JG290: Juris Šlesers. Ja mums arī būs jāmirst, - Latvija tomēr dzīvos.

Jaunā Gaita nr. 290. Rudens 2017

Juris Šlesers

„Ja mums arī būs jāmirst, – Latvija tomēr dzīvos”

– Kapt. Kristaps Upelnieks, 1944. g. 13. oktobrī

Uldis Neiburgs. Draudu un cerību lokā / Latvijas pretošanās kustība un Rietumu sabiedrotie (1941-1945). Rīga: Mansards, 2017. 451 lpp.

Vincent Hunt. Blood in the Forest / The End of the Second World War in the Courland Pocket (Asinis mežā / Otrā pasaules kara noslēgums Kurzemes katlā). Solihull, U.K.: Helion, 2017. 268 lpp., angļu val.

Virsrakstā liktos vārdus dedzīgais patriots savai meitai – „Manu mīļo, mīļo bērniņ!” – raksta reizē gaišu cerību spārnots un drūmu nojautu mākts, papildinot – „Jautājums par mūsu būt vai nebūt izšķirsies tuvākās dienās. Lūdz Dievu par mums…”. (Neiburgs 395) Vienu mēnesi un nedēļu vēlāk viņu nošauj vācu soda komanda. Abas minētās jaunās grāmatas katra savā veidā turpina izgaismot un šķetināt Otrā pasaules kara beigu posma sarežģīto mudžekli.

Kristaps Upelnieks bija tā sauktās ģenerāļa Kureļa grupas štāba priekšnieks (komandiera palīgs), šīs vienības galvenais iedvesmotājs un saikne ar Latvijas Centrālo Padomi (LCP) – slepenu organizāciju, kura pretendēja (saskaņā ar satversmi) pēdējās demokrātiski ievēlētās (1933. g.) Saeimas vārdā juridiski pārstāvēt Latvijas tautu un valsti. LCP dažādās aktivitātes ir Neiburga monogrāfijas mugurkauls. Kaut „kurelieši” kā vienā tā otrā darbā minēti samērā maz, viņu liktenis visspilgtāk iemieso abu grāmatu virsrakstos tverto traģiku – asinis un nepiepildītas cerības. Četrdesmit sešus gadus nepiepildītas cerības.

Rekonstruēt pagātni

Uldis Neiburgs ir vēsturnieks, Latvijas Okupācijas muzeja ilggadējs pētnieks. Pretstatā viņa populārā periodikā publicētajiem rakstiem[1], šī zinātniskā monogrāfija ir smagnēja lasāmviela, pilna garu komplicētu teikumu un personu un iestāžu nesaīsināto oficiālo nosaukumu atkārtošanas. Laikam nopietniem zinātniekiem tā vajag. Paliek augstas pakāpes pamatīguma iespaids. Neviens arhīvu stūris vai vēsturnieku publikācija par apskatāmo laikmetu neliekas palikuši neapskatīti. Vinsents Hants (Vincent Hunt) savukārt ir britu žurnālists ar interesi 2. pasaules kara norisēs. Kamēr Neiburga darbs balstās arhīvu materiālu izpētē, Hants savu darbu raksturo kā „rekonstrukciju caur sabiedrisko atmiņu” („reconstruction through social memory”). Tas balstās vēsturisku vietu un muzeju apmeklējumos, intervijās un memuāru un angļu valodā publicētu vēstures grāmatu konsultēšanā. (Turklāt precējies ar latvieti – 1989. gada „Baltijas ķēdes” dalībnieci, socioloģijas doktori.)

Starp ļaunumiem

Draudu un cerību lokā pirmajā no sešām nodaļām Neiburgs apskata dažādās vācu okupācijas laika pretošanās grupas un organizācijas, uzskaitot kādas 15 – ar piezīmi „u.c.” Lielākās no tām bijušas Latviešu Nacionālistu savienība (LNS), „Pērkonkrusts” un Latvijas Centrālā padome (LCP). Viņš pretestības izpausmes iedala individuālās un kolektīvās, un nevardarbīgās un bruņotās. Vairums izpaudās iekšzemē, bet pastāvēja arī „uz āru” virzīta pretestība, ko pārstāvēja galvenokārt LCP – vērsta uz Zviedriju un Rietumu sabiedrotajiem Lielbritāniju un ASV.

