Madara Eversone

 

Latvijas Padomju rakstnieku savienības

valdes ietekme uz literāro procesu (1956-1969) – V

 

Sākums JG286-289

 

Solis atpakaļ UN SPĒRIENS UZ AUGŠU (1959-1965)

No 1959. līdz 1962. gadam PSKP piedzīvoja izteiktas svārstības. 1959.27.I tika sasaukts PSKP XXI kongress, kurā paziņoja par sociālisma uzvaru un pieņēma septiņgades plānu. Kā norāda Daina Bleiere, šis kongress, salīdzinot to ar XX kongresu, vērtējams kā solis atpakaļ. Tajā pasludināja cīņas izvēršanu ar pagātnes paliekām – reliģiju un buržuāzisko nacionālismu, uzsvēra literatūras audzinošo lomu.[1] Savukārt PSKP XXII kongress (1961.X) atkal pagriezās destaļinizācijas virzienā. Tajā pieņēma jauno PSKP programmu, kas izvirzīja mērķi – komunisma celtniecību, kas jāpaveic 20 gados; programmā tika iekļauta arī jauna tipa cilvēka – komunisma cēlāja – audzināšana, turpinot nesaudzīgu cīņu pret pagātnes paliekām.[2] Jāatceras, ka Latvijas kultūras procesus jo­projām negatīvi ietekmēja Arvīda Pelšes buržuāziskā nacionālisma apkarošanas politika. Tā visasāk izpaudās jautājumos par vēstures mantojumu, etnogrāfiju un folkloru. Spilgtākais piemērs – Jāņu ierobežojumi. Arī literatūrā vērojami mēģinājumi novērst jebkādu brīvdomības izpausmi.[3] Tomēr, neraugoties uz iepriekš minēto, dzejnieks Imants Auziņš šo laiku konturēja tā: „Domājams, ka vietējie dižgari juta, ka ne viņu referātiem, ne svinīgi graujošajiem ievadrakstiem nav cerētā iespaida...”[4]

60. gadu sākumā aktivizējās jaunie dzejnieki Ojārs Vācietis, Vizma Belševica, mazliet vēlāk – Imants Auziņš un Imants Ziedonis. Tolaik izveidojās ciešāki kontakti ar citu PSRS republiku dzejniekiem, tostarp, Hruščova atkušņa radīto paaudzi: Jevgeņiju Jevtušenko, Andreju Vozņesenski, Robertu Roždestvenski u. c. Maskavas Maksima Gorkija Literatūras institūtā mācījās Vizma Belševica un Knuts Skujenieks. Šo paaudzi raksturo brīvdomīgāka attieksme un vēlme pretoties pastāvošajiem principiem literatūrā. Tobrīd Maskavā par formālismu, apolitismu un vecākās rakstnieku paaudzes noniecināšanu iepriekšminētos krievu dzejniekus asi kritizēja. 1962.17.XII pirmais sekretārs Ņikita Hruščovs apmeklēja abstrakcionistu izstādi Manēžā un neizmeklētiem vārdiem vērsās pret tēlnieka Ernsta Ņeizvestnija skulptūru. Lai arī šī epizode bija absurda, tomēr tā kļuva plaši zināma un izraisīja būtiskas sekas radošās inteliģences attiecībās ar varu.[5] Nostājoties opozīcijā pret rietumniecisko, tātad naidīgo mākslas stilu, Hruščovs 1962.-1963. gadā izvērsa vairākas kampaņas ab­strakcionistu un formālistu apkarošanai[6], un tas faktiski iezīmēja atkušņa beigas.[7]

Arī LPSR brīvdomības izpausmes bargi apkaroja. 1962.17.IV nelikumīgi apcietināja dzejnieku K. Skujenieku. Par pretvalstisku darbību viņu notiesāja uz septiņiem gadiem. Savās atmiņās Skujenieks vairākkārt uzsvēris, ka viņa arestēšanas īstais cēlonis – kopā ar V. Belševicu veiktā gatavošanās un plāni RS kongresam 1962. gada pavasarī.[8] Šajā kongresā, vēl krietni pirms 1965. gada, bijis plānots izbalsot vecākās un dogmatiskākās rakstnieku paaudzes pārstāvjus no valdes. Tas kļuvis zināms, tāpēc K. Skujenieks ticis apcietināts jaunajai paaudzei par biedinājumu. Šo faktu minējuši arī vairāki viņa laikabiedri Laimonis Purs, Māris Čaklais, Vizma Belševica un Ilgonis Bērsons.[9]

RS dokumentos šis fakts parādās ar divu gadu nobīdi. Valdes sēdē 1964.10.XII valdes locekļi izskatījuši apcietinātā dzejnieka lietu, un V. Luksam uzdots augstākajās instancēs risināt K. Skujenieka soda samazināšanas jautājumu.[10] V. Lukss 1964.19.XII nosūtīja Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājam J. Kalnbērziņam vēstuli ar RS valdes sekretariāta lūgumu – apžēlot dzejnieku K. Skujenieku. Protokolā minēts, ka K. Skujenieku nometnē apmeklējis Ā. Talcis, un dzejnieks nožēlojot savu nodarījumu.[11] Tomēr, kā zināms, K. Skujenieks atteicies to darīt.

Šis gadījums, protams, ietekmēja jaunās paaudzes dzejnieku noskaņojumu. Imants Auziņš atmiņās paudis: „Ar Knuta arestēšanu ātrāk beidzās mūsu jaunības naivuma posms. Šī drāma kļuva par fermentu, lai tas, kam tik un tā bija jānotiek, notiktu ātrāk un konsekventāk.” [12]

Ideoloģizētās kritikas uzmanības centrā nonāca 1962.17.XI Literatūrā un Mākslā publicētā O. Vācieša poēma „Einšteiniāna”, tāpat žurnāla Liesma 12. numurā iespiestie dzejoļi „Partijas piederība” un „Tarakāna monologs”, kā arī Ēvalda Vilka stāsts „Divpadsmit kilometri” (publicēts žurnālā Karogs 1963. gada 3. numurā).[13]

LKP CK uzsāka kampaņas vietējo abstrakcionistu un formālistu apkarošanai. 1963.28. un 31.III republikas radošās inteliģences sanāksmē Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Lielajā zālē A. Voss detalizēti vērtēja un kritizēja literātu un mākslinieku devumu. Kritikas krustugunīs nonāca O. Vācietis, V. Belševica, M. Kroma, C. Dinere. Pēc sapulces presē parādījās apjomīgi raksti, kā atceras V. Belševica, – tiesāšana notika vairākās pakāpēs. V. Belševica stāsta, ka vēlējusies pat izstāties no RS, jo savus uzskatus nav vēlējusies mainīt.[14]

