Jaunā Gaita nr. 310. rudens 2022
|
Ēriks Kūlis (1941) ir vairāku stāstu, stāstu krājumu, romānu un bērnu pasaku grāmatu autors. Strādājis Liepājas laikrakstā Komunists, vēlāk – Kurzemes Vārds. [<literatura.lv>]
Skat. arī viņa stāstu
„Mūža
loms”
JG308
(pavasaris 2022) 21. lpp.
|
 |
Ēriks Kūlis
Lai viss būtu kā
pie cilvēkiem
Vecais Petro mazajā Mihailivkas ciemā, kur slējās tikai kāds pusducis ēku, bija palicis viens pats. Viņa mājas apkaimē rēgojās vienīgi drupas, ko atstājusi krievu kasešu raķešu, aviobumbu un artilērijas kārtējā apšaude, it kā šīs divpadsmit mājas būtu ārkārtīgi svarīgs militārais objekts; visi ukraiņu vīrieši un arī viņa dēls Ostaps bija brīvprātīgi pieteikušies karot pret okupantiem, sievietes ar bērniem aizklīdušas bēgļu gaitās uz valsts rietumiem, kur Karpatu mežainajās virsotnēs rītos lēni klājās migla kā sērojošu atraitņu plīvuri. Petro grasījās līst ārā no pagraba, bet debesis un zemi satricinot, kaut kur netālu eksplodēja šāviņš. Māja sadrebēja un logu stikli, griezīgi šķindot, gāzās uz grīdas. „Okupanti nemāk taupīt munīciju. Paši vairs nenāk, ciems tukšs un izlaupīts, tikai bliež un bliež. Varbūt baidās no manis, vientuļa vīra, kam dzīvas kājas vietā plastmasas protēze?”
Brīdi prātojis, vai klusumam var uzticēties, viņš dziļāk uzmauca galvā nodilušo ziemas cepuri, ko pirms astoņiem gadiem viņš atrada uz Mihailivkas galvenās ielas. Laikam jau kāds separs[1] bija steidzīgi laidies uz Doņecku. Toreiz Krievijas valdība uzstāja, ka Ukrainas austrumos obligāti jānodibina pašpasludinātas Luhanskas tautas republika un Doņeckas tautas republika. Tad vairs nebūšot jādzīvo teritorijā, kur valda nežēlīgs nacisms un nabadzība. Tikko tas bija paveikts un steidzīgi ar Maskavas roku iecelts gubernators, visiem steigšus izdalīja Krievijas pases un sākās brīva, neatkarīga dzīve, kā jau īstā strādnieku republikā bez fašistu benderoviešu[2] jūga. Bet kāpēc tur pazuda viņa Marička, kas aizbrauca apciemot saslimušo māsu? Nu jau astoņi gadi pagājuši… Un kāpēc laimīgajiem Luhanskas iedzīvotājiem bija jāstāv rindā pie robežposteņiem, lai tiktu uz Ukrainu pēc desām, sviesta un smēķiem? Rau, bērnības draugs Dmitro, lielais pīpmanis, kas bija ieprecējies Doņeckā, ik pēc nedēļas kaut kādā veidā sapelnījis grivnas, brauca pāri robežai pie mums pēc cigaretēm, Petro prātoja, atspiedies pret pagraba miklo sienu un vēl pagaidīja, vai no gaisa neuzgāzīsies kārtēja iznīcības krava. Šalkoņa no eksplozijas pamazām ausīs izzuda un viņam uznāca skaudība, ka kaimiņš Bogdans arī pieteicās Ukrainas Bruņotajos spēkos. Pavisam nesen abi vēl dzēra gorilku[3] viņa piecdesmitajā dzimšanas dienā. Tiesa, Petro bija tikai piecus gadus vecāks un ja netrūktu sasodītās kājas, kas uzkāpa separa izliktai mīnai ceļmalā četrpadsmitajā gadā, būtu kaimiņam devies līdz. Bet tāds ir liktenis, ko acīs neviens nav redzējis, bet kas dažkārt ar cilvēkiem rīkojās, kā īsts okupants. Tas iejaucās, pat tad, kad viņš gribēja apņemt par sievu Oksanu. Tā bija no Melitopoles uz šejieni atsūtīta strādāt Mihailivkas pārtikas veikalā. Bet kura normāla sieviete izies pie vīra ar vienu kāju? Petro ar