Par „līdz galam nepārdomātu” Neiburgs uzskata dažu citu vēsturnieku paustu viedokli, ka pretestības kustībai pieskaitāmi „tikai tie pretestības virzieni, kas pauda gatavību cīnīties pret abiem okupantiem” (N. 61). Viņa izpratnē pretestības cīņā reizēm var arī būt nepieciešams darīt izvēli starp „lielāko un mazāko ļaunumu” – ja „lielākā ļaunuma” novēršana rādās panākama tikai tieši vai netieši atbalstot „mazāko ļaunumu”. (N. 71)

Profesors un kvēlais karavīrs

Lai gan LCP formāli nodibina tikai 1943.13.VIII, un ģen. Jāņa Kureļa grupu 1944.28.VII, LCP pirmā priekšsēža prof. Konstantīna Čakstes un kapt. Kristapa Upelnieka sadarbība – atsaucoties uz citu avotu – aizsākusies jau 1942. gada sākumā, kad ap Čaksti sākuši pulcēties demokrātiski noskaņoti inteliģenti. Caur Upelnieku rodas arī kontakts ar ģen. Kureli: „Enerģiskā kapteiņa Upelnieka vadībā bija jau izveidojusies neliela virsnieku organizācija, kurā ievērojamākā persona bija agrākais Tehniskās divīzijas komandieris ģenerālis Jānis Kurelis.” Čakste izvairas sadarboties ar nedemokrātiskām aprindām, kā Pērkonkrustu, vai vācu ieceltās okupētās Latvijas pašpārvaldes darbiniekiem. No pēdējās demokrātiski ievēlētās Saeimas četrām lielākajām frakcijām viņam izdodas izveidot partiju bloku, uz kura pamata dibina Latvijas Centrālo padomi. Tās ir Demokrātiskā centra partija, sociāldemokrāti, Latgales Kristīgo zemnieku un katoļu partija un bijušā Ulmaņa partija Zemnieku savienība – kuras pārstāvji piekrīt distancēties no Ulmaņa diktatūras ievestajām pārmaiņām. Pie LCP nodibina vairākas īpašu uzdevumu komisijas, no kurām viena no aktīvākajām izvēršas militārā komisija.[2]

Kurelieši

Par šo LCP komisiju un par gen. Kureļa grupas legālo un faktisko stāvokli un padotību arī Neiburgam neliekas būt skaidrības: „Daudzpusīgāk izvērtējami būtu 1944. gada 28. jūlijā Skrīveru pagasta Robežu mājās saformētās ģenerāļa J. Kureļa militārās vienības pastāvēšanas atsevišķi aspekti, ņemot vērā tās izveidošanas sākotnējo legālo raksturu un tikai vēlāko nepakļaušanos vācu okupācijas varas rīkojumiem … Tas ļautu arī precīzāk kā līdz šim konstatēt, no kura brīža un cik lielā mērā sākotnējā ‘Rīgas aizsargu pulka ģenerāļa Kureļa grupa’ mērķtiecīgi un praktiski transformējās par neatkarīgu nacionāla karaspēka vienību un kļuva par Latvijas pretošanās kustības sastāvdaļu. Pievienojoties jau vēstures pētniecībā konstatētajam, ka saikne starp LCP un kureliešiem visizteiktāk izpaudās to atbalstā LCP slepeno radiosakaru uzturēšanā ar Zviedriju, un kapteiņa K. Upelnieka un ģenerāļa J. Kureļa sadarbībā ar LCP vadību Rīgā un vēlāk Ventspilī, līdz šim tā arī līdz galam nav izdevies noskaidrot, kurš no viņiem reāli vadīja LCP militāro komisiju, jo vēstures avoti un publikācijas par to sniedz pretrunīgas ziņas.” (N. 85-86. Šis ir arī viens piemērs Neiburga garajiem teikumiem!)

Man gan no visa, ko atceros lasījis par kureliešiem, nav šaubu, ka īstais darītājs visur bija kvēlais Upelnieks.[3] Vikipēdija vēsta, ka aizsargu organizāciju atjaunot vācu vara pavēlēja 1944.22.VII., un 6 dienas vēlāk noformējās Kureļa vienība. Vācu motivācija nav skaidra, bet otras apskatāmās grāmatas autors Hants, ar atsauci uz vēsturnieku Valdi Lumanu,[4] min, ka Kureļa aizsargu vienība dibināta uz Vācijas militārā izlūkdienesta ierosinājumu partizānu darbībai Sarkanarmijas aizmugurē. (H. 114) Krieviem tuvojoties, 1944.23.IX ap 150 vīru lielā kureliešu vienība tomēr pārceļas no Vidzemes uz Kurzemi – it kā pēc Kureļa paša lēmuma, bet katrā ziņā ar vācu akceptu, acīmredzot atzīta par nepietiekami spēcīgu, lai stātos krieviem pretim – vai to aizmugurē. Kurzemē viņu skaits strauji pieaug līdz vairākiem tūkstošiem, kad tiem piebiedrojas liels daudzums leģiona dezertieru, kas negrib kā pavēlēts doties ar 15. divīziju uz Vāciju. (Otra, 19. divīzija kopā ar vāciešiem turpina aizstāvēt Kurzemes katlu pret krieviem.) Neiburgs neatbildāmos jautājumus atstāj nākotnes pētījumiem.

