Augsti vērtētais gleznotājs un advokāts Leo Svemps 1940. gadā 43 gadu vecumā piedzīvoja krasu emocionālu pavērsienu, taču padomju ideoloģijas prasības tā arī nespēja salauzt viņa spēcīgo personību.

Mākslinieks dzimis 1897. gada 19. jūlijā pārtikušu zemnieku ģimenē Valkas apriņķa Beļavas pagastā. Nākotni būtiski iespaidoja 1905. gada revolūcijas dramatiskie notikumi, jo vecāko brāli Nikolaju, kas mācījās lauksaimniecības skolā, žandarms atveda no Rīgas, un viņš nedrīkstēja atstāt pagastu. Tāpēc vecāki nolēma izglītot Leo, kurš 1909. gadā iestājās Rīgas Garīgajā seminārā, kur gatavoja pareizticīgos garīdzniekus. Skolas izvēli noteica apstāklis, ka ģimene piederēja tiem Vidzemes latviešiem, kas 19. gadsimta vidū pārgāja pareizticībā. Baltijas guberņās izglītībā valdīja stingra rusifikācija, un to, ka seminārā bija daudz latviešu un igauņu, jāuzskata par mērķtiecīgu politiku, lai nākamie garīdznieki spētu saprasties ar vietējām draudzēm. Vienlaikus ar teoloģijas priekšmetiem semināristi apguva savu dzimto, krievu, vācu, franču un sengrieķu valodu. Līdz ar to Svemps ieguva vispusīgu humanitāro izglītību, bet runas māksla noderēja gan advokāta praksē, gan vēlāk – pildot sabiedriskos pienākumus.

Kad 1915. gadā Pirmā pasaules kara fronte tuvojās Rīgai, vecāki nolēma dot dēlam jurista izglītību, un 1917. gadā Leo sāka studijas Maskavas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Maskavā Svemps beidzot varēja pievērsties īstai mākslai. Viņu sevišķi iespaidoja Sergeja Ščukina galerija, kur franču postimpresionistu un novatorisko Parīzes skolas pārstāvju Andrē Derēna, Anrī Matisa, Pablo Pikaso gleznas nonāca tiešā ceļā no Parīzes. Turklāt izstādes ļāva iepazīt krievu modernās glezniecības novirzienus; īpaši Leo piesaistīja grupas „Kārava kalps” (Iļja Maškovs, Pjotrs Končalovskis, Aleksandrs Kuprins) aizrautība ar Polu Sezanu un klusās dabas žanru. 1918. gadā, kad Krievijā plosījās pilsoņu karš, viņš sāka mācīties Valsts Otrajās brīvajās mākslas darbnīcās pie Iļjas Maškova.

1919. gadā Svemps atgriezās Latvijā, un, sajūsmināts par Rīgas mākslinieku grupas 1920. gada izstādi, pasita padusē divas gleznas un devās pie skandalozi populārā māk­slinieka Romana Sutas, kurš uzreiz saskatīja, ka jaunais kolēģis stāv pāri parastam līmenim. 1921. gadā Svemps oficiāli pievienojās Rīgas grupas biedriem – Sutam, Ģedertam Eliasam, Oto Skulmem, Niklāvam Strunkem, Valdemāram Tonem un Konrādam Ubānam. Vienlaicīgi viņš turpināja studijas Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, un 1923. gadā, kaut regulāri bija gleznojis tikai kādus piecus gadus, sarīkoja personālizstādi Latvijas Valsts mākslas muzejā. Suta to trāpīgi raksturoja: „Liels nemierīgs temperaments bez disciplīnas. Paļaujas vienīgi uz intuīciju un laimi. Vienīgais, kas pie viņa var valdzināt, ir smagās, melanholiskās zemes krāsas burvīgi patiesais dziļums.”[1] Izstāde deva ne tikai ievērību, bet arī ienākumus, lai 1924. gadā varētu doties uz Parīzi. Priekšstats par moderno franču mākslu bija gūts studiju laikā Maskavā, taču Parīzē, kā Svemps pats atzina, esot skrējis kā traks pa muzejiem un galerijām, gribējis pat palikt šajā patiesajā mākslas centrā. 1924. gadā Leo apprecējās ar stiklu tirgotāja meitu Mildu Baumani, 1925. gadā pabeidza universitāti, vienlaikus strādājot Rīgas apgabaltiesā, bet no 1926. gada darbojās kā zvērināts advokāts. Māk­slinieks allaž lepni uzsvēra, ka viņam ir savs mecenāts – viņš pats kā advokāts.