īkšķi aizspieda vien nāsi un nikni izšņauca degunā sakrājušos pagraba putekļus, kas pēc netālā sprādziena joprojām virmoja pašaurajā telpā. Pārlaidis skatienu plauktā pāris aizvākoto skābeņu burciņām, kas bija palikušas pāri pēc Krievijas armijas karavīru vizītes, kas bija denacificējuši viņa trīslitru burkas ar sālīto speķi un demilitarizējuši marinētos tomātus, bietes un skābētos kāpostus. Uz sašutušā saimnieka jautājumu, vai plašā Krievijas valsts saviem varoņiem pat ēst nedod, viņš saņēma atbildi ar kalašņikova laidi vēderā un rupju pavēli aizvērt hļeborezku.[4] Taču Petro pat ar vislabāko vēlēšanos nespētu šo rīkojumu pārkāpt, jo pēc belziena elpa nenāca ne iekšā, ne tika no iekšas ārā un viņš ar vaļēju muti kā slāpstošs grundulis nogāzās turpat uz grīdas. Tā tas notika pirms pāris dienām. Kādu brīdi Petro vēl stāvēja un prātoja, ka darījis pareizi, nedodoties bēgļu gaitās, jo veikalniece Oksana bija teikusi, ka uzticētās materiālās vērtības viņa nevar bezatbildīgi pamest. Drosmīga sieviete, Petro nodomāja un uzmanīgi pavēra durvis. Izņemot šāviņa atstāto kodīgo sprāgstvielas smaku, gaiss bija tīrs un apdullinoši spīdēja aprīļa saule, kā jau visu nedēļu. Paskatījies uz dārza pusi, pusmūža vīrs neviļus noelsās – uz izgāztā zedeņu žoga gulēja šķembas ķertais atraitnes Klavas bērais zirgs. Vakar, kanonādes nobiedēts, lopiņš bija izbēdzis no sagrautā staļļa un nozudis. Tas bija pēdējais piliens atraitnes pacietības kausā un viņa aizbrauca pie māsas Užgorodas apkaimē, kur kara šausmas redzamas bija tikai televīzijas ziņās.
– Ka tevi nelabais! – Petro nosēcās, prātodams, ka zirgu arī vajadzēs aizdabūt līdz šāviņa izrautajai bedrei. Vakar viņš tajā bija ieripinājis nesprāgušu šāviņu, kas atgādināja maktenu šampanieša pudeli. Pavasara siltums bija ieradies un nedrīkstēja atstāt mājlopu pūšanai gandrīz pie namdurvīm. Pacēlis krievu armijas auseni un pakasījis galvu, viņš aizklumzāja pie klusā lopiņa, kas gadiem ilgi bija pūlējies ne tikai Maričkas, bet arī Petro labā, jo ciema traktorists Bogdans uzskatīja zem sava goda braukt uz Petro ābeļdārzu, lai izdzītu četras vagas kartupeļu stādīšanai.
– Te nu tu guli, drauģel, man par lieliem kreņķiem. Jāapglabā tevi un vēl jālabo žogs, tāds tas sausais atlikums. Šo frāzi viņš bija dzirdējis no Oksanas, jo uzskatīja to nevien par skaistu, bet arī par gudru sievieti.
Bēris neatbildēja, bet ar vienīgo aci turpināja nekustīgi raudzīties debesīs, kur uz Mariupoles pusi atkal aizlidoja ienaidnieku lidmašīna ar bumbām azotēs.
– Bumbotāj, kaut tu apķēzītos! – Petro noburkšķēja, naidīgu skatu pavadot lidmašīnu līdz apvārsnim. Un tad atcerējās vakar televīzijā nejauši ieslēgto Krievijas kanālu, kurā kāds Kremļa vāvuļotājs aizgūdamies mēļoja par svēto misiju atbrīvot brālīgo ukraiņu tautu no banderoviešu fašistiskā režīma.
Sirdīgi nospļāvies, viņš izlēma, ka zirgu veselā veidā nogādāt līdz šāviņa izrautai bedrei nespēj. Bogdans taču bija prom un varbūt patlaban, īsajā atpūtas brīdī pēc iebrucēju tanku šķaidīšanas ar importa dževeliniem droši vien uzjautrina savas rotas biedrus, jo smieklīgu atgadījumu viņa dzīvē bija pārpārēm.
