APSŪDZĒTS
Guntis Zariņš, APSŪDZĒTS...? Mineapole: Tilta apgāds, 1961. g., $3.00, Aleksandra Krūkas vāks.
Arturs Grods, 21 g. vecs ekonomijas students Londonā, izdara pašnāvību, nolecot no kāda nesakarīga torņa. Pirmajā brīdī liekas, ka šis akts ir tikpat bezjēdzīgs, cik tornis. "Objektīvu" iemeslu tam maz. Arturs dzīvoja kopā ar tēvu, bijušo kapteini, kā divi draudzīgi svešinieki. Tēvs Sīmanis Grods dzīvoja perfektā pagātnē un allaž vairījās atklāt dēlam savas bijušās attieksmes ar Latvijā palikušo māti, lai gan Arturā tieksme zināt kaut ko vairāk par māti ir liela. Jā, pēc pirmās uzdzīves nakts ar nejaušo meiteni Džekiju Arturs neiedrošinās atgriezties pie tēva, kas viņu it kā nesaprastu, un tā vietā dodas pirkt biļeti uz Rīgu, lai uzmeklētu māti. Šī uzdzīves nakts īsteni ir izšķirīga. Otrā rītā Arturs apciemo savu nejaušo draudzeni tās privātajos apartamentos, grib atklāt mīlestību, bet tiek izmests laukā. Lai gan Džekija nav tikai pērkama miesa, viņas plānos tomēr nav paredzēts paļauties nedz citu, nedz savas sirds diktātiem. Drīz pēc tam, kad Arturs ir atstājis Džekijas māju un nolēmis braukt uz Rīgu, Viņš uzzina, ka meitene ir noslepkavota. Sekojošā tiesas prāvā visas galvenās aizdomas dabiski vēršas pret Arturu. Beigās par īsto vainīgo tomēr izrādās Hudsons - tas pats pornografiskas literātūras un jaunu dzejnieku izdevējs, arī pats dzejnieks - kuŗa mājā un labvēlīgajā protekcijā Arturs bija pirmo nakti saticis savu meiteni. Hudsons ir bijis greizsirdīgs, jo agrāk arīdzan mīlējies ar Džekiju. Bez tam šis cilvēks ir it kā nihilists, it kā anarchists, it kā aistēts savos uzskatos; par visu vairāk viņš cienī savu "brīvību".
Interesanti, ka Arturs Grods, kas visu laiku parādās kā gluži normāls dzīvotājs, kā normāli veselīgs un pat naīvs savā pieejā dzīves lietām, izdara pašnāvību, arī izkliedzot brīvības vārdu. Skaidrs, ka romāna autors šeit atbalso zināmu eksistenciālisma filozofu tematus un dara to tā, it kā pats tiem ticētu. Lai notiek! Guntim Zariņam neviens nevar aizliegt būt latviešu sartristam vai tamlīdzīgi. Tas rada pārmaiņu mūsu emigrācijas prozas rakstos, kas spilgtākajām kustībām rietumu gara dzīvē ļoti centušies - un sekmīgi - paiet gaŗām kā kaitīgām latvietības garam. Bet tai pašā laikā no Gunša Zariņa jāprasa - jo to var šai gadījumā atļauties - šī temata rūpīgāks un pamatīgāks izgaismojums.
Tas tā. No otras puses - izvēlēties nāvi nozīmē visradikālāko izvēli neizvēlēties. Dodoties nāvē, mēs izvēlamies nevis nāvi, bet, strikti runājot, neko. Pašnāvība ir augstākais cilvēka nevarības, nevis brīvības apliecinājums, kā to nošpikojis no Hudsona Arturs Grods. Arī universālās vainas slogs dvēselē šādu soli neattaisno: ar savu pašnāvību es taču šo slogu tikai pavairotu citos vai atkal - dodoties nāvē, man būtu pilnīgi godīgi jāgrib, lai visi cilvēki darītu to pašu, jo vainīgi ir visi, apsūdzēti ir visi.
Ja nu vārdu "apsūdzētais" lieto šādā vairāk metafiziskā nozīmē, tad būtu bijis derīgi jautāt tālāk - kā priekšā cilvēce ir apsūdzēta; ja visi esam vainīgi, tad kur ir tas tribunāls, kas šādu spriedumu nodevis.
Visās bezjēdzības filozofijās parasti ir vairāk romantikas nekā loģikas. Par cik Guntis Zariņš ir aplipis ar kādu no tām, par tik viņš ir mūsu jaunāko gadu literātūras pirmais romantiķis prozas novadā.
Romānā laikam ir visgrūtāk izvairīties no liekvārdības. Arī Zariņa darbā vietām ir lieki vai negatavi prātojumi, kā arī daži valodas negludumi. Bet tos bagātīgi atsveŗ viss, kas tajā labs, asi tverts, nesentimentāls, ātrs un skaidrs.
"Apsūdzēts" ir problēmu romāns, bet uzrakstīts tā, ka reizē pieskaitāms "elpu aizraujošajiem". Tā ir Zariņa labākā mākslas amatnieka īpašība un arī nozīmīga talanta pazīme - rādīt problēmas cilvēku rīcībā un ne tik daudz vārdos; iespēt būt interesantam un reizē nopietnam.
Vāka zīmētājam Aleksandram Krūkam tomēr būtu jāpiesakās romānā aprakstītā Hudsosona uzņēmumā.
R. Mūks
skat. arī Richarda Rīdzinieka recenziju JG30