DACES MICĀNES ZĀLĪTES SARUNA AR GUNĀRU BIRKERTU

 

DMZ: Esmu viesos pie arhitekta Gunāra Birkerta. Mūsu saruna ritēs gan iedziļinoties arhitekta paveiktajā milzīgajā darbā Gaismas pils būvē un idejas tapšanas radošajā procesā, gan viņa domās par Latviju.

Saruna ir mūsu satikšanās punkts, lai cilvēki Latvijā vēlreiz varētu klausīties Meistarā un iedziļināties viņa domās.

GB: Labi. Man ir jāsāk ar to, kas ir parādījies presē, teiksim, kā vērtējums, ka esmu mēģinājis, savā prātā iedomājoties Latviju… Es viņu kādā punktā idealizēju, ko latvieši vairs nesaprot, jo man ir pamats – vecā Latvija, kurā esmu dzimis un audzis. Tā ir mana ticība Latvijai, mīlestība uz Latviju, tēvu zemi, mīlestība uz Latvijas dabu un kultūru. Mīlestība kopā uz visu, ko minēju. Katrā gadījumā, es drusku izlaižu cilvēku, jo tagad cilvēki bieži sniedz dažādas pieejas, dažādus viedokļus par mūsu zemi, kas nav tieši tanī virzienā, kā es jūtu Latviju.

Kā es gribētu redzēt Latviju nākamajos simts gados. Bieži tiek uzsvērts – naivi domāt, ka Latvija varētu tāda būt. Man ir pārmests, ka dzīvoju ilūzijā, ka tā nevar būt. To runā cilvēki, kas paši nav dzīvojuši tanī laikā, bet vēro un vērtē to, kā es tam esmu piegājis. Par to es neesmu daudz runājis… Es esmu izteicies formā un arhitektūrā, un tā tālāk. Tiek pieņemts, ka tas savā ziņā ir pagājis un mūsu kultūrā tā vairs nav. Tāpēc arī jūtu, ka viss, kas ticis darīts, nav saprasts.

DMZ: Brīnišķīgi, mūsu saruna dos jaunas atziņas.

Ļoti gribētos dzirdēt, kurā brīdī no kosmosa pie Jums atnāca radoša doma, ka „Jā, Latvijas bibliotēka tautai ir tieši šis monumentālais Stikla kalns”. Un, kad tajā ienācu iekšā, sajutos kā senču pilī – koka apdare, melna dreļļa marmora grīda ātrijā. Varat pastāstīt par tēla rašanos?

GB: Es varu teikt to, ka tas viss stāsts netika salikts kopā no dažādiem iespaidiem, dažādiem konceptiem. Tas radās. Tas radās jau kā paredzēts intuitīvs zemapziņas veidojums. Tad es viņu pašu sāku likt un analizēt. Tas bija 1988./1989. gadā, kad Latvijā cīnījās par atbrīvošanos no pēdējiem 50 gadiem. Un tā [atbrīvošanās] arī notika.

Tai pašā laikā notika vēl citas lietas. Tauta jutās reizē brīva un nebrīva. Cilvēki nezināja, kādi sociālie atbalsti iespējami jaunajā valstī, kādi būs veselības atbalsti, izglītības atbalsti. Viņi bija neziņā, jo tanī brīdī domāja tieši par šīm praktiskajām lietām. Te nav runa par pašapziņu (pašapziņa arī nebija tik liela), bet par tām lietām, kas tieši iespaido dzīves būtību. Tanī brīdī man likās – neviens negrib domāt par bibliotēku. Bibliotēka bija kaut kur zemapziņā, bet cilvēki vairāk rūpējās par praktiskām lietām, personisko labklājību utt. Man tas ir bijis. Zemapziņā parādījās doma, ka tā noteikti nebūs tā primārā izšķiršanās un ka man ir jāsper solis un jārada tēls, kas tajā brīdī latviešiem dotu kādu pieturas punktu kultūras līmenī. Tad es tiešām sāku domāt par bibliotēku, par telpu, par celtni. Man bija skaidrs, ka tai jābūt kaut kam tādam, kas ir simbols, vizuāls tēls, lai latvju tauta varētu pieķerties tieši vizuāli [uzsver runājot]. Un meklējot, jāsaka, atkal nāca pa labiem stariem. Skatoties mūsu kultūru, tieši mūsu vēsturi un vēsturisko kultūru, nāca lielie gari – Rainis. Un Rainim priekšā stāvēja „Zelta zirgs”, Stikla kalns, kas bija pirmais tēls [angl. image]. Uz tā pamata es sāku būvēt vizuāli. Stikla kalns kļuva par metaforu, kas turpinājās arhitektoniskā formā. Mana doma bija, ka latviešu intelekts to ļoti labi varēs samērot ar Raiņa domu, vizuālo tēlu. Un tas ir labs tēls nacionālajai bibliotēkai. Bibliotēka ir viens no katras valsts četriem stūriem. Nacionālais muzejs, nacionālā banka, nacionālā bibliotēka, nacionālā opera. Tie ir tie punkti, tie galvenie pamati, kas tur mūsu kultūru augšā. Tad radās doma, un nevaru pateikt kā, bet pēkšņi bija doma, ka Stikla kalns nav tas īstais apzīmējums. Varbūt, ka tēls ir veidots pēc līdzības ar Stikla kalnu, bet doma radās par Ausekļa Gaismas pili. Jo to, kas tur bija redzams, negribēja saukt tieši par Stikla kalnu, bet par ko drusku substancionālāku, – par Stikla kalnu, kas ir Gaismas pils. Bet tā Gaismas pils mums vienalga bija metaforiski jāuzceļ augšā, un atkal bija jauns aicinājums latviešu tautai celties. Tauta pati sāka simbolisko nogrimušo pili celt augšā – tā bija tā doma. Nogrimusī pils pacelsies – tad Latvija uzplauks! Tauta arvien vairāk lietoja Ausekļa Gaismas pili, mazāk Raini un vairāk Ausekļa domu. Ideja gadiem attīstījās tajā virzienā, radās pēc tautas vēlmes. Varbūt, ka bibliotēkas tēls ir veidots pēc līdzības ar Stikla kalnu, bet doma radās par Ausekļa Gaismas pili.

