TIECOTIES PĒC LIELUMA ELPAS
Rita Rotkale, Agra Straupeniece, ES, Eduarda Smiļģa dzīves ceļš, apg. „Vesta-LK” sērija „Laika grāmata”, 2017.g., 200 lpp.
Gadu gaitā Rīgas Dailes teātra dibinātājam un šīs mākslas iestādes īpatnējās sejas izveidotājam Eduardam Smiļģim (1886-1966) veltītas vairākas grāmatas un neskaitāmas apceres periodikā. Tagad tām pievienojas divu Latvijas Teātra muzeja darbinieču kopdarbs, kas, kā grāmatas ievadā paskaidrots, cenšas izsekot svarīgākajiem notikumiem meistara „dzīves ceļā”.
Grāmatas nosaukumam Rotkale un Straupeniece izvēlējušās Smiļģa paraksta tradīciju – „drukātie burti ES gan kā iniciāļi, gan savas patības uzsvērums” (92. lp.). Zīmīgā kārtā, tas sasaucas ar Smiļģa skolnieka un Dailes teātra aktiera Reiņa Birzgaļa atmiņām: kad pirmoreiz tiekoties jauneklis godbijīgi uzrunā meistaru kā Smiļģa kungu, viņš saņem strupu atbildi – „Esmu Smiļģis, pats savs kungs.”[1] Rotkales un Straupenieces grāmata tad nu sagādā lasītājam iespēju pārliecināties, cik sūri un neatlaidīgi Smiļģis cīnījies, lai par spīti kariem, režīmu maiņām un neskaitāmām citām grūtībām šo ES saglabātu.
Lai paveiktu iecerēto uzdevumu, autores devušās gan uz Smiļģa tēva dzimto pusi leišmalē, gan uz mātes izcelsmes vietu Sātiņu pagastā Kurzemē. Viņas ceļojušas pat uz Pēterpili un Arhangeļsku, lai pētītu Smiļģa gaitas 1. Pasaules kara laikā Krievijā. Ne mazums laika pavadīts, meklējoties dažādos senos dokumentos – baznīcu grāmatās, darba apliecībās, adrešu sarakstos, u.t.t. Lieki teikt, ka aprakstītie piedzīvojumi brīžam atgādina intriģējošu detektīvstāstu. Vēlākā laika materiāli ir vieglāk pieejami un palīdz autorēm izgaismot Smiļģa darbību un pārdzīvojumus gan Latvijas brīvvalsts posmā, gan okupāciju gados.
Smiļģa saistības ar teātri sākas jau divdesmit gadu vecumā. Līdzdalībai vairākos amatieru pasākumos seko lomas tā laika populārajā „Apollo” teātrī. Tad 1912. gadā Smiļģi angažē Jaunais Rīgas teātris, kur topošajam aktierim paveras iespēja izpaust savu brāzmaino temperamentu, tēlojot galvenās lomas Raiņa lugu Uguns un nakts, Indulis un Ārija un Pūt, vējiņi! leģendārajos iestudējumos.
Pasaules karš diemžēl pārtrauc teātra darbību. Smiļģis kopā ar citiem aktieriem nonāk Pēterpilī, kur drīz vien ar vietējās Latviešu biedrības atbalstu top Jaunais Pēterpils Latviešu teātris. Te Smiļģis aktīvi rosās ne tikai uz skatuves, bet arī teātra direkcijā.
Šai laikā krievu teātra pasaulē strāvo jaunas vēsmas. Blakus daudzinātā K. Staņislavska reālpsiholoģiskajiem iestudējumiem, kas cenšas rūpīgi atspoguļot „dzīves patiesību”, ir iespējams iepazīties ar V. Meierholda, A. Tairova un J. Vahtangova meklējumiem pēc svaigiem, atšķirīgiem izteiksmes līdzekļiem skatuves mākslā. To mērķis – ar stilizāciju, uzsvērtu ārējo formu, pat ar itāļu dellartiskā teātra spēles principu pārkausēšanu radīt izrādi, kas mudina skatītāju teātrī aizmirst dzīves īstenību.
Viss redzētais Smiļģi tik ļoti ietekmē un savaldzina, ka viņš nolemj arī latviešu teātrī ienest pārmaiņas. Viņam piebiedrojas Jānis Muncis, kurš Pēterpilī apgūst teātra zinības Meierholda vadītajos kursos.
1920. gada pavasarī Smiļģis atgriežas Latvijā, un tā paša gada 19. novembrī durvis ver Dailes teātris ar Induļa un Ārijas iestudējumu Smiļģa režijā. Kaut teātris darbojas jaundibinātā Raiņa kluba paspārnē, jau no pirmajām dienām sākas cīņa ar materiālo līdzekļu trūkumu. Rainis savā dienas grāmatā sūdzas, ka pirmizrādes laikā, sēdot neapkurinātajā skatītāju zālē, gandrīz nosalis (61. lp.). Taču stāvoklis pamazam uzlabojas, jo neparastie uzvedumi skatītājiem patīk.