Petro ar īkšķi aizspiedis vienu nāsi, izšņauca degunu un izlēma, ka zirgu uz bedri nogādās pa gabaliem. Un tas jāpaveic šodien, jo nevar zināt, kas ar viņu pašu var notikt rīt. „Te tu, cilvēks, esi un te vari arī vairs nebūt.” Viņš nodomāja un, drošības pēc pārmetis krustu, devās uz malkas šķūnīti pēc cirvja un spaiņa. Atgriezies, Petro pamanīja pāri vēl neuzartajiem laukiem skrienam suņu baru. Petro ielicis mutē divus pirkstus, spalgi iesvilpās. Bara vadonis, raibais jauktenis, kas rikšoja priekšgalā, pagrieza galvu uz viņa pusi un mainīja virzienu. Bet Petro piegājis zirgam nomurmināja: – Dievs, piedod man grēciniekam, – un ar cirvi uzšķērda bēra izspīlējušos vēderu. Suņi atskrēja un saoduši asins smaržu, smilkstot snaikstījās gar vārtiņiem, izrādot nedrošību un vēl pagaidām neaizmirstās audzināšanas tikumus. Izņēmis no zirga iekšām aknas, plaušas, nieres un sirdi, Petro tās ielika spainī un aiznesis līdz vārtiņiem, izgāza bara priekšā.
– Nu, bada cietēji, te jums zakuska – Viņš novēlēja un suņi, draudīgi viens uz otru rūkdami, kampa šajā neredzētajā bagātībā. Petro atgriezās pie bērīša un, atceroties savas iemaņas paša izaudzēto cūku ķermeņu sadalīšanā rudeņos, ķērās pie darba. Pagāja krietns laika brīdis, līdz viņš no malkas šķūnīša izripināja ķerru. Suņi, paēduši un asinīm notraipītos purnus laizīdami, pateicīgi skatījās šajā devības dievā un laipnīgi luncināja astes, apliecinot, ka labprāt paliktu pie viņa, ja šādas karaliskas maltītes viņiem būs nodrošinātas arī turpmāk.
Pievēršot šim raibajam baram vairāk vērības, vecais vīrs dažus atpazina. Lūk, tas melnbaltais ir viņu pašu ciema Oleksandra Gluško suns, bet rudais Bogdana Rudenko lielais rējējs, un rau, arī Oļesjas melnis ar šķembas norauto ausi. Bet baltais plušķis allaž savam saimniekam Vaļeram Sipaļam skrēja līdz uz veikalu un pacietīgi gaidīja ārpusē, kamēr tas iepirkās un turpat pie veikala izdzēra pāris alus. Divi biklie gan bija sveši un pie maltītes tika pielaisti, kad vietējie bija piekratījuši pilnus punčus. Šajā mirklī Petro galvā ienāca vērtīga doma. Lai mājās atkal neieklīstu sveši karotāji, kas gan vairāk atgādināja nekaunīgus marodierus, viņš suņus paturēs savā sētā, līdz no kara pārradīsies saimnieki un vēl pateiks paldies. It sevišķi Oļesja, kas pat ļāva savam melnītim gulēt gultā pie viņas kājām. Petro, saudzīgi iecēlis ķerrā zirga iekšējos orgānus, veda tos uz bumbas izrauto bedri, suņi, astes vēdīdami, tipināja līdz, apliecinādami gatavību piedalīties visos saimniecības pasākumos un palīdzēt sargāt māju. Kamēr viņš ar lāpstu izgāztajai kravai sameta virsū tik daudz zemes, lai apraktais nesmirdētu un nepievilinātu lapsas, suņi puslokā notupās, dzintarainām acīm vēroja saimnieku un jutās drošībā. Pēdējās klejojumu nedēļās tiem bija nācies dzirdēt gan artilērijas dārdus, gan ložu ļaunos smilkstus. Daži no bara pat krita. Viņi savos suņu prātos nespēja saprast, kur cilvēkiem radies tik daudz naida, lai šautu uz visām dzīvajām radībām bez atšķirības.