DMZ: Tas tautā bija dzīvs pašapziņas izteiksmes veids visus padomju laikus – dziedot un izsakot ilgas pēc brīvības.

GB: Dziesmusvētkos, kad dziedāja kopkori Jāzepa Vītola komponēto kora dziesmu ar Ausekļa vārdiem „Gaismas pils” – tad tauta izteica savas jūtas un cēlās kājās.

Pāreja no Stikla kalna uz Gaismas pils tēlu tika paplašināta un padziļināta. Tautai vajadzēja momentu, lai sajustu savu spēku un celtu pili augšā. Realitātē tas notika. Nosaukums „Stikla kalns”, kāds bija iegājies, mainījās. Notika metamorfoze bibliotēkas tēlam. Tauta bija sevi pārvarējusi un tauta bija gatava celt augšā Ausekļa Gaismas pili! Tur bija tas veids kā piedalīties! Tā nonācām līdz tam brīdim, kad abas metaforas savā ziņā tika apvienotas. Stikla kalna metafora mums ir ļoti zināma, savukārt Gaismas pils metafora nav zināma, jo Latvijā pilis saistās ar vācu okupācijām un ordeņu pilīm. Pils tēls nebija tik stiprs kā Stikla kalna tēls. Katram skolēnam var nolikt Stikla kalnu un Raini, un viņš pateiks. Tādā veidā un tā tauta gribēja, tādēļ viņa [bibliotēka] kļuva par Gaismas pili.

DMZ: Gaismas pils kontekstā gribētos izzināt Jūsu domas dziļāk. Kā Jūs domājat par Gaismas pili? Vai Jums kā celtnes arhitektam iekšēji vizualizējās, notika saslēgšanās ar senču pilīm, ar senajiem folkloras mītiem par nogrimušām pilīm, par tautai zudušo kontaktu ar...

GB: Esamību.

DMZ: Jā, ar esamību.

GB: Jā, es domāju, ka man tas simbols… Tam pat nebija definīcijas. Vai tā būtu tāda puse, vai tāda puse – tā nebija. Tas bija simbols. Tā bija pils [apliecinoši rāda ar rokām]. Tā kā pašlaik tā jau ir esoša celtne, tad tā vairs nav tikai mītiska. Tā funkcionāli jau ir bijusi PILS, bet ir nogrimusi, viņa ir – viņa ir jāceļ augšā! Tanī brīdī, kad viņu ceļ augšā, tanī brīdī redzams tas arhitekta ieguldījums, kad viņu parāda – kāda tad viņa ir! Šinī gadījumā viņa ir tāda, kāda viņa ir! Ļoti daudz jau ir iekšas apdare un iekštelpas, un tā tālāk. Es domāju – tas vairāk ir mūsu etnogrāfiskajā, vizuālajā kultūrā, tādā no pagātnes, jo tur ir zināma sajūta ieejot.

DMZ: Gaismas pils ir nogrimis pilskalns, kurā atdzimst Latvija. Pilskalns ceļas, tā ir tā Latvijas atdzimšana, otrā dzīvība. Kaut kas tāds – pils pacelšanās – iedod to, kas atkal ļauj dzīvot.

