Guna Roze dzimusi 1965. gada ziemā Limbažos. Rīgas 31. vsk. literatūras novirziena klasi joprojām uzskata par savu vērtīgāko izglītību. Deviņus gadus dzīvo Tukumā, tikpat sen ir brīvā žurnāliste, b-bas „Tukuma Literātu apvienība” vadītāja un Dzejas dienu akcijas „Sirds uz perona” koordinatore. Izdotas divas prozas grāmatas Zemenes ar pienu un 101. kilometrs, publicēta kopkrājumos un literāros izdevumos Latvju Teksti, Vārds, Domuzīme, Jaunā Gaita. Skat. stāstu „Eklēri” JG294, 2018. g. rudens numurā.

 

Guna Roze

fragments no topošā romāna Rezervists

Darbība notiek Latvē pārdesmit gadu tuvā nākotnē.

– Kontakts! Kontakts! Kontakts! – Telti piebļauj ziņojums rācijā, un šoreiz tas vēsta visļaunāko. Kāpēc nešauj, ja kontakts? Uzbrukums no aizmugures? Naktī un mežā iespējams jebkas. Virzienu neprecizēja, bet ne skaņas, kas liecinātu par tuvcīņu. Vispār nekādu skaņu. Visticamāk, patruļnieks atkal ziņo par neesošu uzbrukumu. Kaut nu tā būtu: labāk piecas viltus trauksmes, nekā viens īsts kontakts.

 

– Nodaļniek?! – Tā ir ierindnieka Jana balss no telts Dienvidu stūra. Tātad nav aizmidzis pēc savas maiņas. – Komandieri! – Uzruna kļūst uzstājīgāka. Beidzot ielāgojis, ka komandas jāatkārto, ja biedrs neatsaucas.

– Jā, kareivi!

– Trauksme.

– Dzirdēju. Gan jau atkal rēgojas. – Pieceļos, uzvelku formas jaku un pāri galvai bandanu. Nodaļas komandieris nedrīkst nereaģēt.

– Hugo?

– Izklausījās pēc Dīva. – Manā vietā atbild Igors no Ziemeļu kakta. Tātad arī tas neguļ. – Nav vērts iet, nodaļniek, toč būs kļūda. Jau pieci gļuki, – nu i naksniņa!

Bet ja nu kļūdāmies mēs, domājot, ka gļuks? Jo kāpēc Dīvs ziņoja „kontakts”? Ja rēgojas, kareivji saukuši „redzu!” un „pretinieks”, bet ne jau „kontakts”. Ja nu šoreiz tiešām vilks ir aitās?

– Sērga, ne mācības. – Skaļi nodomāju un ieslēdzu rācijas mikrofonu. – Bravo divi! Te Bravo seši. Sakaru pārbaude. Klausos!

Neatbild.

– Bravo divi! Te Bravo seši. Sakaru pārbaude. Klausos.

 

Klusums. Paņemu kabatas lukturīti un virs bandanas uzmaucu formas mici – marta rīti nav silti.

 

– Nodaļniek?! – Atkal Jans.
 

– Jā, kareivi.
 

– Lai kas tur būtu, tās ir tikai mācības.
 

– Saprotams, Jan. Un drīz ausīs gaisma.
 

– Kurās ausīs? Tavās, vai? Parādi! – Igors smej. Pavelku malā bandanu un iespīdinu ausī lukturīti. Tagad smej daudzi, dzirdu arī mūsu rotu Austru. Rādās, ka nodaļa ir pamodināta, izeju no telts.
 

Nakts sērga sākās ar Ēvaldnieku, – tā mēs saucam rotas datorgalvu Ēvaldu. Viņš dežurēja pārī ar Hugo, bet par pretinieku ziņoja jau otrajā minūtē. Esot dzirdējis balsis mežā, tādu kā runāšanu basā, kā draudus. Ar to šīs maiņas patruļa beidzās. Nākamie dežurēja Jans ar Austru. Pēc grafika Austrai būtu jāpatrulē tikai rīta pusē, bet pieteicās tēta vietā, jo leitnants Upe bija tikko iemidzis, kamēr pašai nevienā acī. Okei, esmu komandieris, varēju modināt, bet tas būtu stulbi: viņa taču pieteicās tēta, nevis Jana dēļ, un patruļā nav laika romantikai. Tā šonakt bija vienīgā klusā stunda.
 