Par spīti finansiālām grūtībām, Smiļģis turpina savu ieceri veidot t.s. „sintētisko teātri”, kur aktieru spēle, skatuves ietērps, mūzika, deja, gaismu un skaņu efekti kopīgi rada krāšņu inscenējumu, lai izceltu lugas galveno ideju. Turklāt – inscenējumam jāizstrāvo „lieluma elpa” un jāpaceļ skatītājs pāri sīkajai, pelēkajai ikdienai.
Šais centienos Smiļģi atbalsta spējīgi un atsaucīgi palīgi – skatuves gleznotāji Jānis Muncis, vēlāk Otto Skulme, gaismu meistars Fricis Lepnis, mūzikas konsultants Burhards Sosārs un kustību konsultante Felicita Ertnere, kura strādā arī kā režisora palīdze. Jāpriecājas, ka izgaismojot viņu sniegumus, grāmatas autores veltījušas pelnītu uzmanību padomju laika izdevumos noklusētajam Jānim Muncim. Kaut pēc pirmajām sešām sezonām Muncis teātri atstāj, viņa idejas neapšaubāmi ietekmē Smiļģa mākslinieciskās personības izaugšanu. Turklāt, Parīzes 1925. gada Pasaules Dekoratīvās un industriālās mākslas izstādē skatāmie dekorāciju maketi sagādā starptautisku atzinību ne tikai Muncim, bet arī Smiļģim un visai Dailes teātra saimei.
Savdabīgas attiecības Smiļģim veidojas ar Raini, kurš baidās, ka vērienīgs inscenējums apēnos autora domu. Tomēr „Spēlēju, dancoju” iestudējums 1926. gadā Raini apmierina, un viņš atzīst, ka luga labi „pacelta lielumā, nav mazs notikums ģimenē” (90. lp.).
Lieluma alkas mudina Smiļģi pievērsties ne tikai mūsu Rainim, Aspazijai, Blaumanim un Brigaderei, bet arī Rietumeiropas klasiķiem. Repertuārā ienāk Šekspīrs, Šillers, Ibsens, Moljērs, Bomaršē, Igo, Goldoni, Šeridans, Aristofans, Meterlinks, Hauptmanis, Lāgerlefa, Strindbergs un vēl daudzi citi.
Ar katru sezonu aug teātra mākslinieciskais līmenis un populāritāte tā cienītāju rindās. Diemžēl aug arī finansiālās problēmas, jo plašie inscenējumi prasa daudz līdzekļu. Kādu brīdi bankrota draudus palīdz novērst t.s. „kases gabals” – A. Vilnera un H. Reiherta dziesmu spēle Trejmeitiņas, kas piedzīvo pāri par 250 izpārdotas izrādes. Tad negaidītu atrisinājumu dod 15. maija apvērsums, pēc kura teātris sāk saņemt valsts pabalstu. Turklāt, Smiļģa trīsdesmit darba gadu atcerē valsts sedz viņa 23,000 latu lielo parādu, kas, domājams, radies sakarā ar inscenējumu izdevumiem. Varbūt te savi nopelni ir Ulmaņa „galma dzejniekam”, Smiļģa tuvam draugam un gara radiniekam Edvartam Virzam, kurš arī cenšas saviem darbiem piešķirt lieluma elpu.
Stabila materiālā bāze ļauj Smiļģim nodoties jauniem meklējumiem. Īpašu ievērību gūst Gētes lugas Fausts inscenējums, kurā Fausts un Mefistofelis tiek rādīts it kā vienas personības divas puses. Ar novatorisku pieeju iestudēta arī Blaumaņa reālpsiholoģiskā traģēdija Pazudušais dēls. To atzīst erudītā teātra mākslas vērtētāja Paula Jēgere-Freimane: „...tagadējais reālisms Smiļģa inscenējumos ir stilizēts reālisms, un viņa psiholoģija ir kāpināta psiholoģija, tātad – arī tagad viņš nedod dzīves īstenību, bet mākslas patiesību, kā to no pat sākuma deklarēja” (116. lp.). Liekas, ka Smiļģis savā daiļradē ir sasniedzis pilnbriedumu, kad pienāk liktenīgais 1940. gada jūnijs.
