Jaunā Gaita nr. 312. pavasaris 2023
Rinalds Einiks
Esmu dzimis Rīgā (2000), mājas tur, kur sirds. Studēju medicīnu
Rīgas Stradiņa universitātē. Spilgti iemirdzējos Latvijas
Rakstnieku savienības konkursā „Aicinājums”, esmu absolvējis
Literāro Akadēmiju. Dzīvoju un rakstu dzeju, jo tā ir mana sirds
izpaušanās, tā ir mana sirds tiekšanās. Dodos sava ceļa
augšupejā, dodos iekšā bezrobežībā. Pateicīgs, ka esat ar mani
kopā. Ir publikācijas šādos medijos: Kultūrzīmes (2020),
Konteksts (2020), Domuzīme (2021), arī
|
TŪJU STĀDĪŠANAS DIENA VISURESOŠĀ LAIKA TELPĀ VECVECĀKU DĀRZĀ piezīmītes
atkāpe. Es vēl domāju par to, kā nosaukt šo žanru. Vairāk atsaucās uz R. Ezeras miniatūrām Zvaigžņu lietus vai I. Ziedoņa Epifānijām, bet tomēr es jūtu, ka tas ir kaut kas citādāk, un es to labprātāk saucu par piezīmītēm. Ja Jums ir kādas idejas, kā, tad es esmu gluži atvērts bēniņu lodziņš 24/7, var rakstīt man ar krītiņiem vietās, kur spēlējas bērni, padot ziņu stārķim, kas šosejas malā stopē ceļiniekus, vai vienkārši padot domusignālus. Paldies, ka ienirsi šajā piezīmīšu ciklā par absolūti unikālu dienu. Pirms lasīšanas vēlams atvērt sirdi, tad jau redzēs, kas sanāks. R.
rīts pamodos laimīgs, kā jau tas gadās katru dienu, tikai tad mums būtu jārunā par intensitātes. dziedāšana iesākās jau pirms acu skatiena rajonā, kad tika ievākta viņa rīta anamnēze: kāda šodien Tava elpošanas frekvence; vai Tu arī pamodies ar silts lietus; kāds Tavs pavasara ziedēšanas spiediens; cik mīksti ceļi, uz kuriem mazi bērni ar krītiņiem atzīmē savas pieaugšanas… atminos, ka tai sestdienā gribēju pavisam nesteidzīgi nodzīvot dienu. nu, ne jau tikai dienu. arī laikmetu. tā, lai sirds vienkārši pulsē jāņtārpiņos un ir labi. „bet man ir šī diena, kuru nodzīvot ar prieku bez steigas.”[1], dziedāju, kamēr vēl modos. torīt mazu brīdi pirms pamošanās biju pieņēmis savu formu un saturu kā mājas strazdiņš. kāpēc tad man no rīta tērēties un nepildīt savu kosmisko rīta uzdevumu? labi! jāsakārto istaba, tas ir, vienlaikus arī sevi un jābrauc pie vecvecākiem stādīt tūjas, krāmēt malku, nu, ko gan vēl vairāk varēja gribēt tāds jauns un bezgala dziedošs cilvēka bērns, amm…
rīga-tukums pa ceļam mācījos embrioloģiju jeb mācību par to, kā fiziskajā plānā dzimst Dievišķais Visums jeb mazais/ā. katra piedzimšana ir rasas pilieniņš, kas iepil bezrobežības telpā, notrīs viss. piedzimšana ir daudzu lielu un mazu dzīvības impulsu kopsavilkums. saplūšana. tiecos uz laukiem. esmu gatavs strādāt un darboties. darbs taču dara darītāju, darītājs dara darbu un darīšana dara darītāju. tētis gan laikam grib atpūsties, vai tikai izliekas, nevar jau skaidri zināt. viņā arī ir pavasaris, tāpat kā mums. klāt. vectēvs jau bija sakrāmējis malku. super. tad todien būs tāda diena. tūju stādīšanas diena. kosmiskajā telpā tāda pieredze mūsu ģimenē vēl nav apgūta. super. tad todien būs tāda diena. tūju stādīšanas diena. lūk, tā. vecvecāki izcepuši biezpienplāceņus, ēdam ar tirgus balto un trekno krējumu. sajusties piepildīti. ir labi. laiks strādāt.
darba sadalījums tātad mamma stāda tūjas, tētis mazliet pieskata brāli un pēc tam piepulcējas, kad grib vai izliekas, ka negrib, vectēvs tur kaut ko visuresoši, vecmamma regulē procesu kā tūju satiksmes ceļu policiste, brālis mazliet pieskata tēti, es vienkārši gribu rakt zemi, esot ar miesu pie zemes.