Tos abus nomainīja Igors ar Ernestu. Ernests visus piečakarēja divreiz – abas reizes ziņoja „Redzu!”. Pirmoreiz taisnojās, ka starp kokiem pamanījis Narvesen kiosku, otrreiz – sarkanu līniju, domājis – lodes sliede. Vēl tagad tā viņam rēgojoties acu priekšā. Arī šī maiņa atgriezās teltī, un patruļu grafiks bija spraužams atejā uz naglas. No nodaļas desmit kareivjiem atlikušajām maiņām varēju sabīdīt labi ja trīs lietojamus pārus, bet neviens no sešiem nebija gulējis. Brīvprātīgie nepieteicās, vilkām sērkociņus. Divus nolauztos ieliku pa vidu, izvilka Hugo ar Dīvu, bet viņam, redz, esot kontakts! Cik sen tas noskanēja: pirms nepilnas minūtes vai piecām? Kauja pa šo brīdi var būt jau zaudēta.
 

Naktīs es laiku skaitu pēc patruļas maiņām, dienā pēc saules, kad tā ir. Kopš saulrieta dežurējušas divpadsmit maiņas, tātad pulkstenim vajadzētu būt septiņi. Nupat mostas rīts, tātad ir seši. Kur pazudusi stunda? Ēvaldnieka patruļa beidzās īsti nesākusies – tur. Daba cilvēkam ir visuzticamākā sabiedrotā.
 

– Bravo divi, te Bravo seši. Sakaru pārbaude. Klausos! – Mēģinu vēlreiz. – Bravo divi, te Bravo seši. Sakaru pārbaude. Klausos…
 

Klusums. Tikai mani soļi lauž sērsnu un sūnu zem tās. Lūst kā čipsi: kur uzgulst zābaks, apakšā viss miltos. Pārnadžiem sērsna var nozīmēt nāvi – kur liek kāju, tur āda pušu kā ar žileti, bet savainotai stirnai no vilka neaizbēgt. Ja armijas zābaks te slātu citā sezonā, kad augam pietiek saules un spēka no zemes, noliktu sūnu uz lāpstiņām, bet nesalauztu. Kurš gan no brīvas gribas sabrūk? Neviens iepriekš nepaziņo: rīt es kritīšu kaujā, vai aiziešu melnajā, čau! To nokārto apstākļi: sasaldē, izkaltē vai savaino un tad, krakš, spranda pušu!
 

Cik ilgi jau brienu? Dažreiz pāris soļu ir jūdze, bet jūdze – viens pūtiens. Laiks un telpa nekad nav mērāmi vienādi: pietiek ar sekundes simtdaļu, lai satiktu savu lodi, bet, kamēr ataug sūna, pat gads nav nekas.
 

Mežmalā apstājos pirms izeju atklātā laukā. Pļavā sniega vairs nav, arī salna pēc saullēkta pazudīs. Otra patruļnieka arī nav, tikai Hugo uz desmitiem kā staltbriedis. Mēģinu saskatīt Dīvu. Aizvandījies tālu pļavā, sasodīts un nometies guļus. Zemessardzes formai izcila kamuflāža: ja nesakustētos tieši tai brīdī, kad skatījos viņa virzienā, pat nepamanītu. Kontakta pazīmju nav, bet kaut kas tomēr ir noticis, – patruļniekam nebija jābūt pļavā un guļus. Hugo dod zīmes, lai paskatos uz trijiem. Ieraugu sliedi,– Dīvs līdis no meža. Sniegā nedaudz asiņu. Eju pie ievainotā, kūla zem zābakiem nelūst.
 

