Prof. Dr. Pēteris Ķiķauka, |
, DAŽAS PIEZĪMES PAR MŪSU LITERĀRO VALODU
Prof. Dr. P. Ķiķauka
(Nobeigums. Iesākums JG32, 1. turpinājums JG33.)
Prof. Dr. Pēteris Ķiķauka, |
Varbūt kādam liksies, ka prasība pēc pareiziem gaŗumiem izrunā ir nevajadzīgs pedantisms. Bet ikviena atkāpšanās no valodas fonētiskajām normām jauc un bojā valodu. Un nav jau arī nemaz tik grūti atšķirt tagadnes ā-celmus no a-celmiem (a-celmus valodnieki sauc arī par o-celmiem, tāpēc ka baltu patskanis a te radies no pirmatnējā indoeiropiešu patskaņa o (īsā), kas uzglabāts grieķu valodā).
Vispirms te derīgi iegaumēt šādu latviešu valodas likumu par gala zilbju vokālismu:
Latviešu valodā seno gala zilbju pirmatnējie īsie patskaņi ir zuduši, bet gaŗie saīsinājušies, piem. : (viņš) krīt, senāk *krinta; (viņš) dara, senāk *darā.
Šā likuma apgaismojumā salīdzināsim a- un ā-celmus šādās formās:
| Tagadnes a-celms: lieka- | Tagadnes ā-celms: klausā- |
Tagadnes aktīvais (darāmās kārtas) indikātīvs daudzskaitlī. | |
| 1. lieka-m (no *lieka-me) | klausā-m (no *klausā-me) |
| 2. lieka-t (no *lieka-te) | klausāt (no *klausāte) |
| 3. liek (no *lieka) | klausa (no *klausā) |
Tagadnes mediālais (vidējās kārtas) indikatīvs daudzskaitli | |
| 4. lieka-mies (no *lieka-miesi) | klausā-mies (no *klaušā-vtlesi) |
| 5. lieka-ties (no *lieka-tiesi) | klausā-ties (no *klausā-tiesi) |
| 6. lieka-s (no *lieka-si) | klausā-s (no *klausā-si) |
Tagadnes pasīvais (ciešamās kārtas) divdabis | |
| 7. lieka-ms (no *lieka-mas) | klausā-ms (no *klausā-mas) |
Salīdzinot abu celmu (lieka- un klausā-) formas, viegli konstatēt, ka formās 1. - 2. un 4. - 7. abi celmi, aiz tiem sekojošu galotņu aizsargāti, ir palikuši negrozīti, bet 3. formā, kur verba 3. persona, būdama bez galotnes , parādās tīra celma veidā, a-celma īsais patskanis, saskaņā ar augšāk minēto likumu, ir izzudis, bet ā-gaŗais patskanis saīsinājies.
Praktiski likumu par a- un ā-celmiem var iegaumēt šādi.
Verbi, kas tagadnes 3. personā beidzas ar līdzskani, piem., pērk, ceļ, nes, pieder pie a-celmu šķiras. Visur, kur aiz šā celma seko kāda galotne, patskanis a rakstāms un izrunājams īsi, tātad:
pērkam, ceļam, velkam, nesam; pērkat, ceļat, velkat, nesat; pērkamies, ceļamies, velkamies, nesamies; pērkaties, ceļaties, velkaties, nesaties; pērkas, ceļas, velkas, nesas; pērkams, ceļams, velkams, nesams.
Verbi, kas tagadnes 3. personā beidzas ar īsu -a, piem. , dara, saka, raksta, lasa, pieder pie ā-celmu šķiras. Visur, kur aiz šā celma seko kāda galotne, (resp. līdzskanis), patskanis ā rakstāms un izrunājams gaŗi, tātad: darām, sakām, rakstām, lasām; darāt, sakāt, rakstāt, lasāt; darāmies, sakāmies, (sa)rakstāmies, lasāmies; darāties, sakāties, (sa)rakstāties, lasāties; darās, sakās, (sa)rakstās, lasās; darāms, sakāms, rakstāms, lasāms.
