LEMBU VEĻI

Inara Verzemnieks, Among the Living and the Dead (Starp dzīvajiem un mirušajiem). New York: Norton 2017. Angļu valodā, 282 lpp.

 

Inara Verzemnieks

Pēc lielā atmiņu grāmatu un romānu viļņa, ko sarakstījuši jau toreiz pieaugušie Otrā pasaules kara Latvijas bēgļi, pēdējās pāris dekādēs uzpaisa mazāks vilnītis bēgļu gaitas izdzīvojušo bērnu sacerējumu. Nupat sāk parādīties trimdā dzimušo bērnu un mazbērnu meklējumi savu sakņu mistērijā.

Jaunākā man zināmā rakstītāja Ināra Vērzemniece dzimusi 1970-os gados ASV rietumu piekrastes pilsētā Takomā, netālu no Seatlas. Turpat arī uzaug, un – kā daudzi Amerikas latviešu bērni – piedalās vietējās latviešu sabiedrības pasākumos, dzied korī, dejo tautas dejas, līgo Jāņos, piedalās latviešu bērnu vasaras nometnēs. (Par latviešu skolu gan nemin.) Izstudē par žurnālisti un tagad ir profesore Aijovas pavalsts universitātē, kur pasniedz nefiktīvās prozas rakstniecību.

Kā jau mums katram, arī Ināras bērnība un dzīves gājums ir savdabīgs. Meitenes dzīvi visdziļāk iespaidojusi ļoti ciešā tuvība ar viņas latviešu vecmāmiņu. Vecāku laulība ir nelaimīga un izirst agrā bērnībā. Tēvs pēc piedalīšanās Vjetnamas karā cieš no traumatiskas grūtsirdības, un meiteni no 3 gadu vecuma uzaudzina viņa vecāki Līvija un Emīls Vērzemnieki. Vecmāmiņa ir liela stāstītāja un ikdienā ar meiteni sarunājoties tās iztēlē uzbur savu dzimto sētu Gulbenes apkaimē. Mājas sauc Lembi. Ināras apziņā un zemapziņā Lembi kļūst pilnīgi reāli visās detaļās. Tikai daudz vēlāk viņa noskaidro, ka Lembu nosaukums varētu sakņoties senā somugru vārdā – mīlestība, bet Lembi un mīlestība Ināras iztēlē jau no bērnības ir nešķirami saistīti.

Vērzemnieces memuārs Starp dzīvajiem un mirušajiem ir postmoderns literārs mākslas darbs, kurā pakāpeniski savijas viņas dzimtas likteņu pavedieni abpus dzelzs aizkaram un Veļupes tumšajiem ūdeņiem – savērpti no vecvecāku stāstiem, radu un Līvijas vēstulēm, un autores atklājumiem, kad tā pati sāk apmeklēt Latviju un radus. Grāmata jau izpelnījusies vairākas atzinīgas atsauksmes amerikāņu presē, ieskaitot The Washington Post un The New York Times.[1]

Vecmāmiņai Līvijai Lembos palika māte,  jaunāks brālis un vēl jaunāka māsa – Ausma. Tie visi 1949. gadā izsūtīti uz Sibīriju. Viņa par to uzzina tikai daudzus gadus vēlāk, kad izsūtītie 1957. gadā atgriežas Latvijā un var sākt sarakstīties ar ārpasauli. Radi savukārt ilgi nekā nezin par Līviju, kura 1944. gadā dzīvo Rīgā, bet vīrs ir frontē. Kad – krieviem tuvojoties – tā ar diviem klēpja bērniem un tuvu draudzeni izšķiras bēgt ar kuģi uz Vāciju, Gulbene jau ir Padomju[2] varā, sakari pārtrūkuši. Dažas nedēļas vecais zīdainis ir vēlākais Ināras tēvs. Kara beigās, pēc trauksmaina pārgājiena (lielu daļu ar kājām) cauri Vācijai, abas bēgles ar bērniem nonāk Pinebergas bēgļu nometnē britu zonā pie Hamburgas. Pārcietis ievainojumu un gūstu, ģimenei drīz pievienojas Emīls. Kā bijušais Latvijas Universitātes mācības spēks, viņš iesaistās Baltijas Universitātē Pinebergā kā Tautsaimniecības teorijas katedras vadītājs. Kad 1951. gadā ģimene izceļo uz ASV, tajā jau ir četri bērni. Takomā Vērzemnieks atrod darbu rūpnīcā, kopā ar Līviju audzina bērnu pulciņu, piedalās vietējā latviešu sabiedriskajā dzīvē. Šim posmam vecvecāku un sava tēva dzīvē autore pieskaras virspusēji. Tēva grūtsirdību un ieslēgšanos sevī autore skaidro galvenā kārtā ar pārdzīvojumiem Vietnamas karā, bet domā, ka bērnība Vācijas bēgļu nometnēs arī bijusi traumatiska.

