervē; no pieciem sekretāriem patstāvīgi strādāja un algu saņēma tikai trīs.[16]

RS sekretariāts darbojās valdes pakļautībā. Šajā institūcijā automātiski ietilpa trīs valdes ievēlētie sekretāri un radošo sekciju konsultanti (to skaits varēja mainīties, taču vienam krievu sekcijas konsultantam bija jābūt obligāti), Literatūras fonda pārstāvis un žurnāla Karogs pārstāvis. Laikraksta Literatūra un Māksla pārstāvja varēja arī nebūt, jo laikraksts nebija tiešais RS izdevums. Sekretariāta sastāvs bija mainīgs.[17]

Valdes sēdes notika piecas reizes gadā, tajās parasti pārrunāja aktuālos literārā procesa jautājumus, mākslinieciskās un idejiskās problēmas, iztirzāja nozīmīgākās parādības jaunākajā dzejā, prozā, dramaturģijā u.c., apsprieda atsevišķu rakstnieku daiļradi. Rakstnieki tika informēti arī par PSKP CK un PSRS RS valdes plēnumu nozīmīgākajiem lēmumiem un izvirzītajiem plāniem un uzdevumiem. Apspriesto jautājumu un problēmu loks pastāvīgi mainījās, bija atkarīgs no politisko un ideoloģisko pārmaiņu aktualitātēm, kas ietekmēja literāros procesus. Valdes sēdes parasti norisinājās atklāti, izņēmums bija tās sēdes, kurās notika amatpersonu pārvēlēšana un balsošana. Saskaņā ar statūtiem balsošana bija atklāta.

Sekretariāta sēdes rīkoja katru nedēļu, lai apspriestu lielākoties organizatoriskus jautājumus par rakstnieku radošajiem komandējumiem, atvaļinājumiem un materiālo palīdzību, arī jauno biedru uzņemšanu, kā arī gatavošanos rakstnieku jubilejām un dažādiem literāra rakstura pasākumiem. Gan valdes, gan sekretariāta sēdēs pievērsās arī preses, valdes, sekretariāta un radošo sekciju iekšējā organizatoriskā darba uzlabošanai.

RS radošais darbs norisinājās sekcijās: prozas, dzejas, dramaturģijas, kritikas, krievu literatūras un tulkotāju, to darbu vadīja sekretariāts un valde. Sekciju konsultanti lasīja un recenzēja jauno autoru darbus, apsprieda aktuālā literārā procesa jautājumus un iznākušos literāros darbus, dažādu sanāksmju rezultātus, diskutēja par mākslinieciskām problēmām un jautājumiem. Katru radošo sekciju vadīja priekšsēdētājs. Pie RS tika izveidotas arī komisijas: kara (patriotiskās) literatūras, jauno autoru darba organizēšanas un bērnu un jaunatnes literatūras. Komisiju sastāvu izraudzīja sekretariāts un apstiprināja valde.[18] Kā RS filiāles pastāvēja jauno literātu apvienības (Rīgā un rajonos) ar RS līdzīgu struktūru – valdi un radošā darba konsultantiem.[19] Jauno autoru meistarības paaugstināšanai ik gadu rīkoja seminārus, kur ar iesācējiem strādāja profesionāļi.

Par RS biedru varēja kļūt literāts, kuram bija iznākusi vismaz viena grāmata (zināmi arī izņēmumi); pretendentam bija jāiesniedz biogrāfija un lūgums uzņemt organizācijā, pievienojot trīs rekomendācijas no RS biedriem. Parasti ieteikumi nāca no atbilstošās sekcijas. Jaunos autorus ne vienmēr RS uzņēma uzreiz, parasti viņus aicināja pierādīt sevi jauno literātu apvienībās. Uzņemšanas process bija diezgan garš. Vispirms radošo sekciju sēdēs apsprieda izvirzīto kandidātu, tad par viņu balsoja RS partijas pirmorganizācijas birojs, un tikai tad pretendentu ieteica Jauno biedru uzņemšanas komisijai (izveidota 1957. gada 14. februārī,[20] pirms tam līdz 1955. gadam ieskaitīja biedra kandidātos), kas vēlreiz izskatīja pieteikumu un tikai tad kandidātu ieteica valdei. Valdes sēde bija pēdējā instance, kas izlēma – uzņemt vai neuzņemt.[21] Dažādu iemeslu dēļ atsevišķi RS biedri uz laiku izslēgti, pēc tam atkal atjaunoti. Izslēgšana RS biedra stāžu nemainīja, to skaitīja no gada, kad rakstnieks uzņemts par biedra kandidātu.[22]

