 Latvijas Padomju Rakstnieku savienības IV kongress (1958) No RMM arhīva nr. 1456 |
Jaunā Gaita nr. 287. Ziema 2016
Madara Eversone
LATVIJAS PADOMJU RAKSTNIEKU SAVIENĪBAS IZVEIDE UN ORGANIZĀCIJAS STRUKTŪRA (1940-1969) – II
Valdes raksturojumi (1956-1965)
No 1950. līdz 1965. gadam RS valdes pirmais sekretārs bija Valdis Lukss, otrais sekretārs – Fricis Rūmnieks, viņu nomainīja (1957.1.I) Ādolfs Talcis,[1] savukārt trešais sekretārs bija Jūlijs Vanags[2]. Par radošo sekciju vadītājiem un konsultantiem šajā periodā strādāja Mirdza Ķempe, Anna Sakse, Jānis Niedre, Zigmunds Skujiņš, Voldemārs Meļinovskis, Jūlijs Vanags, Gunārs Priede, Anna Brodele, Līvija Akurātere. RS III kongresā (1954) ievēlētā valde 21 locekļa sastāvā ar nelielām izmaiņām turpināja darbu līdz IV kongresam (1958), kad ievēlēja 25 valdes locekļus (skat. RS valžu sastāvu).
|
Latvijas Padomju Rakstnieku savienības IV kongress (1958) No RMM arhīva nr. 1456 |
Valdes locekļu sastāva pamatkodolu līdz pat V kongresam (1965.14.-16.XII) veidoja tie RS biedri, kuri II Pasaules kara laikā atradās evakuācijā Padomju Krievijā un t.s. frontinieki. Līdz ar to RS vadības stils saglabājās nemainīgs vairāk nekā 10 gadu garumā.
Valdošās varas interesēs bija paturēt RS valdes pirmā sekretāra amatā kompartijai lojālu cilvēku. Spriežot pēc RS valdes un partijas pirmorganizācijas dokumentiem, tāds bija Valdis Lukss, kura retorikā bieži sastopama partijas saukļu un principu sludināšana („mēs dzīvojam lielā laikmetā”, „idejiskais saturs un mākslinieciskā meistarība vēl atpaliek”, „literatūra vāji saistīta ar dzīvi” u. tml.). Faktiski Lukss pirmā sekretāra pienākumus bija veicis jau no 1944. gada Andreja Upīša vietā, kurš veselības traucējumu un dažādu pienākumu dēļ RS darbā neiesaistījās, kā arī neapmeklēja sēdes un kongresus.[3] Tomēr, ieskatoties RS biedru atmiņās par Valdi Luksu, atklājas arī viņa cilvēciskie vaibsti. Vairāki Luksa laikabiedri (Imants Auziņš, Vizma Belševica, Ilgonis Bērsons, Lija Brīdaka, u. c.)[4] apgalvo, ka viņš nebija pati ļaunākā kandidatūra, ko varētu sagaidīt stājamies šādā amatā, un nav apzināti negatīvi ietekmējis literāro procesu, ja vien nav bijis spiests to darīt: Viņa princips – lai vilks paēdis un kaza dzīva – rakstnieku namā uzturēja salīdzinoši panesamu atmosfēru (Zigmunds Skujiņš).[5] Savā pēdējā darbības posmā (1958–1965) viņš bijis tiešām godīgs un labvēlīgs pret literātiem – ...negāja uz Centrālkomiteju, atšķirībā no Griguļa (..) bija ļoti tiešs, viņš rūpējās par jaunajiem... – atminas dzejniece Lija Brīdaka.[6] Lukss mudinājis jaunos autorus stāties RS un tos atbalstījis, par to vēlāk saņemot dažu biedru pārmetumus, jo ar jauno pieplūdumu netieši veicinājis vecākās paaudzes biedru izbalsošanu no valdes RS V kongresā.[7] Tālaika jaunie RS biedri izsakās atzinīgi: Pat tad, ja Valdis Lukss un viņa palīgi nebūtu neko citu izdarījuši latviešu literatūras labā, kā vien veicinājuši rakstnieku pulka atjaunotni pēc diviem baisajiem režīmiem, arī tad viņiem pienāktos liela pateicība (Imants Auziņš)[8]. Valža Luksa vadībā no 1956. līdz 1965. gada nogalei pavisam tika uzņemti 114 jauni biedri.