Bez šaubām, pēc tādas kritikas minētās publikācijas un to autori bija jāapspriež arī RS valdes un komunistiskās partijas pirmorganizācijas sēdēs. 1963.2.IV partijas biroja sēde sākās nevis ar autoru, bet žurnāla Karogs redkolēģijas darba kritiku. Redakcijas un RS partijas pirmorganizācijas biroja locekļiem A. Balodim un C. Palkavniecei pārmeta, ka viņi nav sekojuši līdzi un parūpējušies, lai šaubīgos dzejoļus no maketa izņemtu. Lielāko daļu vainas par Ē. Vilka stāsta publicēšanu uzņēmās C. Palkavniece: „Karogs centies rādīt visas literatūras attīstību, arī negatīvās tendences.”[15] Sēdē taisnojušies arī vairāki partijas biroja locekļi. V. Lukss pārmeta A. Balodim un C. Palkavniecei, ka nav laicīgi novērsuši minēto darbu publikācijas.[16] Pēc šī gada abi minētie RS biedri zaudēja arī darbu žurnālā Karogs, lai arī oficiāli tas tika noformēts, kā A. Baloža un C. Palkavnieces pašu vēlēšanās. Līdzīgi par „Einšteiniānas” publikāciju nācās taisnoties Literatūras un Māk­slas redaktoram I. Muižniekam.[17]

Tai pašā sēdē K. Krauliņš informēja par PSRS RS valdes IV plēnumu, kurā runāts par padomju literātu partijisko nostāju un asi kritizēti Jevtušenko, Ērenburgs, Tvardovskis, kuri sludinājuši abstraktu vispārcilvēcīgumu.[18] Pēc tam sākās vētrainas debates par krievu literātu kaitīgo ietekmi uz jauno latviešu autoru daiļradi. Šo uzskatu kvēli atbalstīja Bruno Saulītis, pasvītrojot, ka vietējie dzejnieki saņēmuši pelnītu kritiku: „Uz visiem stūriem Jevtušenko un Co sevi afišē. Maniaki bijuši vienmēr, te nekāda novatorisma nav.”[19]

Šī sēde spilgti ilustrē RS partijas pirmorganizācijas un saistībā ar to arī valdes darba stilu un metodes līdz RS V kongresam, – jebkurš individuāls un nonkonformistisks izteikums vai tendence mainīt pastāvošo situāciju, kā arī, protams, atkāpšanās no partijas principiem tika nesaudzīgi un asi un personiski kritizēta. Protokolā fiksēts Ilgoņa Bērsona izteikums: „Jābaidās no galējiem pārspīlējumiem. Jābūt saprātīgiem, vērtējot daiļrades procesu. [..] kritika ir arī kritizējusi, bet ne vienmēr pārliecinoši. Jevtušenko no krievu dzejas nevarēs izsvītrot. Labākajā viņa dzejas daļā ir liels politisks, māksliniecisks, estētisks spēks, par ko esam jūsmojuši, tā jau ir vēsture.” [pasvītrojums protokolā],[20] ar ko Bērsons centies mīkstināt aso O. Vācietim un V. Belševicai adresēto kritiku. Taču A. Grigulis atbildējis ar sekojošo: „Biedri Bērson, jums nav runas dāvanu, un jūs nevarat noformulēt savas domas. Turpmāk uzrak­stiet, ko gribat teikt, būs mazāk aplamību [..] Mūsu priekšā fakts, kuru apspriež visa kapitālistiskā pasaule. Kāda tiesība tad mums te runāt par talantu, kas paliks vēsturē? [..] Tagad ir jaunatnes vidū liels apmulsums, un to sekmē arī O. Vācieša un V. Belševicas neskaidrie dzejoļi. [..] Kritiķis nedrīkst nomaldīties trijās priedēs. [..] Jo mazāk būs šo 'talantīgo' dzejnieku, kas var noiet līdz valsts nodevībai, jo stiprāki mēs būsim.” [pasvītrojums protokolā][21] A. Griguļa viedokli atbalstīja arī Ā. Talcis.[22] Griguļa uzstāšanās atsauc atmiņā Staļina laika politiskās prāvas, kad cilvēki apsūdzēti visos nāves grēkos bez jebkādiem pierādījumiem, un arī šīs sēdes noslēgumā O. Vācietis un V. Belševica pasludināti bezmaz par tautas ienaidniekiem (viņi paši tajā nepiedalījās).

1963.30.V V. Belševicas un O. Vācieša dzeja apspriesta arī RS valdes sēdē, šoreiz piedaloties arī abiem autoriem. Iepriekš notikušajās sēdēs debatēs praktiski nepiedalījās valdes locekle un dzejas sekcijas konsultante M. Ķempe, taču 30. maija sēdē arī viņa pievienojās kritizētājiem, uzsverot, ka jācīnās par dzejas vienkāršību, formas un satura vienotību: „Padomju dzejnieks nekad nedrīkst aizmirst, ka viņš raksta ne tikai savai, bet visai padomju tautai.”[23] M. Ķempe atzina, ka RS biedri pamatoti kritizējuši M. Kromas, V. Belševicas un O. Vācieša darbus.[24] Var pieļaut, ka Ķempes paustais viedoklis bija tikai nodeva partijas līnijai, jo parasti viņa atbalstījusi jaunos dzejniekus, savus skolniekus, kaut arī neformāli. L. Brīdaka atceras: „nevienu reizi es nebiju dzirdējusi, ka viņa [M. Ķempe] kādam teiktu, – vajag rakstīt par šodienas tēmām, par pretkara tēmām. Viņa sacīja [..] ja neizlasīsiet Virzas Straumēnus, tad nekas no jums neiznāks. Viņa zināja vērtības, un viņa orientēja uz vērtībām.”[25] M. Ķempes uzstāšanos šajā sēdē L. Brīdaka skaidro ar M. Ķempes pretrunīgo raksturu un vēlēšanos būt oficiāli atzītai padomju dzejniecei.[26]

Kritizētā V. Belševica uzdeva RS valdei jautājumu: „Cik tālu pieļaujama sāpju dzeja? Kā lai saprot K. Marksa devīzi visu apšaubīt? Vai mums jāuzceļ Ķīnas mūris, noliedzot visu jauno, kas rodas ārzemēs?”[27] Uz to J. Niedre atbildēja: „Mūsu lielajā dzīvē šaubīties par visu nozīmē izstāties no sabiedriskās cīņas pozīcijām. Kas attiecas uz sāpju dzeju, tā bija jau mūsu senčiem, bet tai cauri vīdēja optimisms, folklora saglabāja tautas ticību uzvarai, labākai nākotnei. [..] Nedrīkst domāt par sīkumiem, izejot lielajā cīņā. Mūsu ideoloģijai, kurai jāaudzina nākotnes cilvēks, jābūt kā bultai, kas trāpa mērķī.”[28] Šīs morālās eksekūcijas noslēgumā pieņemts lēmums turpmāk pievērst vairāk uzmanības dzejas sekcijas darbam, lai tamlīdzīgas kļūdas izskaustu pašos pamatos.

