 Mirdza Ķempe RS 1967.g., saņemot PSRS valsts prēmiju Rīgas Mākslas muzeja arhīvs |
Jaunā Gaita nr. 291. Ziema 2017
Madara Eversone
Latvijas Padomju rakstnieku savienības
valdes ietekme uz literāro procesu (1956-1969) – VINoslēgums. Sākums JG286-290
sīkstā jaunā paaudze rakstnieku savienības vadībā (1965-1969)
RS valdes realizētā literārā procesa vadība pēc RS V kongresa
Pēc V kongresa RS daudz lielāku ietekmi ieguva jaunā literātu paaudze. To apstiprina J. Škapara paustais: „Atzīšos, nokļuvu rakstnieku ietekmē. Viņi toreiz fascinēja sabiedrību. Arī mani. Viņu patiesības mērs bija augstāks, sirdsapziņas balss – spēcīgāka, talants – lielāks.”[1]
Pētot RS valdes un sekretariāta sēžu protokolus (1966-1969), atklājas, ka kongresā izvirzītie priekšlikumi un pretenzijas nav pārvērtušās tukšos solījumos. Viens no centrālajiem apspriežu jautājumiem bija latviešu literārais mantojums. 1967.16.XI tika nodibināta atsevišķa literārā mantojuma komisija, kurā ievēlēti arī RS valdes locekļi I. Auziņš, I. Bērsons, A. Broks, M. Čaklais, J. Kalniņš un A. Sakse.[2] 1966.24.III sēdē RS valde nolēma katru gadu Raiņa atceres dienā, 11. septembrī rīkot Dzejas dienas.[3] Atkal aktualizējās Raiņa Kopoto rakstu izdošana[4] un Raiņa piemiņas vietu saglabāšana Jasmuižā un Tadenavā.[5] Atbilstoši kongresa uzstādījumiem RS valde pievērsās izglītības problēmām un sāka sadarboties ar LPSR Izglītības ministriju latviešu literatūras mācību programmu izvērtēšanā un uzlabošanā. 1966. gadā valde bija vienisprātis, ka mācību programmā vairāk uzmanības jāvelta Aspazijai, Ādamsonam, Čakam, Ezeriņam, Rozītim.[6] Arī tā būtībā bija konfrontācija ar veco rakstnieku paaudzi, kas šos autorus nepieņēma. I. Ziedonis pievienojās I. Bērsona viedoklim, ka vēlams atteikties no tādu darbu kā J. Vanaga Saules vārtos, A. Griguļa Māls un porcelāns, Ž. Grīvas Viņpus Pirenejiem popularizēšanas, krietni mazāk vērības jāpiešķir A. Baloža lirikai.[7] G. Priede pauda neizpratni, kāpēc skolu programmā nav iekļauta J. Jaunsudrabiņa Baltā grāmata un Zaļā grāmata?[8] 1967.20.III sēdes dalībnieki gāja vēl tālāk – nolēma, ka jaunajās mācību programmās jāietver nosacījums, ka skolotājs pats var izvēlēties literāros darbus pēc savas gaumes apgūstamā autora kontekstā.[9] Iestājās par grāmatu izdošanas stāvokli republikā.[10]
Ļoti svarīga loma literārā procesa turpmākajā attīstībā bija RS valdes pirmajam sekretāram A. Jansonam, kurš kopā ar citu valdes locekļu atbalstu centās aizstāvēt rakstniekus pret iespējamām, kompartijas inspirētām represijām. To apgalvo vairāki A. Jansona laikabiedri.[11] Piemēram, 1968.11.XI A. Jansons saņēma sūdzību no LKP Rīgas pilsētas komitejas Propagandas un aģitācijas daļas; kāda literārā vakara klausītāja sūdzējusies par J. Petera dzejoļa „Sentēvu balss” nostādnēm. A. Jansons sūdzības autorei atbildēja, ka dzejolī nekā aizdomīga vai nepieņemama nav.