DAŽAS PIEZĪMES PAR MŪSU LITERĀRO VALODU
Prof. Dr. P. Ķiķauka
(Turpinājums no JG32)
Varbtūt kāds atzīs, ka Endzelīns ir bijis nekonsekvents: viņš atļāvis īsāko pasīvo konstrukciju (bez darītāja), bet aizliedzis gaŗāko (ar darītāju), kur taču abas tās, kā īsākā, td gaŗākā, pēc savas cilmes ir vienādi ģermāniskas.
Ja arī tā būtu, tomēr nav noliedzams, ka gaŗākā konstrukcija ir ne tikai pasmaga, bet pēc savas ārējās formas par daudz vāciska, lai varētu tikt paturēta; "tapa aiznest no enģeliem" "wurde getragen von den Engeln"!
Bet, zināms, sava vājā puse ir arī aizstāšanai ar aktīvajām formām. Tā liek runātājam respektīvi rakstītājam lēkāt no pasīva uz aktīvu un atpakaļ, jauc teikumu sakarību un traucē gaŗāku periodu izveidošanu. Vispār defektīvs pasīvs liecina par vāju valodas kultūru. Mūsu interesēs tāpēc ir paturēt pasīvo konstrukciju abās formās, - bez darītāja un ar darītāju. Un šai nolūkā mums tikai jānosvitro liekā un pēc vācu parauga ieviestā prepozicija "no".
Augšāk jau redzējām, ka tautasdziesmās darītājs stāv ģenitīvā bez prepozīcijas "no", kā, piem.,
Svaiņa mesti, ne bāliņa
Man deviņi dālderīši.
Villainīši, pakarīši
Pirkti mana bāleliņa.
Tāda pat konstrukcija ir leišu valodā, piem. , "Šitas arklys mano tevo pirktas", šis zirgs ir mana tēva pirkts. "Nelaimingoja pele prigere ir buvo vandens išnešta pakranten", nelaimigā pele noslīka un tika ūdens iznesta krastā.
Par izejas punktu pasīva attīstibai latviešu valodā var pieņemt salikto laiku formas, kur palīgverbs ir būt, kā, piem., teikumā: "šī vēstule ir māsas rakstīta".
Arī pats Endzelīns lieto šādas pasīvas formas, piem., "kļūdas var būt manis un ne viņa nodarītas." Bet ja nav iebildumu pret salikto laiku pasīvajām formām, kur palīgverbs ir būt, piem.: "esmu, biju, būšu māsas aicināts", tad pēc analoģijas varam lietot arī attiecigās vienkāršo laiku formas, kur palīgverbs ir tikt, piem.: *tieku, *tiku, *tikšu māsas aicināts:
Ja ar zvaigzniti
* apzīmētajām trim formām piešķirsim gramatisku de jure, tad atkritīs vajadzība ar latviešu valodas aktīvajām formām aizstāt citu valodu pasīvās formas. Minētais latīņu teikums mortui a vivis sepeliuntur tad latviski skanēs: mirušie tiek dzīvo apbedīti, bet Mateja ev. 4,1, saskaņā ar orīģināltekstu, varēsim tulkot: "Tad Jēzus tika Gara aizvests uz tuksnesi, lai tiktu velna kārdināts."Apceri par ciešamo kārtu latviešu valodā nobeigšu ar paradeigmu, kur pasīvās formas parādītas līdzās aktīvajām.
Iepriekšējs paskaidrojums.
Verbs "mazgāt" šai paradeigmā parādīts divos aspektos (veidos). Pirmā vietā stāv imperfektīvais, otrā vietā perfektīvais verba veids (par perfektīviem un imperfektīviem verbiem sk. V. Bērziņas-Baltiiņas Latv. val. gram. 226. § - 230. §).
| ||||||||||||||||||||||||||||||
INDIKĀTĪVS (ĪSTENĪBAS IZTEIKSME) UN IMPERATĪVS (PAVĒLES IZTEIKSME)
Šīs divas izteiksmes pilnīgi saskan tagadnes vienskaitļa 2. personā. Verbu formas met, sit, glāb, tver, sargi, turi un tml. , kā arī to attiecigās refleksivās (atgriezeniskās) formas: meties, sities, glābies, tveries, sargies, turies, ir reizē indikātīvi un imperātīvi.
Bet latviešu izlokšņu vairums rāda, ka arī daudzskaitlī tagadnes indikātīva 2. persona ir identiska ar imperātīva 2. personu.
Šī parādība ir veca un atrodama jau senajās valodās, piem., sanskr. bharata un grieķu pherete ir ar indikātīva un arī imperātīva nozīmi (nesat un nesiet). Ka arī latviešu valodā formas vedat, vediet, lasāt, lasait, lasiet var tikt lietotas gan indikātīva, gan imperātīva nozīmē, apliecina mūsu tautasdziesmas. Illustrēsim to ar dažiem piemēriem. Indikātīvs izteikts:
a) ar izskai;u -at, -āt:
Ko, kājiņas, jūs gaidāt,
Ka pa ceļu netekat?
26229.
b) ar izskaņu -iet:
Ko, ļautiņi, runājiet,
Ko dieniņas kavējiet?
8540.
Imperātīvs izteikts:
a) ar izskaņu -iet, piem:
Grieziet ceļu, grieziet ceļu,
4887.
Nejūdziet kumeliņus.