Vecmāmiņas Lembi mazās Ināras apziņā iegulstas dziļi, bet parastās jaunu cilvēku intereses ilgus gadus ņem virsroku – skola, studijas, apprecēšanās, žurnālistes karjera, darbs universitātē. Pa to laiku Latvija atgūst neatkarību, Līvija ar vīru un dēlu apmeklē Latviju un radus, bet Inārai interese uz to izraisās stipri vēlāk – kad vecvecāki jau nomiruši un pašai tuvojas 40. Kas atturēja to darīt agrāk? Ilgi tas nav skaidrs arī jaunajai sievietei pašai, bet tad sāk atskārst, ka varbūt tās bijušas – „bailes”. Īpaši – bailes, ka šāds apmeklējums nevis apstiprinātu, bet „neizbēgami komplicētu” vecmāmiņas dāvāto atmiņu tēlu. (49-50) Kas beidzot pamudina Ināru doties uz Gulbeni, paliek neatbildēts. Varbūt profesionāla interese – vēlme radīt nefiktīvās prozas mākslas darbu? Iepazīt un godināt savas dzimtas pagātni, pašai gūt dvēselisku piepildījumu?

Grāmata neapšaubāmi ir literārs mākslas darbs – emocionāls, mistisks, sarežģīts. Reizē vēsturisks – kaut salikt lietas hronoloģiski pa datumiem nav viegli. Bija jāpārlasa vairākas reizes, ar zīmuli atzīmējot un vairākkārt revidējot aritmētiskus laiku un vecumu rēķinus lappušu malās. Dažam tas varētu būt nesvarīgi. Kas šo darbu lasītu galvenokārt emocionāla pārdzīvojuma dēļ, varbūt lielā aizrautībā trauktos grāmatai cauri nelauzot galvu par datumiem, vecumiem un hronoloģiju. Sirsnība ar vecmāmiņas māsu un tās ģimeni ir silta, un Ināra apmeklē Latviju atkārtoti, piedalās lauku darbos, klejo pa mežiem un pļavām.. Aizkustinoši lasīt kā vecā no Lembiem izglābtā kumodē viņa atklāj paslēptu vecu dokumentu, parakstītu ar trijiem X, kad viņas vecvecvectēvs Andrejs Šmits 1882. gadā no barona nopircis Lembus. 

Grāmatas kodols ir Lembi – un abas pēdējās Lembu meitas Līvija un Ausma. Ausma ir 14 gadus jaunāka par Līviju. Kad Ināra sāk apmeklēt Latviju un Ausmu, Līvija jau 5 gadus viņsaulē. Pie veļiem jau arī viņu vecāki un brālis. Lembu veļus pie dzīvajiem atsauc Ausmas foto albumi un stāsti par Lembiem un Sibīriju. Atelpas brīdī tā brīdina savu māsas mazmeitu: „Tavas vecmāmiņas stāsti nav mani stāsti.” Krasi atšķirīga arī Līvijas un Ausmas attieksme pret Lembiem. Līvijas atmiņā – un Ināras iztēlē – Lembi ir Līvijas bērnība un jaunība, skaistais dzīves rīts. Ināra pārdzīvo šoku atklājot, ka Ausmai turpretim Lembi nozīmē viņas jaunības iznīcināšanu. Turklāt lietas nav tik vienkāršas, ka pie visa vainīgi Staļins un Padomju iekārta: „Man bija 16 gadu, kad mana dzīve izbeidzās.” Ināra ir nesaprašanā – deportācijas dienā (1949.25.III) Ausmai taču bija 21… „Bet tas taču bija pirms Sibīrijas!”  – „Jā. Bet tāpēc arī man nebija tik grūti aizbraukt. Es jutos it kā mana dzīve jau bija beigusies.” – „Kas notika, kad tev bija sešpadsmit?” – Klusums. – Nodaļai beigas, un lasītājs arī paliek neziņā. (87)

Pie šīs mistērijas autore atgriežas vēlāk, kad citā apmeklējumā Ausma pastāsta par sava tēva Jāņa Šmita, Lembu saimnieka, liktenīgo kritienu no šķūņaugšas 1944. gada vasarā, kas atstāj Ausmu vienu pašu ar māti saimniekojot Lembos, kad brālis aiziet leģionā un pēc kara Padomju gūstā un darba lēģerī (kur tas zaudē vienu kāju). Aizvešanas dienā, kad māte un brālis jau ievietoti lopu vagonā, Ausmai ir iespēja izpalikt, bet tā brīvprātīgi pieprasa, lai ņem viņu arī – kopā ar māti un vienkāji brāli. Šī gatavība turpināt gādāt par māti un brāli arī izsūtījumā ļāva visiem trim izdzīvot un pēc astoņiem gadiem atgriezties Gulbenē.

