Vladislavs („Niks") Niteckis

ATMIŅAS PAR BALTIJAS UNIVERSITĀTI – II

Sākums JG287

 

1949. gada sākumā, 6. semestrī, man atļauj apmeklēt klīniskās lekcijas iekšējās slimībās un ķirurģijā. Tās notiek Hamburgā, ar Hamburgas Universitāti saistītā Marijas slimnīcā (Marienkrankenhaus). Plašajā, amfiteātrim līdzīgā auditorijā, kuplajā vācu un pašu studentu bara vidū, jūtos kā īsts students, apziņā, ka šajos solos ir jau sēdējuši iepriekšējo paaudžu studenti. Skatuvei līdzīgā auditorijas priekšā ir vairākas lielas tāfeles, ekrāns un izgaismotas matstikla kastītes, kur piespraust rentgena filmas. Nedaudzos logus var automātiski aizklāt ar aizkariem, ja iedarbina diapozitīvu projektoru. Viens pēc otra uzskatuves uznāk vai tiek iestumti riteņkrēslā slimnīcas ķitelī tērpti pacienti, katrs ar savu kaiti. Ķirurģijas profesors, vai tā asistents, izstāsta pacienta slimības vēsturi, demonstrē rentgena uzņēmumus un laboratorijas izmeklēšanas rezultātus; izskaidro, kāda operācija izdarīta un kāda būs prognoze.

Tuvāks, intīmāks ieskats kāda pacienta slimībā notiek slimnīcas palātās. Kāds pusducis studentu sastājamies ap pacienta gultu, staltā, sirmā profesora Vētras uzraudzībā. Katrs pa kārtai, ar stetoskopa puļķīšiem ausīs, cenšamies saklausīt pacienta sirds pukstos neparastas, nenormālas skaņas jeb aritmiju. Tad turpat, pacienta klātbūtnē, profesors izskaidro izmeklēšanas rezultāta nozīmi slimības diagnozē, kā slimība varētu progresēt un kā to ārstēt. Vienā no šādām reizēm paciente bija pajauna, kalsna un sākumā smaidīga sieviete. Diagnoze – sirds aritmija un divviru vārstuļa bojājums. Izmeklēšanas un diskusiju beigās viņa pēkšņi sāka nevaldāmi raudāt. Viņa, acīmredzot, līdz šim nebija apzinājusies sava veselības stāvokļa nopietnību. Vēl tagad atceros viņas raudās sagumušo stāvu, kas raustījās elsās. Tad patiešām sapratu, ka cilvēks ir vairāk nekā anatomija, fizioloģija un miesas kaites; ka ir kāda pārvaldoša iekšēja būtība jeb degsme, kuru nevaram ne sataustīt, ne saredzēt, ne saklausīt, ne konstatēt vai izmērīt ar instrumentiem.

Lai dzīvotu BU nometnē, nedrīkstēja kļūt par mūžīgo studentu – katrā semestrī bija jānoliek zināms skaits eksāmenu, un katram bija jāiet klaušu darbos vismaz reizi mēnesī. Klaušas parasti bija darbs virtuvē vai akmeņogļu izkraušana no preču ratiem pie centrālapkures krāsns. Kādā oktobra rītā, pustumsā, gauži apmiegojies klunkurēju uz virtuves pusi. Virtuvē nevienas dvēseles, tikai milzīgi, lielvēderaini zupas katli klusi šņāc un burbuļo, un vienā stūrī blāvi deg vientuļa spuldze. Pēc brīža ienāk pavārs un liek man šad tad apmaisīt zupu katlā, skaitīt plūmes un nošķīt no auklas vīģes. Drīz sanāk citi klaušinieki un, sasēdušies ap kartupeļu kaudzi, cītīgi mizojam. Bieži darbi padarīti priekšpusdienā un pēcpusdiena brīva.

Ēdiens nometnē ir pieticīgs; badā nav jāmirst, bet uzbaroties nevar, un nereti moka izsalkums. Dažkārt, piegādes sagadīšanās dēļ, saņemam dīvainu pārtiku: tvirtu, dzeltenu kukurūzas miltu maizi un, kādā reizē, katru dienu konservētas zivju aknas eļļā.

Kādā svētdienā, 18. maijā, ir universitātei svētki – atklātā diena ar izstādi. Katrai fakultātei ir savs stends. Pievakarē sporta laukumā fakultātes komandas sacenšas volejbolā. Sports vispār ir ļoti populārs. 1948. gada vasarā mūsu istabas brālīgo pulciņu pārņem softbola trakums. (Softbols ir beisbols ar lielāku, mīkstāku bumbu un mazāku spēles laukumu.) Bumbas un cimdus to ķeršanai aizdod YMCA. Katru dienu, kad labs laiks, sporta laukumā metam, sitam un ķeram bumbu, un sitējs joņo no bāzes uz bāzi, pirms bumba noķerta. Bumbas mešana un ķeršana notiek arī istabā. Ļoti drīz katram no mums ir izmežģīts kāds rokas pirksts... Bet 1949. gadā šo apmātību atvieto galda teniss. Galdi šai nodarbībai ir izvietoti kāda bloka bēniņu telpā, un bumbas un lāpstiņas atkal pagādā devīgā YMCA. Tomēr mūsu lielākā, pastāvīgā, nemainīgā kaislība ir šahs. Spēlējam gan vienspēlēs, gan miniturnīros, ar un bez šaha pulksteņa, par vietu istabas ranga tabulā. Spēles dažkārt ieilgst līdz vieniem vai diviem naktī.