GB: Es piekrītu tam, ka tas ir. Bet tur ir vairāki līmeņi, vairākas metaforas iekšā. Tā viena ir tieši tas simbols, ka tā ir Latvijas pils, ka tā nav bruņinieku pils. Līdz ar to arhitektoniski radās izaicinājums, kāda viņa izskatās, kad ir izcelta virszemē. Ļoti daudz parādās silueti, parādās izbīdījumi – gaismas lūkas, kas dod šai pilij tādu „definite” [noteiktu] funkcionalitāti. Ne tikai vizuāli, bet arī funkcionāli tas dod to, ka viņā ir dzīvība, viņā kaut kas notiek, viņai vajag gaismu. Var teikt, ka Gaismas pils ir veidojusies tā, ka ēka nav viena forma, bet viņā ir divas formas. No sāna to var redzēt. Priekšā ir vēl viena forma, kas veido ieeju pilī. Tas parādās no tās pils metaforas.

DMZ: Kā Jūs panācāt tik ārkārtīgi radošu gaisotni? Ir sajūta, ka, ieejot iekšā, bibliotēkā ir domu lidlauks.

GB: Tas viss var būt. Tajā procesā, kādā es strādāju, koncepcija ir izteikta, pārējais man ir zemapziņas process. Tas, ka viņa [koncepcija] attīstās, tas ir iekodēts iekšā manā būtībā – kā tas izskatīsies, kā to izteikt. Es gribu runāt par iekodēšanu, tas ir ārkārtīgi svarīgi. Tā ir ļoti interesanta lieta un parādās ne tikai tādā arhitektūrā, kas ir Latvijā vēl kā bibliotēka. Tā parādās citos manos darbos. Tāpēc mana arhitektūra, es varētu teikt, savā ziņā ir bijusi nozīmīga un ir sasniegusi atzinību un ievērošanu, jo viņai ir kaut kas citādi nekā arhitektiem man apkārt. Tāpēc es tieši par to kodējumu runāju. Man nupat bija intervija ar latviešu zinātniekiem Latvijā, kas mani salīdzināja ar somu arhitektu Alvaru Ālto [Alvar Aalto]. Viņa arhitektūrā arī ir kaut kas īpašs, speciāls. Tas ir tas kods, kas mums, latviešiem, un varbūt arī ziemeļniekiem arhitektūrā jau ir iekšā. Atklāts uzmundrinājums no mūsu pašu kultūras, no folkloras. Piemēram, man plauktā stāv „Latvju raksti”, ko atveda mana māte. Viņa nesa rokās smagas folkloras grāmatas, kad nāca no lidlauka ciemos.„Latvju raksti” – es viņus daudz skatīju. Nav jau tā, ka es visos kodos iekodēts. Es ļoti daudz interesējos par rakstiem, par formām. No kapu krustiem līdz krēsliem, baznīcu torņiem. Viss, kas bija latviešu kods, tas bija arī citiem, bet citādi. Man tas kods bija jāved līdzi uz Ameriku, jānotur manī iekšā.

DMZ: Maza atkāpe no Gaismas pils un Jūsu radošā darba. Vai ir kādas spilgtas atmiņas, kas Jūsos dzīvo, ko ņēmāt līdzi no Rīgas? Vai tās saistītas ar Jūsu dižo literātu un folkloristu dzimtu, pārmantojamību?

GB: Noteikti, noteikti, noteikti. Es nemanot tajā visā biju iekšā, jo man apkārt bija kultūra, kultūras cilvēki. Es tagad redzu to vārdus – visu, kuri bija ap mums, maniem vecākiem. No tēva puses ne, no mātes puses. Māte Mērija Šopa-Birkerts bija kultūras darbiniece. Pie mums viesojās rakstnieki – Mirdza Ķempe, Rainis, Rokpelnis. Es nevaru pašreiz visus noskaitīt, ko biju saticis. Un es biju klāt lietām, kas ir notikušas, kas ir runātas. Nezinot, nemanot, negribot. Mana aizmugure ir kultūra.

DMZ: Čaku Jūs satikāt?

GB: Čaku ne.

DMZ: Ir kāda atmiņa – divi dižgari satikušies dzīvē?

GB: Raini es satiku, kad biju mazs [rāda ar roku]. Rainis dzīvoja Baznīcas ielā, mēs bijām viņa dzīvoklī. Manai ģimenei ar Raini ir daudz kopīga no tēva puses. Tēvs Pēteris Birkerts un tēva brālis Antons Birkerts bija tie, kas Raini turēja pazīstamu un savā ziņā bija viņa rakstu, arhīvu uzmanītāji. Mana dzīve ir diezgan pilna latviešu anekdotēm, sakāmvārdiem un parunām, kuras lietoju vēl tagad, nezinot, kur tās radušās. Izrādās – mana māte viņas lietoja un tā bija ģimenes valoda. Un es to lietoju tālāk.

DMZ: Jūsu tēvs un māte izdeva pirmo latviešu anekdošu krājumu.

GB: Pirmos krājumus izdeva tēvs un māte, vēlāk – tēvs. Pašlaik tiek rakstīta grāmata par mana tēva dzīvi, es sazinos ar autori.

