Jaunā Gaita nr. 290. Rudens 2017

Sarma Muižniece Liepiņa

LINDA TREIJA: NAKTSPUTNIŅŠ PRĀTĪGI PĪTĀ LIGZDĀ

 

2017. gada Ērika Raistera piemiņas fonda balvas laureāte ir māksliniece, Jaunās Gaitas mākslas redaktore, ilustratore, scenogrāfe, skolotāja, Amerikas Latviešu mākslinieku apvienības ilggadējā priekšniece Linda Treija.

1970. gadā Ērika Raistera (1905-1967) draugi, kolēgas un ģimene nodibināja piemiņas fondu, godinot iemīļoto dzejnieku, žurnālistu, kā arī literātu un mākslinieku apvienības „Zaļā vārna” dvēseli. Pēc pāris gadu darbības Preses biedrības paspārnē fonds kļuva patstāvīgs. Pirmo Raistera naudas balvu piešķīra 1975. gadā vēsturniekam un rakstniekam Uldim Ģērmanim, nākošajā gadā rakstniekam Teodoram Zeltiņam. Sekoja gadskārtēji apbalvojumi Ērika Raistera gaišā un radošā rakstura iedvesmotos sarīkojumos Ņujorkā un tās apkārtnē, dažkārt arī Bostonā un Katskilu kalnos. Pēdējos gadus laureāta apbalvojuma sarīkojumi ar referātiem, spraigu dzeju un mūziku pulcinājuši tautu Ņudzersijas latviešu biedrības sabiedriskajā centrā Priedainē.

Dzimusi Latvijā Raistera fonda dibināšanas gadā, Linda Treija ir beigusi profesora I. Zariņa monumentālās glezniecības meistardarbnīcu un ieguvusi maģistra gradu Latvijas mākslas akadēmijā (1997). Latvijā Treija strādāja kā māksliniece Arheoloģijas nodaļā Latvijas Vēstures muzejā, bieži dodoties līdzi arheoloģiskās ekspedīcijās. Viņas arheoloģisko tērpu un vēsturisko notikumu zīmējumi izstādīti Kopenhāgenā, Dānijā (1995), Daugavas mūzejā Dolē (2003-2007) un Cēsu Vēstures muzeja ekspozīcijā (2012). Treija ilustrējusi G. Zemīša grāmatu Daugmale pirms tūkstoš gadiem (1994), M. Laiviņas Latvijas vēstures mācību burtnīcas 1. daļu (kopā ar U. Nīgalu) (2006), Lienas Kaugaras Mūsu tautastērps. Ieteikumi valkāšanai (2011), Hei lailī un citas Čikāgas piecīšu dziesmas (2014) un šo pavasari Latvijā iznākušo Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Arheoloģijas departmenta pētnieces Iritas Žeieres grāmatu Arheoloģiskais tērps, tā darināšana, valkāšana un komplektēšana mūsdienu Latvijā (2017).

Jau Latvijā Treija iesaistījās pedagoģijas darbā, mācot Ķekavas mākslas skolā, Olainē un vienu gadu mākslas vēsturi Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, kurā viņa pati bija skolniece, pirms devās Jaņa Rozantāla mākslas vidusskolas gaitās. ASV viņa jau vairāk nekā piecpadsmit gadu vada mākslas nodarbības Garezera vasaras vidusskolā un ir bijusi mākslas ievirzes vadītāja un lektore vairākās 3x3 un 2x2 nometnēs. Atjaunotajā 2x2 nometnē Rietumvirdžīnijā 2006. gadā Treija bija viena no galvenajām lektorēm ievirzē „Alternatīvi ieskati Latvijas kultūrā: māksla, mūzika, arhitektūra”. Treija ir radījusi scenogrāfiju izrādēm Sprīdītis (2006), Homo Novus (2007) un Hotel Paradiso (2008, 2012). Sandra Sīpola, GVV direktore, par Treijas pieeju darbam raksta: Iepazinos ar Lindu, kad iesāku Garezera sagatavošanas skolu 2001. gada vasarā. Kopš tās pirmās vasaras novērtēju Lindas labestību, sadarbības spējas, enerģiju, zināšanas un milzīgo devumu ne tikai Garezera programmu dalībniekiem, bet arī plašākai sabiedrībai. Nav bijis sarīkojuma Garezerā, kur viņa nebūtu pielikusi savas čaklās rokas. Viņa ir ļoti iemīļota skolotāja un kolēģe mums visiem.