RS sistēmā ietilpa arī PSRS Autoru tiesību pārvaldes republikas nodaļa un PSRS Literatūras fonda republikas nodaļa, kuras galvenais uzdevums bija rakstnieku sadzīves un materiālā stāvokļa uzlabošana, sniedzot tiem materiālo palīdzību dažādos jautājumos.[23] Arī Literatūras fondam bija sava valde, kas pakļauta RS valdes sekretāriem. RS nauda glabājās Literatūras fondā, no kura līdzekļiem RS biedriem sniedza materiālo palīdzību – pabalstus un aizdevumus, apmaksāja radošos komandējumus, sanatorijas, atpūtas namus, sarīkojumus, utt. Bija divas pabalstu piešķiršanas formas. Lielāko pabalstu piešķiršanu izskatīja RS sekretariāta sēdēs, bet mazāko – Literatūras fonda valde.[24] Vēl bija Rakstnieku klubs, pakļauts Literatūras fondam. Klubs organizēja literatūras dienas, svētkus, vakarus, rakstnieku tikšanās ar lasītājiem, gādāja par sekciju un semināru darba sekmīgu norisi, rīkoja tikšanās ar citu zemju literātiem, pārrunas ar zinātniekiem, sabiedriskiem darbiniekiem u. tml. Rakstnieku klubs organizēja arī RS sarīkojumus, rakstnieku jubilejas svinības, rakstnieku, komponistu, teātra darbinieku, mākslinieku, kinodarbinieku u.c. kopīgos pasākumus. 1968. gadā nodibināja īpašu Literatūras propagandas biroju, kas organizēja latviešu un cittautu mūsdienu un klasiskās literatūras propagandas sarīkojumus.

RS pārraudzībā atradās savienības izdevuma žurnāla Karogs un laikraksta Literatūra un Māksla redakciju darbs. Jāuzsver, ka RS valde lēma arī par šo izdevumu redkolēģijas sastāvu, valdes lēmumus saskaņojot ar LKP CK. Valdes un sekretariāta sēdēs regulāri apsprieda Karoga un Literatūras un Māk­slas darbu, analizējot saturu un kļūdas publikācijās. Abām redkolēģijām obligāti bija jāiesniedz plānoto problēmrakstu, recenziju u.c. publikāciju tematiskais plāns pusgadam. No 1956. līdz 1961. gadam RS pārziņā bija arī literārais almanahs krievu valodā Парус (iepriekš iznāca ar nosaukumu Советская Латвия (1940-1941; 1950-1956). Almanahs iznāca divas reizes gadā, un tā galvenais uzdevums bija regulāri iepazīstināt krieviski lasošos ar latviešu padomju literārā procesa aktualitātēm un atzītākajiem darbiem. Tā kā RS valdi neapmierināja almanaha darbība, jo tas vāji pildīja savu uzdevumu,[25] 1962. gada 25. oktobra sēdē valde nolēma to likvidēt.[26] Tomēr jautājums par saistošu un kvalitatīvu literāru izdevumu krievu valodā, kas vēstītu par latviešu literatūras norisēm ārpus Latvijas PSR, bija aktuāls arī turpmākos gadus. Radās doma izdot triju Baltijas republiku literāro žurnālu. Diemžēl šāds izdevums tā arī netika nodibināts.

