Ēriks Kūlis
Mūža loms
Rūsiņa Vībotņa trīs dēli stiegraini kā akmeņainā zemē izauguši
kadiķi, stāvēja pie gultas un neizpratnē no nule dzirdētā
saskatījās. „Neiedomājami,” pauda jaunākā dēla Kalvja iedegušie
vaibsti, tomēr savas domas viņš skaļi neizteica, jo savā divdesmit
gadus garajā dzīvē pietiekami daudz reižu pārliecinājās, abi vecākie
brāļi uzskatīja, ka viņam vēl mātes piens uz lūpas.
Viņi bija steidzīgi ieradušies, jo saņēma ziņu, ka laiks būt klāt
sirmgalvja pēdējā stundiņā, bet tagad bija jāuzklausa tēva
vieglprātīgie ierosinājumi.
Vidējā atvase, kuru bija kristījuši par Balvi, bija desmit vasaras
vecāks par pastarīti, atgādināja pasaulslavenā boksera Maika Taisona
latviešu variantu. Viņš uz tēva vārdiem reaģēja, kā saņēmis aperkotu
un nopurināja galvu, bet vecākais, Salvis, kurš šajā pasaulē
raudzījās jau pusgadsimtu, cieti sacīja:
– Tēvs, tas neiet krastā. Tas nav iespējams.
Taču vecais zvejš[1]
Rūsiņš Vībotne, to izdzirdis, gultā gandrīz vai salēcās:
– Ir neiespējami jūras bullim iemācīt dziedāt, jūs, slīmesti![2]
Viņš nikni nosēca, atceroties, ka pirmā dēla, kurš nupatās brūķēja[3]
lielu muti, piedzimšanai par godu bija laidis gaisā pusduci kuģu
avārijas trokšņraķešu, izbiedēdams Baltijas jūras zuves[4]
piekrastes strēķī[5]
iepretī Jūrmalciemam.
Vidējā dēla pirmo iebrēkšanos visa kuģīša komanda nosvinēja bez
tamlīdzīga salūta, lai vecākā paaudze atkal nesatrauktos, ka sācies
karš, bet tik un tā, neļaujot aizmigt ciema iedzīvotājiem. Tiesa
gan, par jaunākā dēla dzīvību viņa māte gandrīz pati samaksāja ar
savu dzīvību, un tonakt Rūsiņš Vībotne pavadīja, snauzdams uz cietā
beņķa parkā aiz dzemdību nodaļas loga, sievai pieteikdams: „Ja diži
grūši, do’ ziņu.”
Bet šobrīd dēli viņam neatbildēja, jo pārdomāja dzirdēto. Skaidrs,
ka seniors ar to slīmestu būšanu pārspīlēja. Skolas drēbes un
grāmatas viņi pelnīja, tikko katrs bija paaudzies līdz septiņu gadu
vecumam, palīdzēdami vārgākajiem cieminiekiem ravēt zemeņu dobes,
novākt ogas, lasīt ābolus un kartupeļus, bet vēlāk, pēc kārtas
braukdami līdzi pieaugušajiem zvejā uz kuģīša „Ausma”, kas nosaukts
par godu mammai. Tiesa, tagad kuģis piederēja Salvim, un uz tā
palaikam strādāja abi jaunākie, līdz tos aizvilināja virtuālā
pasaule, kur, ja pacentās, varēja vilkt lielākus lomus nekā tā
saucamajā iprīta placī, kur strimalas[6]
nāca ārā brēkdamas.
– Tēs’, abet kā tas izskatīsies? Būdams nopietns un cienījams vīrs,
un vēl pagasta domes pārstāvis, – ierunājās Salvis.
– Bet kā izskatījās, kad viņš nocēla mūsu mammu Rožābolu Jānim, kad
jau abi atnāca pie zaksa? – Iejaucās Balvis.
– Fāčis tak klārēja, ka zagto līgavu viegli kā baltu puķi ienesis
taksī. – Kalvis piebilda.
– Taču tobrīd tas bija ļoti aktuāli! Citādāk mūsu vietā tagad pa
mūsu sētu skraidītu Rožābola puišeļi, – sprieda vidējais dēls
Balvis.