[12] Pret tādu valdes darba stilu vairākkārt protestēja A. Grigulis, kurš 1969.30.I valdes un partijas pilnsapulcē pauda: „...pēdējā laikā var just, ka sekretariātā un līdz ar to arī sekcijās nav vēlēšanās uzsākt profesionālas sarunas, tiek mēģināts advokātiski noraidīt katru kritikas piezīmi.”[13] Veidojās savdabīga abu konfrontējošo pušu polemika: A. Jansons: „Mums ir jāaizstāv mūsu dzeja pret nepatiesiem apvainojumiem, tikai tā radīsies darbi, kas patiesi iekaros lasītājus”,[14] A. Grigulis: „Nav pieļaujams tāds stāvoklis, kad no autora darba lielākā „leduskalna” daļa paliek zem ūdens, lasītājam nesaprotama (ne jau aiz meistarības trūkuma) un piedevām vēl nevar zināt, kādā tā krāsā.”[15] Polemikā iesaistījās arī citi valdes locekļi, izraisot vēl lielāku A. Griguļa sašutumu: „Auziņš sagrozīja manu teikto. Viņš ir amatpersona, ja grib, lai draud un izslēdz no savienības vispār.” L. Brīdaka noslēdza asās debates, apliecinot, ka negrib nekādu kadru tīrīšanu, tomēr nesaprot, „kāda jēga, ja savienībā skaitās cilvēki, kas raksta vājā līmenī un nesekmē savienības darbu.”[16]
Būtiski atzīmēt faktu, ka RS Dzejas sekcijā divas reizes pilnīgi oficiāli (sēdes – 01.10.1965. un 13.02.68.[17]) apspriesti K. Skujenieka darbi, turklāt ar pozitīvām atsauksmēm. Bez tam sekcijā apsvēra iespēju tūlīt pēc K. Skujenieka atgriešanās no ieslodzījuma izdot viņa dzejas grāmatu. To var droši saukt par pirmo gadījumu PSRS vēsturē, kad RS atbalstījusi politieslodzīto.[18] RS valdes suverēno noskaņu kopš 1965. gada nogales vairākkārt uzsvēris arī pats K. Skujenieks.[19]
Šie notikumi un tendences spilgti raksturo tābrīža valdes darba stilu un pozitīvās pārmaiņas, kas neapšaubāmi pozitīvi ietekmēja arī literārā procesa virzību. RS valde daudz aktīvāk iesaistījās ne vien kultūras, bet arī sabiedrisku jautājumu risināšanā, līdz ar to pakāpeniski apliecināja savu lojalitāti sabiedrībai. Dzejnieks Uldis Bērziņš to formulēja tā: „[RS] baudīja lielu uzticību mūsu sabiedrībā un liberālajās aprindās ārpus Latvijas.”[20]
Ideoloģiskās kampaņas pret rakstniekiem (1968-1969)
Lai arī RS vides nonkonformisms pakāpeniski pieauga, tomēr to nevarēja neietekmēt situācija PSRS kopumā un izmaiņas varas struktūrās. Par stagnāciju dēvētajā periodā PSKP ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva (1964-1982) vadībā politiskā un ideoloģiskā kontrole, kā arī varas centralizācija atkal pastiprinājās.[21] PSKP XXIII kongresā 1966. gadā izskanēja kritika par nepietiekamu literatūras un mākslas kontroli. Partijas biedriem tika pārmesta nepietiekami stingra mākslas darbu atlase publicēšanai.[22] Arī L. Brežņeva laikā izvērsās vairākas kampaņas pret radošo inteliģenci.[23]
Tomēr stagnācijas laikā LPSR, norāda D. Bleiere, ieguva zināmu patstāvību kultūras jautājumu risināšanā. LKP CK rīkoties varēja samērā brīvi un īstenot politiku formā, kādu uzskatīja par lietderīgāko, taču saglabājot absolūtu lojalitāti centram, respektīvi, Maskavai.[24] Arī RS valdes realizētajā literārā procesa vadībā daudz mazāk jūtamas Maskavas literārās dzīves notikumu atskaņas, salīdzinot ar 50. gadu otro pusi un 60. gadu sākumu.