Taipusē nosarkst debesis. Šādu skatu dēļ vien bija vērts piedzimt, ir vērts dzīvot, sargāt Tēviju un neizgulēties. Ja es būtu dzejnieks, rakstītu „rīta rasā kaila mostas saule”. Un tas notiek katru dienu, neatkarīgi no mūsu klātesamības, no biržu kursiem, kariem un pandēmijām, neatkarīgi no piedzimšanām un nāvēm, no reliģiju, tehnoloģiju un dzimumidentitātes apvērsumiem, ar ko pārņemti cilvēku prāti. Izredzētie laucinieki – katru rītu var vērot, kā austrumos aust saule. Šodien esmu izredzētais. Bet tā pati saule citur uz zemes šobrīd noriet. Vēl viena zīme, ka laiks ir relatīvs, – absolūtā patiesība ir tikai austošā saule. Aust. Austrumi. Austra. Redz, kā cēlies viņas vārds! Kāpēc man tas likās vecmodīgs? Rīta rasā kaila mostas kareive Austra. Un dzeja pagalam.
 

Atskatos. Netālu no Hugo mīdās Igors ar leitnantu Upi, – gaida manu komandu sākt nakts pēdējo patruļu. Igors fotografē sarmas zīmējumus pērnajā zālē – pret austras debesīm būs smukas bildes. Rītausmās mums te visi ir dzejnieki. Austras saule kailumu slēpj zālē… Ja izrunā zālē, dzeja pagalam.
 

Pagājušajā rudenī zvēresta došanas ceremonijā jauniņo ierinda bija nostādīta štāba aktu zāles malā. Bataljona komandieris alfabēta secībā izsauca topošo kareivju vārdus un nevarēja sadzirdēt tieši viņas „Es”. „Austra Upe!” – viņš izsauca pirmoreiz, un varu derēt, ka visi vecie kareivji iedomājās Zemessardzes veterānu, leitnantu Upi – ja nu radinieks? „Es,” – atsaucās blāva balss, un arī es to nesadzirdētu, ja nesēdētu pāris metru attālu. Leitnants saķēra pieri, tātad nav vis uzvārdu sakritība. „Austra Upe!” – komandieris sauca vēlreiz. „Es” – otrais mēģinājums atgādināja skudras čukstu, un reizē ar simtiem citu zemessargu arī es trenēti neuzkrītoši pavēros pa kreisi. Uz vienpadsmitiem grīdas dēļus pētīja balerīnas auguma meitene gandrīz baltiem matiem tāpat kā leitnantam un tīru kā ābeļzieds ādu, kas it kā izgaismojās no saules zem plakstiem. Skaista. „Austra Upe!” – no skatuves sauca trešoreiz, un smalkais augums tikko jaušami saguma nesamērīgi lielā formastērpa krokās, atskārsmē, ka leitnanta meita visa bataljona acīs kļuvusi par vārguli, pirms sevi pierādījusi kaujas laukā. „Es” – atbildēju jauniesauktās vietā. Kareive Austra pacēla acis, lai notvertu, kurš to teica, taču viss, ko viņa varēja redzēt, bija veco buku profili, kas nesatricināmā mierā skatījās uz skatuvi. Upe juniore vēl nezināja, ka šajā saimē cits citu neizdod, un neviens – pat neviens no tiem, kas uz skatuves – nav drošs, kurā situācijā sev par pārsteigumu izrādīsies varonis un kurā piemīzīs bikses. „Dīvs Virza!” – bataljona komandieris turpināja. „Es!” – zālē nodunēja karavīra cienīga atbilde.
 

Tagad kareivis Virza guļ uz vēdera slapjā kūlā, galvu ieslēpis rokās un elso. Nevienam te nav jāpierāda, ka tā stunda patruļā velkas kā ērce pa miesu. Liekas, sen jābūt maiņai, bet ieskaties pulkstenī – pagājušas tikai padsmit minūtes! Laika izjūta pazūd sasprindzinātajā redzē un nospriegotajā, daždien nosalušajā un caurmirkušajā miesā. Rēgojas visiem. Ja nāk miegs – vienmēr. Šonakt, re, vienam bija kiosks mežā! Riebīgāks par ērci uz miesas ir vienīgi brīdis, kad saldākajā miegā kāds tevi rausta aiz kājas un skaļi čukst: „Maiņa!” Tāpēc Austra aizgāja tēta vietā, un es kādreiz iešu viņas vietā. Dīvam nebija izvēles.
 

