Baiba Magdalena Eglīte

ZIGFRĪDS SAPIETIS. SINTEZĒJOT PATIESO

 

Zigfrīds Sapietis

„Pasaules Latviešu Mākslas centra” Cēsīs pastāvīgie apmeklētāji ar Skotijā mūžu pavadījušā latviešu mākslinieka Zigfrīda Sapieša (1924-2014) darbiem paguva iepazīties pagājušo sezonu. Šogad mākslinieka daiļradi ir iespējams izzināt plašāk un dziļāk, pateicoties viņa vēlmei, lai daļa no tālumā radītajiem darbiem atgrieztos dzimtenē, kā arī Latvijas goda konsula Skotijā rūpēm – mērojot pamatīgu ceļa gabalu kravas autobusā, lai pašrocīgi uzmanītu un atvestu Ziga (tā viņu dēvēja tuvinieki un draugi) lieliskos darbus kokā.

„Manai mākslinieciskajai ievirzei un radošai izdomai pamati tika likti jau agrā bērnībā. Jau tad kabatas nazis bija mana vismīļākā un vērtīgākā lieta starp maniem piederumiem. No biezas priedes mizas varēja izgatavot laivas un kuģus. Es taisīju stabules, izgriezu mājas, kūtis, mājlopus no bērziņu rīkstēm vai liepas zariem, izrotāju ar rakstiem spieķus...” rakstīja pats mākslinieks darbā „Seno atceroties”.

Dzimis 1924. g. Ērberģes pagastā, kara gados pārdzīvojis ieslodzījumu Salaspils nometnē, no kuras atbrīvoja piesakoties latviešu leģionā, bet pēc kara leģionā pabijušam atgriezties dzimtenē vairs nebija iespējams.

„1945. g. es ierados Dānijā – manā pirmajā trimdas zemē, un divu gadu laikā mans pirmais sapnis piepildījās: mani uzņēma par studentu Karaliskajā Dānijas mākslas akadēmijā Kopenhāgenā. Manī sevišķu iespaidu atstāja dāņu keramika un keramiskā tēlniecība – materiālu vienreizība, vienkāršība un atturība kā formā, tā krāsā. Tēlnieku radītie keramikas darbi, gan lielu, gan mazu izmēru, redzēti manu paziņu mājās, izstādēs un sabiedriskās vietās, vienmēr saistīja manu uzmanību un apbrīnu.”

Mākslinieka stāstītais sasaucas ar PLMC galerijā aplūkojamajām keramikas skulptūrām, kurās autors asprātīgi izmantojis dažādu kultūru artefaktus – izmainot izmērus, funkcijas, detaļas, ornamentu – to visu pārnesot keramikas materiālā un piešķirot darbam dziļi pārdomātu un nopietnu saturu. 

Dānijā gūtais tālāk tika papildināts Edinburgas Mākslas akadēmijā, studējot tēlniecību. „Es atkal biju trimdinieks svešā zemē. Skoti visumā ir atturīga tauta, bet, ja tu reiz esi skota draudzību guvis, tad tev ir draugs visam mūžam. Šeit bija Skotija, un es pieņēmu un cienīju skotu paražas, viņu dzīvesveidu, tas nekādās pretrunās ar latvieša domāšanu un jūtām nenonāca. Skoti kā demokrātiski cilvēki nemēģināja manu nacionālo pārliecību attiecībā uz manas dzimtenes ienaidniekiem un okupantiem mainīt. Edinburgas mākslas akadēmija mani mācīja, ka impērijas, civilizācijas un kultūras rodas un izzūd neizbēgamā ritmā kā viļņi jūrā: ceļas augšup, aug, uzzied sasniedzot vislielāko augstumu, tad sāk grimt, slīdēt lejup, izvirst un izzūd. Vienīgi pats labākais, neatkārtojamais paliek kā kultūras mantojums, no kura mēs varam mācīties.”

Seno kultūru mantojuma klātbūtne ir atrodama ikvienā Zigfrīda Sapieša darbā. Seno baltu, skotu, grieķu arhaikas, afrikāņu, indoeiropiešu un pat japāņu kultūras intonācijas viņa māla skulptūrās un lieliskajos koka paneļos – ciļņos un kokdzelumos. Tajos svarīgs ir viss. Materiāla izvēle (dažāda blīvuma, dažādas krāsas koks), dažādas virsmas apdares, dažāds plastiskais un dažāds kompozicionālais risinājums, dažāds ornamenta un simbolu pielietojums.

