Jaunā Gaita nr. 290. Rudens 2017

 

 

Andra Manfelde

Kurš no mums lidos?

Bērnu grāmata, Liepājas Karostas iedvesmota

 

21. nodaļa

Kurā Betona Cilvēks izlīmē tapetes.

Mēs viņu uzreiz pazinām. Kaut gan viņš nebūt neizskatījās pēc cementa cisternas. Parasts Betona Cilvēks. Tas – ir parasts cilvēks, bet mēs zinājām, ka betona. Kā mēs to zinājām? Ne jau tikai tāpēc, ka Cilvēku izpētījām caur visu redzošām brīnumlauskām. Sirds viņam, arī caur stikliņiem skatoties, palika neredzama. Tās vietā rēgojās tumšs kunkulis dūres resnumā. Ķī teica, ka Betona Cilvēka sirds mums rādot pigu, bet es redzēju tikai biezu putekļu kārtu, kas bija pielipusi pie Betona Cilvēka sirds kā uz speķaina virtuves skapīša augšas, kuru neviens nevar nomazgāt, tikai mamma. Dodō nopūtās – „…nabadziņš.”

To, ka pelējumpelēkajā istabā grozījās pats Betona Cilvēks, varēja saprast arī bez brīnumlauskām, jo Betona Cilvēks kustējās pārāk smagi. Kā diženais atlūzu maiss. It kā viņš nevis mušas gaiņātu, tējas maisiņu liktu karstā ūdenī, urbinātu degunu, bet visur staipītu līdzi neredzamus maisus, kas piebāzti betona šķembām. Tik rūpju pilns viņš šķita. Betona Cilvēks paskatījās pa logu un neredzēja, ka uz palodzes līdzās puķu podiem sēdējām mēs.

– Viņš mūs neredz tāpēc, ka esam pārvērtušies līdz nepazīšanai – čukstēja Dodō, ieslēpdamās dziļāk ģerānijas lapās.

Lai arī Betona cilvēks neizskatījās draudīgs, tomēr bija varen liels, salīdzinot ar mums. Es, Fēliksa, sēdēju atspiedusies pret Ziemassvētku kaktusu kā pret palmu. Dodō zem rozā ziedu ķekariem izlikās neredzama. Ķī, kurš vēzēja kaktusa dzeloni, gluži kā durkli, tā cenzdamies saglabāt līdzsvaru, lai nenoveltos no palodzes un neiekristu kādā no izstampātajām grīdas bedrēm, bija pavisam sīciņš. Ja viņš nokristu, vairs nevarētu izrāpties no Betona Cilvēka atstātajiem nospiedumiem, jo grīda patiešām izskatījās kā cūku aplokā, kurā visu dienu joņojis satrakotu lopu bars.

Lielais Betona Cilvēks sēdēja sadudzis uz soliņa savā pelnu pelēkās istabas pašā vidū un smagi pūta.

– Atkal jau – Betona Cilvēks purpināja, krāsojamo rulli iemērcis vanniņā. Rulli, no kura pilēja līme, Betona Cilvēks vilka pa sienu – šurpu, turpu, turpu, šurpu… Smagi pievilcis klāt ķeblīti, it kā tas būtu nevis trijkāju virtuves beņķītis, bet ar ledu klāta mola zvaigzne, Betona Cilvēks uzkāpa uz soliņa un no azotes izvilka zaļu tapešu vīstokli. Pastiepies uz pirkstu galiem sazvārojās, un, cik vien tuvu griestiem iespējams, lipināja vīstokļa galu, ar elkoni berzdams tapeti, lai tā turētos ciešāk. Noliecās, izvilka no kabatas milzīgās dārznieku šķēres un nogrieza ruļļa apakšu nost. Tad atkāpās istabas vidū, palūkojās uz savu veikumu, nopūties paskatījies logā un mūs vēl joprojām nemanīdams, sacīja…

– Un tā katru dienu. Visu dzīvi, dienu no dienas, viens un tas pats, no rīta līdz vakaram viens un tas pats gaidāms. Man, godīgam pilsonim vietas un laika kļūst aizvien mazāk, drīz, nudien, nebūs kur dēties, jo viens un tas pats… Pa logu arī – skats nekāds, te līst, te saule spīd, te snieg, te knišļi kož, te ziedputekšņi putina, te atkal līst… Jā, viens un tas pats…

Brīdi pagaudies, Betona Cilvēks atkal ķērās pie darba. Mēs nepaspējām ne nožāvāties, ne sagumt līdzjūtībā, kad Betona Cilvēks jau bija izlīmējis visu istabu brūniem kuģīšiem, nožāvājies un atgāzies uz soliņa, kas nu bija pārvērties par plankumainu ādas klubkrēslu leoparda krāsā. Izstaipījies Betona Cilvēks vēroja savu veikumu. Izvilcis cigāru, aizpīpēja. No cigāra dūmiem istabā ātri vien satumsa, mēs nepaspējām ne nošķaudīties, kad iestājās dziļa nakts, un nepaspējām lāgā iemigt, kad uzausa diena.