DMZ: Bieži vien sāpina tas, ka daudzi neizjūt, kas ir Latvijas tēls. Kāds ir Jūsu Latvijas tēls? Bibliotēkā sajūtama pasaules elpa, ēkas globālā telpa. Kāda ir Latvijas telpa, struktūra? Kas ir šis mazais skaistais punkts uz planētas, un kā Jūs kā arhitekts to redzat simbolos un metaforās?

GB: Es nevaru parādīt to, kas ir vispārīgi saprotams. Es zinu, kas man ir Latvija. Es nezinu, vai tas ir Latvijas tēls Jums un citiem. Latvija man sastāv no daudzām lietām. Pirmkārt, Latvija nevar būt Latvija, ja mums nebūtu Latvijas zemes. Latvija nebūtu Latvija, ja mums nebūtu Latvijas dabas. Latvija nebūtu Latvija, ja mums nebūtu mūsu kultūras, kuru ir radījis cilvēks. Diemžēl Latvijā cilvēks ir diezgan nenosakāms.

Tas, ko es minēju, ir čaula. Visi cilvēki nav radītāji, nav kvalitāte. Mēs balstāmies uz zemi, dabu, mūsu kultūru, kas līdz šim radīta. Es pašlaik runāju no sevis, es neesmu vēsturnieks, nevaru teikt. Man pašlaik Latvija ir drusku jāpasargā no cilvēkiem, jo, kā Jūs zināt, mēs esam gājuši cauri okupācijai un tagad iesim cauri citām pūlēm. Latvijas cilvēks ir tas, kas mainās, te ir gājušas paaudzes. Es domāju par tādu Rīgu. Rīga ir čaula, un tai čaulā 200–300 gadu laikā ir dzīvojuši daudzi cilvēki, visādi cilvēki. Rīga ir kā gliemezis, gliemežu mājiņa. Tie visi nav bijuši latvieši, tie ir bijuši daudzi un dažādi cilvēki, un tie visi ir daļa no mūsu kultūras. Šeit es runāju tikai par to mūsu pašu – dziļi iekšā esošo kultūru, kultūras vēsturi un tautas mantojumu, kas ir gājis no paaudzes uz paaudzi. Un savā ziņā viņi [cilvēki] vairs nav tik stipri, kā bija. Man ir trīs lietas – zeme, daba un kultūra. Tur var būt iekšā daudz – glezniecība, rakstniecība, mūzika, folklora, un tā ir kultūra. Tā bija atbilde. Es neesmu dzejnieks, Jūs esat dzejniece, Jūs varat to izteikt. Es pasaku vienkāršos vārdos un vienkāršās formās, kas nav plūstošas. Varbūt arī daudz nepasaku, ko jūtu.

DMZ: Ir Stikla kalns un tai pat laikā Gaismas pils. Viņi viens otru neizslēdz. Īstenībā varbūt metaforā ir trešā sāpīgā lieta. Ja mums būtu bijuši savi karaļi, sava stipra viduslaiku valsts, ja mums būtu bijušas pilis, kas noturētos, un ja Namejam nebūtu jāaiziet svešumā, varbūt mēs būtu laimīgāka tauta, stiprāka tauta. Tautai atņēma pašnoteikšanos, pilis nodedzināja, un tas veidoja Latviju un latviešus. Jūs dodat lielu mierinājumu, ka mums tomēr IR pils. Mums padomju laikā tika atņemta jūra, mēs nevarējām Jūrkalnē saulrietā pieiet pie jūras, mums visu laiku tika atņemts. Un Jūs dodat šo mierinājumu – GAISMAS PILI.

GB: Jā, es mēģinu ietulkot savā veidā. Es domāju, runājot par mūsu latvju pagātni… Daudzas no tām lietām, kas tagad ir mūsu kultūrā, ko vāca Krišjānis Barons un mani vecāki, ir radušās grūtos laikos. Tauta faktiski ir bijusi zem citas varas. Mūsu tautasdziesmas taču radās uz lauka, cilvēki dziedāja un strādāja. Viņi bija dzimtcilvēki – mūsu tauta. Es nezinu, kas būtu citādi, ja, kā Jūs teicāt, būtu pilis, stipri valdnieki, un kāda būtu mūsu kultūra. Es domāju – kultūra radās tāpēc, ka mēs bijām zem tādām varām, kādām bijām, ar tādu pagātni, ar kādu mēs bijām. Es to ņemu tāpat, kādi esam cilvēki. Kam es savā dzīvē esmu gājis cauri – tam un tam, un tam. Un tagad 90 gadu vecumā es esmu tāds tāpēc, ka esmu gājis cauri visām iespējām, kas manā mūžā varēja notikt, teiksim. Un tā tas ir ar tautu. Viņa tāpat gājusi no vienas varas uz otru, trešo un ceturto. Un katrā laikā viņa ir kaut ko radījusi. Radās tautasdziesmas, dziesmas ir radītas, un viņas ir mainījušās. Un citi tautas radīšanas piemēri ir bijuši atkarīgi no tiem laikiem, kuros tas ir noticis, kuros viņi to ir radījuši… Nu es neesmu zinātnieks.