1968. gada Čehoslovākijas notikumi, t.s. Prāgas pavasaris, saviļņoja ne tikai Eiropu, bet ietekmēja arī Latvijas radošās inteliģences progresīvo daļu. Šī perioda kopainai būtisks ir I. Auziņa dzejas krājums „Skumjais optimisms”, kuru dzejnieks nodēvējis par Prāgas pavasara bērnu[25] un kurā ievietotie dzejoļi rada spēcīgu atbalsi 60. gadu sabiedrībā. Attiecīgi ierosinot ne tikai pret sevi, bet vairākas pret rakstniekiem vērstas LKP CK kampaņas, sevišķi pēc 1968.21.VIII, kad Prāgā vardarbīgi iegāja sociālistisko valstu karaspēks,[26] apspiežot jebkuru demokrātiskuma izpausmi – „..ar Prāgas pavasari ir cerību, bet arī demokrātiskā sociālisma ilūziju sabrukuma gads” (M. Čaklais)[27]
Ikviens darbs, kurā pavīdēja kāda nepakļaušanās vai dumpīguma pazīme, tika nesaudzīgi apkarots. Šajā laikā aizliedza L. Pura lugas „Redzēt jūru” iestudējumu Akadēmiskajā Drāmas teātrī, I. Auziņa dzejoļa „Pļi! 1905” publikāciju u. c., toskait arī kinofilmas „Četri balti krekli” demonstrēšanu. Nežēlastībā krita arī G. Priedes lugas „Smaržo sēnes” manuskripts. Šiem aizliegumiem sekoja labi zināmā rakstnieka A. Bela uzstāšanās par cenzūras kaitīgumu LKP radošās inteliģences sēdē 1968.9.XII.[28] Taču 1969. gadā sākās jauna CK ofensīva – uzbrukums V. Belševicai par dzejoļu krājumā „Gadu gredzeni” iekļauto dzejoli „Piezīmes uz Livonijas Indriķa hronikas malām” un LKP CK lēmums „Par ideoloģisko iestāžu vadītāju atbildības pastiprināšanu”,[29] kas apspriests arī RS partijas pirmorganizācijas sēdē 1969.30.I.[30]
Autores mērķis nav pārstāstīt literatūras vēsturē zināmās kampaņas pret šiem un citiem rakstniekiem, bet gan izvērtēt un analizēt RS valdes nostāju pret LKP CK kampaņām. Jāpiebilst, ka visai nedaudzi rakstnieki, pret kuriem vērsās asas ideoloģiskās kampaņas LKP CK sēdēs, kritizēti arī RS partijas pirmorganizācijas sēdēs, savukārt pavisam nemaz – RS valdes un sekretariāta sēdēs. Tas pierāda RS valdes nevēlēšanos kritizēt minētos autorus. 1968. un 1969. gadā, kā liecina protokoli, RS partijas pirmorganizācijas sēdēs izvērstas debates un kritika veltīta tikai triju autoru darbiem – G. Priedes lugai Smaržo sēnes, V. Belševicas dzejas krājumam Gadu gredzeni, kā arī L. Pura lugai Redzēt jūru, taču pēdējā pieminēta minimāli, tāpēc nav aplūkota sīkāk.
Par G. Priedes 1967. gadā tapušo lugu Smaržo sēnes (grāmatā iznākusi tikai 1986. gadā)[31] plašas diskusijas izvērsās RS partijas pirmorganizācijas biroja sēdēs (1968.5. un 8.IV), tomēr nav vērojama sevišķi barga kritika. Faktiski abās sēdēs lugas nepārprotamo zemtekstu veikli paslēpa aiz trūkumiem mākslinieciskā ziņā, pie tam šos trūkumus īpaši izceļot. Līdz ar to rodas šķietamība, ka luga tik pamatīgi apspriesta vienīgi formālu iemeslu dēļ. Par šo dramaturģijas darbu izteicās vairāki RS biedri: A. Grigulis, Ž. Grīva, V. Bērce, I. Ziedonis, A. Vējāns, A. Broks, I. Bērsons, D. Avotiņa, L. Brīdaka, kā arī LKP CK pārstāvji – V. Krūmiņš un Haralds Priedītis. Tomēr visi kā sarunājuši atturējās no īpaši spilgtiem viedokļiem un kritikas paņēmieniem.
Īpaši diplomātisku nostāju ieturēja A. Jansons. Viņa labvēlību L. Purs neaizmirsa: „Pat ja zinātu visus Alberta Jansona labos darbus, diez vai ņemtos tos uzskaitīt. Pietiek ar vienu vienīgu, pēc kara Padomju Savienībā pirmo gadījumu, kad mūsu RS un komunistiskās partijas pirmorganizācija nobalsoja pret CK lēmumu novilkt ādu Gunāram Priedem par lugu manuskriptā Smaržo sēnes un Laimonim Puram par Redzēt jūru”.[32] Arī citu izteiktie viedokļi G. Priedes lugas sakarā bija frāžaini un nekonkrēti, piemēram, V. Bērces redzējums: „Daži autori iet pa adatu terapijas līniju, [..] lugā neredzam veselīgo, kas dzīvi virza, kas aicina negatīvo iznīcināt, kas cīnās par komunistisko morāli”.[33] A. Grigulis vienīgais vērsās mazāk pret G. Priedes darbu, vairāk paužot kritiku RS valdei: „Ir veselai virknei mūsu jaunāko literātu tāda tendence paust, ka vecie komunisti augsti turēja sarkanā karoga krāsu, bet tagad tā ir nomazgāta. Tas jūtams arī G. Priedes lugā. [..] Brīnos, ka iekšējās sanāksmēs luga nav kritizēta.”[34] A. Grigulis nopēla RS valdes pirmā sekretāra A. Jansona darbu, – viņš netiekot galā ar pienākumiem un pieļaujot nevēlamu parādību rašanos.