Viņš nepamana, ka esmu pienācis. No mugurpuses tādā brīdī uzrunāt nedrīkst. Nostājos blakus. Nereaģē. Pieskaros plecam, Dīvs iztrūkstas.
 

– Uz divpadsmit! – Sērsnas sagraizīta plauksta drebina virzienu tieši priekšā. – Divpadsmit! Divpadsmit! – Bravo divi raud kā bērns. Citu ievainojumu nav, ierocis vietā, kontakta nav bijis.
 

– Nekā tur nav, Dīv. Saņemies! – Raidu puišiem mežmalā zīmes, ka jāpārņem maiņa. – Dīv, tās ir tikai mācības. Neviena nav. Pacel galvu, paskaties uz divpadsmitiem, saule aust… Celies, Bravo divi, dzirdi? Ejam uz bāzi!
 

Dīvs tiek četrrāpus, bet piere spiežas piepuņķotajā kūlā. Palīdzu piecelties. Sejā zāles un asiņu nospiedumi. Uzgriežam muguru jaunas dienas saulei un vedu biedru pāri pļavai uz telti. Pie ieejas mūs sagaida Hugo. Noņemu Dīvam no pleca ieroci, viņš atļauj, un tā ir baisa zīme.
 

Jans galvu nepacēlis stūķē apvalkā guļammaisu: – Nu, kas uzbruka? Narvesens vai sarkanā līnija? – No tāda smaida dusmas laižas kā velns no krusta. Hugo nokrekšķina, Jans paskatās šurp un apdziest. – Baltajā? – Viņš čukst un nomēra mini dozu starp rādītāju un īkšķi.
 

– Melnajā. – Rādu pilnu sprīdi. – Būs jāsūta mājās vai… uz slimnīcu. – Es nečukstu. Nav vajadzības, jo Dīvs ir ciet, neķer. Puiši novēršas – biedrs melnajā nav nekāds patīkamais skats.
 

– Vai ir jautājumi, Bravo divi? – Mēģinu ar kontrolfrāzi. Atgriešanās drošībā parasti atsit vaļā vai vismaz baltajā.
 

Dīvs zemu paklanās: – Vai drīkst nosvērties?
 

Man sāk raustīties plakstiņš, to droši vien redz visi.
 

– Slimnīca. – Čukst Austra tikpat klusā izbīlī, kā savā zvēresta došanas ceremonijā, un es pamanu, ka viņas lūpu āda ir pārdabiski skaista. Kā visgaišākie ceriņi.
 

Jans piedāvā sarullēt Austras guļammaisu, viņa purina galvu. Saudzīgi noslauka Dīva seju, ievīsta savainotās plaukstas dvielī un palūdz, lai pasniedzu aptieciņu.
 

Kaut kur citur uz zemes pamostas nakts.

* * *
 

Savu līniju ieraudzīju, braucot mājās no mācībām. Gribēju čurāt un pateicu to vadības blokam. Auto iegrieza sen nebraukta un nestaigāta meža ceļa galā. Knapi samanāmās rises vēl klāja sniega paliekas. Kādu brīdi nesapratu, kas te ir citādi, kāpēc mežs neizskatās kā visas pārējās kokmateriāla fabrikas? Šis nebija bezgalīgi rūtains, copy/paste stumbriem un biezu skuju kārtu zem kājām, kam cauri neizspraucas ne zāles stiebriņš. Nespēju noticēt, ka tas varētu būt agrīnais – dabiskais mežs, kādu vēl atcerējās mani vecāki, un par kādiem stāstīja pasniedzēji, kad studēju veterinārmedicīnu. Tāds, kurā aug sēnes un ogas, dzīvo zvēri un ligzdo putni.
 