Protokolā teikts, ka O. Vācietis un M. Kroma atvainojušies un apsolījuši, ka turpmāk rūpīgāk pārdomās publicēšanai iesniedzamos dzejoļus. V. Belševicas vārda zem šī solījuma nav. Tas uzsvērts arī dzejnieces atmiņās: „Pēc tā laika nerakstītajiem likumiem jebkurai literārai tiesai vajadzēja beigties ar apsūdzēto nolūgšanos un solījumiem tā vairs nedarīt. To solīt mēs nevarējām un negribējām.”[29]

Tomēr, iedziļinoties ideoloģiskās kampaņas sakarā izvērstajās debatēs, atklājas, ka pārsvarā tās bija partijas, mazāk – RS valdes iniciētas. Nevar noliegt arī atsevišķu RS valdes locekļu (A. Griguļa) tieksmi personīgi izrēķināties ar opozicionāriem (O. Vācieti, V. Belševicu, I. Bērsonu, u.c.). Arī M. Čaklais atceras: „Likās, ka daļa no biedriem to vien bija gaidījuši kā šo dienu.”[30] Savukārt Jānis Škapars ir pārliecināts, ka nesaudzīgās kritikas pamatā bija ne tikai ideoloģiskais aspekts, bet arī vecākās paaudzes cīņa par savas vietas un prestiža saglabāšanu literatūrā, tādējādi deformējot dabisko literāro procesu. Tieši tāpēc vecākās pēckara paaudzes rakstnieki tika cildināti, bet jaunie – asi kritizēti.[31]

Zināma noskaņojuma maiņa atklājas turpmāko sēžu dokumentos, kam raksturīga krietni saudzīgāka attieksme pret iepriekš bargi kritizētajiem. Piemēram, RS partijas pirmorganizācijas birojs neliedza O. Vācietim doties uz Poliju 1963.16.IV,[32] un tas pēc pavisam nesen saņemtās kritikas! Savukārt partijas pirmorganizācijas sēdē 1963.13.XII Ž. Grīva pauda atbalstu dzejniecei M. Kromai: „ [..] kritika, ko izteicis A. Grigulis XIX kongresā, vēl nav visas partijas pirmorganizācijas domas. Darbs turpinās, un ne viss, kas paveikts pēc partijas lēmumiem ideoloģijas jautājumos, vēl parādījies presē un atsevišķās grāmatās.”[33] Iespējams, noskaņojuma maiņas cēloni atklāj valdes pirmā sekretāra V. Luksa jautājums O. Vācietim – par iestāšanos PSKP rindās.[34] Vienlaikus partijas birojā izskanēja šāds izteikums: „Labi, ka dzejnieks jūtas možs un daudz strādā, ka viņš ir komunists, kaut arī bez partijas biedra kartes.”[35] Un jau 1965.19.I, uzņemot O. Vācieti komunistiskās partijas kandidātos, partijas biroja lēmumā teikts: „Vācieša dzejā nekad nav bijusi nihilistiska nostāja [..]”.[36]

Šķiet, ka RS valdei pret O. Vācieti bijusi īpaša attieksme. Viņu, kā iepriekš redzams, kritizēja, bet pēc tam piešķīra zināmas privilēģijas un komunista biedra karti. Iespējams, tas bija mēģinājums pārvilināt dzejnieku savā pusē, iebarot vai vismaz pieradināt? Laikabiedri atminas, ka Vācieti uzskatīja par ģēniju[37] un patiesi cienīja viņa talantu. Daina Avotiņa atceras: „Visi vecie buki, pat Sudrabkalns un citi, neiedrošinājās. Ojārs ir Ojārs Ojka.”[38] Laikabiedri atminas, ka vēlākā periodā O. Vācietis diezgan bieži neesot apmeklējis RS sēdes un pat kongresus,[39] kā arī turpmāko gadu sēžu protokolos par O. Vācieša daiļradi asas kritikas nav (arī dzejoļa – pamfleta „Potjomkina sādža” sakarā, pret kuru 1966. gada LKP XX kongresā asi vērsās A. Pelše).[40]

Savukārt Ēvaldu Vilku turpināja kritizēt. K. Krauliņš, kā atminas L. Purs, bijis viens no lielākajiem Ē. Vilka kritizētājiem un mēdza atkārtot: „Ē. Vilks joprojām nav ticis vaļā no abstraktā, vispārcilvēciskā humānisma. Autoram jābūt kaujinieciskākam, partejiskākam.”[41] L. Purs uzskatīja, ka pēc šī stāsta asās kritikas Ē. Vilka talants dzisa – „viņš nespēja pārvarēt laikmetu sevī un sevi laikmetā”.[42] Tikai 1966.13.X RS valde nolēma atļaut izdot Ē. Vilka stāstu „Divpadsmit kilometri”, kas iekļauts stāstu krājumā Mežonis (1968).[43]

1965. gada RS V kongress

Būtiska robežšķirtne, kas spēcīgi ietekmēja turpmāko literāro procesu, bija RS V kongress, kas norisinājās 1965.14.-16.XII, un latviešu kultūrvēstures atmiņā saglabājies kā revolucionārs. Šo notikumu īpaši tēlaini raksturojis Z. Skujiņš: „Vecie, iedresētie lauvas, kas gadiem gulējuši uz posteņu pjedestāliem dekoratīvi nedzīvi, līdzīgi cementa brāļiem Vērmaņdārzā, vēlēšanās dabū pa dibenu.”[44] Kongresā izbalsoja komunistiskajai partijai lojālākos RS valdes locekļus: A. Griguli, Ž. Grīvu, K. Krauliņu, J. Niedri un J. Vanagu. Jaunievēlētās valdes divas trešdaļas ieņēma jaunās paaudzes literāti, kurus valdē ievēlēja pirmoreiz. Vecajai gvardei palika tikai divpadsmit vietas, ko ieņēma A. Balodis, V. Bērce, M. Birze, M. Ķempe, V. Lācis, V. Lukss, V. Meļinovskis, A. Sakse, J. Sudrabkalns, A. Upīts, A. Vējāns, N. Zadornovs. Lai izvērtētu šī svarīgā kultūras notikuma ietekmi un jaunievēlētās RS valdes sastāvu, nepieciešams aplūkot šī RS kongresa sagatavošanās priekšdarbus un norisi.