Dzīvot de jure

2. nodaļa apskata Rietumu sabiedroto politiku pret Latviju. Autors atgādina, ka „Latvija kara gados de jure turpināja pastāvēt kā starptautisko tiesību subjekts, un tās intereses pārstāvēja un pauda Latvijas Republikas diplomāti Rietumos, vispirms jau ārkārtējo pilnvaru nesējs un sūtnis Lielbritānijā K. Zariņš un viņa pilnvaru substitūts un sūtnis ASV A. Bīlmanis.” (N. 117) Kaut Zviedrija ir atzinusi Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā, mūsu bijušais sūtnis Stokholmā Voldemārs Salnais turpina tur dzīvot un nevairās izmantot savus diplomātiskos sakarus un pazīšanās zviedru iestādēs un Lielbritānijas un ASV sūtniecībās, un uztur saraksti ar sūtņiem Zariņu un Bīlmani. Izrādās, ka kā Zviedrijas, tā Rietumu sabiedroto izlūkdienestiem ir liela interese par notikumiem Latvijā, un Salnais steidz to izmantot Latvijas labā. Ar zviedru un amerikāņu finansiālu un morālu atbalstu, veidojas slepeni radio un laivu kontakti starp Zviedriju un Kurzemi un LCP vadību Rīgā un Ventspilī. Salnais savukārt informē Zariņu un Bīlmani, un caur viņiem Lielbritānijas un ASV valdības, kur tie turpina baudīt diplomātu statusu un savas valsts de jure atzīšanu (bet ne vienmēr uzklausīšanu). 1944.13.X Rīga nonāk Padomju varā un ir izveidojies „Kurzemes katls” – ielenkums Kurzemes pussalā.

Delikātā sastrādāšana

Nākošās trīs nodaļas veltītas LCP, kureliešu un sūtņu darbībai trīs jomās (informatīvā, politiskā un bēgļu laivu akcija). Kureliešu uzdevums ir uzturēt radiosakarus. Iesaistās Zviedrijas, ASV un Lielbritānijas spiegu dienesti, kā arī ASV Kara bēgļu padome (War Refugee Board) – ar finansējumu un savām prasībām. Rezultātā Latvija saglabā savu de jure diplomātisko atzīšanu Rietumu sabiedrotajās valstīs, un ap 5 000 bēgļu slepenos laivu braucienos gūst patvērumu Zviedrijā. Tie ir pārsvarā kultūras un politiski darbinieki ar ģimenēm un dezertējuši leģionāri, kuri nevēlas doties uz kara plosīto Vāciju vai palikt Padomju varā. Pārcelties uz Zviedriju bēgļiem negrib ļaut ne vācieši, nedz krievi.

Īpaši izceļami bijušā sūtņa Salnā neatlaidīgie centieni izlīdzināt rūgtumus, pat asumus, starp LCP parlamentāri-konstitucionālajām pretenzijām it kā „valdīt”, resp. dot rīkojumus sūtņiem, un sūtņu Zariņa un Bīlmaņa noraidošo nostāju pret to, balstoties uz savām Lielbritānijas un ASV atzītajām ārkārtas pilnvarām no Ulmaņa autoritārās valdības. Šī ulmaniešu-demokrātu plaisa turpina iezīmēt trimdas sabiedrību vēl ilgi pēc kara beigām.

