Evita Hofmane

 

Viņa mīlēja jūru

 

Upe smaržoja. Garām slīdot maza jahta uzjundīja aromu. Aiz tās uz ūdensslēpēm traucās jauna sieviete oranžā bikini. Ūdensrozes kustējās kā dejā, satuvinājās un attālinājās, satuvinājās un attālinājās.

Gija sēdēja uz saliekamā krēsla krūmāja pavēnī un lauzīja galvu. Centās atcerēties, kā gan latīniski sauc baltās ūdensrozes. Minot krustvārdu mīklas, atbildes dažkārt palika prātā ilgu laiku. Citkārt vārdi izdzisa brīžos, kad akurāt noderētu.

Kovārnis krasta dūņās baudīja upes veltes. Uzplūstot viļņiem, paspēra dažus soļus nostāk. Negribēja slapināt tumšo ancuku. Brīdi nogaidījis, atgriezās pie delikatešu letes. Šodien gardēdis mielojās ar upes gliemenēm. Putns tās izkašņāja no krasta dūksts. Ar spožajām acīm brīdi vērtējoši aplūkojis guvumu, satvēra nagos. Tad ar knābi ķimerējās līdz tika pie našķa.

Gija vēroja putna maltīti. Iedzēra silto minerālūdeni no pudeles. Raugoties uz priekšu, apkārtne šķita kā idilliska miera osta. Taču tepat, pāris metrus aiz muguras, ik pēc noteikta laika aizducināja pasažieru vilciena sastāvi. Mazliet tālāk, uz pilsētas pusi, pa dzīvīgo ielu traucās automašīnas, vedot tūristus uz kūrortu vai galvaspilsētas virzienā.

Esot te, viņa allaž dzirdēja klusumu, nevis troksni. Gar upes krastu bija daudzi desmiti molu. Dažus par regulāru apmetnes vietu izvēlējās makšķernieki. Citus – stiprāku dzērienu cienītāji. Kādu molu bija iecienījuši dabas mīļotāji. Šis bija vistuvāk Gijas mājvietai.

Viņa domāja par viļņiem. Lāgu lāgiem upes ūdeni iešūpoja neredzama ierosa. Upe smaržoja pēc zivīm un dūņām. Pie krasta ūdens glāsmaini silts.  

– Ā, aizņemts...

Giju iztrūcināja balss aiz muguras. Pacēlusi skatu, trepīšu augšā ieraudzīja neliela auguma, gaišās drēbēs tērptu vīrieti ar melnu, pietūcītu maisu rokā. Skatiens slēpās cepures naga ēnā. Ģīmis acīmredzami vīlies. 

– Aizņemts.

Viņa nevēlējās atpūtas vietu dalīt ar kādu šaubīgu tipu, taču vīrietis i negrasījās doties prom. Stāvēja kā iemiets un ķīķerēja uz mola tālāko galu. Mols piederēja visiem. Tā nu tas par nožēlu bija.

– Bet ja es aizietu tur, uz priekšu? Nebaidieties, es jums neuzmācos.

Piešļupstošā balss skanēja diezgan lādzīgi. Tipam trūka divu priekšzobu.

Nu, vai tad tiešām nav nevienas citas vietas pasaulē? Tieši te tev vajag, nelaimes putn?

Gija asi nodomāja. Negribējās bojāt sev omu. Ja svešais būtu gājējs, jau sen būtu prom. Acīmredzami uzdomājis tikt tieši uz šī mola. Pat ne simts metrus vienā vai otrā virzienā, kur upē ietiecās tādi paši moli.

– Nu, ejiet.

Gija mazliet pavirzījās, lai kājas neaizšķērso ceļu. Pametis tramīgu skatu sev aiz muguras, vīrelis naskiem soļiem devās lejup pa pakāpieniem. Likās, ka viņam piepeši  bikšu starās ņudzētu skudras. Gaisā uzvēdīja sīva sviedru un nemazgātu drānu smaka, ko ātri izgaiņāja upes brīze.  

Pagriezusi krēslu sāņus, lai nevajadzētu blenzt uz mola iekarotāju, Gija brīdi vēroja ūdensrožu deju upes ūdenī. Tad pievēra acis. Uzplijās snaudiens. Vīrelis mola galā čabinājās pa savu maisu.

Skaņa tracināja.

Gija īgņojās.

Kāds allaž iekāroja to, kas pieder citam. Arī tad, ja tas pirms brīža bijis bezvērtīgs olis ceļa malā. Pat ja tie ir daži kvadrātmetri uz viena no daudziem moliem garas upes krastā. Tieši to pašu brīdi, stundu kāds iegrib, atnāk un sāk rosīties kā gatavā nelaime.