Kongresa sagatavošanas priekšvēsture un tā norise

RS valdes, sekretariāta un partijas pirmorganizācijas dokumentos nav atrodama plašāka informācija, kādi priekšdarbi veikti kongresa sagatavošanas laikā, tādēļ ziņas meklētas RS biedru atmiņās. Vairāki RS biedri minējuši[45], ka kongresu sagatavojis jaunievēlētais RS partijas pirmorganizācijas birojs (1965.IX). Kā jau iepriekš minēts, partijas birojam vienmēr bija noteicošā loma RS valdes locekļu izraudzīšanā. Birojā sastādīto sarakstu pēc tam apstiprināja LKP CK. Šis princips bija spēkā arī citu PSRS republiku Rakstnieku savienībās, lai nodrošinātu komunistiskās partijas interesēm atbilstošu kadru izvēli.[46] Tādēļ varas aprindām bija ļoti svarīgs partijas biroja sastāvs. Tālaika LKP CK instruktors Jānis Škapars atceras, ka LKP pirmais sekretārs Augusts Voss, kurš kontrolēja kongresa sagatavošanu, bija iecerējis valdē redzēt partijai lojālos A. Griguli, J. Niedri, J. Vanagu, K. Krauliņu, savukārt valdes pirmā sekretāra amatam bija iecerēta Ž. Grīvas kandidatūra,[47] bet par sekretāriem plānoja ievēlēt Valdi Rūju un Jāzepu Osmani.[48] Z. Skujiņš atceras, ka Ž. Grīvas nesimpātisko rakstura īpašību dēļ daudz RS biedru vēlējušies viņam ieriebt, tādēļ izdevies apvienot tik lielu skaitu rakstnieku kopīgai pretestībai.[49] Ž. Grīva pat esot mēģinājis uzpirkt O. Vācieša autoritāti, – to savā dienasgrāmatā minējis gan G. Priede[50], gan Ludmila Azarova.[51]

Tāpēc bija svarīgi izbalsot no partijas biroja Ž. Grīvu un ievēlēt tajā potenciālos jaunās RS valdes locekļus.[52] RS partijas pirmorganizācijas birojā tobrīd jau bija ievēlēti Imants Ziedonis, Regīna Ezera, Ārija Elksne, Ilgonis Bērsons un Gunārs Priede. Kopīgiem spēkiem Ž. Grīvu tiešām izdevās dabūt laukā, un 1965.22.IX RS partijas pirmorganizācijas birojā ievēlēja I. Ziedoni, G. Priedi, V. Bērci, Ā. Elksni, R. Ezeru, V. Luksu, V. Mihailovu, I. Lubēju, A. Balodi un I. Bērsonu (vēlāk jaunajā RS valdē ievēlēja visus partijas pirmorganizācijas biroja locekļus, izņemot I. Lubēju). G. Priede savā dienasgrāmatā atstājis šādu ierakstu: „Esmu atkal RS partijas biroja loceklis [..] Nevienas tukšas vietas, nevienas goda mēbeles – tas nu vēl tā, bet: neviena nelādzeņa!!! [..] Tas viss kopā izskatās tik labi [..] Tas izskatās pēc īsām, lietišķām sēdēm. Tas izklausās pēc atklātas valodas.”[53] Viss iepriekšminētais liecina, ka RS valdē un partijas birojā būtiskas pārmaiņas sākušās tieši 1965. gada septembrī.

G. Priede stāsta, ka pirms partijas biroja pārvēlēšanas īpašas kopā sanākšanas nav bijis, taču liela loma kongresa sagatavošanā bijusi arī Literatūras fonda direktorei Elvīrai Zaķei, kas aģitējusi par Ž. Grīvas izbalsošanu.[54] Z. Skujiņš viņas aktivitātes izskaidro kā personīgā aizvainojuma sekas, jo Zaķe vairākkārt cietusi no kādreizējā frontes biedra Grīvas augstprātības un nepatīkamajiem izlēcieniem.[55] M. Čaklais, G. Priede, Z. Skujiņš atceras, ka gatavošanās kongresam galvenokārt notikusi G. Priedes un V. Belševicas dzīvokļos,[56] savukārt L. Azarova minējusi arī O. Vācieša māju.[57] G. Priede atmiņās ne reizi vien stāstījis, ka V. Lukss viņam esot piedāvājis RS valdes pirmā sekretāra amatu, bet to uzzinājusi LKP CK, un Priede iecelts Kino savienības pirmā sekretāra amatā.[58]

Izpētot RS V kongresa referātus un debašu stenogrammas, izteikti jūtama jaunās rakstnieku paaudzes opozīcija, kas vērsās pret atsevišķiem vecākās paaudzes valdes locekļiem (A. Griguli, Ž. Grīvu) un LKP CK delegāciju. Jāatzīmē, ka kongresā no RS valdes iepriekšējā sastāva (līdz 1965. gada decembrim) nepiedalījās V. Lācis, A. Sakse, Ā. Talcis; no reģistrētajiem 170 RS biedriem kongresā piedalījušies 147.[59]

Jau pirmajā kongresa dienā (14.XII) rakstnieks Z. Skujiņš uzstājās ar līdzšinējās RS valdes darbības kritiku, apgalvojot, ka tā nav gatava kārtot ar literatūru saistītas lietas, un arī nekad nav to aktīvi darījusi.[60] Šajās debatēs krasi izpaužas jaunās rakstnieku paaudzes un citu liberāli orientēto rakstnieku opozicionārā nostāja. Viņi pēla un apstrīdēja ne vien līdzšinējās RS valdes darbību, bet arī atļāvās diezgan nepārprotamu padomju režīma un kultūrpolitikas kritiku. Iespējams, bailēs no iespējamām represijām, ko varētu piemērot LKP CK un RS valde, asākās debates pietaupītas kongresa pēdējai dienai (16.XII), kad tribīnē cits pēc cita kāpa jaunās paaudzes autori – I. Auziņš, V. Belševica, M. Čaklais, G. Priede, O. Vācietis, gandrīz visi jaunievēlētās RS valdes (1965-1972) locekļi. Ar savām atziņām viņiem pievienojās gados vecākie domubiedri – V. Bērce un V. Meļinovskis.

Neitrālu pozīciju kongresā saglabāja RS valdes pirmais sekretārs V. Lukss. Viņa kongresa pirmajā dienā nolasītais referāts bija acīmredzama formāla nodeva, pakārtota atbilstošajām komunistiskās partijas direktīvām. V. Lukss atgādināja gan PSKP XXII kongresā izvirzīto uzdevumu izpildi, gan partijisko principu ievērošanu un uzturēšanu arī turpmāk; viņš uzskaitīja tos rakstniekus un viņu darbus, kuri pēdējo septiņu gadu laikā palīdzējuši piedalīties jaunā cilvēka – komunisma cēlāja – audzināšanā, kā to literātiem uzdevusi partija PSKP XXII kongresā. Kā spilgākos šī perioda darbus V. Lukss izcēla Z. Skujiņa romānus Kolumba mazdēli un Fornarina un Ilzes Indrānes romānu Lazdu laipa.[61] J. Škapars atminas, ka V. Luksa uzstāšanās nav bijusi pa prātam LKP CK sekretāriem A. Pelšem un A. Vosam, kuri izteikušies: „Neostaļinisma apstākļos pie rakstniecības stūres bija nepieciešamāki cietāki, principiālāki, partijiskāki komunisti.”[62] Tāpat abus augstos viesus neapmierināja arī RS partijas pirmorganizācijas sekretāra V. Bērces mērenais uzstāšanās stils.

Sekojot kongresa norisei, redzams, ka izteiktu pārsvaru tajā guva liberāli orientētie rakstnieki, tāpat ar atsevišķu jaunās paaudzes rakstnieku palīdzību veikta agrāk ideoloģiski konfrontēto autoru un viņu darbu reabilitācija, kā arī izskanējis aicinājums pārvērtēt literatūras uzdevumus un būtību.

