Ojārs Spārītis

Sava vieta nācijas garīgajā mantojumā

 

Priekšvārds vēl nepublicētai grāmatai:

Ilgonis Bērsons. Jaunie laiki – manos vecumgados. Vēstis, izraksti un piezīmes (1991-2020).

 

Moto: „Skatos nākotnē cerīgi, idejas rodas, darbi – tūlīt pēc tām”.  (I. Bērsons)

 

Ar zināmām bailēm un milzu atbildību uzņemos un kā īpašu pagodinājumu uzskatu iespēju atkal rakstīt priekšvārdu mana drauga literatūrzinātnieka Ilgoņa Bērsona kārtējās grāmatas ievadā. Es apzinos šo grūto misiju vēl jo vairāk tādēļ, ka lielu daļu no mūsu nenotikušajām sarunām, kuras tiku risinājis vienatnē un domās, biju jau veltījis Ilgoņa iepriekšējai garā darba mūža, dzīves vērojumu, bagātās pieredzes, vieduma un izcilo darbaspēju apcerei grāmatas Laiku nospiedumi. Ilgoņa Bērsona dzīve dienasgrāmatās, vēstulēs, atmiņās un attēlos 1947-1990 priekšvārdā (skat. JG297 - vasara 2019). Bet ieraugot jaunās „kārtējās” grāmatas manuskriptu ar tajā iekļauto ieskatu biogrāfijas faktos un bibliogrāfiskajā reģistrā, cilvēku, kurš domā, ka arī kaut ko raksta vai ir sarakstījis, respektīvi, mani, pārņem nedrošība un biklums, baidoties salīdzināties ar vārda, domas un vērtējuma Meistaru. Bet izvēles taču nav, ja vieglprātībā esi piekritis atrast kaut kādu vidusceļu starp jubilejas apsveikumiem raksturīgajiem komplimentiem un čakluma pierādījumu uzskaitījumu.

Radošam cilvēkam, turklāt tik urdoši radošam kāds ir Ilgonis Bērsons, atskatoties uz nozīmīgu dzīves posmu, vienmēr pūrā līdzi būs bilance, ko rezumēt un ar ko lepoties. Par to nav šaubu. Finanšu bilances pārbauda zvērināti revidenti, saskaitot ieguvumus un zaudējumus. Ko darīt ar dzīvi un darbu kā bilanci – ir būtisks jautājums, un grāmatvediska revīzija te nevar derēt. Tāpēc rakstot priekšvārdu Ilgoņa Bērsona bilancei Jaunie laiki – manos vecumgados. Vēstis, izraksti un piezīmes (1991-2020), jūtu „priekšvārda” kā žanra smagumu un lielā mērā saskatu līdzību ar nopietnu revīziju par kādu dzīves periodu, kurš aptver 30 atjaunotās valstiskās neatkarības gadus – krietni garāku periodu, nekā pēc Latvijas nodibināšanas tai bija lemts pastāvēt kā brīvai valstij. Tādējādi šo trīsdesmit gadu pieredzes revīzija ir radošuma iespēju un izvēļu bilance. 

Konspektīvais svarīgāko notikumu pieraksta veids, kādu ar kritisku atlasi trīsdesmit gadu darba dzīves pārskata ilustrēšanai izmanto daudz pieredzējušais literatūrkritiķis, liecina gan par prasmi ar vienu vārdu vai koncentrētā teikumā pasacīt pašu galveno, gan par nevēlēšanos atklāt neviennozīmīgo situāciju detaļas un personiskās izjūtas. Telegrāfiskais „ziņojums” pašam sev, fiksējot dienasgrāmatā notikumu, sarunu vai atzīmējot tikai faktus, ļauj pamukt malā no vērtējuma sniegšanas citu acīm, kā tas tagad ir izrādījies, autoram publiskojot savu piezīmju saturu. Ilgoņa Bērsona garajā mūžā daudzkārt ir pierādījies, ka šāds stilistiskais paņēmiens iztur laika pārbaudi un nepasaka par daudz: nedz to, kas varētu kaitēt citam, nedz to, kas nāktu par sliktu pašam.

Bibliogrāfija ir bezkaislīga. Biogrāfija – nē. Aiz skopajām rindiņām tomēr vīd notikumi, atklājas cilvēki un situācijas gan barikāžu dienās, gan pirmajā Latvijas atgūtās neatkarības gadā, un visu to sauc par dzīvi. Tā sastāv no ikdienas ar radio intervijām, grāmatu sastādīšanu, sanāksmēm Rakstnieku savienībā un bezgala daudzām tikšanās reizēm ar kopīgās sajūsmas un darbošanās gribas iekustināto trimdas un dzimtenes literātu kohortu. Taču ne tikai tas vien. Kļūst redzams, kā politisko pārmaiņu vēji izjauc agrākās politiskās, ideoloģiskās un arī Rakstnieku savienības hierarhijas struktūras un kā šajos procesos Ilgoni Bērsonu „bīda” arvien tuvāk un tuvāk izejas durvīm. Tas nekas, ka viņa erudīcija un tolerance vienmēr ir tikusi augstu vērtēta un dziļi ētiska attieksme pret ikvienu rakstniecībā ienākušo ir viņa pamatprincips kopš pirmās darba dienas. Bet viens režīms un kopā ar to arī viens laikmets vēsturē (un arī literatūrā) aiziet pagātnē. Tikai interesanti ir vērot (lai gan šīs sakarības Ilgoņa Bērsona „izrakstos un piezīmēs” nav izceltas), kā iepriekšējā režīma neredzamie un vēl deviņdesmito gadu sākumā neatklātie ideoloģijas sargkareivji ir spējuši nemanīti izslīdēt cauri laikmetu maiņas sietiem un atkal atdzimt kā visur klātesoši Rakstnieku savienības amatpersonu atlases un struktūras veidošanas virzītāji.