brālis un zieds, kuru turēja viņa auss viņš skrēja un ieskrēja pļavā taisni gar ābelēm, taisni gar plūmēm, taisni gar zirņiem, kuri vēl tikai vēl ziedēs. mūsu soļi bija kā mazi impulsi, kas iedvesmo ziedus, lai tie zied. mūsu soļi bija kā zemestrīces. nē! tā kā zemestrīsas. viņš skrēja un ieskrēja pļavā kopā ar vectēvu spēlēt futbolu. nu, es to vairāk sauktu par bērnību, nevis futbolu un nevis spēlēt, bet sajust, jā. viņš skrēja un ieskrēja pļavā kopā ar vectēvu sajust bērnību, ja vien futbols nav bērnības sinonīms un spēlēt nav sajust sinonīms. nu, labi, laiks sašaurināties, izraut no aprakstošā vārda futbols kontekstu – futbols simbolizē manas bērnības dubļainās kājas, vēlos, smaržīgos jūlijvakarus, sajūsmu sentimentu par to, ka pēc futbola vēl varēs ienirt vecvecāku pirmatnējajā dīķī un pēc tam ar vectēvu un vecmammu virtuvē apēst pa milzīgam saldējumu. „Karlsonu”[2], jā. bet tas ir manas bērnības sentiments, kuru kā akas vāku todien atvēra brāļa pašreiz esošā bērnība un viņa bērnības fragments – ar vectēvu kopā spēlēt futbolu. nezinu, kā ievirzīsies brāļa bērnība, jo bērnība ir nenoteiksmē. bērnība ir nenoteiktā noteiksme. tāpat kā tagadne. mūsu tagadne ir nenoteiksmē, nē, viņa tomēr ir noteiksmē, kad tu esi šeit un tagad punktā un smejies par to, cik tomēr šie vieglie ceļi iet. un tad brālis uz ceļiem kā mazs ziedlūdzējs sprauda sev aiz ausīm ziedu, kura nosaukumu mamma īsti nezina. es gan zinu – tas ir zieds, kuru turēja mana mazā brāļa auss. kaut kā tā. drīz jau augustā ēdīsim plūmes.
par zemes rakšanu man bija vectēva un vecmammas zaļie, milzīgie zābaki. vien sajūta, ka man tie ir kājās, bija pietiekami. vien sajūta, ka zinu, ka vecvecākiem ir tie zaļie un milzīgie zābaki, mani tagad mierina. un tad es devos rakt to zemi, lai aizbērtu ar zemi ciet izrakto tranšeju, kurā stādīsim tūjas. un tad es jutu, ka zeme pati mani rada. un es tas, kas rok, tas, kas rokams, es pati zemes rakšana. starp citu, bija arī misija izglābt visus vaboļu kāpurus. viņi ir tik skaisti savā embrija formā. katra piedzimšana ir skaista. arī neredzamā. bet kad piedzimst jūrai krasts? kad manai ieelpai paliek pusmūžs? roc!
pirmatnējais dīķis vecvecāku dīķis ir absolūts pirmatnējā miera muzejs. lūk, tā. domāju, ka man būtu jāsaņemas un Augstākajai Padomei jāaizsūta ierosinājums par to, vai vecvecāku dīķi (plus visas Latvijas upes, putekļus, jūnija rītus, mežus, miglainos dīķus, ezerus, sestdienas tirgus un laimīgos ļaudis, laukus, dzīvniekus, ziedus, mazu bērnu zīmējumus uz ceļiem) nevajadzētu iekļaut Latvijas kultūras kanonā? bet par mieru. grāmatā „stum, stum” autore Andra Neiburga raksta: „pilsētā katram vajadzētu nēsāt līdzi strāvas stabilizatoru.” pilsētā mums noteikti ir mazliet sarežģītāk, lai paceltos virs ikdienišķā un noturētos vibrācijās, tas ir, dievišķajās. evolūcija nepārtraukti virzās uz augšu un nepilnīgie paraugi tik un tā sakaltīs un būs ziemai kā pērnā gada sausa zāle, lai sasildīties. protams, laika gaitā iemācās saskatīt pirmatnējo arī pilsētā. noķert kaifu, kad tieši tikko ir nolijis un austiņās skan Viktora Lapčenoka balss. piedodiet. kā lai apraksta. piedodiet. viņa balsi. nu jā. un skan viņa. nu viņa. tumši zilā skan. viņa skan. un tajā dziesmā justies apinis pēc lietus.
