Jaunā Gaita nr. 290. Rudens 2017

Bildes bērna valodā

Juka Rislaki. Vilki, velni un vīri / Alberta Kronenberga dzīve un daiļrade. Rīga: Neputns 2017.  No somu valodas tulkojusi Anna Žīgure. 382 lpp

 

Latvijas soms Juka Rislaki (Jukka Rislakki), vairāku biogrāfisku un vēsturisku grāmatu autors abās kultūrjomās, ievadā saka: „Pārcēlies uz dzīvi Latvijā, sāku mācīties latviešu valodu – arī no grāmatām, ko ilustrējis mākslinieks Alberts Kronenbergs” (1887-1958).[1] Viņam uzkrita – „Soma acij tie ir tīkami, manī modās neizskaidrojama mājas izjūta” – bet arī – „šie zīmējumu ir ļoti latviski.” Turpinot iepazīties ar grāmatas saturu, bez ģeogrāfiski un kulturāli ziemeļeiropiskajām – ātri izgaismojas vēl trešā Kronenberga darbu dimensija – skatījums ar bērna acīm. Grāmata ir šī mākslinieka un bērnu dzejnieka biogrāfija un reprodukciju albums – lai neteiktu katalogs. Darbu un skiču attēli sastāda vairāk kā pusi no lappušu platības, tekstu papildina arī dāsns fotogrāfiju klāsts. Gaumīgais lielformāta sējums un labā reprodukciju kvalitāte dara godu Kronenberga piemiņai, kā arī autoram un Neputna apgādam.

Kas vēl varētu būt pamudinājis šo somu pētīt Kronenberga dzīvi? Tāpat kā jaunībā Kronenbergs, arī Rislaki nodarbojas ar karikatūru zīmēšanu. 2005. gadā viņš sarakstījis grāmatu par somu karikatūristu un bērnu rakstnieku Ūlu Fogelbergu, ko viņš tagad nosauc par „somu Kronenbergu”. Tie abi dzīvojuši apmēram vienā laikā, un Rislaki viņu dzīves gājumos saredz daudz līdzību. Vēl var pieminēt faktu, ka autors dzīvo Jūrmalā, netālu no mājas, kur strādāja Kronenbergs un kur šodien dzīvo viņa mazmeitas ģimene. Daudz materiālu un izziņas nāk no Kronenbergu ģimenes arhīva un meitas Rūtas Kronenbergas piezīmēm un intervijām, kura pati nomira 2011. gadā.

Grāmata sastādīta hronoloģiski un lasās raiti. Kronenbergs dzimis Slokas pagastā kā pastarītis daudzbērnu ģimenē. Tēvs jaunībā bijis jūrnieks, tad no barona nopircis zemi un kļuvis par lauksaimnieku, bet līdztekus strādājis celulozes fabrikā. „Ģimene turējusi gotiņas, zosis un vistas, nodarbojusies ar sakņkopību. Šķiet, ka bērnība sirsnīgā un darbīgā ģimenē ir Kronenbergam raksturīgā gaišuma, optimisma un darba pamatīguma avots.” (14)

Alberts jau agrā bērnībā aizrāvies ar zīmēšanu (ar oglīti uz tāss), un 15 gadu vecumā iestājas Blūma zīmēšanas un gleznošanas skolā Rīgā, kuras beidzēju klasē jau priekšā vēlākais draugs Jānis Jaunsudrabiņš. Divus gadus vēlāk kā pasniedzējs skolā ierodas Janis Rozentāls. Ir 1905. gads, starp Rozentālu un Blūmu rodas domstarpības. Gadu vēlāk Rozentāls konservatīvo skolu pamet un uzsāk savu privātu studiju. Viens no pirmajiem mācekļiem jaunajā ateljē ir astoņpadsmitgadīgais Alberts Kronenbergs.

Jau mācīdamies Rozentāla studijā, jaunais mākslinieks sāk ilustrēt grāmatas un zīmēt karikatūras. Valda revolucionāra gaisotne, un žurnāli sagaida satīru. Alberta karikatūras reizēm kritizē ķeizaru vai aristokrātus, reizēm satīrizē pašus revolucionārus (parādās ragainais latviešu velns kā aģitators peklē) – vai aizstāv zemnieku – „tas latviešu aristokrāts ar tām divām govīm”. (28-31) Dzīves stāstam viscaur redzam Kronenbergu kā nepolītisku klusu cilvēku, kurš kā svarīgāko dzīvē saskata godīgumu, darba tikumu, savu izvēlēto profesiju un respektu pret bērnu kā nākošo pieaugušo. Lai varētu dzīvot un kalpot šiem ideāliem, pielāgošanās un mesli valdošajai varai reizēm neizbēgami, un notiek. Cara karavīrs un kara zīmētājs 1. pasaules karā un Ļeņina sarkanais strēlnieks viņš ir bijis, bet Rislaki konstatē, ka komunistu partijas biedrs viņš nekad nekļuva. (283) Kara un boļševiku revolūcijas un Krievijas pilsoņu kara laiku viņš pavada Krievijā. Kad 1921. gadā to demobilizē no Sarkanās armijas, viņš sāk strādāt latviešu komunistu izdevniecībā „Spartaks”. Doma par atgriešanos Latvijā rodas tikai pēc tam, kad netīšām gadās atjaunot pusaizmirstu pazīšanos ar kādu latviešu medicīnas studenti Pēterburgā, Mariju Mežanci. Viņi iemīlas un nolemj precēties. Šķiet, ka Marija ir tā, kas nolēmusi par abiem, ka viņi atgriezīsies dzīvot un strādāt Latvijā. Albertam, kā bijušam sarkanajam strēlniekam un komunistu „Spartaka” darbiniekam, pagāja ilgāk nekā Marijai dabūt no Latvijas valdības atļauju atgriezties. Alberts skaidro: „Konsuls izstrīpoja mani no bēgļu saraksta – laikam tādēļ, ka strādāju pie izdevniecības, noturējis par partijas cilvēku”. (63) (Man gan no lasītā nav skaidrs, ka Kronenbergs jebkad īstenībā bija bēglis.) 1921. g. oktobrī „ar pēdējo bēgļu vilcienu” viņš tomēr atgriežas Latvijā, un drīz mācītājs Voldemārs Maldonis viņus salaulā. Marija savā laikā bija mācījusies Maldoņa vadītajā ģimnāzijā.