Es esmu nemitīgā naudas trūkumā. Nauda ir nepieciešama biļetēm vilcienam uz Hamburgu un par reihsmarkām var vēl iegādāties maizes kuponus, kuri der vācu maiznīcās. Vienīgais ienākums ir nauda par pārdotām cigaretēm, kuras mums regulāri izsniedz nometnes apgādē. Stāvokli kaut cik uzlabo tirgošanās – spekulācija. Lūk, kā tā notiek.

No agra rīta ar tukšu mugursomu soļoju uz Pinebergas staciju, lai noķertu vilcienu uz Hamburgu. Hamburg-Altona stacijā pārsēžos vilcienā uz Blankenese, kur Elbes upes labajā krastā ir kuģīša pietura. Kuģītis mani aizvizina krietnu gabalu pa upi līdz Stadei, upes grīvas kreisajā krastā. Ja ir labs laiks, brauciens ir tīri patīkams; uz augšējā klāja silda saulīte, vizuļo upes ūdens, virmo maigs vējiņš, un virs motora dunoņas dzird tikai kaiju klaigas. Elbes grīvas apvidū ap Stadi ir lielākoties lauksaimniecības ar plašiem augļu dārziem. Eju no mājas uz māju izmainīt cigaretes vai reihsmarkas pret āboliem vai bumbieriem. Dažā mājā attieksme ir noraidoša, bet agrāk vai vēlāk darījums tiek noslēgts, un mana mugursoma ir augļu pilna. Atceļš atkal ar kuģīti un diviem vilcieniem, uzmanoties no policistiem, jo spekulatīva tirgošanās ir aizliegta. Pārnāku mājās parasti ap vakariņu laiku un tūdaļ aizeju piespraust pie universitātes paziņojumu dēļa reklāmu par 304. istabā pārdodamiem augļiem. Peļņa nav liela – iepirkums 8 līdz 12 RM/kg, pārdodu par 15 RM/kg, bet kaut kāds ienākums ir.

Diemžēl šis ienākuma avots totāli izsīkst pirmdien, 1948. gada 21. jūnijā, kad Rietumvācijā notiek naudas reforma. Sākot ar šo dienu, par katrām 10 reihsmarkām kabatā vai bankā piešķir vienu Deutsche Mark (DM), un ikviens saņem 40 DM par brīvu. Neticami ātri parasti pustukšie veikali uzpildās ar apģērbiem, apaviem un citām precēm, un tirgos pircējus kārdina kaudzes dārzeņu un sezonas augļu. Tie, kam ir regulāri ienākumi, priecājas, bet bezdarbnieki, it sevišķi bēgļi nometnēs, var tikai žēli noskatīties precēm bagāto veikalu logos.

Manu katastrofālo finansiālo stāvokli izglābj kāds negaidīts sargeņģelis: Blombergas Latviešu ģimnāzijas direktore Brastiņa kundze. Viņa rīkoja Blombergas nometnē ziedojumu akcijas stipendijām Blombergas ģimnāzijas absolventiem, kuri studēja BU. Četru mēnešu laikā saņēmu trīs stipendijas. Tās nebija lielas – no 15 līdz 40 DM, bet ļoti palīdzēja izdzīvot. Lai mūžīga pateicība gādīgajai, nesavtīgajai Brastiņa kundzei un pašaizliedzīgajiem ziedotājiem!

1948. gada septembrī Ilmāram Gailim konstatē plaušu tuberkulozi un viņu ievieto sanatorijā. Visiem mūsu istabas iemītniekiem iešļircina ādā tuberkulīnu (Mantoux test) un izdara plaušu rentgena caurskati. Reakcija uz iešļircinājumu ādā, protams, visiem ir pozitīva, bet tikai man atrod plaušās aizdomīgas izmaiņas. Esmu norūpējies, vai slimība ir aktīva un būs jāpārceļas uz sanatoriju, vai izmaiņas plaušās radušās tikai no iepriekšējas, sadziedētas kaites. Beidzot, pēc atkārtotām plaušu caurskatēm, 1949. gada janvārī ārsti izlemj, ka slimība ir neaktīva. Šie plankumi un punkti manās plaušās ir kā nevēlami pasažieri pavadījuši mani dzīves ceļā un palīdzējuši nodarbināt daudzus dakterus, radiologus un rentgena filmu ražotājus.

 

„Klaušu darbi“ – akmeņogļu izkraušana (1949.8.III) No Nika privātā arhīva

Ilmārs un Džo spēlē šahu No Nika privātā arhīva