Būtībā visās diskusijās par Priedes lugu atkal saskatāma divu RS biedru paaudžu un uzskatu konfrontācija. Kārtējo reizi sevi apliecina A. Jansona labvēlīgā attieksme pret rakstniekiem, aicinot tos nestrīdēties, bet sadarboties: „Abos polos kaut kas nav kārtībā, ka mēs, komunisti, nesaprotamies.”[35] Mazāk iecietīgi izteicās L. Brīdaka: „Jaunā valde un sekretariāts dara visu, lai neatstumtu vecos rakstniekus, taču dažreiz viņi paši runā vietās, kur auditorija nezina patieso stāvokli, runā par problēmām, kādas nekad nav pacēluši Rakstnieku savienības sapulcēs.”[36] Savukārt I. Ziedonis problēmu cēloni iezīmējis sociālpolitiskā kritikā: „Pie rakstnieku ieslīgšanas negatīvismā zināmā mērā vainojama mūsu kultūras politika. [..] Kultūras politikā ir daudz analfabētisma.”[37] Pats G. Priede arī pēc ilgajām diskusijām un dažādi virzītās kritikas nebūt necentās tēlot grēku nožēlnieku: „Lugu esmu rakstījis, kā es domāju. [..] Analizēt un pierādīt negribu. Viss pateikts lugā. Ieceri lugā esmu realizējis. [..] Esmu devis maksimālo, ko spēju.”[38]
Nav šaubu, ka kopējais valdes viedoklis par G. Priedes lugu bija atbalstošāks nekā to varēja gaidīt. Līdz ar to RS valde un partijas pirmorganizācijas birojs nonāca pretrunā ar LKP CK pausto oficiālo, neiecietīgo nostāju. G. Priede atzīst, ka „Sēnes mums kļuva par tādu kā paroli. Es biju izdarījis to, ko dzejnieks vienā darbā nevar – dokumentāli fiksējis visu, ko mēs toreiz domājām par gaisotni Latvijā, par Pelši, par jauno paaudzi.”[39]
LKP CK kampaņas pret V. Belševicas dzejas krājumu Gadu gredzeni (1969) izvērsti analizējusi vēsturniece D. Bleiere rakstā „Varas Ezopa valoda: vēstures tēma Gadu gredzenos”.[40] RS partijas pirmorganizācijas sēdē 1969.3.VII I. Bērsons referēja par LKP CK XI plēnumu, kurā V. Belševica kritizēta par Ezopa valodas lietojumu.[41] Šeit būtiskākais ir tas, ka par V. Belševicas dzejoli „Piezīmes uz Livonijas Indriķa hronikas malām” 1969.7.X RS pirmorganizācijas biroja sēdē izvērsusies visai sīva polemika. To ir vērts aplūkot un analizēt sīkāk, jo diskusija raksturo divus rakstnieku grupējumus un to konfrontāciju. Runa bija par Imanta Lasmaņa dzejoli „Nolādējums zaimotājam” (publicēts 1969. gadā žurnāla Karogs 8. numurā), vērstu pret V. Belševicas strīdīgajām „Piezīmēm uz Livonijas Indriķa hronikas malām”, un O. Vācieša sacerējumu „Latviešu tautas častuškas uz žurnāla Karogs malām”[42], kas uzrakstīts dzejnieces aizstāvībai.