V. Lukss kongresa pirmajā dienā sacīja: „Literatūras un mākslas uzdevums – dot prieku un iedvesmu miljoniem cilvēku, izteikt viņu gribu, jūtas un domas, darīt viņus idejiski bagātākus un morāliski audzināt.”[63] Taču otrajā kongresa dienā, 15. decembrī, dzejnieks I. Auziņš nostājās pretējā pozīcijā: „...dzīve nav tikai prieks, laime, dzīvē ir arī bēdas, skumjas, šaubas”[64] I. Auziņš uzsvēra, ka literatūrā un arī publicistikā rakstniekiem jādod brīvākas mākslinieciskās iespējas un jāļauj eksperimentēt.[65] Viņa viedokli atbal­stīja arī nesen uzņemtais RS biedrs (1964), kinoscenārists Antons Broks: „Kāpēc zinātniekam nepārmet, ja viņš simtreiz, 120 reizes eksperimentē un nevar atrast galīgo atbildi? Tā ir norma, par to neuztraucas, viņu netur aizdomās, nevēršas pret viņu. Tā jābūt arī pret literatūras darbiniekiem. (Aplausi.) Ir jātic dzejniekam, nedrīkst viņu turēt aizdomās!” [protokolā ar zaļu tinti pierakstīts – „Salīdzinājums aplams!”][66] Atsevišķi vecās valdes locekļi dabūja uzklausīt kritiskus izteikumus, turklāt tie bija adresēti konkrēti, saucot personu vārdā. Dramaturgs P. Pētersons[67] aizstāvēja 1963. gadā nopelto Ē. Vilka stāstu „Divpadsmit kilometri”. Arī valdes loceklis (1958–1965) kritiķis V. Meļinovskis uzstājās pret kolēģa K. Krauliņa aso šī stāsta kritiku,[68] kā arī pret J. Niedres recenziju, kas kavējusi I. Indrānes romāna Lazdu laipa publicēšanu žurnālā Karogs; dažiem romāna varoņiem bijušas pārāk pareizas biogrāfijas: „Skolniece Ilze sarakstās ar demokrātisko zemju jauniešiem – vācu puisi. Vai Ilze potenciālais ārzemju aģents? (Zālē smiekli.)”[69]

Liberāli orientētie rakstnieki runāja par agrākā literārā mantojuma nepietiekamu apguvi.[70] Viens no drosmīgākajiem bija jaunais dzejnieks M. Čaklais, kurš atklāti kritizēja un apšaubīja iepriekšējās valdes realizēto literārā procesa vadību: „Es ļoti atvainojos, ja es ar šo aizvainošu kādu, bet, manuprāt, viens otrs no dzīvajiem rakstniekiem varēja pagaidīt ar Rakstu izdošanu vairāku sen neizdotu literārā mantojuma autoru vārdā.”[71] M. Čaklais uzsvēra nepieciešamību pēc daudz plašākas un pamatīgākas literārā mantojuma pārskatīšanas, aicinot atteikties no rakstnieku ideoloģizācijas un kategorizācijas, kas negatīvi ietekmējusi priekšstatus par atsevišķu autoru literārajiem darbiem.[72] Viņš runāja par nepieciešamību aktīvāk publicēt A. Čaka, E. Ādamsona, V. Grēviņa A. Kurcija daiļrades opusus[73] un akadēmisku Raiņa kopoto rak­stu izdošanu.[74] Dzejnieks aicināja arī pārskatīt mācību programmas un kritiski izvērtēt latviešu literatūras mācīšanas metodiku un literatūras hrestomātijas: „Vidusskolā un arī augstskolā par daudziem rakstniekiem māca apmēram šādi: labs, lielisks rakstnieks, tikai ar pretrunām, novirzēm, kļūdām, maldiem, zemtekstā atstājot domu: ja nebūtu šo pretrunu, šo maldu, šo kļūdu, autors būtu vēl labāks. Tas ir vulgārs priekšstats.”[75]

Debatēs daudzi pievērsās arī būtiskām sociālpolitiskām problēmām, pakārtotā formā paužot padomju sistēmas un režīma kritiku. O. Vācietis no tribīnes netieši vērsās pret A. Pelšes realizēto politiku, tā cenšoties reabilitēt latviešu tautas nacionālo vērtību un folkloras nozīmi: „Es, piemēram, nevaru saprast, kāpēc no mūsu kalendāriem izkrituši Līgo svētki. Nevar būt, kas tas ir vienkārši korektora kļūdas dēļ, ka viņš būtu izlaidis (smiekli zālē) [..] Es negribu tēlot Antiņu. Acīmredzot no kaut kurienes ir kāds mājiens bijis. Es nesaprotu, kāpēc. Ar Līgosvētkiem, ar viņu nepopularizēšanu, – patiesībā viņus nav ko popularizēt, viņus svin tāpat (aplausi) [..] Mēs ar Līgo svētkiem zaudējam daudz no savas tautas daiļrades, arī no savām dainām.”[76] (I. Ziedonis atcerējās, ka O. Vācietis esot pat vācis parakstus par atļauju svinēt Līgo svētkus; Ziedonis atzinās, ka bijis par gļēvu, lai parakstītos, jo baidījies no iespējamām represijām. Tomēr nav norādīts periods, kad tieši tas noticis.[77]) Runas turpinājumā O. Vācietis atklāti uzstājās par atklātību gan sabiedrībā, gan literatūrā, adresējot vāji slēptu kritiku atsevišķiem RS valdes locekļiem: „Reabilitācija, kas ir izsludināta nevainīgiem cilvēkiem, kas cieta nevainīgi, tā vēl nav pietiekama reabilitācija. [..] Medaļas otra puse ir nosodījums tam, kas darīja to – spiests vai nespiests. Tas ir sirdsapziņas jautājums.”[78]

Viens no kongresa kulminācijas mirkļiem, kas it kā izlādēja kongresa saspringto atmosfēru brīvdomīgo runu dēļ, bija humorista un satīriķa Valda Artava uzstāšanās. Artavs atminas, ka tribīnē kāpis bez aicinājuma un bez īpašas gatavošanās, jo arī agrāk nav aktīvi iesaistījies RS norisēs.[79] Viņa uzstāšanās aizplīvurotā formā bija veltīta cenzūras problēmai: „Bērnībā vecāki mani biedēja ar kaut kādu vecīti. Ja neklausīšot, viņš atnāks un paņems mani ciet. Tagad redaktori mani biedē [..] kas ir šis dīvainais vecītis? Varbūt viņu vajag demonstrēt? Varbūt mēs esam viņu paši izgudrojuši, tāpat kā ticīgie dieviņu, un tagad nezina, kā tikt vaļā.”[80] Pēc tam viņš jautāja kongresa dalībniekiem: „[..] vai Dziesmu svētku laikā, kad nodziedāts Melngaiļa „Jāņu vakars” – vai pēc ovācijām, „vecītis” nav izdarījis nekādus secinājumus? „Varbūt viņam dzirdes aparāts nav kārtībā? (Zālē aplausi.)”[81] Tas bija ļoti drosmīgs solis, ņemot vērā, ka V. Artavs 1965. gada nogalē vēl nebija RS biedrs (uzņemts 1969.3.XII[82]) un tāda uzstāšanās varēja apdraudēt viņa turpmāko karjeru. Vēlāk V. Artavs stāstīja: „[..] es pats brīnos, kur man bija prāts kāpt augstajā tribīnē un partijas valdības vadītāju klātbūtnē runāt savus jokus.”[83] Pret cenzūru un meliem kongresā uzstājās arī V. Belševica un H. Heislers.