Valža Luksa vadītā RS valde sastāva ziņā bija ļoti dažāda un pretrunīga. Bieži jautājumu izlemšanā un lēmumu pieņemšanā visu izšķīra atsevišķu RS valdes locekļu personiskās īpašības un nostāja, ko veidoja personiskās simpātijas vai antipātijas, tāpat ambīcijas, kas, bez šaubām, negatīvi ietekmēja literārā procesa attīstību. Tāpēc tikai no dokumentiem un atmiņām grūti izvērtēt atsevišķu valdes locekļu reakciju un viedokļus dažādās situācijās. Pamatā rakstnieki bija lojāli padomju varai, apmierināti ar savu augsto statusu un baudīja varas atzinību, tāpēc nealka pārmaiņu un jaunievedumu. Daži patiešām ticēja padomju režīma ideoloģiskajām nostādnēm, – Andrejs Balodis, Vizbulis Bērce, Jānis Niedre. Dažiem bija cieši sakari ne vien ar LKP CK vadošajām aprindām, bet arī ar Latvijas PSR Valsts drošības komiteju (turpmāk – VDK). Viens no viņiem – Ādolfs Talcis, kurš tika kooptēts, un viņa iecelšana RS valdes sekretāra amatā (1957) notika nelikumīgi, jo par valdes sekretāru varēja kļūt tikai RS valdes loceklis[9]. Viņš tobrīd tāds nebija un nonāca sekretāra amatā politisku un tālākejošu apsvērumu dēļ – VDK aģents. Acīmredzot ar Talča starpniecību VDK cerēja pārraudzīt RS iekšējās norises. Šo faktu apstiprina arī Gunārs Priede. Viņš atceras, ka pēc Talča nāves ģimene nodevusi muzejam viņa arhīvu, un tajā atrasta prāva kaudze melnrakstu ziņojumiem čekai.[10] Ar LKP CK biroja locekļiem cieši sadarbojušies RS valdes locekļi Žanis Grīva, Jānis Sudrabkalns, Arvīds Grigulis. Tieši pēdējam, pēc vairāku RS biedru atmiņām, bijusi ļoti liela ietekme, ko neapšauba neviens: Grigulis pēc paša iniciatīvas darījis Rakstnieku Savienībai tik daudz ļauna, cik nu viņa spēkos bija. Un viņa spēkos patiešām bija daudz (Vizma Belševica).[11] Arī dzejnieks Māris Čaklais atceras, ka iepriekšminētais raksturojums neliedzis viņam būt interesantākam nekā frāžu kalējam Ignatam Muižniekam, viltīgajam tīklu pinējam Ādolfam Talcim vai prastajam, neinteliģentajam Jānim Grantam (ak, Dievs, kādus tomēr vēl nācās redzēt zem Benjamiņu nama jumta!).[12] Arī vēsturnieks Heinrihs Strods, pētot politisko cenzūru PSRS apskatāmajā laika posmā, norādījis, ka PSKP CK izstrādāto latviešu ideoloģiskās pakļaušanas projektu Maskavai literatūrā vislabāk īstenojuši iepriekšminētie autori, kā arī Vilis Lācis un Andrejs Upīts, ierindojot tos latviešu literatūras un literātu oficiālajos pretiniekos.[13] Jāpiebilst gan, ka Andrejs Upīts RS valdes darbību neietekmēja, arī Vilis Lācis politiskās karjeras dēļ pasīvi iesaistījās valdes darbā.