Draudu un cerību lokā 6. nodaļa – „Pretošanās kustības nerealizētās ieceres” – vistiešāk sasaucas ar Hanta emocionālo ceļojuma aprakstu Asinis mežā. Neiburgs nodaļas sākumā summē pretošanās kustības sākotnējo plānu: „Lai sasniegtu savu politisko mērķi – Latvijas valstiskās suverenitātes atjaunošanu, nacionālās pretošanās kustības dalībnieki paredzēja sagaidīt izdevīgu brīdi starp Vācijas armijas atkāpšanos un PSRS karaspēka iebrukumu Latvijas teritorijā, lai ar latviešu bruņoto spēku palīdzību pārņemtu varu savās rokās un pasludinātu Latvijas neatkarību un pagaidu valdības izveidošanu, kuras darbības nodrošināšanai tika sagaidīts Rietumu sabiedroto atbalsts.” Šīs ieceres tomēr neīstenojas… Autors turpina: „…šādu mērķu pastāvēšana un atsevišķi to īstenošanas mēģinājumi parādīja Latvijas tautas vēlmi realizēt savas pašnoteikšanās tiesības un dzīvot neatkarīgā Latvijas valstī.” (N. 359) Tālākās lappuses izseko šīs izšautās bultas nesekmīgajai trajektorijai, savu mērķi apskatāmajā laiksprīdī tomēr nesasniedzot. (Mēģinu tomēr iztēloties šo bultu – vai vadāmu dronu! – turpinot traukties uz pasaules politikas vējos plīvojošo mērķi 46 gadus…)

Gaidot uz angļiem

1944.8.IX LCP vadības sanāksmē Rīgā sastādīts un bez datuma parakstīts neatkarības pasludināšanas dokuments – jādomā, lai būtu gatavs publicēšanai „īstajā brīdī”. To kā valsts prezidenta vietas izpildītājs paraksta pēdējās Saeimas prezidija priekšsēdis Pauls Kalniņš, bet dokuments pats nav saglabājies. Par ministru prezidentu nominē Konstantīnu Čaksti, kurš tad jau ir apcietinājumā, vai viņa vietā tā brāli senatoru Mintautu Čaksti. Drīz pēc tam Kalniņš dodas uz Zviedriju, bet laivu jūrā aiztur vācieši un bēgļus aizved uz Vāciju. Visi proponētās pagaidu valdības locekļi eventuāli nonāk Zviedrijā, Mintauta Čakstes vadībā.

Neiburgs raksta, ka oktobra beigās vai novembra sākumā Kurelis esot saņēmis vēsti no LCP vadības Stokholmā, ka britu izlūkdienesta darbinieki LCP sakarniekam apstiprinājuši, „ka Lielbritānija sniegs palīdzību LCP, ja aprīlī vai maijā angļu flote atradīsies Baltijas jūrā un tajā laikā Kurzemē vēl būs vācieši,” un „J. Kurelis līdz nākamās Latvijas valdības paziņošanai iecelts par kara ministru un Latvijas prezidentu.” Neiburgs secina: „Saskaņā ar šo saņemto informāciju ģenerāļa J. Kureļa grupas vadība saprata, ka viņiem ir izdevīga vācu karaspēka uzturēšanās Kurzemē vēl vismaz 3-4 mēnešus.” (N. 385 – ar atsauci uz Latvijas Valsts arhīvu.) Tātad – lai novērstu „lielāko ļaunumu”, taktiski jāatbalsta „mazākais ļaunums”.

Šo vēsti uz Kureļa štābu atvedusi LCP sakarniece V. Jaunzeme. Dīvainā kārtā Valentīne Jaunzeme, vēlāk prec. Lasmane, nekā tāda nepiemin savā atmiņu pierakstā par savu, šķiet, pirmo un vienīgo apmeklējumu Kureļa štāba novietnē Stiklos 1944.11.XI. Kurelis apmeklējuma laikā esot gulējis diendusu. Satikšanās Jaunzemei un viņas pavadonim plkv. Albertam bijusi ar adjutantu vltn. Gregoru un štāba priekšnieku kapt. Upelnieku, kuri neieteica ģenerāli traucēt. Vai varbūt viņa tikai nodeva telegrammu nezinot tās saturu? Dienu pirms Jaunzemes apmeklējuma Kurelim un Upelniekam bijusi tikšanās ar Kurzemes virspavēlnieku SD ģenerāli Jekelnu. Pēc Lasmanes apraksta, Upelnieks runājis pacilāti: „Mēs apšmauksim vāciešus! Mēs viņiem pieprasīsim! Viņiem būs jāapsola! Rīt būs Jekelns Stiklos, un rīt celsies mūsu jaunā zvaigzne!” [5]