Pabeidzis darbu, saimnieks uzsauca: – Nu, suņu dvēseles, daļu darba esam padarījuši. Ķersimies pie nākošā! – Dzīvnieki piekrītoši paluncināja astes. Sulīgi nokrekšķējies, Petro sāka vēzēt cirvi, lai sadalītu bērīti gabalos un nestu pagraba vēsumā. Suņi nožāvājās, jo neatcerējās, kad pēdējo reizi bija bezrūpīgi snauduši.
– Nav ko plātīt žokļus, sliņķu bars, tagad būs jums ēdamā pāris nedēļām. Tas nav saimnieks, kas laidīs mantu zudumā. – Viņš paskaidroja.
Baltais plušķis pēkšņi žēlabaini ierējās un viņam sekoja pārējie.
– Kas tad nu? Atcerējāties savus saimniekus? – Interesējās Petro, bet viņa balss pazuda vispārējā troksnī. Brīdi gudrojis, kas īsti tam ir par iemeslu, atcerējās, ka jau nedēļu nav bijis lietus un jautāja: – Vai jums gribas dzert?
Aka bija turpat dažu soļu attālumā un Petro, pacēlis vāku, laida lejā ķēdē iesieto spaini. „Pats to vairs nelietošu, bet suņu nabagiem būs labs diezgan.” Viņš nodomāja un atkal gara acīm redzēja, kā okupanti, atbrīvojuši viņa pārtiku no nacionālisma, piegāja akai un smiedamies visi pēc kārtas tajā izčurājās. Kaut jums nokalstu tie mieznamie, viņš klusībā novēlēja, baidīdamies šoreiz dabūt lodi vēderā. Spainis piesmēlās un to izvilcis, sauca suņus. Pienāca vienīgi rudais Bogdana suns un tikai pieklājības pēc norija dažus ūdens malkus. Petro ūdenī noskaloja zirga asinīm apķepušās rokas un noslaucīja gar biksēm.
– Nekas, gan slāpes jums atgādinās, kā jānovērtē ūdens, – neapmierināti noburkšķēja saimnieks un tad par sevi atgādināja izsalkums. Speķis bija prom un sadīgušie kartupeļi bija palikuši tikai sēklas tiesai. Bet vārīt bērīša gaļu viņam šķita apgrēcība pret zirga mūžu. „Varbūt Oksanai vēl palicis kāds putraims. Jāmēģina nopirkt. Tik daudz grivnas man vēl ir zem grīdas dēļa noglabātas.”
– Uzmetis suņiem skatienu, aizgāja līdz malkas šķūnim, atvēra durvis un iesaucās: – Nuka, ātri iekšā! Man ir darīšanas! Un no tiesas bija izbrīnīts, ka, izdzirduši pavēlošo balsi, nolaistām astēm tie paklausīgi iegāja pustumšajā telpā. „Laikam apkārt klīzdami, noilgojušies pēc drošības,” Petro secināja, aizvērdams šķirbainās dēļu durvis.
Līdz veikalam nebija tālu, nācās aiziet tikai ceļa gabalu gar četrām artilērijas apšaudē sagrautām mājām. Tās uzlūkojot, vecajam vīram gar degunu noritēja vientuļa asara. Visās šajās mājās viņš bijis gan kāzu, gan kristību viesis un gadījās, ka arī dzēris par vieglām smiltīm. Un tad ieraudzīja, kur pirmīt bija nokritis šāviņš – tas tika vecajai koka baznīciņai, kura kā par brīnumu palika vesela pēc boļševiku apvērsuma 1917. gadā. Tagad te gulēja sašķaidītu dēļu kaudze.
„Kaut jūs, okupanti, mirdami nevarētu nomirt.” Viņš novēlēja, klibodams tālāk un šņaukādamies.