4925,
b) ar izskaņu - at, -āt:
Ēdat, ēdat, svegi laudis,
48387.
Pasakāt māmiņai,
26331.
Varētu jautāt: vai formu ar -at, -āt, -iet, -ait, -it pārbagātība, kas atrodama izloksnēs un tautasdziesmās, būtu kultīvējama arī literārajā valodā? Ja šīs formas nozīmes ziņā savā starpā ne ar ko neatšķiŗas, tad tās kļūst valodai drīzāk par nevajadzīgu nastu nekā ieguvumu. Par laimi, salīdzināmā valodniecība te rāda pareizo ceļu.
Valodnieki F. Fortunatovs, A. Becenbergers (Bezzenberger), K. Brugmanis (Brugmann), J. Endzelīns un c. ir atzinuši, ka latviešu verbu formām ar -iet (kur -iet radies no agrākā -eit (e), (sal. senprūšu edeite = ēdiet) un -ait ir pamatā senais indoeiropiešu optātīvs.
Tomēr dažās latgaliešu izloksnēs vēl tagad šķiŗ indikātīvus no imperātīviem, piem., (Ludzā) sokat (ind.) un sokit (imp.). Sal. prof. J. Endzelīna Latviešu val. gram. 692,§.
Jau pašos mūsu rakstu valodas sākumos ir manāma tieksme šķirt imperātīvu no indikātīva. Manceļa sprediķos lasāms: "Lūdzieta Dievu, - Pateicieta Dievam. - Klausaita jūsu kungus. - Laidieta mums apdomāt. - "
Neatkarīgās Latvijas laikā latviešu skola galīgi nostabilizēja indikātīva un imperātīva lietošanu. Dažas agrākās brīvības ir palikušas iepriekšējā literātūrā, arī tautasdziesmās, kur tās nebūtu grozāmas.
Raiņa "Zelta zirgā" lasāma šāda divrinda:
"Ņemiet to, kas mūsu daļa,
Nesiet to uz mūža māju",
bet lugas beigās šī pati divrinda lasāma;
"Ņemat to, tā jūsu dala,
Nesat to uz mūža māju!"
Dažkārt arī tagadējie rakstītāji vēl grēko pret gramatisko likumu. Ir jānožēlo, ka arī jaunajā Jaunderības izdevumā (1954. g.) vēl lasāmas nepareizas imperātīvu formas, piem. (Ap. darb. 2, 38): "Atgriežaties no grēkiem un liekaties kristīties" (gramatiski pareizo "atgriezieties" un "liecieties" vietā).
Ar noteiktu galotņu piesaistīšanu īstenības un pavēles izteiksmei latviešu valoda savā attistības ceļā lielā mērā progresējusi: lietderīgi izmantojot savu verba formu bagātību, tā tapusi skaidrāka un precīzāka.
VULGĀRĀS IMPERĀTĪVA UN INDIKĀTĪVA FORMAS
Tautas valodā bieži dzirdāmas imperātīvu formas: liekiet, nākiet, glābjiet, grābjiet, bāžiet, gāžiet, laižiet, grūžiet, spriežiet, sviežiet un tām līdzigas, kas atrodamas izloksnēs.
Šais formās tagadnes indikātīva celma beigu līdzskanis ir pārnests uz imperātīva formām, kas daudzskaitļa 2. personā izskan ar -iet. Retumis šādas formas atrodamas arī tautasdziesmās, bet literārā valodā tās nekādā ziņā nav kultīvējamas. Pareizā forma te viegli iegaumējama: imperātīva daudzskaitlī paliek tas pats līdzskanis, ar kuŗu beidzas vienskaitļa imperātīvs. Tātad vienmēr jāorientējas pēc vienskaitļa: nāc - nāciet, liec - lieciet, glāb - glābiet, triep - triepiet, kāp - kāpiet, bāz - bāziet, gāz - gāziet, laid - laidiet, lauz - lauziet, grūd - grūdiet, kod - kodiet, spried - spriediet, svied - sviediet u. t. t.
Imperātīva izskaņu -iet daži pārnes ne tikai uz tagadnes, bet arī uz pagātnes indikātīvu, piem., "kur jūs esiet?" - "kur vakar bijiet? ko redzējiet un dzirdējiet?" Protams, ka arī šādas formas, kas ņemtas no izloksnēm, rakstu valodā nav jākultīvē. Tās jauc latviešu valodas konjugācijas sistēmu.
Tagadnes indikātīva formās daudzi neatšķiŗ a-celmus no ā-celmiem, bet abas šķiras nolīdzina, tās pārvērzdami vai nu par a-celmiem, vai ā-celmiem.
Visbiežāk gadās dzirdēt, ka tagadnes a-celmu formas (ar īso -a- celma beigās) izrunā tā, it kā tās būtu ā-celmu formas, piem. , "dodās" , "ceļās", "krītās", "krītāmā kaite", "liekās" , "nākās", "ņemās" un tml. Ir daudz latviešu (arī inteliģento), kas tā runā, arī daudzi mācitāji no kanceles.
* (Tautasdziesmu numerācija šai rakstā ir pēc jaunā izdevuma: Latviešu tautasdziesmas, Imanta. Kopenhāgenā, 1952. - 1956.). BW nozīmē, ka dziesma parādīta pēc Kr. Barona un Visendorfa Latvju Dainu (I-VI) izdevuma).