„Seno, izzudušo civilizāciju un kultūru sasniegumi manās mākslas mācekļa gaitās bija svarīgāki nekā itāļu renesanses kalngali. Gados pēc akadēmijas beigšanas alu jeb akmens laikmeta māksla man sagādāja svarīgu ierosmi. Redzēt kā primitīvais radītājs cīnījies ar apdares grūtībām, strādājot uz nelīdzenas virsmas, kaļot cieto akmeni, lietojot viselementārākos darba rīkus. Sešdesmitajos gados, ceļojot pa Skotijas ziemeļiem, es pirmo reizi redzēju akmens, bronzas un dzelzs laikmeta atliekas Skotijā: akmens krāvuma kapenes, apakšzemes pagrabus, zvanveida akmens torņus – brochus, piktu simbolu vai tēlu akmens pieminekļus. Tur es iepazinos ar skotu priekšgājēju – piktu mākslu.”

Piktu kultūras iespaidus mākslinieks Zigfrīds Sapietis ir iedzēlis savos iespaidīgajos koka paneļos „Picto Scandia” un „Bez nosaukuma”. Skatītājam nākas ieskatīties senajās svešajās zīmēs, kā arī līdzpārdzīvot autora godbijīgo mīlestību pret koku. Un protams, ieskatīties internetā, un tad vēlreiz novērtēt mākslinieka darba un personības dziļumu.

„Kā tēlnieks esmu pārliecināts, ka tiešā koka vai akmens apstrādāšana ir pārāka nekā formu un izmēru palielināšana un pārnešana no meta uz pašu darbu. Koka vai akmens kalšana, griešana nav populāra nodarbošanās. Koktēlnieka vai akmeņkaļa darbošanās ir lēna, apbruņota ar pacietību. Kaļot, griežot, cērtot, zāģējot un urbjot koku, es jūtos kā cilvēks, kurš raksta dzeju. Ne jau izmēri un lielums nosaka tēlniecības māksliniecisko vērtību,” saka mākslinieks, kaut arī pats radījis visai ievērojamu izmēru un arī smaguma kompozīcijas, piem. „Mēs uzbrūkam mirušajiem briesmoņiem un samierinām dzīvos”, „Astoņkājis”, „Monstri”. Tur viņš iekodējis gan savas dzimtenes, gan visas pasaules civilizācijas likteņus un vēstures likumsakarības. Svinīgi un iespaidīgi paužot savu māksliniecisko un cilvēcisko kredo. Tiesa, Zigfrīda Sapieša darbi prasa skatītāja aktīvu līdzdarbību. (Skat. vairāk Sapieša rakstā „Tēlnieka pārdomas”, JG44, 1963.)

„Es apbrīnoju skandināvu bronzas laikmeta klinšu rakstus, viņu podniecību un tēlniecību. Vienkāršība, skaidrība un lietderīgums, savienots ar skaistumu, ir raksturīgas skandināvu kultūras iezīmes. Tas savukārt rosināja un noveda pie mana paša senās baltu kultūras pētīšanas. Manos darbos, īpaši koktēlniecības, gan cirstos, gan grieztos, piktu, ķeltu, baltu ietekme ir diezgan jūtama, arī skandināvu-dāņu, kuri bija mani pirmie mākslas skolotāji. Tās man palīdzēja paša ceļu atrast bez iekrišanas īslaicīgo mākslas modes novirzienu slazdos.” (Vairāk Jaunā Gaita nr. 44, 1963)

Zigfrīdam Sapietim tuva bija arī senā afrikāņu kultūra. Vairākkārt apmeklējot Zimbabvi Āfrikā, apbrīnojot kalnu apmetnes un vietējo amatnieku vienkāršos izstrādājumus.

„Vienkāršība ir pilnības sasnieguma galvenā iezīme. Vienkāršībai nav ne mežģīņu, ne zīda, ne samta, ar ko sevi apklāt. Tās ķermenis stāv visā savā skaistumā vai neglītumā, lai katrs to var redzēt. Es vienmēr cenšos mācīties no agrīnās, primitīvās, zemnieciskās un arhaiskās mākslas. Tur es varu sajust medus un vīna garšu, saost sviedrus un asinis, un pašu zemi.”

Zigfrīds Sapietis. Monstrs. Koka panelis. 150 × 280 cm