Betona Cilvēks jau atkal klanījās istabas vidū ar otu rokās. Uz vakardienas brūno kuģīšu tapetēm, zem kurām rēgojās salātu zaļais nekas, Betona Cilvēks līmēja sārtu rožu ruļļus. Dodō nepaspēja ne nopriecāties, kad atkal jau pienāca nakts. No rīta viņš, kūtri žāvādamies, līmēja sarežģīto rakstu tapetes, nākamajā dienā planētu tapetes, aiznākamajā – kaķīšu portreti noklāja istabas sienas. Dusmīgajā dienā drūmais Betona Cilvēks uz sienām izlīmēja avīzes. Pēc tam ģeometriskās tapetes ar rombiem, tad atkal puķu, šoreiz zilām petūnijām, tad sekoja strīpainās cietuma tapetes un strīpainās jūrniekkrekla tapetes. Tad… Es vairs neatceros, kādas, laikam ar lāčiem un bumbām, bet tikpat kā melnas arī reiz trāpījās. Tajā dienā aiz loga lija tik tumši, ka nevarējām vairs atcerēties, kāda diena un gada laiks tur, laukā, valdīja. Tā nu Betona Cilvēks līmēja, un līmēja, no rūpēm augdams aizvien lielāks un kļūdams smagnējāks, bedrodams grīdu vēl dziļākiem nospiedumiem. Istabas sienas, noklātas tapešu kārtām, kļuva aizvien biezākas, pats Betona Cilvēks resnāks, un dzīvojamā telpa sarāvās no dienas uz dienu mazāka.

Ģerānijas noziedēja, un Dodō veltīgi baidījās, ka Betona Cilvēks mūs pamanīs un ierullēs tapešu kārtās kā knišļus. Patiešām veltīgi uztraucās, jo Betona Cilvēks nevienu, izņemot pats sevi, nemanīja. Tapetēm noklātās sienas pampa kā piepūšamais matracis, pilns slapju smilšu. Mēs baidījāmies, ka drīz Betona Cilvēka istaba būs kā suņu būda, un tādā būcenī logam ar grūtsirdīgu ainavu, sakaltušiem puķu podiem un slepeniem novērotājiem, nebūs vietas.

Betona Cilvēks tik gaudās – viens un tas pats, viens un tas pats… Visa diena paiet vienos darbos un skriešanās. Miera nemaz nav. Neviens mani netraucē un nevajag arī…

Naktīs Betona Cilvēks gulēja sēdus, jo viņam nebija, kur izstiept kājas. No rīta žāvājoties, viņa kreisā roka aizsniedza kreiso sienu, bet labā – loga malu, uz kuras tupējām mēs.

Betona cilvēks izvilka tapetes ar zilām rūtiņām, kas tik ļoti atgādināja rūtiņu burtnīcu un mūsu mājas ķieģeļu sienu. Paķēris vanneli, izšļakstīja līmi vienā no pēdu nospiedumiem, tā uz brīdi ieķepinādams savu kreiso kāju, Betona Cilvēks vaidēdams un zūdīdamies, kā jau parasti, ķērās pie darba.

– Ēēēē… – mēs saucām, jo mums bija apnicis noskatīties uz Betona Cilvēka veltīgajām ciešanām.

– Ēēēē, tu… – turpinājām, bet Betona Cilvēks nedzirdēja, jo, lai arī kājas un rokas Betona Cilvēkam bija lielas, tomēr ausis mazmazītiņas kā surikātam. Droši vien tāpēc, ka Betona Cilvēks nebija radis klausīties. Neviens taču ar tik aizņemtu cilvēku nemaz nemēģināja sarunāties.

– E-hei – mēs teicām un metām Betona Cilvēkam ar brīnumlauskām. Ķī dzeltenais stikliņš trāpīja uz Betona Cilvēka pleca, mans sarkanais nokrita blakus viņa draudīgajām kājām, bet Dodō zilais stikliņš iekrita līmes vannā. Blāvais šķidrums iemirdzējās kā tikko uzsnidzis sniegs.

 

 

Annas Ugāres ilustrācija.
Kad mans pakausis jau svila kakao karstumā un es gribēju mākslas darbu izsviest miskastē, Jūras Katedrāle, kas slēpās aiz žoga un manas muguras, man uzmeta uz pleciem savu ēnu.

 

 

22. nodaļa.

Kurā sniega līme kož caurumus un mēs satiekam kādu aizdomīgu personu.