Aizpogāju siksnu un paņēmu ierīci – gribēju šo vietu holografēt un noglabāt savā infoblokā, parādīt Austrai. Kad pacēlu acis, lai fiksētu vizualizāciju, viņa bija man priekšā saules pinuma augstumā. Tieši tāda kā baumoja – tieva un taisna kā zīmuļa serdenis, spilgta kā lāzera stars. Sarkana kā šāviena sliede tumsā. Tā nebija bezgalīga, kā biju iztēlojies. Tieši tik gara, cik plati varu atplest rokas jeb kur beigtos manas pēdas, ja nosēstos špagatā. Tieši tādā attālumā, lai par mata tiesu nevarētu to aizsniegt ne ar izstieptu roku, ne kāju. Līdzko izkustējos, Līnija kustējās līdzi. Es pietupos – viņa arī. Spēru soli uz priekšu – līnija arī. Spēru divus, trīs, četrus. Apstājos, pagriezos, pietupos, palecos – līnija tāpat. Itin kā izgaismotos no neesošas spuldzes manā saules pinumā. Nez cik tālu jau biju iemaldījies savādajā mežā, neaptverot, ka nevis es sekoju Līnijai, bet tā attālinās no manis. Jo tālāk gāju, jo ceļš kļuva grūtāk samanāms. Vietām tam pāri gūlās zemi krūmu zari un pārkrituši koki, bet vecas zāles kāti sniedzās pāri ceļiem.
 

Ceļš nemanot bija pārvērties takā, līdz arī tā izbeidzās gadiem nepļautas pļavas priekšā. Starp deviņiem un vienpadsmitiem pļavu norobežoja staltu egļu ierinda – kāds reiz tās ir stādījis. Gribēju zināt, ko piesedz egļu muguras, gāju izlūkos. Metru pusotru aiz stumbriem atklājās bīstami stāva krauja, lejā – šaura un strauja, bet rādās – dziļa upe. Kad tuvojos kraujas malai, Līnija virs bezdibeņa sāka ritmiski raustīties. Tātad tā mani brīdina, tai sīkaļai ir intelekts! Pats taču saprotu, ka spert soli tālāk būtu bīstami, es netaisījos to darīt. Varbūt SL nolasa domas, izvērtē situāciju un brīdina – trīs vienā? Kas notiktu, ja es tomēr spertu to soli? Pie joda! Negribu būt pirmais, kurš to pārbauda!
 

Nolēmu izpīpēt, vai vēl kādam ir Līnija. Ja nu Dīvs bija pirmais, bet es otrais cilvēks pasaulē? Izsaucu Igoru. „Neiedomājies, nodaļniek, ka esi ultra svarīgs!” – viņš pārtrauca savienojumu. Taisnība: esmu tieši tik svarīgs un tikpat mazsvarīgs, kā visi citi uz pasaules. No manām komandām mācībās pasaulē nemainās itin nekas, bet īstu kauju nav bijis. Kontaktkarš nav vajadzīgs, – visu izdara ik pa laikam palaistās epidēmijas. Mēs esam trenēti pašizkūstošu konteineru neitralizēšanai savā vai to nogādāšanai ienaidnieka nometnē. Ienaidnieks vienmēr ir lielvara, ko neviens nezina ne sejā, ne vārdā. Varbūt kāds no viņiem ir Igors, varbūt leitnants Upe vai Austra, tava māte vai brālis… Ikviens jau ar nākamo ieelpu var izrādīties kāds no viņiem, un „gribu-negribu” te neeksistē. Tas, kura termiņš beidzas, izvēlas nākamo, bet nākamais nekad neuzzina, kurš un kāpēc savā vietā lika tieši tevi. Ja par to domā, var aiziet melnajā. Iespaidot lielvaru var vienīgi liekot ciest civilajiem, jo starp tiem agri vai vēlu izrādīsies lielvaras tuvinieki, ja veicas – arī paši. Uz neziņu un neuzticību balstās šīs valsts stabilitāte.
 