TAGADNES AKTĪVAIS DIVDABIS AR -0ŠS
Indoeiropiešu valodas no savas agrāk kopīgās pirmvalodas ir mantojušas visai vērtīgu valodas formu - participu jeb divdabi. Mums tagad daži no agrākajiem divdabja veidiem ir panīkuši. Grieķiem vēl bija 12 divdabji (4 aktīvie, 4 mediālie un 4 pasīvie), kas atvasināti no 4 laiku - tagadnes, futūra, aorista un perfekta celmiem.
No dzivajām valodām vistuvāk indoeiropiešu pirmvalodai stāv leišu valoda, kur, tāpat kā grieķu valodā, uzglabājušies arī nākotnes divdabji.
Visai dzīvīgs un sīksts ir izrādijies tagadnes aktīvais divdabis, ko indoeiropiešu pirmvalodā darināja ar piedēkli -nt-. O-celmu verbiem tas bija ar izskaņu -o-nt-, kas baltu pirmvalodā tapa par -ant-, bet latviešu valodā deva refleksu -ot- (piem., tekot, tekots, tekošs).
Sieviešu dzimtes vārdiem divdabja izskaņa pirmvalodā bija -ontjā- (vienskaitļa nōminātīvā -ontī-), kas latviešu valodā tapa par -oša. Fēminīna ietekmē arī maskulīns dabūja izskaņu -ošs.
Valodnieks Kārlis Mīlenbachs savos rakstos no stila viedokļa kritizēja tādus izteicienus kā "raudzīties ar lūdzošu skatu", "teikt pārmetošā balsi" un tamlīdzigus teicienus, kādi dažkārt atrodami arī vecajās kultūrvalodās. Mīlenbachs bija tais ieskatos, ka šādi izteicieni to abstraktā rakstura dēļ nepiestāvot latviešu valodai, kas gan uzglabūjusi daudzas senatnīgas formas, bet savā literārajā attīstībā pārdzivojot vēl jaunības laikmetu. Viņš tāpēc ieteica grozīt izteiksmes veidu un rakstīt "raudzījās ar lūdzēja, milētāja skatu","teica pārmetēja, rājēja balsī" un tml., kas, pēc viņa domām, valodai piešķiŗot vairāk svaiguma.
Šiem norādijumiem bija sekotāji. Vēl tagad dažu rakstnieku darbos gadās lasīt teikumus, kas veidoti Mīlenbacha garā, piem.: "bet, tētiņ, N. kundze iesaucās pārmetējas balsī". Kāds cits raksta: "vērtētājas skatu Dorisas lelles augumiņam uzmetusi".
Šais piemēros vārdu "lūdzēja", "pārmetējs", "milētājs", "vērtētājs" gluži pareizi lietoti kā substantīvi. Bet drīz uznāca mode lietot šos darītāju vārdus atribūtīvi (kā apzīmētājus) un rakstīt: "raudzijās ar milētāju skatu", "teica lūdzējā balsī", "iesaucās pārmetējā balsī", "uzmetusi vērtētāju skatu" un tamlīdzigi.
Sākās -tāju un -ēju plūdi. Citēšu dažus piemērus, kas lielāko tiesu ņemti no tagadējo rakstnieku darbiem vai žurnālistu rakstiem: "kavētāji apstākļi"+, "iepriecinātāja balss", "iemidzinātāji solijumi", "sāpinātāji un mulsinātāji jautājumi", "stindzinātājs vējš", "paskatījās pētītājām acīm", "nojautu kaut ko uztraucēju", u. t. t.
Tā kā mums jārunā par tagadnes aktīvo divdabi, tad būs derīgi zināt, ko par to saka valodnieki. Prof. Jānis Endzelīns savā latviešu valodas gramatikā (Rīgā, 1951. g.) izsakās (803. § - 805.§), ka divdabis ar -ošs, "palaikam darināts no intransitīviem (nepārejošiem) verbiem", un lietojams: 1) atribūtīvi (kā apzīmētājs), piem.: "dīgstoša sēkla", "ziedoša ābele", "nākošā (arī nākamā) nedēļa" u.c. 2) predikātīvi (kā izteicējs), piem.: "viņa acis palika redzošas" u.c.