No šodienas viedokļa raugoties, diezgan kuriozas šķiet A. Griguļa un Ž. Grīvas uzstāšanās. Piemēram, Ž. Grīva pauda sašutumu, ka kongresā netiek pārrunāti aktuāli literatūras jautājumi un tematika, piemēram, PSRS sasniegumi, sākot ar pirmo Sputņiku un beidzot ar Āfrikas atbrīvošanos un Kongo traģēdiju. Oponējot agrākā literārā mantojuma aizstāvētājiem, viņš teica: „prozā turpina valdīt vecie Blaumaņa sižeti, konflikti, laikmeta tipi. Nav brīnums, ka šodien dažs labs labprātāk lasa Blaumaņa Salnu pavasarī nekā mūsu [Ž. Grīvas, A. Griguļa, J. Niedres u.c.] sarakstītās grāmatas.”[84] Ž. Grīvas runu caurvij nevēlēšanās samierināties ar vecākās rakstnieku paaudzes zaudēto statusu, ar zaudēto prestižu literatūrā un kritikā, tajās izskan nostalģija pēc pēckara gadiem. Mēģinājumi saglabāt agrāko autoritāti saklausāmi A. Griguļa stāstījumā, cik grūti viņu paaudzei klājies kara un pēckara gados, nobeidzot ar dramatisku izskaņu: „Arī šobrīd vēl kara trokšņi dzirdami.”[85] Bijušās autoritātes vārdā Grigulis pūlējās apelēt pie M. Čaklā sirdsapziņas, uzsverot, ka M. Čaklais ir tieši viņa bijušais skolnieks, turklāt talantīgs, un taisnojās par valdes pieļautajām kļūdām atsevišķu autoru kritikā, kā tas bijis V. Grēviņa gadījumā: „Grēviņa dzeja, kura man ļoti patīk [autores izcēlums], ir romantiska dzeja, ir apolitiska. Viņa iznāca tajos apstākļos, kad lode vēl valdīja mūsu zemē [..] Es nedomāju, ka ar Muižnieku[86] viss būtu kārtībā, Muižnieks nav izcēlies ar sevišķi spožu domāšanas veidu (aplausi), bet pārmetumi, ko Māris Čaklais izteica, nav pareizi, jo ir aizmirsts vēsturiskuma princips literatūras izpratnē.”[87] Šī žonglēšana ar vārdiem vēlreiz apliecina A. Griguļa divkosību, – lai izpatiktu jaunajai paaudzei, kas, kā jūtams, ņem pārsvaru, un saglabātu kaut daļu autoritātes, viņš vērsās pret saviem kolēģiem un laikabiedriem, ar kuriem gadiem ilgi turējies vienotā frontē.

RS V kongresa debates apliecina jaunās rakstnieku paaudzes spēku, kas savukārt noteica kongresa noskaņu un balsošanas rezultātus. Nav nekādu šaubu, ka tie izraisīja sašutumu komunistiskās partijas valdošajās aprindās, un jaunievēlētais valdes sastāvs tika apšaubīts, jo neatbilda LKP CK interesēm. 1965.21.XII RS partijas pirmorganizācijā vēlreiz notika pārrunas par valdes sekretariāta izveidošanu. Pirmorganizācijas sekretārs V. Bērce ieteica valdes pirmā sekretāra amatā ievēlēt J. Kalniņu, par otro sekretāru – A. Vējānu, bet par trešo – I. Bērsonu, turklāt ierosināja sekretariāta pilnvaras saīsināt uz diviem gadiem.[88] G. Priede atceras, ka LKP CK pat ierosinājusi sarīkot jaunas RS valdes vēlēšanas un vairākkārt noraidījusi sekretāru kandidatūras.[89]

Par RS valdes pirmo sekretāru kļuva Alberts Jansons, par sekretāriem – Ilgonis Bērsons un Imants Ziedonis; 1968.18.I Imantu Ziedoni nomainīja Lija Brīdaka.[90] Radošo sekciju vadītāji šajā periodā bija Ojārs Vācietis, Laimonis Purs, Viktors Hausmanis. Jaunajā valdē 1966. gada janvārī ievēlēti 34 locekļi, tādā pašā sastāvā valde palika līdz 1971. gada 14. maijam, kad norisinājās RS VI kongress.

Arī vēlāko gadu protokoli atspoguļo LKP CK prasību redzēt valdes sastāvā sev tīkamākas personas. Piemēram, 1968. gada janvāra valdes sēdē G. Priede ar sašutumu runāja par to, ka rakstnieku kongresa vēlēšanu rezultāti joprojām tiek uzskatīti par pārpratumu: „[..] bieži vien vēl dažādu republikā svarīgu uzdevumu veikšanai tiek izvirzīti cilvēki, kas RS vadību pārstāvēt nekādi vairs nevar. Tas grauj RS autoritāti. [..] Jācīnās pret to, lai vairākas republikas vadošās amatpersonas nebāzētu savus lēmumus uz informāciju, ko sniedz cilvēki, kas pirmkārt un vienīgi var pārstāvēt paši sevi, ne RS.”[91] Visticamāk, Priede ar cilvēkiem, kuri sniedz informāciju, domājis A. Griguli un Ž. Grīvu. Nepatiku un sarūgtinājumu pret LKP CK sankcijām pauda arī A. Jansons: „Brīžiem tā vien šķiet, ka šobrīd rakstnieku organizācijai uzticēt nevar neko, ka sekretariātā sēd tādi cilvēki, kuri tik vien domā, kā izdarīt kādas muļķības vai politiskas aplamības.”[92] Kā piemēru teiktajam Jansons minēja moldāvu literatūras un mākslas koncertu; RS izvēlēja autoru, ko pilnvaroja piedalīties sarīkojumā kā latviešu rakstnieku pārstāvi, bet partijas CK, apejot RS valdi, nosūtīja uz koncertu Ž. Grīvu.[93] Šis un citi piemēri spilgti apliecina, cik uzbāzīgi LKP CK pārstāvji vēl 1968. gada sākumā mēģināja ietekmēt rakstnieku lēmumu un mainīt RS jaunās valdes sastāvu. Z. Skujiņš par šo laiku izteicās šādi: „Žanis Grīva, tāpat kā agrāk bija zākājis Valdi Luksu, tā tagad uzstājās pret Albertu Jansonu. Arvīds Grigulis jaunā vienprātībā ar bijušo konkurentu Žani Grīvu apkaroja buržuāziskos renegātus”.[94]