Linda Treija ir no paaudzes, kas savu profesiju ir sekmīgi pilnveidojusi abās Atlantijas okeana malās, piedaloties izstādēs Eiropā un ASV kopš 1991. gada. Viņas gleznas un lielformāta jauktās tehnikas darbi ir izstādīti Jelgavā, Dolē, Tukumā un pazīstamajās Rīgas M6 (1999) un A. Sūnas (2011) galerijās, kā arī izstādēs ASV: Madisonā (Madison WI), Milvokos (Milwaukee WI), Durhamā (Durham NC), Klīvlandē (Cleveland OH), Garezera Klinklāva galerijā, Latvijas vēstniecībā Vašingtonā (Washington DC), Filadelfijā (Philadelphia PA) un karstajā, sutīgajā lielpilsētā Hjūstonā (Houston TX), kur viņa kopā ar vīru, zinātnieku Olafu Dauguli, dzīvo kopš 2003. gada.

Ar 2008. gadā Treijas krāšņo personālizstādi „Kafijas pauze” saistītajā intervijā Čikāgas Ziņās (2008.VI,VII,VIII 21.lpp.) un laikrakstā Laiks (2008.21.VI 19. lpp.) Klinklāva mākslas galerijas vadītāja Līga Ejupe Treiju aicina: Raksturo, lūdzu, savu māksliniecisko tehniku un materiālus! Treija atbild: Pēc ilgāka laika esmu atkal pieķērusies eļļas krāsām. To smarža manī rada patīkamas atmiņas un vēlmi gleznot. Pašreiz nedaudz esmu aizrāvusies arī ar kolāžas iekļaušanu gleznās. Vecas avīzes, pudeļu etiķetes utt. Vispirms ir pati doma par tēmu, tad skices (es mīlu zīmēt skices ar melno lodīšu pildspalvu uz rakstāmpapīra) un tad jau ķeros pie tīri fiziskiem un tehniskiem darbiem... Es nelietoju krāsu skices. Vairāk uzskatu sevi par tonalitatē (tumši gaišo attiecībās) un lineāri domājošu gleznotāju. Tas varbūt arī iemesls, kāpēc mani aizrauj ilustrēšana...

2009. gadā sadarbojāmies ar Lindu kā kopkuratores „Latvian Dimensions: Contemporary Installations and Sculpture” izstādē Latvijas vēstniecības nesen iegādātajā vēsturiskajā, vēl šķībi greizajā, neizremontētajā, bet arhitekturāli ļoti aizraujošā vēstniecībai blakus esošajā četru stāvu namā. Izstāde bija daļa no plašās Eiropas Savienības vēstniecību atvērto durvju nedēļas Europe Week / Shortcut to Europe un tajā ar instalācijām, skulptūrām, zīmējumiem un trīsdimensionāliem darbiem piedalījās Ilze Dilāne, Gints Grīnbergs, Kārlis Rekevics, Gundega Bērziņa Seng un Linda Treija. Treija pati raksta: Izstādei biju sagatavojusi lielformāta darbu „Slieksnis” – ilustrāciju Aivara Neibarta dzejolim. Darbs sastāvēja no trīs daļām. Zīmējuma līnija bija radīta papīru dedzinot, bet papīra laukumi bija ietonēti ar dabīgajiem materiāliem – kafiju, biešu sulu, tēju. Patiešām, iededzinātais zīmējums, koši sarkanie laukumi un tumšais sienas apgleznojums darba aizmugurē radīja ļoti dramatisku iespaidu.