Ļoti krasi pret V. Belševicu nostājās A. Grigulis: „...daži dzejnieki vēsturiskās tēmas izmanto buržuāziskā nacionālisma propagandai. Vēsturiskās tēmas demagoģisks pagrieziens nav nekas jauns (Ungārijā, Čehoslovākijā tas jau ir). [..] Belševica pagātnes materiālu izmanto rafinēti, neskaidri. Gods un slava Ķempei, Lasmanim, kas iestājušies pret svešu ideju ievazāšanu padomju literatūrā. [..] Belševicu neviens neattaisnos. Tā ir ņirgāšanās nevis strīds.”[43] A. Griguļa viedokli atbalstīja arī A. Vējāns, atzīstot, ka I. Lasmaņa dzejoļa pozīcija ir pareiza, un tas nav liekams blakus O. Vācieša dzejolim.[44] Ludmila Azarova atceras, ka O. Vācietis uzrakstījis trīs minētā dzejoļa eksemplārus; vienu paturējis sev, pa vienam nosūtījis V. Belševicai un A. Vējānam – Karoga redaktoram – bet tas pa taisnāko ceļu aiznesis dzejoli uz centrālkomiteju. Pēc šī incidenta O. Vācietis pārstājis ar Vējānu kontaktēties.[45] Vairākums rakstnieku – Daina Avotiņa, A. Balodis, I. Bērsons, A. Jansons, Ē. Vilks – nokritizēja I. Lasmaņa dzejoli. Savukārt RS partijas pirmorganizācijas birojs nolēma nosodīt par Belševicas grāmatu Gadu gredzeni izvērsušos polemiku, kā arī I. Lasmaņa un O. Vācieša dzejoļus, kuros pieļauti personiski apvainojumi.[46] 1969.15.X V. Belševicas poēma apspriesta atkal; šoreiz I. Ziedonis atzina, ka Karogs kļūdījies, ievietojot I. Lasmaņa dzejoli, turklāt nekur nav bijis recenzijas par Belševicas krājumu, tādēļ pēc I. Lasmaņa dzejoļa Karogā vajadzēja iespiest arī O. Vācieša dzejoli; nav saprotams, iebildis I. Ziedonis, kāpēc šajā kontekstā nosodīts O. Vācietis.[47]
Mirdza Ķempe RS 1967.g., saņemot PSRS valsts prēmiju Rīgas Mākslas muzeja arhīvs |
Atmetot galējus viedokļus, kopaina tomēr liecina, ka A. Jansona vadītā RS valde un A. Baloža vadītais partijas pirmorganizācijas birojs izvairījies no atklātas V. Belševicas poēmas kritikas un izvērtējuma.
Kā norāda D. Bleiere, RS pirmorganizācijai it kā vajadzēja būt lojālai komunistiskajai partijai, nosakot RS politiku. Taču, ja tā kavējās iesaistīties V. Belševicas vajāšanā, tad LKP CK ar to bija jārēķinās, un RS kļuva par partijas institūciju kritikas objektu.[48] Faktiski tieši no 1966. līdz 1969. gadam RS partijas pirmorganizācijas birojs nav atbalstījis kāda RS biedra aktīvu nosodīšanu – to darījušas tikai atsevišķas personas – joprojām A. Grigulis, Ž. Grīva, kuriem pievienojies A. Vējāns. Gluži pretēji, – ir bijis pietiekami daudz mēģinājumu aizstāvēt rakstniekus pret iespējamām represijām, arī partijas birojam kļūstot par relatīvi demokrātisku telpu. To apstiprina Z. Skujiņa teiktais: „Padomju iekārtu lielā mērā balstīja viltīga pretruna – uz papīra likumi un priekšstati izskatījās demokrātiski, tikai dzīvē demokrātija netika īstenota. Rakstnieku partijas organizācija šajā ziņā bija izņēmums.”[49] Arī G. Priede šo laiku atceras kā pozitīvu: „Bija mūsu vidū biedri, kas katrā sapulcē runāja un labprāt runātu joprojām, ja būtu, kas klausās. Citi savukārt neteica ne vārda, viņu klātbūtne sazīmējama vienīgi pēc reģistrētajām lapām... Runās bija daudz demagoģijas un patosa, kā prasīja izstrādātie spēles noteikumi. [..] Būdami PSKP struktūrvienība, mēs reizēm bijām arī vēl kas cits šeit Latvijā. [..] Jā, bet man tā likās vienmēr un pavisam noteikti jau, sākot ar 60. gadu vidu.”[50]
D. Bleiere uzsver, ka 60. gadu procesi RS sagatavoja apstākļus Atmodas attīstībai, jo ar radošās inteliģences viedokli rēķinājās gan vara, gan sabiedrība.[51] Šajā darbā minētās epizodes bija mazas, tomēr morālas uzvaras, bez kurām šo rakstnieku liktenis būtu vēl grūtāks, nekā tas bija. Taču arī tās nespēja apturēt vajāšanas.[52]
Secinājumi
1. Pētījumā aptvertais laikposms (1956-1969) ir politisku un ideoloģisku pārmaiņu bagāts visā PSRS. Rakstnieku savienības valdes dokumentu izpēte kopā ar dažādām rakstnieku atmiņām un memuāriem palīdz gūt priekšstatu nevien par elitāras sabiedrības grupas – radošās inteliģences dzīvi, bet rada arī izpratni par profesionālas organizācijas darbību Padomju Latvijā apskatāmajā periodā.