Pretrunīga personība bijusi dzejniece Mirdza Ķempe, kas ar savu ekstravaganci, erudīciju un personības spilgtumu pratusi iegūt vairāku jauno dzejnieku simpātijas, konsultējot tos dzejas mākslā. Pateicoties Ķempei, uz Rakstnieku savienību tumšajos gados atnāca daudz tādu cilvēku, kas savas pagātnes un uzskatu dēļ nekad to nebūtu darījuši, ja dzejnieces vietu konsultantu istabā aizņemtu bāla sīkpersona (Zigmunds Skujiņš).[14] Vienlaikus dzejniece publicēja padomju ideoloģiju apliecinošus darbus, tādējādi baudot varas atzinību un privilēģijas.[15] Taču būtiski, ka Ķempe nebija KP biedre, kā vairums vecākās paaudzes rakstnieku. Ķempe vienmēr esot mācējusi atrunāties, atceras Brīdaka, viņa, lūk, neesot vēl tik nozīmīgam lēmumam gatava: Viņa bija dziļas kultūras cilvēks, un tādas padomju, nu tādas visas muļķības viņa noteikti nepieņēma. Bet viņai patika arī būt nozīmīgai.[16] Arī Vizma Belševica savās atmiņās apstiprina, ka Ķempe bijusi grūti izprotams cilvēks un sacījusi: Kad viņa nomira, pēkšņi es jutu, ka Rakstnieku savienība ir kļuvusi tāda kā pelēkāka, kā kartupeļu lauks, no kura izrauta magone. Kaut arī viņa ir lējusi man dubļus virsū....[17]
Apskatāmajā laika posmā situāciju RS visai jūtami ietekmēja politiskās un ideoloģiskās pārmaiņas KP iekšienē – 1956. gada februārī notikušais PSKP XX kongress ar Ņikitas Hruščova runu un slepeno referātu, kurā nosodīja Staļina personības kultu, veicināja PSRS, arī Latvijas PSR daļēju destaļinizāciju un reformas jeb t. s. Hruščova atkusni, kas iezīmēja padomju sistēmas liberalizāciju gan politikā, gan kultūrā.[18] To apstiprina jau minētā aktīvā jauno biedru uzņemšana 1956. gadā, salīdzinot ar iepriekšējo posmu. Pirms tam daudziem jaunajiem literātiem pagātnes un biogrāfijas dēļ nebūtu iespējams kļūt par RS biedriem, piemēram, 1956. gada oktobrī uzņemtajai Mirdzai Bendrupei[19]. Par pārmaiņām liecina arī tas, ka IV kongresā (1958) RS valdē ievēlēti bijušie leģionāri Bruno Saulītis un Arvīds Skalbe. Valdes sastāvu papildināja arī nesen uzņemtie Miervaldis Birze un Andris Vējāns, kritiķis Voldemārs Meļinovskis un tulkotājs Jānis Ozols un arī jau iepriekšminētais Ādolfs Talcis.[20] Var droši apgalvot, ka destaļinizācijas procesa laikā RS valdē izpaudās jūtamas pārmaiņas.
Savukārt krasas kvalitatīvās pārmaiņas un paaudžu mija notika RS V kongresā (1965), kad tika izbalsoti pieci vecās paaudzes valdes locekļi – Arvīds Grigulis, Žanis Grīva, Kārlis Krauliņš, Jānis Niedre un Jūlijs Vanags.
LPRS un KP
Ikvienai literārā un radošā procesa norisei LPSR bija jāatbilst KP nostādnēm un padomju ideoloģijai; lai arī oficiāli augstākais varas orgāns skaitījās LPSR Augstākā Padome, – faktiskā vara piederēja KP.[21] Kultūras procesu ietekmēja divējādā pakļautība – PSRS varas orgāniem Maskavā un LPSR varas orgāniem Rīgā, kas tāpat centās realizēt Maskavas vadlīnijas.[22] Tādēļ arī RS uzturēja ciešu saikni ar LKP CK. Centrālā komiteja ar savu ierēdņu aparātu un informācijas kontrolei paredzētajām iestādēm (LPSR Galvenā literatūras pārvalde jeb Glavļit, LPSR Ministru Padomes Preses komiteja u. c.) līdz pat 20. gs. 80. gadu beigām turpināja kontrolēt kultūras procesus.[23] Vadošo amatpersonu nomaiņa jebkurā jomā, ieskaitot sabiedriskās un radošās organizācijas, varēja notikt tikai ar LKP CK akceptu (svarīgākos amatus bija nepieciešams saskaņot ar PSKP CK).[24] Tāpēc būtiski aplūkot, kādas personas apskatāmajā laika posmā ieņēmušas LKP CK pirmā sekretāra amatu.