DMZ: Vēl tāda doma, pie Jums braucot. Lasot par Jums literatūru, ir teikts, ka Jūs ar gaismu strādājat kā ar celtniecības materiālu. Padalieties, lūdzu, ar savām atziņām, domām, ar savu viedo redzējumu par gaismu, gaismas būtību. Cik mēs varam no Jūsu pūra lādes par vārdu „gaisma” dzirdēt.

GB: Gaisma šinī gadījumā nav tikai saules gaisma. Kur man rodas tie radošie būvmateriāli, ka gaisma ir dažādā veidā... Es ar viņu strādāju, viņa man ir reflektējoša gaisma. Gaisma ir jānoķer uz kādas plāksnes, lai tā var reflektēt uz citurieni. Viņa var difūzēt, izdalīt gaismu nevis vienā virzienā, bet miljons. Atstarot... Viņu var virzīt... Varu radīt pilnīgi jaunus iespaidus telpai. Gaismu ieved no augšas, no apakšas. Es paņemu vienu gaismas staru un dabūju iekšā telpā, tad es viņu noķeru, un raidu tālāk jeb es viņu izšķīdinu. Man ir viena tāda skola, kur gaisma nāk uz vienas plāksnes, daļa gaismas atstarojas, daļa iet cauri uz nākošo telpu un vairāki stāvi ir apgaismoti ar vienu to pašu staru. Ja tu pagriez to plāksni, tad stars apgaismo telpu pa labi un pa kreisi. Es ļoti daudz intuitīvi esmu strādājis ar gaismu. Es jūtu gaismu, es viņu jūtu.

DMZ: Vai cilvēks līdz tam var aiziet ar zināšanām, vai arī tā ir dāvana, talants?

GB: Tā ir dāvana. Runājot par zināšanām, ko es dabūju, tās skolā Vācijā pēc kara bija ļoti pragmatiskas. Kad Vācija bija sagrauta un viņi mēģināja steigā kaut ko būvēt, viņiem nebija nekādas intereses par filozofiju vai teoriju, nekādā veidā netika eksperimentēts. Viņiem tikai vajadzēja atjaunot sagrauto. Man skolā Štutgartē – labākajā Vācijas tehniskajā augstskolā – arī neko nemācīja, tur nebija nekādas, kā saka, romantikas. Visā tajā lietā skola bija ļoti praktiska. No gružiem atkal celt, taisīt jaunus baļķus un būvēt tik augšā mājas. Tā ka viss tas, par ko es runāju, tas man nāk, tas man ir RADIES – ne no kā varbūt. Es aizbraucu uz Somiju un skatījos uz Ālto. Es Ālto pieminu kā savu zvaigzni, radošu zvaigzni. Es vēl tagad skatos uz Ālto un domāju, ko Ālto būtu darījis manā vietā. Un var jau būt, ka tas ir savākts, jo es tajā laikā ceļoju pa Zviedriju, Somiju, Dāniju – ziemeļu valstīm, kuru arhitektūra man ir ļoti tuva. Man ļoti patīk arī dāņu arhitektūra. Un arī tās ir ziemeļvalstis, kas savā ziņā „respondē” [atbild] uz gaismas trūkumu, vismaz uz saules trūkumu. Diena ir īsa, un viņi ķer, ko var dabūt. Līdz ar to ir liela pieeja – tie logi ir lielāki vai arī ir uz pareizo pusi. Viņi to atrisina un jau intuitīvi pareizi ieliek. Ziemeļu gaismas. 

DMZ: Par citu gaismu vaicājot. Jūs esat svētīts, ka jums dzīvē ir mīlestība, ģimene, bērni.

GB: Jā. Tā es to atzīstu un novērtēju, sevišķi Silvija, mana sieva, ir visus šos gadus, kā saka, bijusi pie sāniem. Īpaši bibliotēkas laikā tos 25 gadus, kas bija ļoti grūti gadi, viņa bija man pie sāniem. Ģimene. Bērni uzauga labi. Dēls ir rakstnieks Svens Birkerts (Sven Birkerts)^*, meitai ir interjera firma, un otrs dēls ir iekšā ekoloģijā. Viņš vada lielu firmu saistībā ar dabīgo enerģijas resursu – saules, vēja – izmantošanu, bioenerģijas ražošanu, kā arī atbalsta jaunos izgudrotājus. Man viss ir labi, bērni pie vietas.

DMZ: Atgriežoties pie Gaismas pils. Jūs teicāt, ka Jums ir bijušas grūtības ar projekta īstenošanu. Vai nav nācies domāt, ka, ja ir bijuši šķēršļi, tas ir tāpēc, lai mazinātu Latvijas lomu un latvietību. Mēs zinām – ne visi Latvijai ir draugi, ne visi klās Latvijai „sarkano paklāju”, ne visi gribēs, lai Latvija ir Latvija un Gaismas pils ir viens liels cietoksnis Daugavas krastā.