Asinis mežā

Trīs dienas vēlāk vācu karaspēks aplenc štāba novietni, un pārspēka priekšā Kurelis pavēl saviem vīriem padoties bez cīņas. Neiburgs raksta, ka Jekelns jau „vairākkārt propagandas nolūkos aicināja ģenerāli J. Kureli parakstīt uzsaukumu mežos klīstošajiem karavīriem, lai tie pieteiktos cīņām frontē. F. Jekelns piebilda, ka uzsaukumā varot rakstīt, ka pēc kara būšot neatkarīga Latvija…” (N. 381) Te nu bija…

Citur novietotais leitnanta Roberta Rubeņa kureliešu bataljons nepadodas, turpina cīnīties. Rubenis krīt dažas dienas vēlāk, bet viņa vīri turpina atvairīties un slēpties mežā līdz 9. decembrim, kad vienība beidz pastāvēt un izklīst. Šī bruņotā cīņa – Neiburga vārdiem – „izrādījās pēdējais akords Latvijas pretošanās kustības dalībnieku mēģinājumiem vēl kara beigu posmā ar ieročiem rokās pretoties gan nacistu, gan padomju okupācijai Kurzemē.” Upelnieku, Gregoru un vēl sešus Kureļa grupas virsniekus 20. novembrī nošauj, ģenerāli pašu aizsūta uz Vāciju leģiona ģenerālinspektora ģen. Bangerska pārziņā.[6]

Sargāt tautas dzīvo spēku

Lietas Kurzemē nu ir krasi mainījušās, un Zviedrijā nokļuvusī „LCP ārzemju delegācija” gadumijā apspriež situāciju un nāk pie jauniem atzinumiem. 1945.5.I tā uz Latviju nosūta savus jaunākos ieteikumus nākotnes darbībai, tostarp „glābt un pasargāt mūsu tautas dzīvo spēku, nevis izšķiest to svešu mērķu kalpībā.” LCP aicina ieņemt nogaidošu pozīciju, un neatbalsta iespējamo partizānu cīņu PSRS no jauna okupētajā Latvijas teritorijā, kā arī – atšķirībā no savas vēl iepriekšējā rudenī paustās nostājas – kaut vai īslaicīgu varas pārņemšanu Kurzemē. LCP tagad atzīst, ka nacionālo partizānu militāra darbība dotajos starptautiskajos apstākļos nesekmētu Latvijas valsts atjaunošanas mērķus, kaitētu zemniekiem un izšķiestu tautas dzīvo spēku – „kas ļoti noderēs tad, kad sitīs īstā stunda…” Tāpēc partizānu darbības vietā LCP iesaka organizēt slepenu nacionālu organizāciju, kas „attiecīgā brīdī spētu izdarīt vērtīgu pakalpojumu neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošanas lielajā darbā.” Nodaļas noslēgumā Neiburgs komentē: „Kaut arī šāda LCP vadības Zviedrijā nostāja izrādījās atšķirīga no pēckara gadu realitātes Latvijā, tā apstiprina arī mūsdienu historiogrāfijā reprezentēto LCP vīziju par bruņotas pretošanās nelietderību otrreizējās padomju okupācijas apstākļos, tā vietā paužot pārliecību par pretošanās kustības nevardarbīgas taktikas ievērošanu un īstenošanu ceļā uz Latvijas neatkarības atgūšanu nākotnē.” Autors tomēr atgādina, ka, pretēji šim ieteikumam, 1944.-1956. gados Latvijā ar ieročiem rokās darbojās ap 12 000 partizānu, no kuriem krita 2 434, bet apcietinājumā nonāca 5 489.) (N. 392-396)