bet laukos… tur uzreiz ir tas nostabilizēšanās process… tur rāmi, rāmi…
un todien es devos izprast Visumu. hi, hi, hi, protams, tas notiek katru dienu, bet šis bija tāds. nu, kā lai saka. todien es devos izprast visumu.
pietuvojos ar akmentiņu pirmatnējajam dīķim, kas mierīgs, mierīgs kā Šakjamuni[3], un veicu praktisku es esmu tas, kas esmu un es esmu viss apguvi jeb tik rāms ir bezgalīgais avots… tas plūdums… miers.. tas lielais miers, kas visuresošs un bezgalīgs... pirmatnējs (saku)… un šeit manās plaukstās (mazs, mazs akmentiņš) ir es esmu tas, kas es esmu. tas pirmais vilnītis, kas šajā pirmatnējajā dīķī veidosies, tas pirmais vilnītis būs es esmu tas, kas es esmu un visi pārējie vilnīši, kas saviļņosies, būs es esmu viss (iemetu akmentiņu dīķī un atceros, jā… jā… jā… jā… atceros)
mašīnā mežs mamma ar vectēvu bija uz veikalu vēl pēc aptuveni divdesmit tūjām, tētis lika nopirkt arī līmeņrādi, lai tūjas augtu aptuveni vienotā līmenī jeb tūju informatīvajā laukā. vispār man vajadzētu tādu kā gaismas jeb Ceļa līmeņrādi, lai zinātu, kā ievirzījusies mana augšupeja, kā sevī esmu uzcēlies, kā zila pukst mana kosmiskā sirds, cik slīpa tā jūra, ja tikko līdz ceļiem, bet tagad jau. . . sauss. . . hei, sāku straujāk elpot – gribas zemenes ar putukrējumu, par jāņtārpiņiem domāju, par saviem mazajiem brāļiem un māsām domāju. nu, kāpēc mērīt gaismu, ja viss ir gaisma.
kad mamma ar vectēvu atbrauca, bija laiks misijai atgādāt tūjas no mašīnas uz dārzu. bet mašīnā – mežs. ne jau katru dienu gadās tā, ka mašīnā mežs, tāpēc tomēr bija laiks misijai ar tūjām mašīnā filmēties. misija tagad ir filmēties. misija filmēties gūst pārsvaru pār otru misiju. mums vēl bija laiks, līdz tētis prasītu, ko tur mašīnā var tik ilgi.
vai jāņtārpiņiem ir brīvdienas un mellenes garšo tikpat zili arī brīvdienās, tādas domas.
pīļu mamma ja īsi, tad nevajag iet tuvu pie pīļu mammas, kad tās auklē savus mazos… lai tur mierīgi dzimst Miera un Mīlestības pīlēni… ja īsi, tad nevajag iet tuvu pie pīļu mammas, kad tās auklē savus mazos… (un padomāt par to, ka vārnas laika gaitā varētu kļūt par vegāniem, ja tā ļauts, ļauts).
lejkanna man tā patīk vecvecāku dārza mūzikas albums. neapstājams un miglasbalts. katru nakti mainās toņkārtas un izpildījums, bet ritms vienmēr paliek harmonisks. bāc, es jūs tā, tā, tā mīlu, mīļie, mīļie, mīļie. todien vakarā mamma man palūdza aplaistīt tūju jauno mājvietu, kamēr vectēvs virtuvē gatavoja pusdienas. vispār, vēlās pusdienas. varbūt tās pat varētu saukt par atcerēties, ka vajag arī ēst ēdienreizi, jo ēdām tikai sešos vakarā. pusdienās pārtikām tikai no svaiga gaisa. „mēs pārtiekam no svaiga gaisa un nevis no pārtikas precēm”.[4] tikmēr brālis bija sajust bērnību, tētis raka zemi, vecmamma bēra smaržīgu kūdru, kas atgādina par zemenēm, es vienkārši tur kaut ko pa ceļam.
starp citu, kā zināt, cik ūdens grib dzert tūjas? kā zināt, cik klusam man šodien būt pie dīķa? kā zināt, cik pasaule šodien vēlas, lai es esmu mazliet rāmi? kā nezināt?
labi, tas, manuprāt, ir stāsts par sajust sevi arī otrā, jo vissviens.