GB: Jā, kas attiecas uz mani, man bija... Es esmu ļoti nocietinājies pret to, pret uzbrukumu, pret jebkādām grūtībām. Es zinu, ka viņas bija, es ar viņām cīnījos, bet es no viņām nebaidījos. Neaizmirstiet, ka manā laikā ir bijuši trīs prezidenti, seši kultūras ministri un cik vēl premjeru. Es esmu gājis cauri viņiem visiem, un cits ir bijis labāks, cits ne tik labs. Ir bijuši tādi, kas ir negatīvi noskaņoti. Tādā veidā tas man bija izaicinājums.

DMZ: Ideju iznest cauri.

GB: Jā, iznest cauri ideju. Es zinu, cik tā ideja nozīmīga, cik laba, es domāju – pareiza, un latviešiem to vajag, vienalga, ko saka. Un arī tas, ka es tagad varbūt esmu naivs, domājot par Latviju, varbūt ka esmu. Tas ir labāk nekā tas, kas varētu notikt bez tās idejas. 

DMZ: Kāda loma ir tam, ka Jūs sajutāt, ka bibliotēka ir Daugavas krastā? Vai tas palīdzēja? Tieši viņas ģeniālais novietojums.

GB: Viņa palīdzēja. Bibliotēka Daugavas krastā pretim vecajai Rīgai, un viņai savā ziņā jāprezentē sevi pret visu to kultūru, kas bija vecajā Rīgā, otrā krastā, kas faktiski nebija latviešu kultūra. Tur bija Hanzas pilsēta, celtnieki no Vācijas, Krievijas un tā tālāk.

Rīga bija kārtīga Eiropas pilsēta, kā tam jābūt, bet to latvisko nemanīja. Iekšpilsētā, jā. Tur bija Klinklāvs, latviešu arhitekti. Bet tieši pretī! Nebija nekā tāda, jo tas bija Latvijas „imidžs” (tēls), Rīgas simbols, Rīgas panorāma. Tagad otrā pusē ir jāparedz, ka sāksies jauna Rīga.

DMZ: Viņa ir sākusies.

GB: Modernā Rīga.

DMZ: Kādas bija izjūtas, sekojot līdzi tam, kā ceļoja grāmatu ķēde?

GB: O, tas bija, tas bija tas! Divas lielas ķēdes! Viena bija Baltijas ceļa ķēde, otra – grāmatu ķēde, tās, kas tiešām izteica, ka mums ir, ko mums vajag!

DMZ: Un mēs esam blakus viens otram.

GB: Jā, jā. Tā bija ļoti, ļoti spēcīga.

DMZ: Man liekas, ka nekas tāds nav bijis, nav dzirdēts.

GB: Es domāju, ka nav. Tagad ķēdes parādās citās valstīs, bet tās visas ir iespaidojušās no mūsu Baltijas ķēdēm, sevišķi no Baltijas ceļa ķēdes. 

DMZ: Jūsu Gaismas pils ķēniņa kronis – augšējā spice, es viņu jūtu kā tādu kroni. Kā Jūs viņu esat nosaucis?

GB: Tas sākās kā spicīte, tas bija tur, kur karaļmeita. Tas bija tas, kas Antiņam jāsasniedz, kur viņa guļ. Kad pārgāju uz Gaismas pili, izliku ārā tādus gaismas torņus uz to pusi, lai virsmai visas formas nāk ārā. Viņa tikai tā ir radusies. Tagad ļoti iecienīta vieta, visi tur rīko vis kaut ko. Kādreiz kāds teica, ka vajadzētu Barona Dainu skapi likt iekšā.

DMZ: Tas par augstu.

GB: Saule viņu saēstu.

DMZ: Tas ir brīnišķīgi. Gribu pateikt paldies, ka Jūs mums dodat iespēju, dzīviem esot, lidot virs Rīgas, iegūt putna sajūtu. Tu redzi Daugavu, Rīgu, Pārdaugavu. Saulrieti, šis atvērums, līdzās sakrāli punkti, un pēkšņi tu esi Dieva plaukstā, tu esi pāri visam.

GB: Laba sajūta.

DMZ: Neaizmirstama. Es vēl ko gribēju teikt, ka daudzi mani draugi ir runājuši par Jūsu radīto ēku. Pašai gadījās tur šovasar strādāt ar režiju folkloras daudzinājumu festivālā „Baltica”.