Ekskursija Kurzemes katlā

Sabiedriskās atmiņas pētnieks anglis Vinsents Hants šo cerību, draudu un asiņu drāmu pasniedz dzīvākā veidā – izvadājot lasītāju pa Rīgu, Jelgavu un Kurzemi blakus sēdeklī savā īrētā automašīnā, kad viņš 2014. un 2015. gadā apbraukā 2. pasaules kara cīņu un necilvēcību vietas un vēstures piemiņas muzejus – Stūra māju, Jelgavu, Klapkalnciema pludmali, Džūkstes leģiona cīņu vietas, Rubeņa bataljona bunkurus, Šķēdes un Zlēku masu slepkavību vietas, Dundagas un Popervāles koncentrācijas nometnes, apciemo un intervē muzeju kuratorus un Kurzemes katla līdzgaitniekus, kam ir ko stāstīt no savas pieredzes pirms 70 gadiem – tostarp bijušo bēgļu bērnu Vairu Vīķi-Freibergu un Dundagas koncentrācijas nometnes iemītnieku, vēlāk muzeja „Ebreji Latvijā” (Rīgā) vadītāju Marģeru Vestermani. Grāmatā ievietotie sarunu pieraksti un likteņstāsti ir neatsverami pagātnes dokumenti un grāmatas interesantākā sastāvdaļa. Dundagā piestājam arī pie slavenā dundadznieka Austrālijas „Krokodīlu Dandija” (Crocodile Dundee), bijušā leģionāra Arvīda Blūmentāla akmens krokodīla pieminekļa. Hants šos apmeklējumus un intervijas sasaista un apvij ar vēstures grāmatās un citās publikācijās smeltu vēsturisko vielu. Tā visumā liekas pareiza, kaut detaļās uzkrīt daža sagaidāma paviršība – piemēram, ka 17. marta Leģionāru diena esot saistīta ar 1943. gadu (H. 48), vai nosaucot leģiona ģenerālinspektoru Bangerski par „komandieri” (H. 50). Nopietnāks iebildums ir par pulkveža Voldemāra Veisa darbības vienādošanu ar klaji slepkavīgajām Arāja komandas akcijām. (H. 19) Ieskats vēsturnieka Andrieva Ezergaiļa autoritatīvajā holokausta pētījumā rāda, ka šāds vienādojums ir paviršs un nepamatots.[7]

Drūmas grāmatas par drūmu laikmetu mūsu zemē, tomēr vērtīgs pienesums mūsu apziņai un grāmatu plauktiem – un „sabiedriskajai atmiņai”. Abos darbos ļoti maz vielas par notikumiem pēc 1945. gada janvāra. Kureļa grupa likvidēta, LCP vadība visa Zviedrijā, bēgļu laivu braucieni gandrīz apsīkuši. Leģiona 19. divīzija vēl turpina sargāt Kurzemes katlu pret Sarkano armiju. Aprīlī noslēdzas sestā un pēdējā Kurzemes lielkauja. Par vācu aizbildniecībā februārī dibināto „Latvijas Nacionālo komiteju” vai plkv. Roberta Oša sešas dienas pirms kara beigām uzstādīto „Liepājas valdību” nekas nav minēts. Kaut šie procesi ir tāds bezperspektīvs interregnum, kas īsti neatbilst ne šo grāmatu tematikai, nedz arī pēckara pretestības kustībai pret Padomju okupāciju, tie tomēr ir daļa no kara beigu haotiskās drāmas un varētu būt interesanti.

Paldies vēstures pētniekam un pētošajam žurnālistam par svarīgo veikumu.

Kristaps Upelnieks Konstantīns Čakste Voldemārs Salnais

[1] Skat. krājumu Dievs, Tava zeme deg, Rīga: Izdevniecība „Lauku Avīze” 2014; J. Šlesera recenzija JG278.

[2] Edgars Andersons un Leonīds Siliņš, Latvija un Rietumi / Latviešu nacionālā pretestības kustība 1943-1945 (4. izd.), Rīga: Poligrafists 2002. (26-53)

[3] Skat., piemēram, LCP līdzgaitnieces Valentīnes Lasmanes, toreiz Jaunzemes, aprakstu par „plīvojošo” Upelnieku un gurdeno 62 g. veco ģenerāli: Valentīne Lasmane (sastādītāja), Pāri jūrai 1944l/1945. g., Stokholma: Memento Latvija 1993. (131-133)

[4] Valdis O. Lumans, Latvia in World War II, New York: Fordham Univ. Press 2006. Angļu valodā.

[5] Skat. 3. piezīmi augstāk.

[6] Pēc kara Kurelis izceļo uz ASV, kur 1954. gadā nomirst Čikāgā. Pārējos sagūstītos kureliešus aizsūta uz Štuthofas koncentrācijas nometni, bet vairumu vēlāk pārceļ uz leģionu.

[7] Andrew Ezergailis, The Holocaust in Latvia 1941-1944 / The Missing Center, Rīga: The Historical Institute of Latvia 1996. (214. lpp.). (Latv. valodas izdevums: Holokausts vācu okupētajā Latvijā 1941-1944, Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds 1999.) Ezergailis secina: „…kaut Veiss bija viens no redzamākajiem kolaborantiem, viņa loma neiekļāva ebreju nonāvēšanu. Veiss tika daļēji attaisnots Viļa Hāznera prāvā [1977. g. ASV]. … Līdz šim neviena apsūdzība pret jel vienu Rīgas Schutzmannschaften locekli zem Veisa komandas nav bijusi sekmīga.”