JG292: Ilze Lāce-Verhaeghe. Baloži uz Žozetes jumta

Tvanīgs jau no paša rīta, nakts veldzējošais vēsums izpalicis, nav varējis izlauzties cauri iepriekšējās dienas uzkarsētajam gaisa slānim.

Ar telpu nav problēmu – ūbeles, tie resnie putni, valrieksta zaros satupuši, dobji gulgo savu „ū-uku-ukulū”, raidot nepārprotamu ģeogrāfisko precizējumu.

Ar laiku ir grūtāk – dažas sekundes viņa neatceras savu vecumu, ātri domās kārto faktus – man bija x, kad nopirku šo māju, pagājuši y gadi, kopš mani pameta Marsels, ā, tātad man ir tik…

Padzērusi kafiju, viņa labu brīdi paliek sēžam pie masīvā galda a la ferme, plati ieplestām rokām atspiedusies pret autentiski nobružāto virsmu. Pēdas virspuse sajūt tīkamu, siltu smagumu – suns uzlicis purnu, atgādinot, ka uzticība pastāv.

Klusums. Viss sastindzis. Tikai uz pretējās mājas jumta kaut kāda sīka rosība. Tap- taptap … skrip, tā kā palecas, savicina spārnus, un tad atkal – taptap… No debesīm laikam patiešām reizēm birst mannas putraimi, jo kā gan citādi putni uz Žozetes jumta allaž atrastu kaut ko knābājamu. Neba tak Žozete pati rāpjas uz jumta, lai putniem kaut ko pabērtu – teju 90 gadus veca, kaut joprojām pirmā veča ciemā, kārtības uzturētāja (lai tik kāds pamēģina svētdienā pļaut mauriņu) un nenogurstoša cīnītāja par ciema labklājību (trīs stundas „uz telefona”, un municipalitāte beidzot salabo vētras saliekto laternu). Tās skripstinātājas gan nav smagnējās ūbeles, tie ir Žozetes pašas baloži, kas pa dienu tiek izlaisti no būriem. Bet naktīs tos šad un tad paretina sermuliņš. Jo Žozetei nav, kas to patrupējušo būri salabo.

Un re, tur jau vecā kundze pati aiztipina – netīri pelēkbrūna parūka galvā, visi grumbu grāvji ar grimu aizziesti, tievas zirnekļa kājiņas, nopakaļ tādā pat ļodzīgi mundrā riksīti drasē Žozetes sune, kas izskatās pēc vecas poda birstes.

Viņa iziet dārzā. Naktskreklā. Varētu pavisam plika, jo dzīvžogs, kaut sācis nīkuļot, tomēr neļauj nevienam viņas pagalmā neko lāga saskatīt. Aizstaigā līdz kazenēm, kas ērkšķainiem pirkstiem ieķērušās pelēkajās, pusmirušajās tūjās, nokniebj kādu gana nomelnējušu ogu.

Ūbeles pa tam nolaidušās mauriņā, bet suns, kas izskrējis viņai līdzi, lai aprādītu Žozetes sarenei, ka tā pienākusi par tuvu vārtiņiem, gulgotājas iztraucē. Švun- švīk- švun, un resnules ir atpakaļ lapotnē. Suns vīlies aizlēkšo medīt kliņģerītēs salidojušās bites – klakts, klakts… Zvirbuļi, karstuma nomocīti, varonīgi dzer ūdeni no suņa bļodiņas.

Uz ielas klusi nošņācas minibusiņš, nemanāmi pielavījies viņas dzīvžoga stūrim. Ciema vecūkšņi, galliskā manierē ierasti kladzinādami, raušas iekšā, lai dotos kārtējā ekskursijā. Laikam Žozeti vien bija gaidījuši. Viņa zina – ja reiz brauks tiem līdzi, būs iestājies pilnīgs aždors^{^[1]} .

Viņai šķiet, ka šai stingajā klusumā katra vismazākā skaņa ir kā adatas švīksts uz bojātas skaņuplates. Gaiss, ar svelmi pārsātinājies, vibrē, un piepeši visam ir acis. Viņa skaidri sajūt durstīgos skatienus – dzīvžoga bezcerīgo, valrieksta augstprātīgi pārmetošo (laikam zina, ka rudenī Dirks nāks to nocirst), rožu – pārziedējušu vecmeitu nicinājuma pilno … nekas tev te nesanāk, dārzniece atradusies, tizlā pilsētniece... Skatieni biksta svešinieci, grūž ārā, bet viņa pretojas – mans! Te, tie pārdesmit kvadrātmetri svešzemes, tie ir mani, un, kā teica viņas ventiņvecmamma – ko viš man var pādarīt!