Betona Cilvēks pagriezās uz mūsu pusi visai izbrīnījies. Tapešu rullis nokrita uz grīdas un saritinājās kā kaķis, noslēpdams restēm līdzīgos rūtiņu rakstus.

– Tev jāplēš vecās tapetes nost!

– Tev drīz pašam vairs nebūs vietas!

– Tu guli salocījies līkumā kā desa!

– Sunim būda lielāka, nekā tev istaba!

– Tev ve-cās, nu vecās …ta-pe-tes…. Ta! Pe! Tes! – mēs cits caur citu kliedzām, it kā baidīdamies, ka brīnumstikli tūlīt nopelēkosies, un Betona Cilvēks atkal neko nedzirdēs. Betona Cilvēks sakustināja ausis. Tās zibenīgi auga kā rabarberu lapas un kūtri šūpojās kā ziloņa ausis. Vēl mazliet un Betona Cilvēks ausis vēzēdams pacelsies gaisā…

– Ta-pe-tes! Vecās tapetes jāplēš nost, pirms līmē jaunas!

Betona Cilvēks sakniebtām lūpām noliedzoši purināja galvu, šļakstīja līmi no ruļļa, un viņa ausis noļuka kā spilveni, no kuriem izbirušas dūnas.

– Nekā nebij! – paziņoja Betona Cilvēks. – Neesmu nekāds muļķis. Ārā mest neko netaisos!

– Nu tad… Nu tad… Pārstāj līmēt! – es nedroši saucu, un mana balss izklausījās pēc gumijas pīles pīkstieniem, kas sarijusies ūdeni.

– Tev taču viss jau ļoti labi nolīmēts, – vēl nedrošāk turpināja Dodō.

– Pārstāj… – es gandrīz vai lūdzos.

Tikmēr Betona Cilvēks purināja galvu, kratīja līmes rulli, uz kura vizēja kaut kas koši balts un pūkains. Viņa ausis atkal sarāvās kā sīkas rozīnītes betona spaiņa galvā. Betona cilvēks iemērca rulli vanniņā ar līmi, kas no Dodō iekritušās brīnumlauskas mirdzēja kā tikko uzsnidzis sniegs, un atkal sāka smērēt simts tapešu kārtām noklāto sienu. Kur sniega līme gurkstēdama pieskārās, tur siena kļuva žilbinoša. Uz betona grīdas krita baltas, pūkainas pikas. Betona Cilvēks, īgni saraucis pieri, turpināja, neko baltu sev degungalā neredzēdams. Ķī nošļūca no palodzes un, kārpīdamies pa Betona Cilvēka pēdu bedrēm, steidzās pieskarties sniegam. Viņš viļāja pikas un meta mums abām. Mēs vēl jo projām baidījāmies pamest palodzi, jo te, aiz puķu podiem, varēja vismaz paslēpties.

– He, hei! Fē-lik-sa – zaķa ļipa! Fē-lik-sa ir Do-dō ļi-pa!…. – brālis mūs kaitināja. Nu arī mēs šļūcām lejā. Vairīdamies no Betona Cilvēka milzu kājām, skrējām pēc sniega. Tas krita no līmes ruļļa uz mūsu galvām un pierēm, un mums kļuva vieglāk. Pēdējā laikā mēs bijām redzējuši pārāk daudz tapešu kārtu. Tās nemanot mūs iesaiņoja plānā, gandrīz saredzamā tapešu ādā. Ja mums vēl būtu jānovēro tapešu līmēšana, mēs būtu kļuvuši par glīti noformētām betona konfektēm, kuras kaimiņmājas puiši izjokojot mēdz nosviest uz ietves. Beidzot mēs pikojāmies, kļūdami aizvien priecīgāki un tīrāki. Tikmēr Betona Cilvēks saduga aizvien dusmīgāks. Netīšām apgāza zilgano sniega līmes vannu un noskurināja plecus. Betona Cilvēks taisni izslējās un izstiepa rokas. Viņa istaba, kurā uz tapešu sienām rēgojās sniega līmes izkosti caurumi, sagāzās pavisam.

Bummm…. Bummmm… Krahhh… Brakššš….

Nu mēs vairs nebijām maziņi, tikai apjukuši. Stāvējām garum garajā pils gaitenī un skatījāmies, kā viens aiz otra slāj Betona Cilvēki.

Tante ar iepirkumu somu. Tālāk tēvocis ar vēderu kā kartupeļu maiss. Viņam sekoja drūms policists un īgna pārdevēja. Nejauks biļešu kontrolieris. Nikns žurnālists. Piepūties pilsētas mērs. Viņi soļoja kā ieslodzītie uzkumpušām mugurām un skatījās grīdā. Arī mēs paskatījāmies – lejā nekā īpaša nebija, vien Betonu Pūļa izmīņātie nospiedumi.