Saskaņā ar to, mūsu skolas gramatikas arī māca, ka no verbiem ar pārejošu nozīmi šie divdabji bez lielas vajadzības nav darināmi un ka sevišķi skaužami ir šādu divdabju savienojumi ar papildinātāju, piem., "strīdu radošs jautājums", jāsaka: "jautājums, kas rada strīdu". Kur vien iespējams, šādu divdabju vietā ieteikts lietot citas formas. Tos var aizstāt:
1. adjektlvs ar -īgs, piem, apburošs - burvīgs, arī apburīgs;
2. darītāja vārds ar -tājs, -ējs, piem. , izšķirošs vārds - izšķīrējs, arī izšķirīgais vārds.
3. attiecīgā verba īstenības izteiksmes forma, piem., "druvu stāvoklis apmierinošs", jāsaka: "druvu stāvoklis apmierina".
Kā redzam, tagadnes aktīvā divdabja atvasināšana atļauta no intransitīviem verbiem,bet no transitīviem "bez lielas vajadzības" nav ieteikta. Grūti tomēr būs ikreiz zināt, cik lielai jābūt vajadzībai, lai drikstētu arī no transitlīviem verbiem darināt tagadnes aktīvos divdabjus. Un vismazāk laikam to zinās skolnieks, kam vispirmā kārtā gramatika domāta. Iegaumējis, ka no pārejošiem verbiem šie divdabji nav darināmi, viņš domrakstos centisies ikvienu -ošu apiet ar līkumu, jo ej nu sazini, kuŗš verbs pārejošs, kurš nepārejošs, esot arī tādi, kas abējādi, un tāpēc - drošs paliek drošs - vislabāk nelietot nekādu -ošs"!
Bet nemaz nav jārunā par skolniekiem, kad pat rakstnieku darbos un laikrakstos var sameklēt cik tik piemēru, kur rakstītāji vairās arī no intransitīviem verbiem darināt divdabjus tikai tāpēc, ka tie izskan ar -ošs. Daži piemēri: "viņa jautāja drebētājā balsī". "Uz ielas drūzmējās gavilētājs pūlis". "Notika gada sapulce ar sekotāju deju". Šie rakstītāji tātad baidījušies lietot divdabjus ar -ošs, kas darināti no intransitīviem verbiem drebēt, gavilēt, sekot. Aizliegums, kas bija domāts pārejošiem verbiem, skāris arī nepārejošos.
Tagad, pārlasot jaunā izdevumā mūsu tautasdziesmas, esmu sācis reģistrēt visus tur atrodamos -ošs divdabjus. Šis darbs vēl nav pabeigts, bet jau iegūtie materiāli rāda, ka divdabji ar -ošs tiek darināti gan no nepārejošiem, gan pārejošiem verbiem, bet piemēru skaits ir mazliet lielāks no nepārejošiem nekā pārejošiem. Daži piemēri:
1) no intransitlīviem: ziedošā ābelē, 2441; tekošā upītē, 8846; tekošam kumeļam, 8661; ka tu mani maz' esošu, 3612; zirgu zviedzošu pazinu, 3534; izjāj bēri dancojošu, pārjāj stulbu, klibojošu, 10100,1.
2) no transitīviem: protošam, mākošam, tam turēt tēva zemi, 3815; dzirnaviņas izmācīja nemākošu malējiņu, 7975; nieka darba nemākošas BW14307, 9; niecin' mani sīvu dzedru, niecin' darba nemākošu, 21787 (pēdējos divos piemēros, kā redzam, no transitīvā verba "mācēt" resp. "nemācēt" atvasinātajam divdabim pievienots vēl gramatiķu aizliegtais papildinātājs).
Ka tagadnes aktīvo divdabi indoeiropiešu valodās darina no pārejošiem un nepārejošiem verbiem, liecina vecās un jaunās valodas. Sevišķi svarīga mums ir leišu valoda. Lietuvju skolas gramatikās ir parādītas tiklab no intransitīviem kā transitīviem verbiem darinātas aktīvo tagadnes divdabju formas.