2. Organizācijai ir sava individuāla un atšķirīga vēsture. Tā ir vienīgā profesionālā savienība Latvijas PSR, kura dibināta neilgi pēc Latvijas okupācijas, 1940. gadā, un kuras dibināšanas sākotnējā iecerē ievērots mazāk profesionālais, vairāk idejiskais aspekts, ko pierāda 1941. gadā notikušais RS I kongress – pārdēvējot to par Latvijas Padomju Rakstnieku savienību – nosaukumā atspoguļojot nevis profesionālās organizācijas teritoriālo (LPSR), bet ideoloģisko piederību.
3. RS valdes locekļu vadības stils periodā no 1944. gada līdz 1965. gada beigām, pirmā sekretāra Valda Luksa vadībā, tikpat kā nemainījās – literārā procesa organizēšanā saskatāma tendence saglabāt pēckara gadu metodes. Lielākā daļa valdes locekļu šajā periodā bija lojāli komunistiskajai partijai.
4. Valda Luksa vadītās valdes darba stils un lēmumu suverenitātes pakāpe bija atkarīga no politiskajām un ideoloģiskajām pārmaiņām valstī, t. s., politiskā atkušņa, nacionālkomunistu pieļautās liberalizācijas (latviešu literārā un kultūras mantojuma izvērtēšana) un turpmākajām komunistiskās partijas direktīvām; tātad krasu pārmaiņu periods.
5. Valda Luksa vadītās valdes konformisms izpaudās RS valdes attieksmē pret represētajiem rakstniekiem, kura bija atkarīga no konkrēta rakstnieka pagātnes un partijas attieksmes. Pozitīvāku attieksmi piedzīvoja 1937.-1938. gadā Krievijā represētie revolucionārie un kreisi noskaņotie latviešu autori un viņu literārais mantojums. Savukārt pret Latvijas Republikas laikā aktīvi rakstījušajiem un vēlāk represētajiem autoriem vērojama piesardzība un pat bailes novērtēt viņu daiļradi pārāk pozitīvi.
6. Destaļinizācijas periodā (1956-1964) RS valdē trūka vienprātības, vērtējot arī atsevišķu autoru – Z. Skujiņa, V. Lāma, O. Vācieša – darbus, kas kļuva par ideoloģizētās kritikas objektiem. Lēmumu pieņemšanā bieži izšķirošās bija ietekmīgu RS valdes locekļu (A. Griguļa, Ž. Grīvas) personiskās simpātijas vai antipātijas, tāpat ambīcijas. Taču ne valdes vadības stilā, ne metodēs nav vērojama atkāpšanās no partijas principiem.
7. Apskatāmajā periodā par būtisku robežšķirtni kļuva RS V kongress, kas pavēra daudz lielākas ietekmes iespējas jaunākajai rakstnieku paaudzei. Tas neapšaubāmi pozitīvi ietekmēja literārā procesa virzību. Var teikt, ka kongresa rezultāti radīja otrreizēja atkušņa gaisotni un iedvesmoja autorus nozīmīgiem un augstvērtīgiem darbiem.
8. Pēc RS V kongresa mainījās valdes vadības metodes un attieksme pret literāro un kultūras mantojumu. Tā aizvien aktīvāk iesaistījās sabiedrisku jautājumu risināšanā, apliecinot vairāk lojalitātes sabiedrībai, nekā komunistiskajai partijai.
9. Svarīga loma literārā procesa turpmākajā attīstībā bija RS valdes pirmajam sekretāram Albertam Jansonam, kurš savu iespēju robežās aizstāvēja rakstniekus pret iespējamām vai LKP CK realizētajām ideoloģiskajām kampaņām. Viņa vadītās valdes laikā izteikti redzama jaunās rakstnieku paaudzes (I. Auziņš, O. Vācietis, I. Ziedonis, I. Bērsons) opozīcija vecākai paaudzei (A. Grigulim, Ž. Grīvam).
10. Var secināt, ka RS institūcijām bija reālas iespējas ietekmēt literāro procesu Latvijā. Laikā no 1966. līdz 1969. gadam RS valde un sekretariāts visai atturīgi vai vispār nekritizēja rakstniekus, pret kuriem ideoloģiskās kampaņas izvērsa LKP CK. Arī RS partijas pirmorganizācijas birojs kopumā neatbalstīja rakstnieku aktīvu nosodīšanu – to darīja tikai atsevišķi RS biedri. Tomēr pamatā bija atkarīgi no LKP CK un PSKP CK oficiālajiem lēmumiem, pret kuriem RS valde bija bezspēcīga.