Zirneklis pa nakti atkal čakli pastrādājis starp zeltslotiņām un dekoratīvo kaņepju skupsnu, kas aizdomīgi līdzīga marihuānai. Tomātu stādi, kaimiņa siltumnīcas mūziku saklausījušies, dzemdē kā negudri, augļu smagums tos velk pie zemes, spēj tik balstīt ar bambusa stibiņām.

Vēdera skumjas. Tā viņa kopš bērnības sauc to smeldzīgo sajūtu pavēderē, kam nav nekāda fiziska cēloņa. Tā ir sajūta, kas neļauj samelot sev pašai. Es esmu te un tagad. Bet nevienam mani nevajag.

Kas tad nu atkal? Karstuma vilnis no zoda ierāpjas pierē, sirds pazaudē takti, iekniešas neapturama vēlme kaut ko iztraucēt, sagraut – kā reiz skolas gados, gar „Saktu” ejot, trakoti kārojās sasist kādu spoguļvitrīnu. Nu, tik ļoti, ka plaukstas kņudēja.

Viņa iziet cauri zirnekļa tīklam, pa taisno. Jūt tā lipīgo skārienu uz sejas un kaut ko, kas atgādina apmierinājumu pēc mīlēšanās.

Virs dzīvžoga parādās vīrieša galva, sirmi, cirtaini mati, skarbais ērgļa deguns kontrastē ar labsirdīgo, mazliet naivo acu skatienu.

Kaimiņš Mišelītis, tas, kam pieder lērums bikškājainu vistu un gailis ar aizžņaugto rīkli, kura ikrīta dziesma atgādina mirēja pēdējo gārdzienu, tas, kurš cauru dienu atskaņo saviem tomātiem relaksējošu mūziku, lai nestreso, bet ražo, uz dārza trepēm pakāpies, kā vienmēr nobažījies pārbauda, vai vientuļo sveštautieti nav pārņēmusi depresija. Nav, nav depresija, tikai drusku skumjas. Un paldies, bet nē – uz baznīcu neiešu.

Dirks ir Žozetes dārznieks, vēl cērtams koks tā ap sešdesmit, platiem pleciem, lunkanu panteras gaitu. Dzintra, latvju zeltene, saprot, ka viss ciems sazvērējies viņai Dirku ieskapēt. Nekā nebūs, niks^{^[3]}. Jo viņai tur, apakšgalā, viss ir tikpat sastindzis uz vienas nots kā šī tvanīgi vibrējošā diena. Nevajag. Vairs nevajag. Neko nevajag.

Nē, Dirka seksīgā pēcpuse nekādas sapelējušas, aptukušas kodes viņas vēderā nesakustina. Tik vien kā jāsarunā kārtējais dzīvžoga cirpiens. Gan jau pats pienāks, kad būs beidzis šņirkstināt dzirkles pa Žozetes ligustriem.

Mišelīša sieva Godlīve pāri žogam sniedz viņai kuplu pašaudzētu rukolu pušķi. Abas sievietes brīdi parunājas. Tad Godlīve iet atpakaļ, uz sliekšņa noņem lakatu, kailās galvas āda spīd, nesen ataugt sākušie mati piešķir kalsnajai kaimiņiene tādu kā citplanētietes auru. No Sintrā Godlīve nekautrējas. Jo Sintrā pati savulaik lakatu nenēsāja. Un parūku uzlika, tikai uz darbu ejot.

^{^[1]} franču val. age d’or – zelta vecums.

^{^[2]} franču val. – Dzintra, Dzintra, kā klājas? Dirks ieradies.

^{^[3]} flāmu val. – nekas.

^{^[4]} krievu val. – glāze šņabja uz galda.

Ilze Lāce-Verhaeghe beigusi LU Juridisko fakultāti, strādājusi par redaktori apgādos „Liesma” un „Avots”, tulkojusi vairāk nekā 50 angļu un amerikāņu autoru darbus, Rakstnieku Savienības biedre, no 2002. gada dzīvo un strādā Beļģijā, kur ir lingviste Eiropas Savienības Padomē.