– Ko ņematies kā pērkļa vistas? Tas utubunga, kas neturēja par
vaidzīgu pagādāt auto tādā notes[7]
dienā, sievu nau pelnījis, – ar ģimenes patriarha tiesībām
noburkšķēja Rūsiņš. Galu galā viņš bija tas vīrs, kurš vēl tagadiņ
tur rūpi ne vien par šiem trijiem razbainiekiem, bet arī par viņu
abiem mazdēliem un trijām mazmeitām.
Dēli klusēja. Varbūt tādēļ, ka slimnīca atgādināja par to bēdu pilno
dienu Dzimtenes kapsētā, kad rūgti smaržoja skuju taka, kad uz mūža
māju aiznesa viņu māti. Bet iespējams, ka klusēja tādēļ, ka nekad
nebija pelnījuši maizi ar runāšanu.
– Nu, va’ ta’ akal štukojat jaunu reizrēķinu? – Rūsiņš noprasīja,
visus pēc kārtas uzlūkodams kā tādus skolas puikas.
Dēli gandrīz reizē pakasīja krēpjainās galvas. Vībotņu dzimta bija
slavena ar kuplajām matu rotām. Savā laikā dažs labs frizieris bija
lauzis ķemmēm zarus.
Rūdītais praktiķis Jorģis Krustknābis, kurš Jūrmalciema vīru galvas
apstrādāja jau sešdesmit gadus, gan neatzina jauno, maģistra grādā
sertificēto frizieri Vigo Hļebņikovu. Izskatīgais puisis par prieku
vietējām meitām bija atsūtīts no pilsētas kursiem nomainīt veterānu,
bet viņam jau pirmajā darba dienā, ķeroties pie Salvja ērkuļa, ķemme
salūza kā špicka.
– Tā mana pēdīgā griba. Tad došu jums mieru, – solīja Rūsiņš,
veltīdams nicīgu skatienu statīvā iekārtajam plēves maišelim, no
kura pa garai sliekai līdzīgai caurulītei viņa vēnā pilēja lāses kā
atkušņa laikā.
Jaunākais, sekojot tēva skatienam, pamanīja, ka maisiņa saturs teju,
teju, iztecēs.
– Jāsauc māsiņa, – Kalvis ieteicās.
– Nekā prātīga no tā nau. Kot’ dzidrs ūdentiņš var līdzēt? Velc
laukā to adatu no manas dzīslas. – Izrīkoja Rūsiņš.
„Medicīna paliek medicīna,” nodomāja jaunākais, ignorējot tēva
rīkojumu un, pavēris durvis, iesaucās:
– Māsiņ, vajag jaunu fizioloģiskā šķidruma porciju!
– Ellīgi gudrs! Agrāk nojus vie’[8]
teiču, lai mācies par dakteri! Abet pa’ frei! Kā ar pieri pret mūri!
– Sirmais zvejnieks nomurmināja.
Kā uz ugunsgrēku iesteidzās medicīnas pārstāve ar jaunu atšķaidīta
nātrija hlorīda paketi.
„Piens un asinis,” secināja Balvis, ar skatienu nomērīdams ņipro,
apaļīgo sievieti.
– Džentlmeņi, lūdzu, mazliet sāņus. – Viņa aicināja un tad, ierastām
kustībām veikusi vienkāršo procedūru, klusēdama izgāja, telpā
atstājot vāru rezēdu aromātu.
Tēvs noņurdēja:
– Sakait uz aci, ka jums dūša papēžos.
Pēc Salvja domām šie viņiem adresētie vārdi bija nepelnīti kā
cirtiens ar pārrautu kuģa tauvu štākera
[9]
laikā.
– Smiekls nāk. – Nīgri iesmējies, nosēca Salvis, un abi pārējie
maķenīt palocīja galvu.
– Kot’ stāvat kā cukura rindā pēc kara? Saspļau’ saujās! – Skanēja
pavēle.
– Un to parikti ar ’jems līdz?– Interesējās Balvis, pamādams uz
sistēmas statīvu.
– Štātes pēc var jau ar’! – Iepriecinātam par dēlu lēmumu noskanēja
seniora ņurdiens.
– Nu, ta’ ķer ciet, Kalvi! Mēs ar Balvi stums gultu! – Izrīkoja
Salvis, un gulta ar vājinieku sāka cienīgi slīdēt uz vienvietīgās
palātas durvju pusi.
Tiesa, vīru procesija tika līdz dežūrtelpas atvērtajām durvīm. Pie
galda sēdošā rezēdu smaržu cienītāja pielēca kājās un ieplēta acis.