RS biedra statusam bija būtiska ietekme, jo tas apstiprināja rakstnieka profesionālo prestižu. Piederība RS varēja sniegt arī relatīvu aizsardzību pret iespējamām no partijas vai izdevniecībām nākošām represijām. RS biedriem bija lielākas iespējas publicēt savus darbus nekā rakstniekiem, kuri bija ārpus savienības. Arī RS radošo sekciju konsultanti varēja sekmēt literāro darbu izdošanu, jo pie RS biedriem pēc palīdzības nereti vērsās izdevniecību pārstāvji. Savienības valde varēja veicināt RS biedru un jauno autoru izglītības iespējas, piemēram, iesakot autoru Maksima Gorkija Augstākajiem literātu kursiem Maskavā, vai karjeras iespējas (1958. gadā RS valdes sekretārs Ādolfs Talcis ieteica darbam Radioraidījumu un televīzijas komitejā jauno dzejnieci Liju Brīdaku).[27]

Komunistiskās partijas interesēs bija nodrošināt radošās inteliģences lojalitāti, tāpēc RS biedra statuss piešķīra vairākas sadzīves un materiālas privilēģijas. Materiālais pabalsts no Literatūras fonda RS biedriem deva iespējas braukt radošos komandējumos, tostarp uz ārzemēm, saņemt ceļazīmes uz sanatorijām, kūrortiem u.tml. RS biedriem bija lielākas izredzes tikt pie dzīvokļa (šim nolūkam tika nodibināts pat RS dzīvokļu fonds) un vasarnīcas. Rakstniekiem pienācās 25 m2 radošā platība, kas nozīmēja vienu papildus istabu, atšķirībā no paredzētajiem 9 m2 uz vienu cilvēku. Bez minētā pie RS biedra privilēģijām pieskaitāma arī atvieglota atļauja vieglās automašīnas iegādei, stacionārā telefona ievilkšanai dzīvesvietā u.c. Kopš 1961. gada maija RS ēkas beletāžā bija atvērta tikai literātiem domāta PSRS Literatūras fonda Latvijas nodaļas poliklīnika, ko vēlāk drīkstēja apmeklēt arī komponisti un kinematogrāfisti. Bija ļoti maz rakstnieku, kuri varēja atļauties strādāt tikai radošu darbu un nodrošināt savu eksistenci ar saņemtajām autoratlīdzībām (honorāriem), tādēļ vairums literātu strādāja apgādos, periodisko izdevumu redakcijās un kultūras iestādēs. RS pastāvēja nerakstīts likums – lai kur un par ko strādātu RS biedrs, viņam jāsaņem viena radoša un pilnā mērā apmaksāta brīvdiena nedēļā. Tika norunāts, ka tā būs regulāra diena.[28] RS valde varēja nodrošināt atsevišķu rakstnieku augstāku sociālo statusu un prestižu sabiedrībā, piemēram, iesakot kandidātus izvirzīšanai PSRS un LPSR Valsts prēmijām, tāpat arī dažādu apbalvojumu piešķiršanai. Izvirzīto kandidatūru iepriekš saskaņoja ar LKP centrālkomiteju. RS varēja izvirzīt kādu no saviem biedriem arī par deputāta kandidātu LPSR Augstākās Padomes vēlēšanām, tātad nodrošināt viņam deputāta statusu, jo visi kandidāti viennozīmīgi tika ievēlēti.

Turpinājums JG287

 

Filoloģijas maģistre Madara Eversone ir LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta zinātniskā asistente, kuras pētnieciskās intereses saistītas ar padomju posma literatūras, literatūrpolitikas un literārā procesa izpēti un arhīvpētniecību. Raksta pamatā ir LU Humanitāro zinātņu fakultātē aizstāvētais (2015.VI) maģistra darbs Latvijas Padomju rakstnieku savienības valdes ietekme uz literāro procesu (1956-1969), par ko viņai piešķirta Kārļa Dziļlejas fonda prēmija.

 

 

---

[1] Līdz 1952. gadam oficiālais Latvijas Komunistiskās partijas nosaukums; attiecīgi VK(b)P – Vissavienības Komunistiskā (boļševiku) partija.

[2] Bērsons Ilgonis. Auseklītis zem āmura un kāškrusta. Rīga: Sol Vita, 2006, 99. lpp.