Nepaļaudamies uz gramatikām vien, konsultēju arī filoloģiski izglītoto savas valodas pratēju lietuvieti Dr. H. Nagi (Nagys), kas prot arī latviešu valodu. Lūdzu viņu paziņot man lietuvju valodnieku ieskatus par šiem jautājumiem. Savā atbildē Dr. Nagis raksta: "Pēc mūsu valodnieku atzinumiem lietuvju valodā tagadnes aktīvos divdabjus (dirbąs, nešąs, rašąs, stovįs etc. ) var lietot brīvi un bez kādiem iebildumiem. Tāpat arī brīvi lietojams mūsu valodā aktīvais tagadnes divdabis savienojumā ar papildinātāju: publiku maldinošs sludinājums - visuomenę klaidinąs (vai arī klaidinantis) pranešimas; strīdu radošs jautājums - ginčų sukeliąs (sukeliantis) klausimas."
Verbu iedalīšana transitīvos un intransitīvos ir gramatiska abstrakcija, atkarā no tā, vai verbam ir vai nav objekts (papildinātājs), uz kuŗu pāriet ar verbu izteiktā darbība. Visās valodās tomēr atrodami verbi, kas lietojami abējādā nozīmē. Arī latviešu valodā daudziem verbiem ir divējāda nozīme. Tā, piem., "degt" var būt gan intransitīvs verbs ("malka", "žagari deg"), gan transitīvs ("degu skalu, degu sveci"). Verbs "riet" ir intransitīvs teikumā "rejošs suns nekož", bet transitīvs teikumā: "sunits rēja meitu zagli". Teikumā: "skaisti dzied lakstīgala" verbs "dzied" ir intransitīvs, bet tas pats verbs ir transitīvs teikumā: "dziedu dziesmu, kāda bija". "Raudāt" ir intransitīvs verbs, piem., "bērns raud", bet transitīvs teikumos: "raudāt gaužas asaras" un "raudu (=apraudu) savu arājiņu".
Tāpēc novilkt stingri noteiktu robežu starp pārejošiem un nepārejošiem verbiem nemaz nav iespējams.
Bet ja tas tā, vai tad pavisam būtu vajadzība skaust no transitīviem verbiem darinātos divdabjus, tos aizstājot ar "citām formām"? Un vai šīs formas - divdabis ar -ošs, adjektīvs ar -īgs un darītāja vārds ar -tājs un -ējs - cita citu pavisam var aizstāt, jo katrai no tām taču ir savas īpašas funkcijas un nozīme? Piemēram, "runājoša sieva" nav tas pats, kas "runīga sieva" vai profesionāla "runātāja".
Divdabja (participa) nosaukums ir latviešu valodā labi izdevies, jo divdabī patiešām ir apvienotas "divas dabas": noriseņa (verba) un kādeņa (adjektīva) daba.
Adjektīvi ar -īgs palaikam apzīmē kādu pastāvigu īpašibu, piem., devīgs, prgtīgs, redzīgs. Tāpēc teikumā: "pāri Eiropai savelkas draudoši mākoņi" nav vajadzības divdabi "draudoši" aizstāt ar adjektīvu "draudīgi", jo mākoņiem nepiemīt pastāvīga īpašība būt draudīgiem, bet "draudoši" tie kļūst tikai dažos gadījumos, kad vēstī tuvojošos negaisu.
Turpretim, teikumā "un viņa acis palika redzošas" divdabi "redzošas" varētu gan apmainīt pret "redzīgas", jo minētais cilvēks agrāk bija neredzīgs, bet pēc izdziedināšanas kļuva redzīgs.
Darītāju vārdi ar -tājs un -ējs apzīmē vai nu kādas darbības profesionālu darītāju, vai arī tādu, kas kaut ko dara vai ir padarījis.