Bammm…. Bammm… Bammmm… Iet smaga tante. Viņai seko norūpējies onkulis. Un aiz onkuļa…

Tētis! Vai tikai tas nav mūsu tētis! Tas patiešām varētu būt viņš. Tik līdzīgs, gandrīztētis… Gandrīz – jo Betona tētis nesmējās. Vilkdamies ar nokārtu galvu, viņš nesa piebāztu mugursomu. Ķī steidzās tuvāk un gribēja iedot „it kā tētim” roku, bet Betona tētis, kurš atgādināja divkājainu gliemezi, pat nepaskatījās uz mūsu pusi, jo bija pārmērīgi nopūlējies ar somas nešanu. Mugursoma aizdomīgajam Betona tētim bija pārāk liela. Paskatoties caur brīnumstikliņiem, kas mums visiem nu bija noputējuši vienādi pelēki, redzējām, ka Betona tēta soma nav viss parasta, reklāmas bukletiem piebāzta soma, bet māja. Mūsu māja! Vienādi balto ķieģeļu māja, kurā dzīvojam mēs, mūsu mammas, vissmagākā Kūku tante, kaimiņš ar strīpaino kreklu un vēl kādi simts cilvēki, kurus mēs sveicinājām tikai tajos brīžos, kad gājām kopā ar vecākiem. Jo tie tur simts, mums tāpat nekad neatbildēja ne ar „čau”, ne „labdien”, ne „sveiki”, tikai pa retam nošņācās – „ssssīkie! Ko maisās pa kājām!”

Salīkušais Betona tētis lēnām no mums attālinājās. Man no deguna pilēja, un Ķī berzēja acis, jo betona putekļi lienot visur un piespiežot raudāt.

– Varbūt tas nebija viņš, – nedroši ieminējās Dodō, un mēs mājām ar galvām te sāņus, te uz augšu un leju, jo mums viss bija sajucis.

Tikmēr Betona Cilvēku gājiens turpināja ceļu. Vēl viena tante, nē, ne jau Apolonija, pa gaiteni soļoja vēl smagāka tante, vilkdama pelēku miskastes maisu, kas izskatījās kā dzērājs. Aiz viņas pārgurusi māmiņa atspērusies stūma bērna ratus. Nokārtu galvu un saliektiem pleciem vilkās skumjš pusaudzis. Viņam pa pēdām seko padzīts suns.

– Ei! – Dodō nedroši ierunājās. – Jūs gadījumā neesat satikuši…?

Mēs vairs nezinājām, ko mums vajadzētu satikt. Tēti? Betona Cilvēku? Nikō, kurš aizvedīs līdz Katedrālei vai vismaz līdz mājām… Betona Cilvēki mums neatbildēja. Mēs skatījāmies caur pelēkajiem stikliņiem un viņu krūtīs neredzējām sirdis. Tikai smagus saiņus, piebāztus tapešu ruļļiem, rēķinu mapēm, soda kvītīm un avīzēm. Betona Cilvēku nesamie aizsedza sirdspukstus, un nevarēja saprast, tie dzīvo vai tikai kustas. Viņu nastas bija pārvērtušās sirdsakmeņos. Mēs zinājām, ka esam par mazu, lai tik smagus sirdsakmeņus no Betona Cilvēku sirdīm noveltu nost. Mums kļuva neomulīgi un, cieši piespiedušies sienai tā, lai Betona Cilvēku gājienu netraucētu, lavījāmies uz gaismas pusi.

 

 

 

Andra Manfelde dzimusi un augusi Kuldīgā, 2002. gadā beigusi Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu tēlniecības specialitātē. Debijas dzejoļu krājums Tranšejas dievi rok saņem Ojāra Vācieša prēmiju (2005). Tajā pašā gadā iznāk pirmais romāns Adata, pēc kura motīviem Manfelde sacer libretu Zigmara Liepiņa mūziklam Adata (pirmizrāde 2007). Dzejoļu krājums Betona svētnīcas (2008) saņem Annas Dagdas balvu. Pasaku grāmata Sirds pasaka (2009).Atmiņu tēlojums Zemnīcas bērni (2010) izpelnas Ventspils domes un Starptautiskā Rakstnieku un Tulkotāju mājas balvu, Sudraba tintnīcu. 2011. gadā rakstniece pārceļas uz dzīvi Liepājā, Karostā. Romāns Dzimtenīte (2012) apbalvots R. Gerkena un Rakstnieku savienības romānu konkursā (skat. recenzijas JG273, 66.-68. lpp, un stāstu Zelta pulkstens un karote medus” turpat 40. lpp). 2013. gadā iznāk dzejoļu krājums Ziemeļu tirgus, un 2017. gadā visjaunākais romāns, Virsnieku sievas (skat. JG289, 71. lpp).

 

Jaunā Gaita