Līdzīgi dramatisku iespaidu, bet šoreiz Treijas iemīļotajā Rietumteksasas tuksnesī 2015. gada pavasarī kā daļu no vizuālā stāstījuma DAU GA VA / TER LIN GUA Raiņa 150 gadu jubilejai pa godu, radīja uz milzīga audekla Treijas gleznota pelēkmelna airu laiva uz līdzīgi tumša fona. Par laivas atritināšanas momentu rakstīju instalācijas aprakstā Jaunajā Gaitā: Intuitīvi visi saprotam, ka šai laivai jābūt tumšai, un tukšai. Ka tā vizošam ūdenim neder. Ka tai [latviešu] tautas vēsturiskā nasta būs jānes 2015. gadā Terlinguas sauszemē. Upmalā. Uz laivas fona, uz audekla malām kraujam pasmagus akmeņus. Kādus 30. Nodrošinām to, lai Terlinguas upi nenosprostotu smagums un tumšums. Lai tās ūdeņos šonakt un rītnakt un gadu gados visā platumā un dziļumā var atspīdēt zvaigznes. (JG283)

Treijas darbos bieži iegleznoti putni. Ar raksturiem. Parasti pa vienam. Gārņi. Arī vārnas. Un sievietes. Sarkaniem matiem. Un mūsdienīga elektronika. Sīka. Neuzkrītoša. I-pods, I-pads. Paviz arī 20tā gadsimteņa 20. un 30. gadu latviešu modernisma mākslas iespaidi, mākslinieces 21 gadsimteņa pieredzes un pārdomu atspoguļoti.

Treija ir piedalījusies starptautiskās konferencēs ar referātiem par mākslas tēmām, ieskaitot vērienīgajā 2013. gada Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rīkotajā starptautiskā konferencē „Latviešu māksla Trimdā” ar referātu „Ārzemju latviešu jaunāko paaudžu mākslinieki un viņu māksla”. (Referāts publicēts Muzeja Raksti 5 LNMM: Rīga, 2014.) Kopš 2009. gada darbojas žurnāla Jaunā Gaita redkolēģijā. Rakstot galvenokārt par vizuālo mākslu, ar īpašu izpratni un iejūtību Treija apskata to latviešu mākslinieku, kas dzimuši trimdā vai emigrējuši no Latvijas pēdējos 25 gados, darbus. 2011. gadā Treija pārņēma no kopprezidentiem Gunas Mundheimas un Jura Ubāna Amerikas Latviešu mākslinieku apvienības (ALMA) priekšnieces amatu, ar profesionālismu un izdomu vadot vienu no plašākajām latviešu mākslinieku organizācijām ārpus Latvijas. 2006. gadā Lindai Treijai piešķīra ALAs Atzinības rakstu.

Linda ir otrā no četriem bērniem ģimenē: par septiņiem gadiem vecāka ir māsa Ingemāra, jaunāki ir māsa Juta un brālis Kārlis. Abi Lindas vecāki Rīgā strādāja amatos, kas prasīja precizitāti un rūpību. Māte ekonomiste/grāmatvede, tēvs studēja inženieros/arhitektos vēlāk arī ekonomistos. No darba informātikas institūtā tēvs nesa uz mājām garum garus papīra ruļļus un caurumiem pilnas kartītes. Savādo formātu papīri, kas 1970s un 1980s gados Latvijā tika izmantoti pirmajos masīvajos kompjūteros/datoros tēva darbā, mājās inspirēja Lindas izdomu.

Lindas Treijas vectēvs, gleznotājs Fricis Zandbergs (1910-1972), 1937. gadā absolvēja Ģ. Eliasa meistardarbnīcu. Absolventi tai gadā bija deviņi, starp tiem arī gleznotāja Veronika Janelsiņa. No 1934. līdz 1938. g. Zandbergs piedalījās piecās „Zaļās vārnas” izstādēs. Jātic, ka laikabiedru, Lindas vectēva un Ērika Raistera, ceļi krustojās 1930to gadu „Zaļās vārnas” gaitās. Skaista sakritība! Aprakstot 1996. gada ĒRPF balvas laureātes dzejnieces un mākslinieces Valdas Moras godināšanas sarīkojumu, Dagmāra Vallena raksta: Eleonora Šturma stāstīja par Valdas Moras piedalīšanos mākslinieku sabiedrībā „Zaļā vārna”. Tā toreiz pulcēja ap sevi jaunos literātus un gleznotājus, izdeva savu žurnālu, rīkoja izstādes un rakstnieku vakarus. Ja tie bija jautrāka rakstura, tad sauca par ‘jampampiem’. Domājot par Lindas Treijas daudzslāņainiem sasniegumiem un pozitīvo devumu latviešu kultūras dzīvei, jūtos, ka caur viņu un ar viņu dzīvojam un vēl arvien sanākam radošā garā un labā noskaņojumā zem „Zaļās vārnas” krāšņā spārna.