Bibliogrāfijā minētās un 30 gadu laikā iespiestās publikācijas pārskaitīt noteikti ir iespējams, taču to veikt nav mans mērķis. Tomēr literatūrzinātnieka veikumu klāstā kā īpaša žanra darbs ar enciklopēdisku nozīmi, bet ievirzi detektīvliteratūras jomā atklājas divos sējumos iekļautais latviešu rakstnieku un dzejnieku pseidonīmu atšifrējums Segvārdi un segburti (1. sējums 2014, 2. sējums 2016. gadā). Mūsdienās aktuālās Krievijas un Ukrainas kara tematikas sakarā bibliogrāfijas šķirkļu sarakstā ievēroju vēl vienu  izdevumu – Ilgoņa Bērsona uzrakstīto un 2001. gadā izdoto grāmatu Deviņi likteņi, kurā plaši aprakstīti deviņu represēto rakstnieku likteņi. Šī tēma nav sveša arī Ilgoņa Bērsona dzimtai, kuru ir skārusi gan represiju ēna, gan kuru ir bradājuši represētāju zābaki. Rakstot šo priekšvārdu Krievijas uzsāktā Ukrainas zemes iekarošanas un ukraiņu nācijas pazemošanas kara otrajā mēnesī, par izteikti viedām jāatzīst Ilgoņa Bērsona dzīvesgudrās rindas nodaļā „Ko darīt rakstniekam okupācijas apstākļos”. Grāmatas Deviņi likteņi autors raksta: „Mani allaž interesējis cits jautājums: kā dzīvot progresīvam rakstniekam okupācijas režīma apstākļos? Vieni saka: jāraksta pret varu. To var un vajag darīt, tikai agri vai vēlu tāds cilvēks nokļūst cietumā. Otri saka: jāklusē. Arī tas ir labi. Taču abos gadījumos rakstnieks tautai ir zudis. (..) Esmu gājis trešo ceļu – rakstījis un publicējies. Mēģinājis aizstāvēt tolaik oficiāli pelto literatūras mantojumu, mēģinājis būt opozīcijā. (..) taču varu sevi kritizēt par atsevišķu kompromisu lielumu. Domāju, ka šī attieksme man palīdzējusi labāk saprast arī represētos rakstniekus”. Kad vēstures, sabiedrības un literatūras procesu vērtētāja mūžs ir sasniedzis nopietna atskata vērtu apjomu, varu tikai noliekt galvu gadsimtos krātās un tik mūsdienīgi brīdinošās tautas gudrības priekšā, kura ir kaldināta pieredzes, pārliecības un stājas rūdīšanas ēzē un tieši šodienas sakarā iegūst pravietisku skanējumu. Tā pauž domu, ka „Tautas izdzīvošana zem okupācijas sloga ir politika, t.i., kompromisu māksla. Domā un dari vienu, rīkojies nacionālpatriotiski, bet uzvedies tā, kā prasa padomiskā „ētika”. Šādu nostāju es nenosodu, šāda šķietamā divkosība ir tautas gudrība visos svešu varu pakļautības laikos. Sodīt var tad, ja šī nostāja tieši kaitē citiem, ja izdzīvošana pārvēršas kalpošanā okupācijas varmācībai, represiju patvaļai”.

Balgales pagasta „Mežgrēzās” rakstītās rindas un lappuses ir pārvērtušās sējumos ar fundamentālu svaru. Un tas sakāms ne jau tikai par šo – jaunāko grāmatu. Ar koncentrētu informāciju piepildītajā svaru kausā ir liekams mūsu kopīgā laikmeta un tā garīgā satura talantīgāko izteicēju darba objektīvais vērtējums, gan centieni un panākumi vienot kara un lielvaru plosītās tautas daļas tuvinot Latvijai trimdas dzejas un prozas autorus. Būdams Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda doktors kopš 2003. gada, Ilgonis Bērsons ir kļuvis par daļu no tās literatūras vēsturnieka, jubileju, apceru, lekciju un ievērojamāko notikumu līdzdalībnieku. Un viņa mūža vākums – gan rakstnieku dzīves gājumu noklusētās lappuses, gan it kā labi zināmās, gan pavisam aizmirstās vai kļūdaini traktētās epizodes, notikumi, fakti un literārie sacerējumi – iekļaujas Latvijas kopējās kultūras vēstures sistēmā un iegūst konkrētu vietu mūsu nācijas garīgajā mantojumā.

Balta skaudība pārņem, uzlūkojot visu „zelta kviešu krājumu”, ko Ilgonis Bērsons ir savācis savā klētī, bet ne katrs aizdomāsies, ka, lai būtu ko novākt, ir bijis gan jāsēj, gan jā­izaudzē, un tikai tad būs ko pļaut un kult. Risinot domu pavedienus par visu mūsu cienītā un godātā literatūras enciklopēdista veikumu, visā nopietnībā sev jautāju: cik gadus strādīgam cilvēkam Dievs atvēl darbam? Lai nopelnītu pensiju pietiek ar dažiem desmitiem gadu. Lai nopelnītu cieņu – jāstrādā visu mūžu. Pats labākais šajā sentencē vēl nemaz nav pasacīts. Gods un cieņa, apbalvojumi un cilvēciska mīlestība ir nopelnīti jau sen. Bet mūžs turpinās. Un darbs arī. 

 

Dr. habil. art. Ojārs Spārītis

Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents

2022. gada aprīlis - maijs