20. gadsimta 30. gados Svemps apliecināja sevi kā vienu no spēcīgākajiem latviešu gleznotājiem, no 1927. gada līdz 1939. gadam piedalījās visās skatēs ārvalstīs no Stokholmas līdz Parīzei un Londonai. Latvijas izstāžu komisārs ārzemēs vienmēr bija Vilhelms Purvītis, taču 1934. gadā Maskavā Jaunās Rietumu mākslas muzejā šo pienākumu uzticēja Svempam. 1935. gadā viņa glezniecība guva triumfālu ievērību Pasaules izstādes ietvaros notiekošajā Starptautiskajā modernās māk­slas skatē Briselē blakus slavenībām kā Andrē Derēns, Rauls Difī, Džeimss Ensors, Anrī Matiss, Izidors Opsomers, Konstantīns Permeke, Pablo Pikaso, Moriss de Vlaminks un citi. No 14 valstu 400 mākslinieku 800 darbiem Beļģijas Karaliskais mākslas muzejs nopirka četras gleznas, un viena no tām bija Svempa klusā daba „Puķes” (1931). Milzīgā atzinība autoram vienlaikus bija liels pagodinājums visai latviešu kultūrai.

Rīgā Vidzemes zemnieka dēls Leo Svemps nobrieda par izglītotu un izsmalcinātu personību. No mūka cellei līdzīgās Vecrīgas istabas mākslinieks pārcēlās uz dzīvokli ar darbnīcu centrā Tērbatas ielā, kur varēja īstenot nevaldāmo kaislību uz senām un skaistām lietām – tepiķiem, smagnējo Dancigas baroka skapi, ampīra un bīdermeijera mēbelēm, kristāla lustru, angļu, ķīniešu un holandiešu porcelānu, sudraba un bronzas traukiem. 1938. gadā Svemps kļuva par Rīgas grupas priekšsēdētāju, taču 1940. gadā padomju vara visus grupējumus likvidēja. Tomēr viņam, Jānim Liepiņam, Eliasam, Ugam Skulmem un Ubānam saglabājās kādreizējā kopības sajūta, kas Latvijas PSR Mākslinieku savienībā neiedomājami skauda, un daži pat pārmeta, ka vēl „eksistē t.s. Rīgas grupa, kas bāzējas Mākslas akadēmijā un ir atrauta no dzīves”.

 

*  *  *

 

Apjaušot akadēmiskās skolas trūkumu, Svemps pievērsās klusās dabas žanram, kurā mazāk svarīgs zīmējums, bet iespējas izvērsties kolorista talantam. 20. gadu sākumā ar kvēlu dedzību un savdabīgi robustu izteik­smību viņš gleznoja audeklu pēc audekla klusinātos zemes toņos. Uzstādījumos dominēja puritāniskā dzīvokļa vide – rupjmaizes klaips, ūdenskliņģeris, āboli, gumijkoks, avīze, pudele. Taču pēc 1924. gada ceļojuma uz Parīzi palete kļuva gaišāka, ienāca dzeltenie un sarkanie akcenti. 1924. gadā astoņpadsmitgadīgais Anšlavs Eglītis ne bez tēva rakstnieka Viktora Eglīša iespaida, dienasgrāmatā ierakstījis, ka Svempam „forma ārkārtīgi neprecīza. Ja viņš vairāk izstrādātu savus darbus, tad viņš būtu daudz sliktāks, jo zaudētu savu īpatnību – švunku, kas glābj viņa vājo tehniku. Talants jau nu viņš ir – tas nenoliedzams, bet kur viņš aizies, šitā smērēdamies?”[2] Tomēr „smērēšanās” modernās franču glezniecības ietekmē turpinājās ar pārliecinošu dedzību, rokraksts kļuva atbrīvotāks, dinamiskāks, ar spēcīgiem krāsu kontrastiem. Reizē ar materiālo apstākļu uzlabošanos mainījās uzstādījumu kārtojums ar porcelāna un kristāla traukiem, dienvidu augļiem, ananasiem, arbūziem, vīnogām.

