Signe Rirdance

Stokholmas „Zvaigžņu segas” audeklu vētījot

Pārdomas pēc Latvijas simtgades svinību sarīkojuma Stokholmā 2018. g. 10. novembrī

 

Izvēloties vizuālo materiālu Latvijas simtgades koncertam Stokholmā, šķirstu Ingrīdas Leimanes, tautas deju kopas „Zibenītis” dibinātājas, fotogrāfijas. Jaunas, gludas, aizgrābtības pilnas sejas glancētās deviņdesmito gadu sākuma bildēs – tā ir trimdas otrā un trešā paaudze, Stokholmas latvieši 1993. gada Dziesmu un Deju svētkos. Beidzot Rīgā, beidzot brīvā Latvijā.

Jaunas, gludas, aizgrābtības pilnas sejas – tādas ir arī manos fotoalbumos no deviņdesmitajiem gadiem. Tikai es toreiz skatījos gluži pretējā virzienā. Ar ASV valdības stipendiju kabatā (un ne gluži bez trimdas latviešu atbalsta) biju devusies studēt Viskonsinas universitātē ASV. Beidzot ārzemēs, beidzot brīvā pasaulē.

Nokļuvusi Mineapolē 18. novembra sarīkojumā, tur saklausīju tikai vienu – Latvijas latvieši jauno valsti būvējot šķībi. Nosmīnēju un bez kādas intereses par trimdinieku domu gaitu pievērsos atkal amerikāņu politiskās domas studijām.

Vēl pirms tam 1988. gadā Pāvils Johansons uz Rīgu atveda „Patētiskās kvartas” un „Vrakus”, kam vajadzēja gan kļūt par pirmā numura hitiem. Bet es klausījos „Big in Japan” grupas „Alphaville” izpildījumā – vai labākajā gadījumā „Pērkonu”.

Tā nu tas ir bijis. Mēs – Latvijas latvieši un tagad „jaunie latvieši” diasporā. Un viņi – trimdas bērni un bērnubērni. Ar skatienu pretējos virzienos, atšķirīgu pieredzes bagāžu un nereti nesaderīgām vērtību sistēmām. Ar pārliecību abās pusēs, ka tie otri nav tik īsti latvieši kā mēs. Kur nu vēl tik būtiskas nianses kā aspirācija vai tās trūkums skaņas „t” izrunā.

Šķirstot Ingrīdas Leimanes fotogrāfijas, es saprotu, ka pēc teju desmit Stokholmā nodzīvotiem gadiem kaut kas ir mainījies, un man ir svarīgi saprast, ko latvieši šeit ir darījuši un paveikuši. Katrs jauns pavediens, katrs fakts, ko uzzinu par Zviedrijas trimdu, gatavojot simtgades koncertu, piešķir manai būšanai šeit pavisam citu dziļumu.

Zviedrijas latviešu apvienības priekšsēdis Juris Rozītis raksta, ka „Zviedrijas latviešu sabiedrība uz gadsimta sliekšņa saaugusi kopā un atradusi jaunu, saliedētu identitāti”
(skat. <http://www.zla.se/zviedrijas-latviesi-jaunumi/­juris-rozitis-otro-simtgadi-uzsakot>). Vai tiešām tā ir?

Neiedziļināšos jautājumā, vai mūsu laikā, kad katrs dzīvojamies pa saviem sociālo tīklu un citiem „burbuļiem”, vispār iespējama tāda īsti „saliedēta identitāte”. Pieņemšu, ka saliedētu identitāti veido kopīgs stāsts par pagātni, kopīgas rituālas un rutinētas darbības šodien un kopīgi plāni un nākotnes gaidas.

Visvienkāršāk ir ar šodienu. Mēs visi, ko nu saucam vienā vārdā par „diasporu”, vedam bērnus uz vienu un to pašu latviešu sestdienas skolu, kopā dziedam korī, dancojam tos pašus latviešu dančus, burzāmies Jāņu un Ziemassvētku tirdziņos, sēžamies cits citam blakus 18. novembra sarīkojumos un pa retai reizei arī baznīcā.

Sarežģītāk ir ar vakardienu. Vai varam runāt par kādu kopīgu Zviedrijas latviešu stāstu, ja to nemaz nezinām? Kas ir tie fakti, liecības un viedokļi, no kuriem varētu izaugt leģendas? Kā ķerties pie šī stāsta veidošanas un stāstīšanas?

