Jaunā Gaita Nr. 30. 1961

 

 

VIŅA PIRMAIS ROMĀNS

Guntis Zariņš, romāns Apsūdzēts, 168 lpp., Tilta apgāds, 1961. g.

 

Maz jaunu rakstnieku parāda savā pirmajā romānā tik skaidri savas stiprās un vājās puses kā Guntis Zariņš,

Plūsos: fābulēšanas spēja, personāžu skices, temps, fantazija, latviešu prōzā svaigas šķautnes.

Minusos : pārāk vieglas rakstīšanas radīta paviršība, vietām samocīta valoda.

Saturs : Londonā dzīvo 1941. g. brīvprātīgo kapteinis ar pašaizliedzīgi audzinātu dēlu - tautsaimniecības studentu. Sargātais dēls jūtas vientuļš, domā par nekad neredzēto māti, kas palikusi dzimtenē. Pēc satikšanās ar labi situētu angļu meiteni Katrīnu tās vecāku mājās, viņš, klīstot naktslokālu kvartālā, iepazīstas ar kādu pornografisku darbu izdevēju; pēdējais viņu ievelk naksnīgā izdzīvē ar viegla rakstura sievietēm. Apmulsumā viņa pirmais kontakts ar sievieti saplūst mīlestības-morāles-mātes sajūtu režģī, kuŗam izgaistot, viņš dodas uz padomju sūtniecību, lai brauktu pie mātes.

Starplaikā kaildejotāja Džekija atrasta noslepkavota. Tēva pašpārmetumi, dēla fatālisms, žīdu jurista sēra Abrama Birkvūda egocentrisms un nostāja pret latviešiem. Latviešu literātūrā agrāk neattēloti angliskās tiesas dialogi, kas apraujas, inspektoram Grīnam atklājot īsto vainīgo - izdevēju Hudsonu.

Fābula raibu raibā. Pat pārāk. Kaut arī kriminālromāna stīga tiesā ir loģisks intrīgas turpinājums, tā ir tikai iesākta, un ne par velti jurists Birkvūds tiesas procesa pārtraukšanu izjūt kā zaudējumu.

Traucē nodaļas, kuŗās romāna personas izteic autora prātojumus par polītiku, mākslu un filozofiju.

Personas saplūst kopā, zaudējot individuālo iekrāsojumu - tālāk, kāda jēga no romāna viedokļa, piemēram, piesaukt vienā rindkopā Majakovski, Brechtu, Sviftu un Haksleju? Vai lai piešķirtu sarunai šķietamu garīgu slīpējumu?

Tāpat romānā ir arī daudzas citas problēmas, kas tikai viegli iezīmētas steidzīgajā, aprautajā stāstījumā. Koncentrēts stils ir lieliska rakstnieka īpašība, bet nebūtu vēlams, ja tas reducētos uz laikraksta virsrakstu minēšanas pusi.

Bet gana meklēt vainas. Vecā Groda vientulības problēma, kontrastā ar dēla ilgām pēc kontakta un attiecībām pret vidi, ir parādīta lieliski. Tāpat romānā figurējošie angļi šķiet dzīvi cilvēki un nevis, kā bieži trimdas prozā, caur stiklu virspusīgi vēroti iezemieši.

Grāmatas vāks no lietiskās grafikas viedokļa vājš.

 

Richards Rīdzinieks

 

Skat arī Roberta Mūka recenziju JG36

Jaunā Gaita