Atkārtotos apmeklējumos Gulbenē Ināra pamazām mazina plaisu starp dzīvo māsu Ausmu un jau veļos aizgājušo Līviju. Kad Ināra sāk stāstīt par Līvijas bēgļu gaitām Vācijā, Ausmas rūgtums plūst pāri: „Tas nevarēja būt ne tuvu līdzīgs visam tam, kas mums bija jāpārdzīvo. Visam. Karš. Tad mana tēva nāve. Man vadīt visu saimniecību, man vienai pašai. Tad izsūtījumā. Viņa atstāja mani vienu pašu ar visu to smagumu – gluži vēl bērnu. Tas ļaunākais no visa tā viņai pagāja secen. Vai tā nav?” (167) Izrunāšanās turpinās – un palīdz abām. Rūgtums mazinās. Citā sarunā Ausma ar asarām acīs iesaucas: „Man viņas vajadzēja. Bet, no tevis stāstītā, viņai vajadzēja manis. Ar visu, kam viņa izdzīvoja cauri. Un tagad mana māsa ir apbedīta tālu, svešā zemē. Es nevaru pie viņas aizkļūt, lai kaut kā vēl varētu palīdzēt, kaut vēl tagad.” (179)

Ausma palīdz arī Inārai tikt pāri šokam par viņas vecmāmiņas iemīļoto Lembu iznīkšanu un pārdošanu. Lembi kā lauksaimniecība simbolizē lauku likteni šodienas Latvijā. Kad to īpašnieki kā „kulaki”[3] aizsūtīti uz Sibīriju, Lembus pārņem kolhozs, un dzīvojamā māja tiek pārvērsta par kūti. Latvijai atgūstot neatkarību, Lembi atgriežas Ausmas īpašumā, bet māja ir grausts, un vidēja lieluma saimniecības jaunajā Eiropā vairs nevar ekonomiski sacensties ar komerciālām lielsaimniecībām. Ausmas meita un znots mēģinājuši atjaunot Lembus (ar Amerikas radu Līvijas un Emīla atbalstu), bet beigās ir uzdevuši un zemi pārdevuši.

Ināra sāk atskārst, kāda būs nākotne – Latvijai mainoties, Eiropai mainoties, pasaulei mainoties. Viņas nākotnes skatiens nerunā par jauniem kariem vai okupācijām. Pagātnes kari un okupācijas savu postu ir izdarījušas, to sekas ir daļa no šī stāsta. Tagadnes un nākotnes skats runā par sagruvušām viensētām, no kolhoziem iemantotiem drūpošiem betona plākšņu dzīvokļu namiem, lauksaimniecību kā hobiju, lauku iztukšošanos. Amerikas viešņa šajā ainavā atklāj arī pa tumšai spraugai, kur vienā tādā spītīgi iemitinājusies večiņa, kas izvēlējusies atlikušo mūža daļu ar savu trūcīgo valsts pensiju nodzīvot vientuļā būdiņā meža biezoknī. Par viņu tur rūpi jauna pastniece, kas laiku pa laikam ar savu pasta auto večiņai atved vajadzīgos iepirkumus no veikala. Pati pastniece ar universitātes izglītību savās domās svārstās starp dvēseles dzīvi Gulbenes laukos un iespējām strādāt profesionālu darbu Anglijā.

Ausma ar vīru, tāpat viņas meita un znots un citi kaimiņi, dzīvo savrūpmājās ar piemājas zemes gabalu un dažiem mājkustoņiem, kā vistas, dažiem govs – Ausmas vīram arī zirgs. Nav gluži skaidrs, kādas šīs mājas ir, bet liekas mājīgas. Ausmas māja ir no ķieģeļiem, pēc izskata varētu būt celta pēckara laikā. Tas sasaucas ar nesen Journal of Baltic Studies lasīto pētījumu par Baltijas laukiem, kura autore arī secina, ka nākotnē arvien lielākam procentam laucinieku zemkopība būs varbūt vaļas prieks, bet ne iztikas avots.[4]

Vērzemnieces ekspedīcija starp dzīvajiem un mirušajiem pirmā kārtā ir dramatisks pagātnes briesmu, vardarbību un avantūru stāsts, kas vecāku paaudžu latviešu lasītājam vairs nav svešs, bet dabīgi ir tas, kas pievērsis amerikāņu laikrakstu recenzentu interesi. Autores piecu gadu ilgā iedziļināšanās savas vecmāmiņās novada šodienā piešķir darbam vēl vienu dimensiju – lauku dzīves vietu un lomu mūsu tautas izaugsmē, identitātē un nākotnes perspektīvā.

 

Juris Šlesers

Dr. med. Juris Šlesers ir JG līdzredaktors.

 

 

---

^[1] WP 2017.11.VIII, NYT 2017.17.IX.

^[2] Esmu izšķīries šo vārdu, kad tas apzīmē PSRS, rakstīt ar lielo burtu.

^[3] Tā Padomju iekārtā bijuši apzīmēti lauksaimnieki, kam vairāk kā 30 hektāru zemes. Lembiem sanākuši 33. (246)

^[4] Rasa Žakevičiūtė, „Socio-economic differentiation in the post-communist rural Baltics: the case of three kokhozes”, Journal of Baltic Studies, Vol. 47, Issue 3, Sep. 2016 (349-368), angļu valodā. Skat. recenziju  JG288  (69-70): J. Šlesers, „Baltijas dziļumos”.