Par kvalitatīvām izmaiņām RS valdes darbā un vadības metodēs liecina vairāku RS biedru izteikumi partijas pirmorganizācijas sēdē 1966.6.I. Piemēram, A. Jansons izteicās, ka „[l]īdz šim nav bijis partijas organizācijā atklātas valodas, jo atsevišķi biedri nostādīti privileģētā stāvoklī.”.[95] Viņu papildināja A. Balodis: „Ilgāku laiku RS valdījusi klusēšanas atmosfēra, jo biedri, kas mēģināja runāt atklāti, saņēma uzkliedzienus.”[96] un J. Grants: „[..] agrāk jautājumus izlēma sekretariāts, valde vienbalsīgi un automātiski visu pieņēma.”[97]

Neievēlētie iepriekšējās valdes locekļi pakāpeniski nonāca aizvien lielākā konfrontācijā ar jauno RS valdi. Viņi nespēja samierināties ar tādu rezultātu, vēl joprojām lolojot ilūzijas, ka spēs saglabāt agrāko varu. Situāciju precīzi raksturoja G. Priede: „Viņiem likās, ka viss ies ierastā gultnē un viņi tur varēs darboties, un viņu darbi iznāks viens aiz otra, un grāmatnīcās tie gulēs [..]”[98] A. Griguļa un Ž. Grīvas neatlaidīgie centieni atgriezties RS valdē galīgi izgāzās RS VI kongresā, kur viņi atkal varēja kandidēt uz vietām valdē (iekļauti LKP CK piedāvātajā sarakstā), bet, tāpat kā A. Vējāns, nesaņēma pietiekamu skaitu balsu.[99]

Šie notikumi ļauj apgalvot, ka RS V kongress ar savu brīvdomīgo, pat revolucionāro garu un kongresa iznākumu radīja otrreizēja atkušņa atmosfēru, kas savukārt deva iespējas atklātākai un dzīvākai domu apmaiņai RS sēdēs.

 

Turpinājums sekos

 

 

Filoloģijas maģistre Madara Eversone ir LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta (LFMI) zinātniskā asistente, kuras pētnieciskās intereses saistītas ar padomju posma literatūras, literatūrpolitikas un literārā procesa izpēti un arhīvpētniecību. Raksta pamatā ir LU Humanitāro zinātņu fakultātē aizstāvētais (2015.VI) maģistra darbs Latvijas Padomju rakstnieku savienības valdes ietekme uz literāro procesu (1956-1969), par ko pērn piešķirta Kārļa Dziļlejas fonda prēmija. Uz nākamo gadu doktorande Madara Eversone saņēmusi Vītolu Fonda ietvaros Astrīdes Ivaskas Piemiņas stipendiju.

 

---

[1] Соколов К.Б. Художественная культура и власть в постсталинской России: союз и борьба (1953-1985 гг.), c. 194.

 

[2] Bleiere D. Kultūrpolitika Latvijā 1959.-1962. gadā, 129. lpp.

 

[3] Bleiere D. Latviešu kultūra abpus dzelzs priekškara: 1945-1990, 28. lpp.

 

[4] Auziņš I. Piecdesmit gadi bez telezvizora. Atmiņu ainas. II daļa, 29. lpp.

 

[5] Ванюков, Д. А. Хрущевская оттепель. Москва: Мир книги, 2007, c. 180.

 

[6] Соколов К.Б. Художественная культура и власть в постсталинской России: союз и борьба (1953-1985 гг.), c. 218.-223.

 

[7] Turpat, c. 208.

 

[8] Skujenieks K. Raksti. Rīga: Nordik, 2008, 172.-173. lpp.; Lešinska I. Redzi, ir tāda lieta. Rīgas Laiks. Pieejams: <http://www.rigaslaiks.lv/resources/files/Intervija%20int%20Skujenieks.pdf> [skatīts: 29.05.2015.]

 

[9] Purs L. Aizejot atskaties. Rīga: Apgāds „Signe”, 229. lpp.; Čaklais M. Laiks iegravē sejas, 43. lpp.; Belševica V. Raksti. 4. sēj., 183. lpp.

 

[10] LVA, 473. f., 1. apr., 270. l. (LPSR Rakstnieku savienības sekretariāta sēžu protokoli 1964.g. 9. janv. - 1964.g. 14.dec.),71. lp.

 

[11] LVA, 473. f., 1. apr., 272. l., 29. lp.

 

[12] Auziņš I., Piecdesmit gadi bez televizora. I daļa, 116. lpp.

 

[13] Briedis. Teksta cenzūras īsais kurss. Rīga, LU LFMI, 2010, 133. lpp.

 

[14] Belševica V. Raksti. 4. sēj., 119. lpp.

 

[15] LVA, PA – 7263. f., 1. apr., 12. l. (Протоколы партийных бюро. Планы работов. 18. окт. 1960. г.–16. июль 1963. г.), 119.–120. lp.

 

[16] LVA, PA – 263. f., 1. apr., 12. l., 121. lp.

 

[17] LVA, PA – 7263. f., 1. apr., 16. l. (Протоколы партийных собраний. 29. янв. 1963. г. - 25. дек. 1968. г.), 10. lp.

 

[18] LVA, PA – 7263. f., 1. apr., 15. l. (Протоколы партийных собраний. 18. окт. 1960. г. - 24. дек. 1962. г,), 5.-6. lp.

 

[19] LVA, PA – 7263. f., 1. apr., 16. l., 8. lp.

 

[20] LVA, PA – 7263. f., 1. apr., 16. l., 10.-11. lp.

 

[21] LVA, PA – 7263. f., 1. apr., 16. l., 16. lp.

 

[22] LVA, PA – 7263. f., 1. apr., 16. l., 15. lp.

 

[23] LVA, 473. f., 1. apr., 252. l. (LPSR Rakstnieku savienības valdes sēžu protokoli 1963.g. 10. janv. - 1963.g. 13.dec.), 16. lp.

 

[24] Turpat, 16. lp.

 

[25] Saruna ar L. Brīdaku 18.05.2015.

 

[26] Turpat

 

[27] LVA, 473. f., 1. apr., 252. l., 16. lp.

 

[28] Turpat, 17. lp.

 

[29] Belševica V. Raksti. 4. sēj. Rīga: Jumava, 2002, 119. lpp.

 

[30] Čaklais M. Laiks iegravē sejas, 55. lpp.

 

[31] Škapars J. Barjerskrējiens. Dienasgrāmata 1969-1979. Rīga: Dienas Grāmata, 2008, 16. lpp.

 

[32] LVA, PA – 7263. f., 1.apr., 12. l., 123. lp.

 

[33] LVA, PA – 7263. f., 1.apr., 13. l. (Протоколы партийных бюро. Планы работов. 16. июль 1963. г. - 25. окт. 1966. г.), 25. lp.

 

[34] Turpat, 25. lp.

 

[35] Turpat, 26. lp.

 

[36] LVA, PA – 7263. f., 1.apr., 17. l. (Протоколы партийных собраний. 16. июль 1963. г. - 15. сент.1966. г.), 72. lp.

 

[37] Saruna ar L. Brīdaku 18.05.2015.