Runāju ar cilvēkiem un par pārsteigumu uzzināju, ka daudzi vēl nav bijuši pašā pilī iekšā. Jūs neticēsit – kāpēc. Cilvēkiem ir tik liela pietāte, respekts pret šo vietu, ka viņi gatavojas tur iet. Tas nav, teiksim, ka, ja ir atklāts kāds lielveikals, iet paskatīties. Daudziem cilvēkiem pirmo reizi doties uz bibliotēku ir īpašs brīdis. Latvijas ģimenes ar bērniem došanos uz Birkerta Gaismas pili taupa kā īpašu notikumu, un tāpēc vēl nav bijuši.

GB: To ir jauki dzirdēt, bet žēl, ka viņi nav bijuši. Bibliotēka tur ir, lai to apmeklētu un smeltos. Tas ir ļoti pārsteidzoši, aizkustinoši savā ziņā.

DMZ: Domāju, ka Jūsu teiktais sasniegs cilvēkus Latvijā. Latviešiem nenoliedzami piemīt ziemeļnieciska kautrība. „Ja patiešām man nav jābūt tanī ēkā iekšā, nu kā es tad tā iešu”, arī tādas domas.

GB: Tas nāk no klaušu laikiem.

DMZ: Tas ir labā nozīmē teikts. Tā nebūtu tāda uz vieglu roku apmierināta ziņkāre, bet tas būtu svarīgs brīdis. No skolām iet apskatīt Dainu skapi, Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības Padomē deva starptautisku atpazīstamību. Es saprotu, ka Jūs esat iecerējis šo pili tautai un tautai nevajag vairīties no tās apciemošanas, bet izjust to kā vietu, kas ir celta latviešu kultūrai un kur katrs cilvēks ir gaidīts.

Latvijai tuvojas simtgade, kāds ir Jūsu redzējums šim ceļam? Simtgade vēl jau tālu, bet šodienas darbi, šodienas domas ir tas, kā mēs audzējam rītdienu. Par ko cilvēkiem domāt, dzīvojot Latvijā?

GB: Piedodiet, šobrīd es esmu ārpus, man ir grūti teikt. Man būtu jābūt iekšā, lai es varētu just, lai būtu jūtas un intuīcija. Es esmu tik nomākts par pasaulē notiekošo. Grūti teikt. Es zinu, Jūs gribat, lai pasaku kaut ko nozīmīgu, bet es nevaru. Vienmēr var teikt, ka mums vajag izturību, mums vajag paturēt savu līniju, savu tautību. Katrā gadījumā ir jāpatur savs spēks, savs garīgais spēks, ticība savai tautai. Mēs nevaram atļauties, ka mūsu cilvēki zūd. Mūsējie daudz izceļo, tās visas ir labas galvas, labi cilvēki. Varbūt es tagad nebrauktu. Tieši tie cilvēki mums ir vajadzīgi, tas jaunais kodols, kas ir kultūrā un tehnoloģijā iekšā, un viņi var būt nozīmīgi Latvijas noturēšanā tur, kur viņai jābūt. Mums jāuzmanās. Tiek runāts, ka 50 gadu laikā latviešu vairs nebūs, tas ir ļoti nomācošs izteikums. Skatoties, kā dzimstība rūk un kādā veidā izceļo, tas ir tas, kas mums šodien ir jāapstādina.

DMZ: Jums ir atritināta Lielvārdes josta. Kā tur ir ar tiem Lielvārdes jostas rakstiem?

GB: Nezinu, es tiešām nezinu.

DMZ: Kas ir tas, ko Lielvārdes raksti mums sola? Domājot par latviskumu, tautas izdzīvošanu. Domājot par strēlniekiem, kā viņi gāja cīnīties par Latviju turpat Daugavmalā… Viņi taču gāja uz dzīvību un nāvi, viņi ticēja kaut kam vairāk! Mūsu cilvēki, daļu izsūtīja. Man ļoti sāp sirds par trimdas latviešiem. Tas ir manā ģimenē, mans vīrs ir trimdas latvietis, un es visu to saprotu līdz kaulam. Man liekas, varbūt ar to, ka Latvija kā valsts ir maziņa, varbūt viņa ir kaut kādā veidā nepaies zem tā iznīcības koda.

GB: Runājot par Brīvības cīņām, ko tie karavīri domāja, tur bija divi vārdi – Tēvzeme. Viens bija „zeme” – galvu es liku uz ežiņas – uz zemes, zemē. Otrs bija „tēvs”, kas izteica to „heritage” [angl. - mantojums], to svarīgumu man un manai nākotnei. Manu tēvu godājot, es lieku to galvu uz ežiņas, lai būtu. Tā zeme ir maziņa. Lieta ir, ka pašlaik zemes vērtība nav liela, jo pasaule ir attaisīta vaļā. Toreiz zeme bija taustāma, viņa bija tā, ko tu gribi aizstāvēt, un tas man pieder. Tagad atkal tās grūtības, ka viss ir vaļā, tev nav robežu, tu vari iet prom, ko nu es sargāšu. Kāds cits ienāks, un man vairs nebūs motivācijas, kāda bija toreiz. Es esmu no vecās paaudzes, esmu dzimis pāris gadus pēc Latvijas, un man tas viss iekšā ir ļoti dziļi. Mans tēvs (lai gan revolucionārs un viņu var ņemt ar kriticismu) – viņš tomēr bija latvietis Latvijā, cīnījās pret ķeizaru, pret caru, bet par Latviju. Tagad top interesanta grāmata, autore Ināra Leikuma raksta „Pēteris Birkerts. Es laižu savus darbus pasaulē”. Mani ļoti interesē, kā viņš ir strādājis.