LKP CK pirmais sekretārs (1940–1959) bija Jānis Kalnbērziņš. Lai gan tieši viņa laikā PSRS sākās destaļinizācijas process, līdz ar zināmu liberalizācijas pakāpi, tomēr Kalnbērziņš nebija aktīvs pārmaiņu veicinātājs. Vēlāk, kad sākās t. s. nacionālkomunistu vajāšana, arī viņš tika atstādināts no amata. Pēc viņa pirmā sekretāra vietu ieņēma (1959-1966) Arvīds Pelše, kurš sāka realizēt stingru ideoloģiskās un kultūras sfēras pārraudzību, kā arī dedzīgu buržuāziskā nacionālisma apkarošanu.[25] Vēsturniece Ilga Kreituse Arvīda Pelšes valdīšanas posmu raksturo sekojoši: Spilgti izteikts Staļina politikas pārstāvis, kas dzīvoja zināmā nostalģijā.[26] Pelši nomainīja Augusts Voss, un arī viņa darbības (1966-1984) pamatā bija skrupuloza Maskavas doto norādījumu un plānu izpilde.[27] Tomēr vēsturniece Daina Bleiere norāda: Ja bija darīšana ar tādu cilvēku kā Augusts Voss, kam kultūra vispār bija sveša un kurš interesējās tikai par medībām un hokeju, zinātnes un kultūras „smagsvariem” bija vieglāk iespaidot lēmumus.[28]
RS valdes sekretāri regulāri sarakstījās ar LKP CK un LPSR AP Prezidiju par radošā darba un organizatoriskajiem jautājumiem, ņemot vērā no LKP CK saņemtās pavēles un lēmumus. Paralēli administratīvajai struktūrai (valdei) RS bija arī sava ideoloģiskās pārraudzības institūcija – RS KP pirmorganizācija, kuras uzdevums bija kontrolēt partijas politikas realizēšanu un ideoloģiskā darba līmeni. Visi svarīgie RS valdes lēmumi bija jāsaskaņo ar RS KP pirmorganizācijas sekretāru, kurš vienlaikus bija arī RS sekretariāta loceklis.[29] RS KP pirmorganizāciju vadīja birojs, biroju savukārt vadīja sekretārs ar vienu vai diviem vietniekiem. Biroja ietekme bija ļoti liela, jo RS kongresos vēlamo valdes un sekretariāta locekļu kandidātu sarakstus sastādīja tieši partijas pirmorganizācijas birojs, – ikvienam komunistam jāievēro partijas disciplīna un konsekventi jārīkojas atbilstoši biroja lēmumiem. Tas arī noteica turpmāko RS valdes darbību un tās ietekmi uz literāro procesu.[30] Faktiski KP pirmorganizācijas biroja sekretārs organizatoriski dublējās ar RS valdes pirmo sekretāru. No visām radošajām savienībām tieši rakstniekiem bija skaitliski lielākā un ietekmīgākā KP pirmorganizācija.[31] Tās sekretāra amatā aplūkojamā laika posmā (1956-1969) vairākkārt bijuši Andrejs Balodis un Vizbulis Bērce. Visai bieži sēdēs bija klāt arī LKP CK Zinātnes, izglītības kultūras nodaļas un LKP CK Propagandas un aģitācijas nodaļas pārstāvji (piemēram, Jānis Škapars, Haralds Priedītis), lai būtu informēti gan par problēmām, gan valdošo noskaņojumu RS.