Mazliet pavērusi plakstus un pagriezusi galvu, viņa gar saules cepures malu vēroja svešo. Vīrietis bija izkrāmējis mantas un vētīja maisa saturu. Brīdi šķirojis un pētījis, sāka izģērbties. Norāvis kreklu, atpogāja savazātās bikses, kas pa kārnajām kājām noslīdēja pie potītēm. Izkāpis kā no tramvaja, pacēla zilus džinsus un ievijās citās biksēs. Jaunās ūzas acīmredzami bija par platu. Ar ašu siksnas rāvienu viņš tās pielāgoja savam vidukļa apkārtmēram. Novērtējis rezultātu, vīrietis atkal veica novilkšanas manevru, palikdams pabalējušās, melnās apakšbiksēs.

Beidzot Gijas miegainās smadzenes aptvēra, ko viņa redz. Vīrietis nebija ieradies baudīt ūdensrozes. Tas nebija striptīzs upes vidū vienai personai. Arī slīcināties viņam nebija prātā. Aptīrījis atpūtniekus, kūrorta zaglis vētīja dienas guvumu.

Spēji kļuvusi modra, Gija sāka uzmanīgi pētīt mola iekarotāju. Stiegrains, jau pavecs. Uz tetovētajām rokām dzīves stāstu varēja lasīt kā atvērtā grāmatā. Tik tālu gan viņa nespēja saskatīt. Tips bija sadabūjis ziepes, aši pielika pie deguna un pasmaržoja. Uzmanīgi pieliecies mola malai, ņēmās šļakstināties un ieziepēt torsu un paduses. Kārnā, ribainā mugura varētu kalpot mākslas studentiem cilvēka ķermeņa ģeogrāfijas izziņai.

Neomulība iedzēla prātā.

Ko tagad darīt? Iet, zvanīt policijai? Netālu bija iecirknis. Zaglim karstajā sestdienas dienā laikam bija labi ķēries. Kādu brīdi Gija apsvēra visus par un pret.

Vai līku koku iztaisnos?

Tāpat veci palaidīs vaļā. Par dažu lietotu ūzu un mazgāšanās piederumu piesavināšanos nevienu aiz restēm neliek. Tepat vien pa pilsētu klimtīs, kur tad liksies. Vēl ieklīdīs darbā vai mājās ienāks, pārgriezīs rīkli, lai šamā vairs neskraida apkārt un neklukst lieku. Nebūs grūti saskaitīt divi plus divi. Vai ir vērts dzīvot bailēs dažu svešu, neuzmanīgu vasarnieku mantu dēļ?

Domas šaudījās. Gija meta tramīgus skatus uz vīreļa pusi. Piepeši viņš no mola līdaciņā ieslīdēja upē. Īsu brīdi pazudis skatam, iznira labu gabalu tālāk. Likās, smaida. Apmetis vairākus lokus pa upes vidu, peldēja atpakaļ. Atspiedies uz plaukstām, uzvilkās uz mola. Slapjais ķermenis vizēja saules staros, kamēr vīrs atkal nadzīgi revidēja mantas. Varbūt meklēja dvieli.                          

Viņa nolēma doties mājup. Negribējās dalīt molu ar veco zaglēnu. Viņas vecumā sabiedrības drošības sardzē stāties likās tā kā mazliet par vēlu. Katram savs krekls tuvāks. Te teiciens bija gluži vietā.

Varbūt vakarā palēnām aizstaigās līdz jūrai.

Gija uz brīdi novilka saules cepuri un slējās kājās. Krustvārdu mīklu žurnāls un zīmulis piemirsti gulēja platās, puķainās kleitas ielocēs. Zīmulis, ne brīdi nedomādams, ieripoja upē. Žurnāls piezemējās uz mola malas. Gija strauji liecās, lai paglābtu krustvārdu mīklu atminējumus. Nu jau roka iesista, prāts ievingrināts. Pāris reizes jau bija izdevies tikt pie nelielām naudas balvām. Negribējās ziedot cerības upes dzelmei. Muguru caurvija asa sāpe. Kreisā kāja sēžot notirpusi nejūtīga. Likās, ka viņa ar visu svaru atbalstās pret sāpīgu tukšumu. Zaudējusi līdzsvaru, Gija kā bluķis ar smagu plunkšķi ievēlās ūdenī. Simtiem mazu zivtiņu aizšāvās uz visām pusēm.