11. Aplūkotajā laikposmā redzams, ka Rakstnieku savienības valde savā darbībā un vadības metodēs piedzīvojusi dažādus posmus, kas neapšaubāmi ietekmēja literāro procesu Latvijā. Lai arī pastāvēja pakļautība komunistiskās partijas direktīvām, tomēr RS iekšējās norisēs un vēlmē rakstniekus aizstāvēt pret partijas iespējamām represijām daudz kas bija atkarīgs no valdes locekļu un partijas biroja sastāva un to personiskajām īpašībām. Tādēļ var apgalvot, ka RS valdei apskatāmajā periodā bija ietekme uz literāro procesu gan Valda Luksa, gan Alberta Jansona vadības periodā.
Filoloģijas maģistre Madara Eversone ir LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta (LFMI) zinātniskā asistente, kuras pētnieciskās intereses saistītas ar padomju posma literatūras, literatūrpolitikas un literārā procesa izpēti un arhīvpētniecību. Raksta pamatā ir LU Humanitāro zinātņu fakultātē aizstāvētais (2015.VI) maģistra darbs Latvijas Padomju rakstnieku savienības valdes ietekme uz literāro procesu (1956-1969), par ko pērn piešķirta Kārļa Dziļlejas fonda prēmija. Uz nākamo gadu doktorande Madara Eversone Vītolu Fonda ietvaros saņēmusi Astrīdes Ivaskas Piemiņas stipendiju.
[1] Škapars J. Barjerskrējiens. Dienasgrāmata 1969-1979, Rīga: Dienas Grāmata, 2008, 8. lpp.
[2] LVA, 473. f., 1. apr., 333. l. (LPSR Rakstnieku savienības sekretariāta sēžu protokoli 1967.05.I-1967.28.XII), 59.-60. lpp.
[3] LVA, 473. f., 1. apr., 305. l. (LPSR Rakstnieku savienības sekretariāta sēžu protokoli 1966. g.), 27. lpp.
[4] Turpat, 80. lpp.
[5] Turpat, 84. lp.; LVA, 473. f., 1. apr., 308. l. (LKP CK, LĻKJS un LPSR AP Prezidija lēmumi, rīkojumi un sarakste rakstnieku apbalvošanas, jubileju rīkošanas u.c. jautājumos 1966. g.), 24. lpp.
[6] LVA, 473. f., 1. apr., 305. l., 35. lpp.
[7] Turpat, 36. lpp.
[8] Turpat, 80. lpp.
[9] LVA, 473. f., 1. apr., 322. l. (LPSR Rakstnieku savienības valdes sēžu protokoli 1967.10.III-1967.15.V), 3. lpp.
[10] LVA, 473. f., 1. apr., 368. l. (Sarakste ar LKP CK un LĻKJS CK un LPSR AP Prezidiju rakstnieku apbalvošanas, jubiljeu rīkošanas u.c. jautājumos 1967.g.), 24. lp.
[11] Čaklais M. sarunā ar G. Priedi. Tas bija dabisks neatvairāms process. Rakstnieku savienība. 1965. gads. Nobeigums. Literatūra un Māksla Latvijā, Nr. 3 (82), 2001, 7. lpp.
[12] LVA, 473. f., 1. apr., 368. l., 25. lpp.
[13] LVA, 473. f., 1. apr., 335. l., 11. lpp.
[14] LVA, 473. f., 1. apr., 335. l., 14. lpp.
[15] Turpat, 16. lpp.
[16] Turpat, 335. l., 16. lpp.
[17] LVA, 473. f., 1. apr., 349. l. (Dzejas sekcijas sanāksmju protokoli 1965.-1966. g.), 63. lpp.
[18] Čaklā I. Kā dzeja izlauzās brīvībā. No: Grāmatas aizkulises. (sast. R. Luginska, S. Viese). Rīga: Sol Vita, 2002, 75. lpp.
[19] Latkovskis B. Knuts Skujenieks: Katram pašam jābūt savas zemes saimniekam. Portāls <nra.lv>, 2015.25.III. Pieejams: <http://nra.lv/latvija/137120-knuts-skujenieks-katram-jabut-savas-zemes-saimniekam.htm> [Skatīts tiešsaistē 2015.06.V]
[20] Bērziņš U. Vizmas Belševicas ietekme uz Latvijas sabiedrību. Karogs, Nr. 3, 2007, 82. lpp.