RS KP pirmorganizācijas sapulces rīkoja reizi mēnesī, izņemot vasaras atvaļinājumu laiku. Pēc partijas pirmorganizācijas iniciatīvas izziņoja marksisma-ļeņinisma estētikas seminārus un politizglītības nodarbības. To apmeklējums nebija obligāts, bet vēlams; savukārt, lai kontrolētu tos RS biedrus, kuri mācās patstāvīgi, tiem reizēm uzdeva nolasīt referātu par jautājumiem, ko viņi studē politmācībās un ko darījuši sava politiskā līmeņa paaugstināšanas labā.[32]
Jāatzīmē, ka šajā laikā PSRS atradās Aukstā kara stāvoklī ar ASV un piedzīvoja vairākas ārpolitikas krīzes – Ungārijas un Polijas notikumi (1956), Berlīnes sadalīšana Rietumberlīnē un Austrumberlīnē (1961), Karību krīze (1962), Vjetnamas karš (kopš 1964), PSRS karaspēka ieiešana Čehoslovākijā (1968). Arī PSRS iekšienē pēc 1956. gada PSKP XX kongresa norisinājās pārmaiņas. Politiskie notikumi neapšaubāmi ietekmēja varas un inteliģences attiecības. RS biedri, arī bezpartejiskie, vismaz formāli nedrīkstēja būt apolitiski. Nereti ne tikai partijas pirmorganizācijas, bet arī RS valdes sēdēs tika atgādināts, ka karš ar Rietumiem ideoloģiskā frontē joprojām turpinās: Tāpēc arī RS izdevumu ieročiem ir jābūt spožiem un asiem, kas trāpa katru, kas grib gozēties mietpilsonības vienaldzībā, kas grib nelaikā demobilizēties, kas savas lasītāju brigādes ved ar aizsietām acīm.[33] Politiskie saasinājumi ienāca pat RS kongresa dalībnieku retorikā.[34] Saasinoties PSRS un Rietumu konfrontācijai, no rakstniekiem oficiāli pieprasīja vēl vairāk kaujinieciskuma, idejiskuma un mākslinieciskā spēka, lai padomju literatūra kļūtu par ieroci cīņā par komunisma uzvaru pasaulē.[35]
No iepriekšminētā secināms, ka RS valdei vismaz oficiāli vajadzēja pildīt KP direktīvas. Tāpēc arī latviešu rakstniekiem tika uzdots radīt t. s. pasūtījuma darbus – gan par LPSR 25. gadadienu, par „Oktobra revolūcijas” gadadienu, Ļeņina 100. dzimšanas dienu u.tml.
LPSR RS VALŽU SASTĀVS
RS III kongresā (1954. 5.VI) ievēlētā valde: 1.Balodis, Andrejs - 2.Bērce, Vizbulis - 3.Brodele, Anna (Anna Kupše) - 4.Burlaks, Boriss -5.Grīva, Žanis (Žanis Folmanis) - 6.Grants-Jēkabsons, Jānis - 7.Grigulis, Arvīds - 8.Krauliņš, Kārlis - 9.Ķempe, Mirdza - 0.Lācis, Vilis - 11.Lukss Valdis - 12.Nagiškins Dmitrijs - 13.Niedre, Jānis -14.Rokpelnis, Fricis - 15.Rūmnieks, Fricis - 16.Sakse, Anna - 17.Sudrabkalns, Jānis - 18.Upīts Andrejs - 19.Vanags Jūlijs - 20.Kalpiņš, Voldemārs - 21.Zadornovs, Nikolajs.
RS IV kongresā (1958.25-27.IX) ievēlētā valde: 1.Balodis Andrejs - 2.Bērce Vizbulis - 3.Birze, Miervaldis - 4.Brodele, Anna - 5.Grants, Jānis -6.Grigulis, Arvīds - 7.Grīva, Žanis - 8.Kalpiņš, Voldemārs - 9.Krauliņš, Kārlis - 10.Ķempe, Mirdza - 11.Lācis, Vilis - 12.Lukss, Valdis - 13.Meļinovskis, Voldemārs - 14.Niedre, Jānis - 15.Ozols, Jānis - 16.Rokpelnis, Fricis - 17.Sakse, Anna - 18.Saulītis, Bruno - 19.Skalbe, Arvīds - 20.Sudrabkalns, Jānis - 21.Talcis, Ādolfs - 22.Upīts, Andrejs - 23.Vanags, Jūlijs - 24.Vējāns, Andris - 25.Zadornovs, Nikolajs.
[1] LVA, 473. f., 1. apr., 134. l. (LPSR Rakstnieku savienības valdes sēžu protokoli 24.01.1956.-20.12.1956.), 21.lpp.
[2] LVA, 473. f., 1. apr., 168. l. (LPSR Rakstnieku savienības valdes sēžu protokoli 27.03.58-29.10.58.), 7. lpp.
[3] Saruna ar Ilgoni Bērsonu 2015.25.V.