pil lejkanna kā Friderika Šopēna Nocturne Op.9 No.2 [5]
pirms izlēmu izmērīt mākoņus mamma, lai izmērītu attālumu, starp kurām stādīt tūjas, palūdza man atnest mērinstrumentu. varbūt tomēr tas, kas mērams, nav attālums, bet attuvums. mēs jau patiesībā neesam tālu cits no cita. starp mums savā starpā ir diedziņi. smalkajā plānā tos (nu, diedziņus) var redzēt kā fiziskajā plānā sauli, kas pļavā ganās siltos maija rītos ganās. mēs kopā vijamies, līdz savijamies vienā kamolā. ezīši arī savijas kamolā un kamols pats par sevi ir mājas. starp citu, mēs jau esam savijušies, tikai mums jāļaujas to sajust. tāds īpatnējs laiks – irjāļaujaslaiks. vispār varētu teikt arī, ka mūsu starpā ir saiknes. bet tas izklausās tāds diezgan blīvs process. sasaistīties. es tomēr tiecos uz – sadiedziņoties. lūk, tā. sadiedziņojušies esam un kopā vārtāmies no gaismas uz gaismu. smalks tīkls, kuru vijam, sargājam, nostiprinām tikai un vienīgi mēs paši. vij, Dieviņi, zelta dziju… apkārt mūsu, Dvēselīt… mīlestībā piepildīt…[6] un pa diedziņiem plūst frekvences, klusums un skaņa. klusums + klusums = frekvences vai arī klusums + frekvences = skaņa, ezītis[7] man rudenī prasīja. ezītis ir klusuma vienādojums, es tikai cenšos atrisināt neatrisināmo, jā. klusums = frekvences – skaņa. un diedziņi, tie ir visuresoši, jā. bet noteikti ir arī tādas diedziņu intensitātes. ir tādi ciešāki, ir tādi vēl ciešāki diedziņi, bet, protams, tas nav salīdzināmi. kāpēc salīdzināt diedziņu intensitātes starp mamma-zīdainītis, jāņtārpiņš-migla, es-tu, kāpēc, ja vissviens? mums tikai jāprot sajusties vienotiem, jo diedziņi ir nesaraujami. mums tikai jāiemācās pievilkties, atzīties un sajust citam citu. labi. mamma attuvumu mērīja aptuveni no vidus. vai tur aptuveni varētu dzīvot tūjas kodols? Сердцевина дерева жизни[8]. dvēsele? domāju, ka tūju, gubmākoņu, vectēvas malkas šķūņa dvēsele ir pati forma, kas ietver saturu, bet man vēl mazliet ir tomēr jāpārliecinās, jā. ok. todien debesīs atkal bija garšīgi mākoņi. kurš gan tos apēd dienās, kad viss zils kā jūra vakarā. es zinu, kā garšo mākoņi! man mākoņos, kā zināms, istabiņa ar saulrietu kamīnu. pussolis pēc svaiga gaisa. „un miljoniem, miljoniem mazu prinču”[9], elpo. domāju, vai ir tāds lielais princis? vispār ilgojos tur. sēžu uz Zemes bibliotēkā, mācos embrioloģiju. skatos mākoņos, kur mani gaida, ilgojas. jā, tas viss ir aptuveni tur, pa kurieni var uzkāpt pa garo pupu. starp citu, garā pupa aug no augšas. viņa aug no augšas, lai sargeņģeļi, kad tiem gribas pakāpelēties, varētu pakāpelēties. bet mēs gan uzkāptu pa tiem pupas zariņiem(i) debesīs. nebūs negaiss. vēl ievām jāzied.
starp citu, cik garš ir mākonis, om?
izmērīt mākoņus mērinstruments gulēja zālē kā pasaules naba. kad devos pie mammas, kuras misija mērīt attuvumu starp tūjām un stādīt, ieraudzīju mākoņus kā pieneņpūkas. klau, bet, cik tu esi garš, mākoni, om? tas attuvums ir diezgan savdabīgs. garumi mainās kā dienas, jo, ja mani mēra trīs ieelpu attālumā vai mani mēra no mākoņa, skatoties uz leju, tad esmu visādu garumu esošs. starp citu, visi cilvēki ir putni, ja skatās no augšas uz leju. tā aizdomājos par garumiem, ka beigās mākoni tā arī kārtīgi neizmērīju. bet katram savs laiks un ritms. noteikti nākamreiz.