– Kur stumsiet nabaga cilvēku? Vai viņš jau…?
– Meitiņ, velti mīlēts. Lai Smilšu Grieta vēl pagaida, – māsiņu
pārtrauca vecais zvejš.
– Ak, Dievs, kas jums tie par jokiem? – Aizvainota iesaucās medmāsa.
– Tēvs rāmā novakarē grib pusstundiņu pagulēt dārzā un paklausīties,
kā dzied lakstīgalas. – Kalvim, kā allaž, vārdi kabatā nebija
jāmeklē.
– Lakstīgalas? Augustā? Džentlmeņi, nestāstiet man brīnumus!
– Tas ir tāds simbolisks sakāmais. Lūdzu, atvainojiet.
Medmāsa viņus nopētīja aizdomu pilnu skatienu. No vīriešiem visu
varēja sagaidīt.
– Tā ir mana pēdīgā prasība, – tāla pērkona balsī noskanēja seniora
balss.
– Mēs būsim godīgi kā deputāti pirmsvēlēšanu kampaņā, – turpināja
Kalvis, bet Balvis kārtējo reizi prātoja, no kā mazais bračkiņš
mantojis savu muldamo.
– Uz manu goda vārdu, saulīt, – turpināja Rūsiņš, un brāļi
nobrīnījās vien. Šo vārdu viņi pēdējo reizi dzirdēja pirms mammas
aiziešanas.
– Nu, labi. Bet tikai uz pusstundiņu. Jums es ticu, – piekrita
sieviete no piena un asinīm. Paskatījusies dēlos, viņa piebilda: –
Jums arī.
– Tas tik’ vēl trūka, lai šie nebūtu godīgi. Bērziņonkulis[10]
par to jau laikus gādāja, – seniors noskaitīja kā no grāmatas.
Beidzot karavāna, pārvarējusi pakāpienus un sliekšņus, tika Piejūras
slimnīcas parka teritorijā, taču nebūt negrasījās apmierināties ar
simtgadīgo koku ēnu.
– Pirmāk stūrējiet, kur sākas Liepu iela. Man tā jāredz. – Tēvs
nosprauda maršrutu.
Dēli saskatījās. Kas vecajam prātā?
– Tur nav tuvākais šņabja veikals! – Atļāvās pajokot jaunākais.
– Balvi, man tik tālu nekacē roka. Uzdo’ tam murkšķim pa ausēm! Akal
tas sprukstiņš blūdī vējus![11]
Balvis mīļu prātu centās veikt šo pedagoģiskā rakstura rīkojumu, bet
Kalvis aši palēca mazliet sāņus. Statīvs viņa rokā nošūpojās vien.
– Vells! Nesapurgā to medicīnu! – Sašutis iesaucās Salvis, bet
Kalvis galvu vien nogrozīja.
– Tēvs, saki, kas tev prātā?
– Nejemas kā puišeļi! Stūrē tik uz priekšu! – Viņš saņēma atbildi.
Gultas riteņi sāka čirkstēt jau ārpus slimnīcas teritorijas.
Kad neikdienišķā procesija brīdi bija virzījusies pa asfaltu,
pavēlošā balsī, it kā joprojām atrastos uz „Ausmas” klāja, iesaucās:
– Stop, mašīna!
Dēli apturēja gultu, aizsprostodami ceļu diviem jauniešiem.
– O, jē! Slimnīcā ielikta bumba! Evakuē pacientus! – Sprieda puisis,
aplikdams roku meitenes pleciem.
– Varbūt viņi rīko ekskursiju uz muzeju, kur marīnistu akvareļu
izstāde, – pieļāva meitene.
Trijotne neturēja par vajadzīgu atbildēt, bet gaidīja tēva nākošo
neadekvāto rīkojumu.
– Tagadiņ atvelciet elpu, – atļāva Rūsiņš, raudzīdamies uz garo,
koku ieskauto ielu ar tādu skatienu, it kā būtu ieraudzījis šurp
steidzamies savu aušīgo, bet mīļo meiteni.
– Toreiz mēs ar Ausmuku vēlu vakarā te nācām no „Pūt, vējiņi.”