Saulainā diena pārvērtās glumā naktī. Tumsa sakļāvās virs galvas. Upe skalojās mutē. Ūdens vairs nebija glāsmains draugs. Tas bija naidnieks, kas aizcērt elpu. Truls gurdums mudināja atlaist rokas un laisties dzelmē. Gija spirinājās un grābstījās, cenšoties pieķerties noglumējušajiem mola bluķiem, lai izvilktu sevi krastā. Pirksti slīdēja. Atspērusies ar kājām, vilkās augšup.

Piepeši kāds satvēra delmus un vilka gaismā, saulē. Tur, kur varēja ieelpot gaisu, nevis upi. Viņa juta, kā mols nobrāž krūtis un vēderu, bet neļāvās vājumam. Svešās rokas  bija satvērušas vidukli un vilka kā saini. Gija atspērās ar kājām pret mola bluķi. Mati dūņu pilni un slapjās lēkšķēs krita acīs. Pa to starpu viņa redzēja savu glābēju. Vīrietis vienās apakšbiksēs. Iekritušos vaigus klāja baltas putas. Grasījies skūties.

Pamatīgi aizelsies, glābējs sēdēja uz mola. Gija kā slapjš, klepojošs vīkšķis pletās blakus. Mute garšoja pēc upes dibena. Muguras sāpes uz brīdi kurēja adrenalīns. Drīz tirpas kā senas atmiņas atkal sāka rāpties augšup pa sāniem.

– Nu gan jūs mani nobaidījāt.

Vīrietis sacīja.

–  Ne tikai jūs.

Gija atteica. Atbalstījusies ar rokām, dibenu paslējusi, lēni uzslējās kājās. Brīsniņu nogaidīja vai kājas turēs un sāpes necirtīs atkal. Tās klusi gaidīja. Vīrietis sēdēja, skatoties, kā viņa savāc nedaudzās mantas un saloka krēslu. Gija iemauca pēdas iešļūcenēs, kas kā divas plekstes mētājās uz mola.

– Cepurīte.

Viņš pastiepa Gijas saules sargu. 

–  Paldies, ka izglābāt! Lai jums arī ir kādas palīdzīgas rokas, kad vajadzīgs. 

Gija sacīja, uzmaucot cepuri slapjajā galvā.  

Vīrietis pamāja un pasmaidīja. Pavēcināja rokas.

–  Tās nav tālu jāmeklē.

Gija atsveicinājās un stīvi pievārēja pakāpienus. Slapjie lindraki plakšķēja. Pārliecinājusies, ka netuvojas vilciens, šķērsoja sliedes.

Pilsēta vijās starp jūru un upi. Viņa mīlēja priežu sveķu aromātu un jūras sāļumu. Kājas kustējās. Karstajās dienās bieži vien sapampa un sāpēja kā elle. Varikozās vēnas bija kā ģimenes saknes. Veselība un gadi uzstājīgi lika par sevi manīt. Gijai nepatika domāt par vecumu. Jūra bija dakteris, kas savureiz līdzēja pret visām kaitēm. Viņa gāja peldēt, cik vien bieži varēja. Aizskalot putekļus, sviedrus un nogurumu. Vislabāk Gija jutās peldus. Ūdenī nejuta svaru. Pelde jūrā bija brīvība un laime.

Varbūt rīt.  

Gija atslēdza mājas vārtiņus. Dārzā tvanīgi smaržoja filadelfs. Koka namiņam gandrīz simts gadi. Viņai izdevās māju nosargāt. Bija laiki, kad vai ik pārdienu kāds nāca zondēt. Vai nav par grūtu vienai? Solīja lielu naudu. Mājiņa omulīga, zemes gabals mazs. Nav tādas naudas pasaulē par kuru viņa pārdotu saulainos brīžus sava rožu dārza ielokā.

– Ak, kungs un tētīt! Dūņu vārava labākajos gados! 

Gija spurca, ieraugot atspulgu vannasistabas spogulī. Tumšie mati pieplakuši galvai. Kleita slapji zaļpelēkā tonī, piekļāvusies augumam kā otrā āda. Viņa smējās, nespējot rimties, līdz uztraukums bija izspurgts un pārņēma vājums.

– Tā, nu šodien es kārtīgi papeldēju.

Gija sev skaļi teica. Iemeta mutē pretsāpju tabletes un uzdzēra krāna ūdeni. Uzmanīgi apsēdās turpat uz klozeta vāka un gaidīja, kad zāles iedarbosies.