[3] Latvijas Valsts arhīvs (LVA), 473. f., Vēsturiskā izziņa, 1.-4. lp.

[4] Tabūns Broņislavs. Literatūra pastiprinātas mākslas ideoloģizācijas apstākļos. Latviešu literatūras vēsture 3. sēj. Aut.: Raimonds Briedis, Inguna Daukste-Silasproģe, Viktors Hausmanis u.c., Rīga: Zvaigzne ABC, 2001, 14. lpp.

[5] LVA, 473. f., 1. apr., 100. l. (Latvijas Padomju rakstnieku savienības III kongresa sēžu protokoli 1954. 21. apr. - 1954. g. 9. jūn.), 60. lp. 

[6] Tabūns B. Literatūra pastiprinātas mākslas ideoloģizācijas apstākļos, 15. lpp.

[7] Lūse Dace. Latviešu literatūra un 20. gadsimta politiskās kolīzijas. Rīga: Valters un Rapa, 2008, 296. lpp.

[8] Tabūns B. Literatūra pastiprinātas mākslas ideoloģizācijas apstākļos, 26. lpp.

[9] LVA, 473. f., Vēsturiskā izziņa, 1.-4. lp.

[10] PSRS RS statūti pieņemti 1934. gadā PSRS RS I kongresā.

[11] Niedre Jānis. Rakstnieku savienība. Latvijas PSR mazā enciklopēdija 3. sēj. (galv. red. Vilis Samsons). Rīga: Zinātne, 1970, 129. lpp.

[12] Turpat, 129. lpp. 

[13]Trapāns Andris. Latvijas padomju rakstnieku savienība. Partijas kontrole un ideoloģiska indoktrinācija. Universitas. Nr. 21, 1968, 16. lpp.

[14] LVA, 473. f., Vēsturiskā izziņa, 1.-4. lp.

[15] Saruna ar Ilgoni Bērsonu 25.05.2015. (sarunas pieraksts glabāja autores personīgajā arhīvā)

[16] LVA, 473. f., 1. apr., 193. l. (LPSR Ministru padomes lēmumi par autoru honorāriem, repertuāru kontroli, sarakste ar MP par A. Čehova jubilejas atzīmēšanu u.c. 07.01.59.- 26.12.59.), 1. lp.

[17] LVA, 473. f., 1. apr., 323. l. (LPSR Rakstnieku savienības valdes sēžu protokoli 18.01.68.-01.03.68.), 8. lp.

[18] Saruna ar Ilgoni Bērsonu 25.05.2015.

[19] LVA, 473. f., Vēsturiskā izziņa, 1.-4. lp.

[20] Trapāns A. Latvijas padomju rakstnieku savienība. Partijas kontrole un ideoloģiska indoktrinācija. Universitas. Nr. 21, 1968, 17. lpp.

[21] LVA, 473. f., 1. apr., 150. l. (LPSR Rakstnieku savienības valdes sēžu protokoli 14.02.57.-26.12.57.), 4. lp.

[22] Saruna ar Ilgoni Bērsonu 25.05.2015.

[23] Plecu pie pleca. Veltījums Latvijas Padomju rakstnieku savienības četrdesmitgadei. Sast. Ilgonis Bērsons. Rīga: Liesma, 1980, 58. lpp.

[24] LVA, 473. f., 1. apr., 325. l. (LPSR Rakstnieku savienības valdes sēžu protokoli 25.02.69.-03.12.69.), 16. lp.

[25] Turpat, 16. lp.

[26] LVA, 473. f., 1. apr., 134. l. (LPSR Rakstnieku savienības valdes sēžu protokoli 24.01.56.-20.12.56.), 23. lp.

[27] LVA, 473. f., 1. apr., 238. l. (LPSR Rakstnieku savienības sekretariāta sēžu protokoli 04.01.62.-27.12.62.), 90. lp.

[28] LVA, 473. f., 1.apr., 176. l. (Sarakste ar LPSR Kultūras ministriju, izdevniecībām par literāro darbu izdošanu, dramaturgu radošā darba rezultātu apkopošanu u.c. 01.01.58.-14.10.58), 138. lp.