Margarita Vilcāne tur dziedāja par veco Kaču. Iela bija gara, liepas
ziedēja, meitenes plecs bija silts un par visu makti[12]
sagribējās pirmo reizi sabučot savu skuķēnu. Bet dullā spindzele,
iekoda lūpā… Salēcos kā neiejāts kumeļš un teicu, ka nav vajadzīga
brūte, kura nemāk bučoties. Bet nākošā rītā bi’ jākāp’ uz VZT –
1313. Pēc pusgada mājās braucot, uz telegrammu Ausma neturēja par
vajadzīgu atbildēt un es aiz spītes pa ceļam pārlēcu uz kuģi, kas
stūrēja pelnīt lielo rubuli Džordža sēklī. Kāds brīnums, ka Ausma
toreiz gandrīz izgā’ pie Rožkalna... Jā, tā bi’… – Brīdi klusējis,
kā ieklausīdamies atmiņās, seniors sapņainā balsī uzvilka „Aizskrēja
pa pļavu basas kājas…”
– Abet jūs tanī laikā vēl nebijāt nākuši pasaulē.
Dēli saskatījās. Tik garu monologu viņi nebija dzirdējuši, kopš
nodega pagasta krogs, iesaukts par Blindāžu.
– Eh, Liepu iela, Liepu iela… Puikas, tagad uz jūras malu! – Rūsiņš
Vībotne, atguvies no atmiņām, nokomandēja.
„Ko viņš tur atstājis?” pats sev nodomāja Kalvis, taču neatļāvās
kaut ko jautāt, varēja gadīties, ka atkal izrunāsies nevietā.
– Tēvs, ritenteļi par mazu, smiltīs nostrigs, – Balvis iebilda.
– Ja nostrigsim, kas jums, trijiem būdīgiem mitriķiem, atkal izcelt
laukā?
– Cilvēki nez ko domās…– Salvis noburkšķēja.
– No kura laika tevi kreņķē, ko citi pļurkst? Vai aizmirsi, kādas
valodas gā’ riņķī, kad noprecēji to smuko Grobiņas meitu? – Vecais
šķita pārsteigts.
– Es viņiem ātri aizbāzu maizes dzirnavas. – Saivis drūmi noteica.
– Nu, vot. Tā kā stumiet uz priekšu! – Rūsiņš bija nelokāms.
Visi trīs apklusa un soli pa solim beidzot tika līdz pagriezienam uz
pludmali.
Uz sola sēdēja kāds puika un ēda saldējumu.
– Jūs viņu vedat ielaist jūrā? Es internetā lasīju, ka indieši
nomirušos ielaiž Gangas upē, – viņš dalījās savās zināšanās.
– Puika, nebrūķē[13]
lielu muti! – Aizskarts iesaucās Rūsiņš, bet Kalvis draudīgi paspēra
soli uz mazā gudrinieka pusi.
– Vai! Es pārskatījos! – Zēns iesaucās un aizbēga aiz sola.
– Pērienu tādam, nevis internetu! – Salvis norūca.
– Cik paši gudri bijām, kad sasitām termometru, lai zirņu grāpī
ielaist dzīvsudrabu?– Jautāja Balvis.
– Ienāca mamma un nedabūjām redzēt, kā visi zirņi izskries laukā. –
Sacīja Kalvis.
– Dullie! Un kur es biju? – Seniors brīnījās.
– Atlantijā, – paskaidroja Salvis.
– Tā iet, ja taupa žagarus. Mammai tā mīkstā sirde, – no gultas
atskanēja neapmierināts ņurdiens.
Neraugoties uz atpūtnieku ziņkārajiem skatieniem un vairākiem
nelietderīgiem padomiem, karavāna beidzot nonāca pašā ūdens malā,
kur mazie, caurspīdīgie vilnīši stumdīja gliemežvāku armādas, bet
augusta saule majestātiskā mierā bija apstājusies sprīdi virs
apvāršņa, kā apsvērdama, vai vēl kādu strēķi derētu uzkavēties šajā
debesu pusē.
– Nu, un ko tālāk? – Kalvis beidzot uzdrošinājās jautāt.
– Va’ ta’ ar šo skatu nepietiek? Kurš no jums, seskuputras, atceras,
kad pēdīgo reizi kopā bijām lunkas[14]
malā, saulei laižoties uz dusu? – Rūsiņš Vībotne, balsij mazliet
iedreboties, jautāja.
Dēli klusēja.