DMZ: Kādu padomu dosit jaunajiem Latvijas censoņiem attiecībā uz izglītību, dzīves misiju, piederību tautai?

GB: Visu, ko Jūs teicāt. Piederību tautai, būt spēcīgam darbos, strādāt, izvēlēties profesiju, kas ir laba pašam un arī tautai. Parasti ir tā, ja tev ir kārtīga profesija, tas palīdz arī tautai. Un neaizmirst savu valsti, neaizmirst savu kultūru, neaizmirst savu tētu tēvu sasniegumus. Palikt Latvijā un atkal celt, cik nu var. Dabūt Latviju atpakaļ, kur viņa bija, kas ir ļoti grūti paveicams tagad. Es dodu cerības. Pēdējā laikā daudz skatos internetu un „Panorāmu”. Es nezinu, cik daudz tas ir inscenēts un cik daudz tas tā ir. Es saskatu patriotisma celšanos, un tā ir viena no tām lietām, kas ir vajadzīga. Lai mēs varētu ko darīt, jābūt patriotiskam. Tas nozīmē, ka tu sasniedz kaut ko un arī kaut ko tur, savā Dzimtenē, nevis brauc projām un dari tur ko, bet, ka tu dari tieši savā Dzimtenē. Tad rodas vārds Dzimtene, kur tu esi dzimis. Lēnām nāk atpakaļ viss Latvijas vārds un nozīme, Dzimtene, Tēvzeme. Tas ir viss, kas mūs turēja kopā. Tev pagātnē ir viss, tev pagātne ir izcīnīta no taviem tēvu tēviem. Tava kultūra ir uzpildīta no tavām vecmāmiņām un tēvu tēviem, tev kultūra arī ir. Tev ir drošība, tava nacionālā drošība, tava Tēvzeme. Un tagad tev jārāda, ko tu vari darīt, lai uzturētu to, lai Latvija varētu būt visā gaišumā. Tagad tā cerība ir, ka tas ir jāparāda līdz nākošai simtgadei. Vēl divi gadi.

DMZ: Kāda ir Jūsu tuvākā daina?

GB: Nē, man tieši tādas nav. Mana māte daudz izteica ar tautasdziesmām. Kad viņa gribēja kaut ko pateikt, viņa pateica tieši ar tautasdziesmu, viņa sevi tur ielika un pateica. Tai tautasdziesmai ir jābūt pareizai, tā ka to jautājumu nerisināsim.

DMZ: Mēs visu būtu izrunājuši?

GB: Es domāju.

DMZ: Man jāsaka liels paldies par sarunu.

GB: Paldies par uzklausīšanu. Arī par to, ka dodat man ierosmi zināmas lietas teikt, ņemt ārā no vēstures. Es daudzas lietas esmu nolicis vēsturē, man nebūtu nevienam, kam teikt. Nevienam, ko rakstīt. Bērniem es nedarītu to, neteiktu, viņi arī neprasītu. Tādas lietas Jūs skārāt, kas ir diezgan dziļi manā vēsturē.

DMZ: Tas labi.

 

 

* Gunara Birkerta dēla Svena astotā grāmata ir Changing the Subject: Art and Attention in the Internet Age (Mainot tematu – Māksla un spēja koncentrēties interneta ērā, 2015). Par kontraversālo jaunības gadu autobiogrāfiju My Sky Blue Trades (Manas debesu zilās nodarbības, 2002) skat. Sanitas Uplejas interviju ar autoru laikrakstā Diena (2002.2.XI), arī Jura Silenieka rakstu JG219(1999):31-33. Svens Birkerts ir arī galvenais redaktors (kopš 2002) Bostonas U. paspārnē klajā laistajam, P.E.N. apbalvotajam literatūras, kritikas un mākslas rakstu krājumam Agni (2 x gadā, 240 lpp. katrā nr.), kur iekļauti daudzu starptautiski pazīstamu autoru darbi (Olga Broumas, Noam Chomsky, Ha Jin, Seamus Heaney, Jhumpa Lahiri, Joyce Carol Oates, Ilan Stavans, Derek Walcott, David Foster Wallace u.c.). Liels skaits tekstu ir tulkojumi, arī no latviešu valodas. (JG red.)

Daces Micānes Zālītes intervija ar Gunaru Birkertu (Bostonā, 2015.28.IX) publicēta arī LNB mājas lapā (2016.17.V). Interviju rediģēja Anna Putāne.