Sarunā ar brāli dzirdēju tikai katru ceturto vārdu, bilde projicējās kā no pagājušā gadsimta. Viņš smējās, stāstīja kaut ko ikdienišķu… Atvienoju – viņam Līnijas nav. Izsaucu kareivi Austru, pajautāju, kā turas pēc negulētās nakts. Drīz būšot okei. Ar tēti mēģinājuši noskalot Dīva ainu ar glāzi brendija, bet abiem noripojis kā pīlei ūdens. Holografējuši 360D lomsižetu,- Austra izvēlējusies ķīlnieka lomu, kas no visiem varētu būt tētis – vēl nav izkodusi, bet parasti viņa uzminot pirmā. Šobrīd ķīlnieks sēžot krātiņā kopā ar panteru, abiem ir acu kontakts, bet Austrai klēpī ierāpies Šots – viņu kaķis, jāmēģina izglābt vismaz to, jautāja, kādu taktiku izvēlētos es. Teicu, ka nespēlēju lomsižetus, un pasmējos, ka pēc visa, kas notika mācībās un pēc tam, arī man derētu iedzert, bet blašķē ir tikai latvju šņabis – tik sūdīgs, ka labāk atturēšos. Gribēju, lai viņa sadzird manu „pēc tam”, – lai pajautā, kas notika „pēc tam” – pēc mācībām, un es izstāstītu par mežu un SL. Bet Austra smēja: „Iedzer ienaidnieka šņabi!” Ne vārda, ka starp viņu un panteru kaut kas būtu.
 

Devāmies tālāk – es un mana Sarkanā Līnija. Krūmi, ko egļu ierindas galā biju pamanījis jau pa gabalu, izrādījās pārauguši ceriņi un jasmīni, aiz tiem pēkšņi atklājās māja. Pirms Milenium celta divstāvu koka ēka uz akmens pamatiem, ar augstu bēniņu stāvu un plašu mansardu. Mēģinot nekāpt sniegā, kur tas vēl bija, izstaigāju pagalmu un vientulībā nosirmojušo ābeļdārzu. Līdzās dzīvojamai mājai tīri labi turējās pāris saimniecības ēku – kūts ar šķūni, garāža, pirts. Visām veseli logu stikli. Guļbaļķu salaidumi ēku stūros skaisti, kā rūpīgi sapīta bize,- saimniekiem bijis izcils namdaris, pat Brīvdabas muzejā nav tādu pinumu. Parādes durvju priekšā vēl saskatāmas laukakmeņiem apliktas puķu dobes. Ārpus tām zied sniegpulkstenītes un kapu mētras. Ja zāle gadu kārtās negultu arī uz sliekšņa un suņu būdā, es domātu, ka iemītnieki te nav varējuši atbraukt tikai pagājušajā vasarā. Bet kaut kas lika noprast, ka ļoti sen.
 

Atcerējos par Līniju tikai, kad ienāca prātā doma ieiet mājā. Neļaus – domāju un liku kāju uz mūra sliekšņa. Līnija bija rāma. Pieskāros rokturim – nekādu brīdinājumu. Durvis izrādījās aizslēgtas, kā gadsimta sākumā. Pacēlu sūnām un lapām apauguša kājslauķa stūri kopā ar zemes oderi. Atslēga tiešām gulēja piesalusi slieksnim, bet zemes kārtā, kas pacēlās līdz ar kājslauķi, palika tās nospiedums – kaut ņem un realizē dublikātu! Nepieskāries atslēgai, devos prom.

 

* * *

Domāju par šīm mājām vēl biežāk nekā par Austru. Cīnījos ar vilinājumu atrast to vietu 360D kartē, izpētīt apkārtni, tuvākos kaimiņus, uzzināt, vai māja nav pārdošanas reģistros, taču es to nedarīju, jo Līnija vienmēr bija man priekšā. Starp mums bija ierīce vai infobloks, ēdiens vai izlietne, grāmata, ko lasu, vai preces, ko ievietoju „pirkt” līnijā. Ja es biju piedzimšana, tad Līnija – nāve, bet viss, kas starp mums – trešā neizbēgamība, kas tuvināja mani nenovēršamai bojāejai. Tā es to sajutu.
 

Pārtraucu vispār lietot infobloku, jo tā sasodītā Līnija noteikti piefiksē manus meklējumus un kādreiz to izmantos savā labā. Dzīvojot bez infobloka, uzradās jūra brīva laika. Izprātoju desmitiem iemeslu, kāpēc šīs mājas ir pamestas, taču visi mani pieņēmumi likās aplami. Sāku fantazēt mājas vārdu, galu galā nodēvēju tās par „Ilgām”. Kad ilgas kļuva tik spēcīgas, ka aizmigu un modos ar domām par „Ilgām”, sēdos mašīnā un braucu.