30. gadu sākumā Svemps atrada sev tuvo alla prima izteiksmes veidu, gleznojot kompozīciju vienā paņēmienā, panākot pirmmeta svaigumu, kolorīta un triepiena plastiku saskaņu. Pat ēnās ieplūda krāsainība, bet otas triepiens kļuva viegls, plāns, gandrīz caurspīdīgs. Pēc otrā ceļojuma uz Parīzi Svemps saprata, ka māksla virzās uz krāsainību, jo impresionismam un fovismam jau savas pēdas vajadzēja atstāt. Reiz viņš iedomājās uzgleznot raibu franču buķeti, kas aizsāka aizrautību ar puķēm. Margrietas, cīnijas, kliņģerītes, zvaniņi pārvērtās tādā kā sapnī, kā brīnumā, kaut gan nebija viegli uzgleznot gaisīgu puķu mākoni, kas skatītāju saviļņotu, satrauktu. Pušķu raibumam gleznotājs mīlēja pretstatīt kādu lielāku krāsainu laukumu, bieži zilu apaļu šķīvi, jo klusās dabas kompozīcijai uzbūvei jābūt tikpat labai kā figurālā darbā, jāatklāj autora pasaules uzskats un dzīves filozofija. Svemps kāpināja nervozo triepienu, strādāja ar šķidru krāsu, kam piejaukta laka ar terpentīnu, radot caurspīdīgu, akvareļa pludinājuma efektu. Slavens kļuvis meistara teiciens: „Ja gribi pārbaudīt gleznotāju, dod viņam uzgleznot rozes. Un cauri ir!” Lai atklātu krāšņo ziedu burvību un neradītu saldenu kiču, puķu karalienes atainojums uz audekla prasa no gleznotāja patiesu talantu. Padomju laikā, kad klusā daba un ainava tika uzskatīti par otršķirīgiem žanriem, jo neveicināja padomju ideoloģijas centienu īstenošanu, Svemps bieži gleznoja rozes, nesatricināmi turpinot iesākto ceļu.

20. gados ainavas tapa reti, jo studijas un advokāta darbs prasīja pārāk daudz laika, lai dotos plenērā. Dažreiz viņš apciemoja Ubānu Koknesē, kurš Pērses krastā uzcēla māju. Uga Skulme vēroja, ka Svemps mēģina sajauktās krāsas pēc iespējas izmantot visā gleznā, lai būtu lielāka kopsaskaņa; ja bija atrasta krāsa debesīm, to pašu sajaukumu ar piedevām, izmantoja arī citur. Sulīgais, krāsainības piesātinātais rokraksts 30. gadu beigās sasniedza radošo kulmināciju, un radās vesels pulks gleznotāju, kas cītīgi imitēja Svempu. Ar savu vitāli drosmīgo rokrak­stu mākslinieks bija ieguvis skatītāju ievērību, un nav brīnums, ka sevišķi augstu viņu vērtēja jaunākās paaudzes kolēģi.

Svemps atzina, ka, gleznojot viņam, vienmēr vajadzīga daba, bet tas nenozīmēja, ka viņš to kopēja. Daba saviļņoja, pamundrināja gleznot, taču, viņaprāt, redzēt bija viena lieta, bet dabūt redzēto uz audekla jau bija grūtāk. Padomju varas sākuma gados Svemps arvien vairāk pievērsās ainavai, cenšoties mainīt rokrakstu socreālisma ideoloģisko prasību garā. Meistara domāšanā nekas nebija mainījies, bet dzīve piespieda sevi lauzt. Kad 1952. gadā viņu atbrīvoja no Mākslas akadēmijas, tieši daba sniedza atbalstu. Svemps dzīvoja vientulībā un nodevās glezniecībai, brauca ar autobusu uz kluso Purvciemu, kur tolaik bija tikai smilšaina zeme un skumīgi bērziņi grāvmalās. 1955. gadā mākslinieku māca smagas šaubas: „Šodien nezinu, vai uzvarēšu rītdienu, bet labi zinu, ka mani uzvarēt nebūs tik viegli.” Un viņš atzina, ka māksliniekam visos apstākļos aktīvi jācīnās, kaut arī pašam būtu no tā jācieš. Strādājot par advokātu, meistars gleznoja tikai svētdienās un vasaras atvaļinājumā, bet tagad, darot to daudz vairāk, bildes dažkārt palika it kā vienā līmenī. „Dažreiz izdevās jau ar pirmajiem vilcieniem, citreiz bija jāmokās ilgi, līdz intuīcija uzveda uz pareizā ceļa un, daudz ko atmetot un pārveidojot dabu, tika pabeigts kādā pusstundā. Tā tas bija toreiz Siguldā, kad nelielu ainavu gleznoju sešas stundas no vietas. Vairākas reizes nokasīju, pārveidoju kompozīciju, līdz beidzot tomēr kaut kas iznāca.” Svempa personības spēcīgais temperaments un robustais spēks īpaši izpaudās klusajās dabās un ainavās. Kaut arī dažkārt uz audekla atainots cilvēka tēls, tomēr par portretistu viņu nevar uzskatīt – šīs kompozīcijas drīzāk ir būvētas līdzīgi klusajām dabām, balstoties uz krāsu un formu attiecībām.