Stokholmā lielisku iemeslu tam deva Latvijas simtgades svinības 2018. gada novembrī. Vispirms veselu nedēļu katru vakaru varēja gūt ieskatu dažādās tēmās no Zviedrijas latviešu vēstures, kultūras un politikas. Te netrūka stāstu visdažādākajos pietuvinājuma līmeņos un rakursos. Nedēļa aizsākās ar Stokholmas latviešiem tradicionāli tik svarīgās Mārtiņdienas svinēšanu. Tālāko ikvakara poētisko pētījumu subjektu lokā bija gan katoļu priesteris Kazimirs Vilnis un žurnālists Vilnis Zaļkalns, gan baltiešu dzeja zviedriski, gan Latvijas un Zviedrijas attiecības militārvēsturiskā perspektīvā, gan Zviedrijas latviešu blūzs ar Gundaru Rulli, gan Jāņa Abuča grāmatu apgāds „Ziemeļblāzma”, gan latviešu vieglās mūzikas aizsācēja un Stokholmas trimdinieka Alfrēda Vintera melodijas. Trimdas sabiedriskās dzīves tvērums bija redzams Friča Forstmaņa fotogrāfiju izstādē.

Ja svētku nedēļas pasākumi, kā plānots, katrs sasniedza atsevišķas interesentu grupas, tad noslēguma sarīkojums „Zvaigžņu sega” bija paredzēts visplašākajam publikas lokam un nāca ar ambiciozu uzstādījumu apmēram stundu garā koncertā aptvert visu Latvijas vēstures un Zviedrijas latviešu kultūras dzīves stāstu, „vienā muzikāli vizuālā audeklā savijot folkloru, klasisko un kora mūziku, danci un šlāgeri, popu un rokmūziku, glezniecību un atspulgus no Stokholmas zvaigžņu gaismas cauri gadu desmitiem” (teksts no sarīkojuma programmas).

Šajā stāstā iederējās muzikāli tik atšķirīgas personības kā Jānis Mediņš, Alfrēds Vinters un Teodors Reiters, kurus vienoja spēja trimdā atkal nostāties uz kājām un turpināt radošo darbību. Pilnīgi jaunu lappusi Stokholmas latviešu stāstā atšķīra jau Zviedrijā dzimusī paaudze ar septiņdesmito un astoņdesmito gadu rokmūziku un dzeju; Jura Kronberga skandētais jeb repotais „Galapunkts” daudziem klausītājiem kļuva par simtgades koncerta dramatisko centru. Citus aizkustināja tautas deju kopas „Zibenītis” veco un jauno dejotāju kopīgais iznāciens un nu jau mūžībā aizgājušās Valentīnes Lasmanes godināšana.

Vizuāli šo stāstu palīdzēja stāstīt gan glancētās deviņdesmito gadu bildes no Leimaņu ģimenes arhīva, gan bēgļu laivu fotogrāfijas, gan Lara Strunkes un Anikas Lasmanes gleznu digitālas versijas un attēli no Stokholmas latviešu teātra, kora un skolas dzīves.

Vai ar to Zviedrijas latviešu stāsts ir izstāstīts un zvaigžņu segas audums gatavs? Tie, kas gatavoja pasākumus, zina, cik daudz palika aiz kadra. Latviešu informācijas centrs, kuru 1918. gada jūlijā Stokholmā ar Nacionālās padomes pilnvarojumu atvēra Zigfrīds Anna Meierovics, – varbūt vajadzēja sākt ar to? Īsti nepieminēti palika Uldis Ģērmanis, Velta Rūķe-Draviņa, grāmatu apgāds „Daugava”, Bruno Kalniņš... Arī izstāstītie stāsti kalpos sabiedrības saliedēšanai tikai tad, ja turpināsim tos kopīgi stāstīt.

Taču pats interesantākais ir jautājums par nākotni. Mana paaudze, līdzīgi Vintera, Mediņa un Reitera laikabiedriem, turpinās pielāgot savu pieredzi, dzīvojot ārpus Latvijas, iegriežoties vai atgriežoties tajā. Kaut ko radikāli jaunu diasporas kultūrā visdrīzāk spēs radīt tikai tie, kurus šodien aiz rokām un kājām velkam uz latviešu sestdienas skolu. Ko viņi paņems no mūsu stāstiem? Vai viņi to uzskatīs par savu mantojumu? Un kāds būs viņu stāsts?

 

Signe Rirdance, dzimusi Bauskā, kopš 2010. gada dzīvo un strādā Stokholmā, audzina 3 bērnus, brīvajā laikā spēlē cītaru grupā „Stokholmas Spēlmaņi”, māca Latviešu sestdienas skolā un raksta. Skat. stastu „Vistas zupa” JG293 (vasara 2018) 13. lpp.