Saule cepināja un Petro dusmās norāva krievu karavīra cepuri un aizsvieda pa roku galam. Sirmos, izjukušos matus noglāstīja pēkšņi uznākuša silta vēja pūsma. „Dievs dos, atnesīs lietu…”
Veikala silikātķieģeļu ēka vairs nebija tālu. „Redzēsim, kāds garastāvoklis Oksanai šorīt. Varbūt evakuējusies ar visiem pelmeņiem. Manis viena paša dēļ ciemā turēt veikalu galīgi neatmaksājas…” Ticis līdz slieksnim, viņš saglauda matus un nokremšļojās, kā grasīdamies noturēt apsveikuma runu šai drosmīgai sievietei. Bet pārkāpis slieksni, Petro sastinga – Oksanas augums bija sašļucis pret veikala leti, kā gribēdams aizsargāt tur ieplīsušo makarona paciņu, kas vienīgā palikusi pēc vandaļu un marodieru iebrukuma. Vienā klupienā viņš bija klāt pie bezspēcīgā ķermeņa un stīviem pirkstiem mēģināja uztaustīt pulsu, kā to bija redzējis seriālos, taču veltīgi. Vai nu neprata atrast īsto vietu, vai kautrējās sievietei atpogāt uz krūtīm pārdevējas halātu, lai zem tā sataustītu sirds atbalsi, bet palika neziņā stāvot. Nejauši ar protēzi uzgrūdies Oksanas gurnam, pēdējais Mihailivkas ciema iedzīvotājs satrūkās, jo bijusī pārdevēja noslīdēja uz grīdas. – Skaidrs, ka nomušīta! – Izdemolētajā telpā apsūdzoši noskanēja Petro diagnoze. Un pēc klusuma brīža arī spriedums: – Diez vai pat sātans jums piedos!
Iebāzis vateņa kabatā visu, kas palicis pāri no makarona pakas, vīrietis devās uz māju pēc ķerras, jo kaut kādā veidā Oksana uz kapiem bija jādabū. Pēc laiciņa atgriezās ar vienīgo transporta līdzekli, kas viņam godam kalpoja pēc Maidana laikiem, kad šo viegli ritošo un saimniecībai nepieciešamo līdzekli bija nopircis nevis par padomju rubuļiem ar mūžīgi dzīvo Ļeņinu, bet par jaunām un smukām grivnām, uz kurām bija redzams ukraiņu tautas lepnums Tarass Ševčenko.
– Nāc, Oksana. Apbedīšu gods godam. Man Krapivinkas kapsētas pārzinis Modests ir īsts draugs un brāļu kapā tevi neguldīs. Pat visļaunākajā sapnī man nerādījās, ka nevis vedīšu tevi pie altāra, bet uz mūža māju zem cipresēm… – Petro mierināja savu slepeno mīlestību un tad saudzīgi paņēmis rokās, pārnesa pāri slieksnim, kur stāvēja ķerra ar laika gaitā nosūbējušo alumīnija kulbu, un ielika tajā. Bruncis uzrāvās un vecā vīra acīm atklājās zilumi uz kājām un kailais klēpis. „Izvarojuši, nelieši…” Novērsies, viņš izlamājās. Tad, pēc veca ieraduma saspļāvis saujās, satvēra ķerras rokturus un uzsāka kilometru ceļu līdz Kripivinkas kapiem. Viņu ciema mazo kapsētu bija uzaris vakar nogāztais un pa gabaliem izsvaidītais krievu bumbvedējs SU -31.
Ticis līdz pusceļam, Petro apsēdās ceļmalā, lai atvilktu elpu, un nosodījās par savu ātro dabu, jo saule tā cepināja pakausi, ka tagad pašā laikā no tās pasargātu seperātista cepure. „Cilvēks savā darīšanā bieži ir ātrāks, kā viņa domāšana.” Viņš jau kuro reizi nosprieda, jo garo gadu gaitā sevi bija iepazinis. Bet par attaisnojumu, vīrietis atcerējās, ka šis princips viņam bija nesis augļus pirms nedēļas, kad Oksana bija pa īstam mīļi uzsmaidījusi. To atceroties vecajam vīram vēl skaudrāk iesāpējās sirds…
No pārdomām Petro iztraucēja dažas krievu lidmašīnas, kas nikni aizrēca uz Mariupoles pusi. – Kaut jūs nolauztu sev kaklu! – Lidmašīnas pavadīja Petro lāsts. Un nevarēdams vairs mierīgi nosēdēt, cēlās kājās un kaulaino dūri pret debesīm pakratījis, cik spēka iekliedzās: – Gaņba!!![5] Tad klibodams ar neērto protēzi, stūma savu braucamo uz priekšu. Ceļu turpinot, vējš kļuva draiskulīgāks, izjauca Oksanas tumšos un kuplos matus. Tagad pārdevēja atgādināja trakulīgā dejā piekusušu sievietei, kas atlaidusies īsā atpūtā. Petro uzskatīja, ka tas tik skumjā brīdī izskatās nepiedienīgi. Pamanījis viņas halāta kabatā krāsaina lakatiņa stūri, izvilka to ārā, saudzīgi saglauda Oksanas matus un noslēpa tos zem lakata.