 

*  *  *

 

Svempa sabiedriskās jomas panākumos svarīga loma bija Garīgā semināra mācībās un vēlāk advokāta praksē izkoptajai runas kultūrai, loģiskajai domāšanai, līdz ar to prasmei nezaudēt savaldību un nosvērti izteikties. Viņš nebija augstprātīgs, bet labs diplomāts un attiecībās ar cilvēkiem ievēroja distanci. Vizuāli izcēlās aristokrātiskais izskats, elegantā ģērbšanās maniere, tikai retais mēdza nesāt getras un svītrainas bikses. Advokāta pieredze noderēja, lai daudz ko spētu panākt nemitīgajā un sarežģītajā cīņā ar padomju ideoloģijas un ierēdņu prasībām. Gandrīz visi Rīgas grupas mākslinieki ilgāku vai īsāku laiku bija saistīti ar Latvijas Māk­slas akadēmiju, kur rektora Purvīša aicinātie Eliass, Tone un Ubāns strādāja no 1925. gada. 1940. gadā padomju vara par rektoru iecēla Oto Skulmi, kurš nekavējās uzaicināt citus biedrus – Jāni Cielavu, Liepiņu, Emīlu Melderi, Ugu Skulmi, Svempu un Sigismundu Vidbergu, taču 1941. gadā vācu okupācijas laikā jaunuzņemtie pedagogi tika atlaisti. 1944. gadā Svemps atsāka darbu Māk­slas akadēmijā, bet 1945. gadā liktenīgi satika savu mūzu – 23 gadus jaunāko, topošo gleznotāju Ēriku Romani. 30 gadu ilgās mīlestības līkločus viņa iemūžinājusi memuāros Mēs divi,[3] atklājot kopīgos laimes mirkļus, kā arī mākslinieka pārdomas, šaubas un radošās atziņas. Kaut arī Ērikā Svemps atrada mīlošu sievieti, izprotošu un uzticamu domubiedri, tomēr no sievas nešķīrās. Tās, iespējams, bija gan egoistiskas bailes zaudēt profesora vietu akadēmijā un izjust sabiedrības nosodošo viedokli, gan nevēlēšanās mainīt ierasto dzīves ritmu. Artistiskā un jaunības gados nepraktiskā Ērika Romane, gleznošanas pasniedzēja Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, pašaizliedzīgi atbalstīja Svempa jaunradi, brīvdienās atvēlēja gleznošanai savu māju Mežaparkā, uzņēma ciemos meistara draugus Liepiņu, Ubānu, Džemmu Skulmi, Ojāru Ābolu, Induli Zariņu, brauca līdzi studijās uz Siguldu un komandējumos uz Maskavu. Svemps jutās atraisīts, brīvs un laimīgs, mūža beigās atzīstot, ka Ērika viņa dzīvē varbūt ir bijis viens no lielākajiem brīnumiem.

1940. gadā Svemps iestājās jaundibinātajā Mākslinieku savienībā, un 1946. gadā, kaut arī bija bezpartejiskais, tika ievēlēts par organizācijas komitejas priekšsēdētāju. Līdz ar to dažos dzīves posmos nācās vadīt gan akadēmiju, gan visus Latvijas māksliniekus. Sarežģītajos apstākļos, kad padomju ideoloģijas nemitīgais psiholoģiskais slogs uzspieda sociālistiskā reālisma dogmas, meistars centās saglabāt neitralitāti un pašcieņu. Svempam kā advokātam piemita ne tikai lielas darbaspējas, precizitāte un prasme orientēties smagās situācijās. Ja viņš kā profesionāls jurists bija pārliecināts par taisnību, tad prata to aizstāvēt ar pamatotiem argumentiem, valdonīgu skatienu vai ārēju neitralitāti: „Es kopā ar saviem bijušās grupas biedriem un citiem labiem māksliniekiem varēšu noteikt virzību. [..] mēs radīsim monolītu un augstvērtīgu latviešu mākslu!”[4] 1949. gadā tikai Ērikai meistars atklāja sāpi: „Mums jāpārdzīvo grūti dzīves brīži. Nav vairs vietas mūsu iegribām, kuras dod skaistā civilizācija, bet, ja atmirdz acīs asaras, tad lai tās nav nespēks. Mums daudz, daudz darba, kam esam lemti, un tas lai ir mūsu prieks. Jāstrādā priekš tautas, kura vēl palikuse.”[5]