[4] Māris Čaklais sarunā ar Gunāru Priedi. „Tas bija dabisks neatvairāms process. Rakstnieku savienība. 1965. gads”, Literatūra un Māksla Latvijā. 2001,2: 8-9; Vizma Belševica. Raksti. 4. sēj. Rīga: Jumava, 2002; Imants Auziņš Piecdesmit gadi bez televizora. Atmiņu ainas. I daļa. Rīga: Sol Vita, 2002: 79.
[5] Zigmunds Skujiņš. Sarunas ar jāņtārpiņiem. Rīga: Preses nams, 1992:141.
[6] Saruna ar Liju Brīdaku 2015.18.V.
[7] Māris Čaklais sarunā ar Gunāru Priedi... 8. lpp.
[8] Imants Auziņš. Piecdesmit gadi...79. lpp.
[9] Saruna ar Ilgoni Bērsonu 2015.25.V.
[10] Māris Čaklais. „Tas bija dabisks, neatvairāms process... 9. lpp.
[11] Vizma Belševica. Raksti. 4. sēj.... 200. lpp.
[12] Māris Čaklais. Laiks iegravē sejas. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2000: 38.
[13] Heinrihs Strods. PSRS politiskā cenzūra Latvijā 1940-1990. Rīga: Jumava, 2010: 213.
[14] Zigmunds Skujiņš. Sarunas ar jāņtārpiņiem... 136. lpp.
[15] Raimonds Briedis. „Laikmeta konturējums”. Latviešu literatūras vēsture. 3. sēj. Rīga: Zvaigzne ABC, 2001: 44.
[16] Saruna ar Liju Brīdaku 2015.18.V.
[17] Vizma Belševica. Raksti. 4. sēj... 203. lpp.
[18] Daina Bleiere. u.c. Latvijas vēsture 20. gadsimts. Rīga: Jumava, 2005: 369.
[19] LVA, 473. f., 1. apr., 134. l., 13.lpp.
[20] LVA, 473. f., 1. apr., 166. l., 97. lpp.
[21] Daina Bleiere. Eiropa ārpus Eiropas: Dzīve Latvijas PSR. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2012: 39-40.
[22] Raimonds Briedis. „Laikmeta konturējums”... 35. lpp.
[23] Turpat.
[24] Daina Bleiere. Eiropa ārpus Eiropas... 42. lpp.
[25] Turpat... 98. lpp.
[26] Ilga Kreituse. „Latvijas politiskās elites loma un darbība pēc Latvijas KP CK 1959. gada jūlija plēnuma”. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. 20. sēj. Rīga: Latvijas vēstures institūts, 2007: 175.
[27] Turpat... 176. lpp.
[28] Daina Bleiere. Eiropa ārpus Eiropas... 97. lpp.
[29] Saruna ar Ilgoni Bērsonu 2015.25.V.
[30] Māris Čaklais sarunā ar Gunāru Priedi... 9. lpp.
[31] Daina Bleiere. „Latviešu kultūra abpus dzelzs priekškara: 1945-1990”. Doma–6. Rakstu krājums. Rīga: Doma, 2000: 26.
[32] LVA, PA-7263. f., 1.apr., 10. I. (Протоколы заседания бюро, партсобраний и планы работы. 1.нояб. 1955. г.–24. сент.1957. г.), 123. lpp.
[33] LVA, 473. f., 1. apr., 184. I. (Latvijas Padomju rakstnieku savienības valdes plēnuma materiāli 1959.2.XII-3.XII), 2. lpp.
[34] LVA, 473. f., 1. apr., 203. I. (LPSR RS valdes paplašināts plēnums dramaturģijas jautājumos 1960. g. 13.XII.), 41. lpp.
[35] LVA, 473. f., 1.apr., 166. I., 89.-90. lpp.
 |
Filoloģijas maģistre Madara Eversone ir LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta zinātniskā asistente, kuras pētnieciskās intereses saistītas ar padomju posma literatūras, literatūrpolitikas un literārā procesa izpēti un arhīvpētniecību. Raksta pamatā ir LU Humanitāro zinātņu fakultātē aizstāvētais (2015.VI) maģistra darbs Latvijas Padomju rakstnieku savienības valdes ietekme uz literāro procesu (1956-1967), par ko viņai piešķirta Kārļa Dziļlejas fonda prēmija.