tūju vārdu došana mēs piemirstam dot vārdus arī tām, kas pēc tās ilgojas. mamma sastādīja kopā četrdesmit deviņas. skaidri zinu, skaitīju divarpus reizes. saucu brāli, lai nāk tūjai, kas viņam atsaucas, iedot savu vārdu. tūja Kristaps. tūjkristaps. brālis mašīnā spēlēja savu bērnību, mazliet bija jāpierunā viņa atnākšanu uz tūju vārdu došanu. vispirms izvēlējās vienu, tad otru. otrā ir tā īstā. telefona piezīmēs ierakstu 34. Kristaps. labais. piedāvāju tūju vārdu došanu arī mammai, bet visi laikam saguruši kā stundas piecdesmit devītā minūte no stundas. iedošu tūjām Gaismas un Beznosacījuma Mīlestības Skolotāju vārdus, piemēram, Māte Marija. tūja Māte Marija. mm. tieši blakus tūjkristapam ziedēs tūja Māte Marija. El Morija, Jēzus, Kuthumi, Gautama Buda, Varenais Kosmoss, Sen-Žermēns, erceņģeļi Mihaēls un Gabriēls. jau vēls. jā. nākamreiz būs lielā vārdu došana. klausīšos klusumu, dzirdēt.
apskauties apskāvieni dziedina, jo tad mūsu diedziņi pievelkas klāt. protams, ka apskāvu arī tūjas. ja es teiktu, ka tas bija brīnišķīgi, tas būtu par maz teikts. ja es teiktu, ka tas bija absolūti brīnišķīgi, tas būtu par maz teikts. ja es teiktu, ka tas bija absolūti, absolūti brīnišķīgi, tas būtu par maz teikts. tā ir dvēseļu augstāko daļu savienošanās. daba ilgojas pēc apskāvieniem. dievišķajai dabai tāda dievišķā būtība – apskauties. vismaz kaut vai domās. dabā visu laiku notiek apskaušanās. piemēri? sniegs apskauj baso un auksto zemi kā silta sega. ledus ziemā apskauj pirmatnējo dīķi. vējš apskauj cilvēkus, kad tiem kaut kur jātiek. es apskauju tevi. es apskauju sevi. kalna pakāje apskauj kalna galotni. milzu kalns ar savām galotnēm stiepjas debesīs. apskauties. un vēl tas mirklis, kad apskauj vecvecākus. ak. tas būtu par maz teikts.
mājās brālis aizmiga pirmais ietinies segā kā nakts rajonā. es ar tēti, mammu vēl ēdu četru sieru picu. kā gan garšo četru debespušu pica? pietiks.
tovakar ir atkal miers par to, ka miers ir pie zemes
pēc divi mēneši tūja 46. Siltums tūja 8. Mamma tūja 18. Ezītis tūja 19. Gliemezītis tūja 43. ES ESMU TAS, KAS ES ESMU tūja 48. Visuresošais
tūjas dvēselīte jeb ziedūdens biju ekskursijā uz „Saules Rasa” Burtnieku pagastā, kur rodas ziedūdeņi. ziedūdeņi ir auga dvēselīte un tūju dvēselītes iedarbība uz mums ir dvēseles plešanās lielumā, jaunība, daudz gaismas un vitālās enerģijas, tā likvidē vakcinācijas blaknes, stiprina uzticību[10].
īsumā aug vecvecāku dārzā tūjas un plešas mūsu dvēselītes. viss tikai sākas un sākas. lai gaisma plūst un tumsa plīst, ir šodien miers un visā, visā turpmākajā, tāds lielais un pavisam lielais om, čau.
beznosacījuma mīlestības pateicība par Jūsu veltīto laiku un ieniršanu, Rinalds Einiks 2022.16.I
[1] vārdi no Prāta Vētras dziesmas „Gara diena” [2] saldējums [3] Sidhārta Gautama Šakjamuni jeb Buda [4] atsauce uz Pērkona dziesmu „Mēs pārtiekam viens no otra” tūju stādīšanas dienas versijā [5] Friderika Šopēna Noktrine Op.9 Nr.2 [6] atsauce uz latviešu tautasdziesmu „Vij, Dieviņi, zelta viju” ar izmainītiem vārdiem, aizgūta arī no kora [7] Evelīna Mūrniece [8] dzīvības koka kodols (tulkojums no krievu valodas) [9] fragments no riktīgi absolūti mīlīga dzejnieka Rinalda Einika jāņtārpiņi.fm kopas dzejoļa „kad zeme mani atlaida mazliet vaļā” [10] Informācija no <https://saulesrasa.lv/par-ziedudeniem/> un <https://saulesrasa.lv/product/tuja/>
|