Mākslinieku savienības partijas pirmorganizācijas sapulcē 1952. gadā izskanēja pārmetums – vai tādi pasniedzēji, kas piecos sešos gados nevar pārkārtoties, var audzināt studentus reālistiskā garā? Ja Svemps nevar uzgleznot reālistisku ainavu, tad ko viņš iemācīs studentiem? Mākslas akadēmijas Gleznošanas katedras vadītājam pieprasīja uzgleznot figurālu darbu, un profesors sāka strādāt pie kompozīcijas ar divām meitenēm, bet galarezultātā no komisijas tika saņemta iznīcinoša kritika. Pēc atbrīvošanas no darba 1952. gadā mākslinieks nodevās tikai gleznošanai, un vientulīgajā Purvciema posmā jutās brīvs savā sirdī.

1961. gadā kultūras ministrs Voldemārs Kalpiņš, kas gadu vēlāk tika apsūdzēts nacionālkomunismā un no amata atstādināts, paspēja Svempu iecelt par Latvijas PSR Valsts mākslas akadēmijas rektoru. No Maskavas ienāca „mode” rīkot izstāžu apspriešanas, kur akadēmijas pedagogiem bija jāklausās pārmetumi, ka viņi „jauniešus māca slikti, ne padomju garā”, bet daudziem māk­sliniekiem – par formālismu. 1948. gada Latvijas padomju mākslinieku jaunrades konferencē izskanēja jautājums: „Kur ir padomju cilvēks?”, un Svempam pārmeta, ka viņš kā gardēdis tīksminās par krāsu, kas traucē pievērsties aktuāliem uzdevumiem. Taču gleznotājs, kurš „sirga ar formālisma atliekām”, veiksmīgi izvairījās no tematiskajiem pasūtījuma darbiem. 1961. gadā kārtējam partijas kongresam veltītajā izstādē, kur kolēģi izstādīja figurālas kompozīcijas ar strādniekiem un zemniekiem, kā arī sociālistiskā darba varoņu portretus, Svemps kā allaž palika uzticīgs ainavām un klusajām dabām.

Augstu rektoru vērtēja gleznotājs Boriss Bērziņš: „Tā bija cīņa par Latvijas akadēmiju. Tikko bija kāda brīva vieta, viņš uzreiz to aizbāza ar kādu vietējo, pie tam labu mākslinieku. Tāpat arī akadēmiju divreiz gribēja slēgt ciet. Likvidēt vispār. Jo politika bija tāda, ka visi gudrie un visi labākie ir Maskavā un Pēterburgā. Tie talantīgākie – viņiem dod visas priekšrocības un lielāku mācību naudu –, lai viņi brauc uz Maskavu. Tur viņi cels riktīgi zīmēšanu un atbrauks uz savu republiku ar pareizām smadzenēm. Ja rektors nebūtu Svemps, akadēmijas nebūtu. Bet Svemps bija nāvīgi gudrs. Svemps izmantoja savu diplomātiju, lai glābtu situāciju.”[6] Kad Maskavas komisijas neatzina akadēmijas programmu par piemērotu sociālistiskā reālisma prasībām, Svemps drosmīgi to aizstāvēja pret atbraucējiem un vietējiem ierēdņiem. Meistars uzskatīja, ka nacionālās formas bagātināšanai nepieciešama tautu savstarpēja ietekme, taču pamatā jāpaliek tautiskumam un vietējai specifikai.

Pēc smagas un ilgstošas slimības Leo Svemps mira 1975. gada 7. martā Rīgā, apbedīts Raiņa kapos.

 

---

^[1] Suta, R. Leo Svempa izstāde. Ritums, Nr. 7, 1923, 554. lpp.

^[2] Anšlava Eglīša dienasgrāmatas: 1919–1944. Rīga: Zinātne, 2004, 132. lpp.

^[3] Romane, Ē. Mēs divi. Rīga: Atēna, 2002. Māksliniece piedzīvoja grāmatas signāleksemplāra iznākšanu un 2002. gada 1. decembrī aizgāja mūžībā.

^[4] Turpat. 61. lpp.

^[5] Leo Svempa vēstules Ērikai Romanei. Karogs, Nr. 7, 1987, 157. lpp.

^[6] Laimas Slavas saruna ar Borisu Bērziņu. 20. gs. 90. gadi. Manuskripts. Privātarhīvs.