Darītāju vārdi, tāpat kā adjektīvi, nepauž laika jēdziena un tāpēc nozīmes ziņā nav identiski ar divdabjiem. Piemēram, "uzvarošā armija" ir armija, kas (patlaban) uzvar; "uzvarējusi (vai uzvarējušā) armija" ir armija, kas uzvarēja; bet "uzvarētāja armija", nedodama nekādu tuvāku norādījumu par laiku, konstatē tikai faktu, ka uzvara (pašreizējā vai agrākā) pieder armijai.
Ja tautasdziesmā sacīts:
Dziedātāju sievu ņēmu,
Dancotāju kumeliņu,
tad tas nenozīmē, ka vārdi dziedātāja (sieva) un dancotājs (kumeliņš) te "aizstāj" divdabjus ar -ošs, bet tie izsaka tikai kādas atkārtotas vai ierastas darbības darītājus, kurpretim dziesmā
Izjāj' bēri dancojošu,
Pārjāj' stulbu, klibojošu,
divdabis izteic atsevišķa momenta darbību.
Šais piemēros tātad redzama atšķirība nozīmes ziņā starp darītāja vārdu un divdabi.
Tie, kas ar -tājiem un -ējiem aizstāj divdabjus ar -ošs, nevar atsaukties uz tautasdziesmām, kā uz saviem paraugiem. Tautasdziesmās darītāju vārdi palaikam attiecas uz cilvēkiem vai citām dzīvām būtēm (jo tikai tās var ko "darīt"). Tādi piemēri, kur darītāja vārds attiektos uz kādu abstraktu jēdzienu, kā, piemēram, "kavētāji apstākļi, "mulsinātāji jautājumi", "mocītāja sajūta" tautasdziesmās nav atrodami.
Tagadējiem rakstītājiem darītāju vārdi vajadzīgi galvenokārt tam nolūkam, lai ar tiem aizstātu Izskaustos divdabjus. Kur agrāk stāvēja divdabis ar -ošs + apzīmējamais lietvārds, tur tagad stāv darītāja vārds + apzīmējamais lietvārds. Bet tā kā arī darītāja vārds ir lietvārds, tad tas nozīmē, ka viens lietvārds ir otra apzīmētājs, kas normālā valodā nav visai bieža parādība. Darītāja vārds, būdams lietvārds, ir pārvērsts it kā par kādeni vai divdabi un stāv otram lietvārdam līdzās, kā pielaulāts. Tā rodas neskaitāmi lietvārdu pāŗi: runātājs cilvēks, nicinātāja drosme, vienotāja saite, pelnītāja meitene, pārmetēja balss, radītāja aktīvitāte, nosodītāji vārdi, paskaidrotāji vārdi, palicēja vieta - un tā bez gala.
Dažkārt viens darītāja vārds ir padarīts par otra darītāja vārda apzīmētāju: "lamādami citādi domātājus strādātājus par fašistiem". Kādā citā rakstā sacīts: "departamenta direktors deva vadītājus norādijumus ierēdņiem". Tā kā direktorus latviski sauc arī par vaditājiem, tad šo teikumu varētu izteikt arī šgdi: "departamenta vadītājs deva vadītājus norādījumus ierēdņiem".
Bet izskausto -ošu vietā ir sākuši ziedēt dadži un nātres. Gandrīz vai katra rakstnieka darbos tagad var atrast šāda veida konstrukcijas: "brīvibu mīlētājas tautas"; "skaidribu meklētājs cilvēks", "nāvi nicinātāja drosme" ; "rājienus pelnītāja meitene"; "visus vienotājs gars"; "vainu mīkstinātāji apstākļi" un tml.
Šādu konstrukciju lietotāji varbūt atsauksies uz profesoru Endzelīnu, kas savā Latviešu valodas gramatikā (134§) atzīmē, ka "verbālā daba šiem darītāju vārdiem ir tik dzīvi izjūtama... , ka tiem dažkārt var būt objekts tai pašā locījumā, kā attiecīgajam verbam". Bet J. Endzelīns te izsakās diezgan piesardzīgi, pielikdams vārdu "dažkārt", lai lasītājs nedomātu, ka šāda konstrukcija ir normāla. Meklēdams tai apstiprinājumu tautasdziesmās, atradu pagaidām tikai vienu piemēru: "puiši naidu turētāji", bet variantā lasāms arī "naida turētāji".