 

[38] Repše G. Brālis. Ojārs Vācietis. Rīga: Pētergailis, 2005, 140. lpp.

 

[39] Saruna ar L. Brīdaku 18.05.2015.

 

[40] Vārdaune Dz. Dzeja 50.-60. gadi, 123. lpp.

 

[41] LVA, PA – 7263. f., 1.apr., 13. l., 26. lp.

 

[42] Purs L. Aizejot atskaties. Atmiņu atspulgas par noslēpto un viltniecisko, 14. lpp.

 

[43] LVA, 473. f., 1. apr., 304. l. (LPSR Rakstnieku savienības valdes sēžu protokoli 1966.g.), 47. lp.

 

[44] Skujiņš Z. Patiesību karnevāls. Siržu zagļu uznāciens. Raksti. 9. sēj., Rīga: Mansards, 2010, 161. lpp.

 

[45] Čaklais M. sarunā ar G. Priedi. Tas bija dabisks neatvairāms process. Rakstnieku savienība. 1965. gads. Literatūra un Māksla Latvijā, Nr. 2 (81), 2001, 8.-9. lpp.

 

[46] Соколов К.Б. Художественная культура и власть в постсталинской России: союз и борьба (1953-1985 гг.), c. 22.

 

[47] Škapars J. Barjerskrējiens. Dienasgrāmata 1969-1979. Rīga: Dienas Grāmata, 2008, 20. lpp.

 

[48] Saruna ar I. Bērsonu 25.05.2015.

 

[49] Skujiņš Z. Sarunas ar jāņtārpiņiem, 141. lpp.

 

[50] Priede G. Dienasgrāmata. 1965. gads. Gunāra Priedes dzīve un darbi 1959-1968. (sast. I. Struka). Rīga: Jumava: 2014, 534. lpp.;

 

[51] Beinerte V. Ojārs Vācietis. Atvilktnei. Malkas pagrabam. Mūžībai. Portāls Tvnet. Pieejams: <http://www.tvnet.lv/izklaide/popkultura/42651-ojars_vacietis_atvilktnei_malkas_pagrabam_muzibai> [skatīts: 31.05.2015.]

 

[52] Čaklais M. sarunā ar G. Priedi. Tas bija dabisks neatvairāms process, 9. lpp.

 

[53] Priede G. Dienasgrāmata. 1965. gads, 532. lpp.

 

[54] Čaklais M. sarunā ar G. Priedi. Tas bija dabisks neatvairāms process, 9.lpp.

 

[55] Skujiņš Z. Sarunas ar jāņtārpiņiem, 142. lpp.

 

[56] Čaklais M. Laiks iegravē sejas, 44. lpp.; Skujiņš Z. Sarunas ar jāņtārpiņiem, 141. lpp.

 

[57] Beinerte V. Ojārs Vācietis. Atvilktnei. Malkas pagrabam. Mūžībai. Portāls Tvnet. Pieejams: <http://www.tvnet.lv/izklaide/popkultura/42651-ojars_vacietis_atvilktnei_malkas_pagrabam_muzibai> [skatīts: 31.05.2015.]

 

[58] Čaklais M. sarunā ar G. Priedi. Tas bija dabisks neatvairāms process, 8. lpp.; Priede G. Dienasgrāmata. 1965. gads, 538., 545. lpp.;

 

[59] LVA, 473. f., 1. apr., 285. l. (Latvijas Padomju rakstnieku V kongresa materiāli, I sēj. 1965.g. dec.), 87. lp.

 

[60] Turpat, 55. lp.

 

[61] Turpat, 3.-23. lp.

 

[62] Škapars J. Barjerskrējiens. Dienasgrāmata 1969-1979, 2008,

 

[63] LVA, 473. f., 1. apr., 285. l., 3. lp.

 

[64] Turpat, 72. lp.

 

[65] Turpat, 74. lp.

 

[66] Turpat, 30. lp.

 

[67] Turpat, 1. lp.

 

[68] Turpat, 72. lp.

 

[69] Turpat, 78. lp.

 

[70] Turpat, 76.-77. lp.

 

[71] Turpat, 19. lp.

 

[72] LVA, 473. f., 1. apr., 286. l. (Latvijas Padomju rakstnieku 5. kongresa materiāli, II sēj. 1965. g. dec.), 21. lp.

 

[73] Turpat, 18. lp.

 

[74] Turpat, 22. lp.

 

[75] Turpat, 22. lp.

 

[76] Turpat, 63. lp.

 

[77] Repše G. Brālis. Ojārs Vācietis. Rīga: Pētergailis, 2005, 119. lpp.

 

[78] LVA, 473. f., 1. apr., 286. l. (Latvijas Padomju rakstnieku 5. kongresa materiāli, II sēj. 1965. g. dec.), 66. lp.

 

[79] Artavs V. Cik jautri man ir gājis... Kopā ar mūsu virtuozo zobgali Valdi Artavu. Grāmatas aizkulises. (sast. R. Luginska, S. Viese). Rīga: Sol Vita, 2002, 163. lpp.

 

[80] LVA, 473. f., 1.apr., 286. l., 165. lp.

 

[81] Turpat 165. lp.

 

[82] LVA, 473. f., 1. apr., 323. l. (LPSR Rakstnieku savienības valdes sēžu protokoli 1969. g. 25. febr. - 1969. g. 3. dec.), 28. lp.

 

[83] Artavs V. Cik jautri man ir gājis..., 163. lpp.

 

[84] LVA, 473. f., 1. apr., 286. l., 84.-87. lp.

 

[85] Turpat, 126. lp.

 

[86] I. Muižnieks uzrakstīja asu kritiku 1946. gadā par V. Grēviņa dzejas krājumu Lapas lido, lapas skan laikrakstā Literatūra un Māksla.

 

[87] LVA, 473. f., 1. apr., 286. l., 127. lp.

 

[88] LVA, PA - 7263. f., 1.apr., 13. l., 69. lp.

 

[89] Čaklais M. sarunā ar G. Priedi. Tas bija dabisks neatvairāms process. Rakstnieku savienība. 1965. gads, 9. lpp.

 

[90] LVA, 473. f., 1. apr., 323. l. (LPSR Rakstnieku savienības valdes sēžu protokoli 18. janv. - 1. marts 68.), 8. lp.

 

[91] LVA, 473. f., 1. apr., 323. l., 4. lp.

 

[92] Turpat, 40. lp.

 

[93] Turpat, 40. lp.

 

[94] Skujiņš Z. Sarunas ar jāņtārpiņiem, 142. lpp.

 

[95] LVA, PA – 7263. f., 1. apr., 13. l., 70. lp.

 

[96] Turpat, 71. lp.

 

[97] LVA, PA – 7263. f., 1. apr., 17. l., 135. lp.

 

[98] Čaklais M. sarunā ar G. Priedi. Tas bija dabisks neatvairāms process. Rakstnieku savienība. 1965. gads, 8.-9. lpp.

 

[99] Čaklais M. Precizējums. Literatūra un Māksla Latvijā, Nr.4 (83), 2001., 15. lpp.