1920-tajos gados līdzšinējais grafiķis un karikatūrists galvenokārt pievēršas glezniecībai. Grāmatā skatāmi liels skaits šī perioda akvareļu un eļļas gleznu attēlu. Tomēr lielāka perspektīva izrādās viņa darbam kā bērnu žurnāla un grāmatu ilustratoram. To tas bija sācis 1915. gadā jaunatnes žurnālā Jaunības Tekas, un atsāk, un pēc atgriešanās Latvijā. Izrādās, ka viņa ilustrācijas izraisa lielāku atsaucību tautā nekā gleznas, kuras – Marijas vārdiem – „neviens nepērkot”. (68) Pēkšņi notiek kaut kas neparedzēts.

Kronenberga zīmējumu popularitāti bērnu publikā pratusi novērtēt izdevēja Emīlija Benjāmiņa. Viņa nolemj 1931. gada Ziemassvētkos Latvijas bērnus aplaimot ar „viskrāšņāko [bērnu grāmatu], kāda jebkad latviešu valodā parādījusies” (125), un uzaicina Kronenbergu to ilustrēt. Un kas vēl – Benjāmiņai neizdodas atrast apmierinošu teksta autoru. Šajā konjunktūrā kā Fenikss izšķiļas Alberts Kronenbergs – dzejnieks. Turklāt Kronenbergu ģimenē nupat ir uzplaukusi trīs gadus vecā literatūras un mākslas kritiķe Rūta. Rezultātā Latvijas bērni saņem Mazo Ganiņu un viņa brīnišķīgo ceļojumu – ritmiskās atskaņās skaitāmu vai klausāmu un izteiksmīgos zīmējumos skatāmu piedzīvojumu stāstu, ko jau atkārtoti noklausījusies un atzinusi kritiķe Rūta. Vēlāk liktenis izspēlē ironiju, ka divos variantos Mazais ganiņš ir Kronenberga pirmā un arī pēdējā (1958) paša sarakstītā un ilustrētā grāmata.

Trīsdesmitie gadi ir viņa daiļrades zelta laiki, kad rodas vesela sērija bērnu grāmatu ar viņa zīmējumiem un ritmiskiem atskaņu stāstījumiem, tostarp nemirstīgie Jērādiņa un Srunguļmuižā gada tirgus. Okupācijas un 2. pasaules karš iespaido, bet nepārtrauc Kronenberga iesākto darbu nākošajām paaudzēm – bērniem. Šim posmam veltīta grāmatas pēdējā puse. To simboliski ataino 281. lappusē iespiestais 1957. gadā radītais pašportets – mierīgu vieglu smaidu, aizvērtās lūpās iespraustu cigareti, piemiegtām acīm. Iekšējā neatkarība. Šai laikā arī rodas „jaunais” Mazais ganiņš – ne politkorekti „izlabots”, bet par jaunu zīmēts un par jaunu sacerēts – lai nesabojātu oriģinālo darbu. Viena no Padomju kritiķu prasībām, ko tie uzspieda bērniem un Kronenbergam, ir „reālisms” – dzīvnieki vairs nedrīkst būt apģērbti kā cilvēki, tiem jābūt naturāliem savos spalvu vai adatu kažokos. Tikuši kritizēti arī viņa zīmētie bērni kā „anatomiski nepareizi” un „neizteiksmīgām sejām” – kaut katram, kas nav aizmirsis pats savas bērnības izdomas spējas, ir skaidrs, ka šīs novirzes no anatomiskā reālisma ir tas, kas padara attēlu dzīvu un runājošu bērna valodā.

Kad apgāds bija izveidojis Vilku, velnu un vīru galīgo noformējumu, tajā neiekļautas palika vairākas lappuses materiāla, ko Juka Rislaki tad publicēja Austrālijas laikrakstā Latvietis.[2] Šī grāmatā neiekļautā „pēdējā nodaļa” kas sastāv no vairāku literātu atsauksmēm un citātiem par Kronenberga daiļradi, ievietota šī numura 24. lappusē.

 

Juris Šlesers