Baigā gada norises grāmatā aprakstītas samērā skopi. Autores gan pakavējas pie krasajām pārmaiņām teātra personālā un pie uzspiestā padomju repertuāra, bet nepiemin režīma jaunieceltā direktora Leonīda Leimaņa centienus pārveidot Dailes teātra seju saskaņā ar Smiļģim tik svešā sociālistiskā reālisma principiem.[2]
Vācu okupācijas laiks sniedz mazu atelpu, taču vēljoprojām teātra darbs rit varas iestāžu pārraudzībā. Top spoži inscenējumi – Fr. Šillera Marija Stjuarte un Fiesko sazvērestība Dženovā, kā arī M. Zīverta Minhauzena precības un Vara. Sākas darbs pie Uguns un nakts iestudējuma, ko pārtrauc cenzūra. Skaidrības labad, jāaprāda, ka Zīverta lugu Āksts un Trakais Juris, G. Hauptmaņa Nogrimušais zvans, Goldoni Jocīgs gadījums un Dž. B. Šova Pigmalions iestudējumi nav paveikti šai laika posmā (127. lp.), bet gan trīsdesmito gadu otrā pusē.[3]
Pēc Otrā pasaules kara beigām Smiļģis un viņa teātris, tāpat kā visa latviešu tauta, nonāk „starp papēdi un zemi.” Kā jau zināms, padomju iekārtā teātris nav brīvas mākslas iestāde, bet gan „ierocis internacionālajā cīņā par komūnismu”. Aktieriem jāierodas polītiskās audzināšanas stundās; režisoram jāsaņem valdības apstiprinājums repertuāra izvēlē. Sagatavoto izrādi vispirms jāpieņem īpašai komisijai, pirms to drīkst nodot atklātībai. Smiļģis pat tiek pazemots ar prasību ierasties Maskavā, lai tur mācītos „īsto” skatuves mākslu. Šo rēgaino laikmetu, kad Smiļģim jācīnās ar absurdām pavēlēm, bezjēdzīgiem aizliegumiem, nepamatotām sūdzībām un slepenām apsūdzībām, autorēm izdevies atainot visā tā baismīgumā.
Kaut skatuvi tagad iekarojuši padomju varoņi, Smiļģim pa laikam tomēr laimējas izvairīties no režīma žņaugiem. Viņš pabeidz vācu laikā iesākto Uguns un nakts iestudējumu un iedzīvina A. Upīša lugu Spartaks, piešķirot tai „varenu skanējumu un inscenējot to lielos, monumentālos vilcienos” (145. lp.). Piecdesmitajos gados Smiļģim vēl izdodas ar sev raksturīgo stilu un nu jau ar jaunu aktieru paaudzi inscenēt Šēkspīra Hamletu un Romeo un Džuljetu, Zīverta Minhauzena precības un Raiņa Spēlēju dancoju. Raiņa lugas noslēgumā skan vārdi: „Saulē celsim jauno Latvi!” Smiļģis liek tos atkārtot divas reizes (178. lp.).
Atgriežoties pie Smiļģa personīgās dzīves ceļa, jāpiemin, ka gadu tecējumā to krustojušas vairākas sievietes. Ar Rīgas Nacionālā teātra suflieri Bertu Āboliņu Smiļģi saista jaunības mīlestība, kas ilgst vai visu mūžu, kaut oficiālā laulība pastāv tikai apmēram pusotru gadu. Tuvi sakari kādā laika posmā veidojas ar aktrisi Liliju Štengeli, ar kuru kopā pat iecerēts celt namu Mežaparkā. Ir arī citas, mazāk nopietnas „aizraušanās” līdz beidzot sešdesmit gadu vecumā Smiļģis apprecas otreiz ar jauniņo Zigrīdu Kalniņu. Kaut visas šīs attiecības vajadzīgā brīdī sniedz emocionālu atbalstu – uzmundrinājumu, mierinājumu, aizmiršanos, u.t.t., neliekas, ka tās jebkad kalpojušas kā iedvesmas avots. Citiem vārdiem, Smiļģa „mūza” ir un paliek viņa paša ES.
Smiļģim ir četri bērni – divi no pirmās un divi no otrās laulības, taču tie saņem tikai daļu no tēva uzmanības. Īsti lolotais, karsti mīlētais bērns ir Dailes teātris, tādēļ tā zaudējumu Smiļģis jo sāpīgi pārdzīvo. 1964. gada vasarā viņš saņem valdības pavēli doties pensijā. Pēc nepilniem diviem gadiem Smiļģis mirst. – „Ir beidzies ne tikai viena cilvēka mūžs, bet noslēdzies vesels laikmets Dailes teātra gaitā un visā latviešu teātra vēsturē,” raksta grāmatas autores (198. lp.). Šo atziņu gribas papildināt ar piezīmi, ka pēc Smiļģa aiziešanas pazūd Dailes teātra tik īpatnējā seja.
Apstrādājot plašo vielu, autores izmantojušas daždažādus informācijas avotus. Ir norādes uz grāmatām un periodiskiem izdevumiem, taču vairums norāžu min tikai inventāra numurus valsts archīvu un muzeju, īpaši Rakstniecības un mūzikas muzeja, krātuvēs. Tas būtu pieņemams gadījumos, kad izmantotas vēstules, izrāžu programmas, oficiāli dokumenti vai tamlīdzīgas laikmeta liecības. Bet, ja, piem., citēta Smiļģa runa (103. lp.), būtu vēlams paskaidrojums, kā tā nonākusi krātuvē. Vai tā publicēta? Kad un kur? Dažas norādes ir krievu valodā, tātad ne visiem ieinteresētajiem lasītājiem tās būs saprotamas.
Grāmatas tekstu, kurā zinātniski secinājumi mijas ar autoru personīgajiem uzskatiem un spriedumiem, kā arī ar t.s. „aizkulišu” apcerēm, bagātina retu un vēsturiski nozīmīgu fotoattēlu klāsts.
Izcilu māksliniecisko apdari grāmatai devusi Daiga Brinkmane. Tiešām grezns izdevums! Gribas apgalvot, ka Smiļģa ES par to priecātos.