[21] Butulis I., Zunda A. Latvijas vēsture, Rīga: Jumava, 2010, 162. lpp.
[22] Соколов К.Б. Художественная культура и власть в постсталинской России: союз и борьба (1953-1985 гг.), c. 249.
[23] Turpat, c. 270.
[24] Bleiere D. „Latviešu kultūra abpus dzelzs priekškara: 1945-1990”, Doma–6. Rakstu krājums. Rīga: Doma, 2000, 30. lpp.
[25] Štrāle A.
[26] PSRS, Polijas, VDR, Bulgārijas, Ungārijas t.s. Varšavas līguma (1955) valstis
[27] Čaklais M. Laiks iegravē sejas, Rīga, Jāņa Rozes apgāds, 2000, 47. lpp.
[28] Cilvēks un ideoloģija. Virtuālā izstāde „Prāgas pavasara un Hartas 77 atskaņas Latvijā/Baltijā”. Latvijas Valsts arhīvs. Pieejams: <http://www.lvarhivs.gov.lv/Praga68/index.php?id=30> [skatīts: 2015.15.V]
[29] Cilvēks un ideoloģija. Virtuālā izstāde „Prāgas pavasara un Hartas 77 atskaņas Latvijā/Baltijā”. Latvijas Valsts arhīvs. Pieejams: <http://www.lvarhivs.gov.lv/Praga68/index.php?id=30> [skatīts: 2015.15.V]
[30] LVA, PA-7263. f., 1.apr., 18. l. (Протоколы партийных собраний. 7. янв. 1969. г.–13. ноябрь 1969. г.), 5.-7. lp.
[31] Hausmanis V. Drāma. 70.-80. gadi. No: Latviešu literatūras vēsture. 3. sēj., (aut.: R. Briedis, I. Daukste-Silasproģe u.c.) Rīga: Zvaigzne ABC, 2001, 287. lpp.
[32] Purs L. Aizejot atskaties. Otrā grāmata. Rīga: Signe, 2006, 79. lpp.
[33] LVA, PA-7263. f., 1. apr., 14. l. (Протоколы партийных бюро. Планы работов.10. нояб. 1966. г.–25. дек. 1968. г.), 57. lp.
[34] LVA, PA-7263. f., 1. apr., 14. l. (Протоколы партийных бюро. Планы работов.10. нояб. 1966. г.–25. дек. 1968. г.), 14. l., 59.-60. lp.
[35] Turpat, 14. l., 62. lpp.
[36] Turpat, 14. l., 67. lpp.
[37] LVA, PA-7263. f., 1. apr., 14. l., 63. lpp.
[38] Turpat, 58. lpp.
[39] Radzobe S. „Saruna ar Gunāru Priedi 1988.16.XII” Gunāra Priedes dzīve un darbi (sast. I. Struka). Rīga: Jumava, 2014, 869. lpp.
[40] Bleiere D. Varas Ezopa valoda: vēstures tēma Gadu gredzenos. Karogs, Nr.3, 2007, 116.-129. lpp.
[41] LVA, PA-7263. f., 1. apr., 18. l, 62. lpp.
[42] LVA, PA-7263. f., 1. apr., 18. l, 92.-94. lpp.
[43] Turpat 18. l., 83. lpp.
[44] LVA, PA-7263. f., 1. apr., 18. l., 102. lpp.
[45] Beinerte V. Ojārs Vācietis. Atvilktnei. Malkas pagrabam. Mūžībai. Portāls Tvnet Pieejams: <http://www.tvnet.lv/izklaide/popkultura/42651-ojars_vacietis_atvilktnei_malkas_pagrabam_muzibai> [skatīts: 2015.31.V]
[46] LVA, PA-7263. f., 1. apr., 18. l., 88. lpp.
[47] Turpat, 18. l., 101. lpp.
[48] Bleiere D. Varas Ezopa valoda: vēstures tēma „Gadu gredzenos”. Karogs, Nr. 3, 2007, 122. lpp.
[49] Skujiņš Z. Jātnieks uz lodes. Rīga: Preses nams, 1996, 105. lpp.
[50] Priede G. Tautas traģēdija un mēģinājums runāt par to dramaturģijā no 1954. līdz 1989. gadam. No: Grāmatas aizkulises. (sast. R. Luginska, S. Viese). Rīga: Sol Vita, 2002, 117. lpp.
[51] Bleiere D. Eiropa ārpus Eiropas... Dzīve Latvijas PSR. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2012, 67. lpp.
[52] Turpat, 66. lpp.