– Tā būs labāk, manu sapņu princese. – Viņš klusi sacīja, šos vārdus atminēdamies no jaunības laikiem. Vēl pēc pārdesmit minūtēm kapsēta bija klāt un Petro turēja īkšķi, lai Modests būtu uz vietas. Viņam par pārsteigumu no kuplas priedes ēnas iznāca karavīrs ar kalašņikovu un pacēla roku. – Stoi! Viņš iesaucās, kā bija pieradis to darīt garajās dežūras stundās pie kara pilsētiņas vārtiem kaut kur no Kalugas vai Pleskavas.
– Tu ko? Neredzi, vai? Vedu nelaiķi uz kapiem! Lai būtu kā pie cilvēkiem. – Petro, izbrīnījies par tik nenormālu pavēli, iesaucās.
– Nedrīkst! Ieeja aizliegta! Slēgtā zona! – Jaunais zaldātiņš lietišķi sacīja.
– Nu gan redzēti brīnumi! No kura laika kapsēta ir militārs objekts?
– Griez apkārt savu tačku! Man dota pavēla nepieciešamības gadījumā šaut!
– Šī sieviete taču nav diversante! Mūsu ciema veikala pārdevēja Oksana! Vari pārbaudīt dokumentus!
Jaunais puisis gribēdams paspīdēt ar personīgo iniciatīvu, kas armijas daļā tika augsti vērtēta, pavēlēja: – Uzrādiet!
– Tu, puis, esi jaunāks, pastiepies pie Oksanas kabatas! Tur ir viņas pase.
Kareivis paņēma automātu kreisajā rokā un noliecās pie ķerras. Tajā mirklī Petro ar lauku vīra krampjaino tvērienu izrāva kalašņikovu un no visa spēka iebelza nolīkušajam karavīram pa galvu. Tas saļima kā zibens ķerts un Petro ar vieglu sirdi savu transporta līdzekli iestūma kapsētas teritorijā un pārsteigumā apstājās. Tas taču nebija iespējams! Starp kapu kopiņām un piemiņas akmeņiem bija izvietotas divas haubices, šie draudīgie tālšāvēju lielgabali, un artilēristi tūdaļ pamanīja nepiederošo personu. No vārtu puses meimuroja vaidošais sargkareivis un viņa galva asiņoja.
Petro tūdaļ bez pūlēm tika sagūstīts. Izdzirduši cietušā biedra stāstu, baterijas komandieris leitnants pieņēma negrozāmu lēmumu – diversantam nāvessods nošaujot. Taču viens no artilēristiem bija vīrs ar humoru. – Vecais, esi ar mieru uzspēlēt krievu ruleti? Varbūt laimēsies palikt dzīvam! – Viņš piedāvāja.
– Ar kapsētas apgānītājiem es nerunāju – Strikti sacīja Petro.
– Nemuldi, nostājies pie žoga! Varbūt ka netrāpīsim! Varbūt šovakar vēl varēsi iedzert gorilku uz mūsu veselību. – Jokdaris ierosināja. Noskanēja smieklu šalts.
– Vispirms man jāapglabā mūsu ciema Oksana. – Petro balsī ieskanējās skumjas.
– Aizver hļeborezku, benderovieti! – Leitnants pavēlēja.
– Mužiki, tas ilgu laiku neprasīs. Lai būtu kā pie cilvēkiem. – Gribēdams izdarīt pēdējo labo darbu, sirmgalvis lūdza.
Leitnants klusēdams ar roku norādīja uz žogu.
Petro aizgājis norādītajā vietā, pagriezās pret jautrajiem puišiem un teica: – Jūs tēlojat varoņus, nogalinot neapbruņotu vecu vīru. Nekas, mans Ostaps jums parādīs, kā rīkojas īsti varoņi… Vecais vīrs nokliedza un sāka dziedāt Ukrainas himnu: – „Šče ņemerla Ukrainu i slava i voļa” [6] …Tad atskanēja haubices bezdievīgais dārds un kapsētas žoga atliekas nošķaidīja asiņaina biezputra.
– Ū-ū, bļeģ,[7] fašists… – Nikni noņurdēja leitnants.