Turpretim viss lielais vairums tautasdziesmu pazīst tikai konstrukciju ar ģenitīvu, piem.
1. Darītāju vārdi ar -ējs:
Mātei maizes devējiņš, 37064.
Viena dubļu bridējiņa,
Otra maizes cepējiņa, 36028.
Mīļu vārdu devējiņa, 4189.
2. Darītāju vārdi ar -tājs:
Visa laba gribētāja, 3311.
Visu darbu darītāja, 4702.
Sīku rakstu rakstītāja,
Raibu cimdu aditāja, 37063.
Jautra miega gulētāja,
Dižu dziesmu dziedātāja.
Ko tu dziedi, dziedātāja,
Mana brāļa gribētāja?
Un literārajā valodā vienmēr tikai tā ir runāts, piem., "visa laba devējs" (un nevis "visu labu devējs"), "debess un zemes radītājs" (un nevis "debesi un zemi radītājs"). Tāpēc nav nekādas vajadzības kultīvēt šīs aplamās konstrukcijas ar akuzātīvu.
Akuzātīvs drīkstēja stāvēt pie divdabja, kur tas bija legāls, bet ne pie darītāja vārda, kur tas stāv nelegāli.
Nekāds priekšzīmīgs stils nav saskatāms arī teikumos: "latviski runātājs cilvēks!", "neviens kaut cik objektīvi vērtētājs cilvēks nevar noliegt".
Darītāju vārdi ir lietvārdi, pie kuŗiem apstākleņi nemēdz stāvēt. Vai tad kāds saka: "labi kalējs", "čakli arājs", "priekšzīmigi skolotājs"?
Aplamas formas daži ir sākuši darināt no darītāju vārdiem ar -ējs. No laikrakstu slejām ņemti šādi teikumi: "brīvās pasaules noteicējais spēks"; "izšķīrējais lēmums par Ķīnu". Kas par formām ir "noteicējais" un "izšķīrējais"? Tie ir tādi ērmīgi veidojumi, kur darītāju vārdu celmiem pievienotas kādeņu noteiktās galotnes. Bet darītāju vārdi nav kādeņi, tie ir lietvārdi, kuŗiem nav noteikto galotņu. Nav jau arī dzirdētas tādas vārdu formas kā braucējais, devējais, nodevējais, lūdzējais un tām līdzlgas. Acīm redzot, te notikusi kāda formu sajaukšana.
Ir divas vārdu šķiras ar -ējs:
1) Substantīvi (darītāju vārdi) ar -ējs, kas atvasināti no attiecīgiem verbiem, piem. , alkt - alcējs, dot - devējs, šķirt - šķīrējs, teikt - teicējs u.t.t.
2) Adjektīvi (kādeņi) ar -ējs, kas atvasināti no vietas un laika apstākleņiem (adverbiem) un noder vietas un laika apzīmēšanai, piem., virsējs (virsū), apakšējs (apakšā), toreizējs (toreiz), vakarējs (vakar) u.c. No šiem adjektlīviem var bez iebildumiem darināt noteiktās formas, piem., apakšējais, priekšējais, vakarējais, bet ne no 1) šķiras vārdiem, kas ir lietvārdi. No šīs šķiras nevar darināt arī apstākleņus (adverbus), tāpēc formas "izšķīrēji sakaut", "pārsteidzēji jauns" nav pieņemamas.
No kurienes tad nāk visas šīs valodas kļūdas, kas tagad tik lielā daudzumā izraibina latviešu literātūru un dienas presi? To avots un galvenais cēlonis ir divdabja ar -ošs ierobežojumi, proti, aizliegums šos divdabjus darināt no transitīviem verbiem, kā arī aizliegums tiem pievienot papildinātāju. Bet neatzīt divdabja konstrukciju ar izteiktu papildinātāju nozīmē neatzīt divdabja divdabību. Tad divdabis nav tas, ko izsaka tā nosaukums. Bet ja divdabim ir noriseņa daba, tad tas ir tiesīgs dabūt tādus pašus papildinātājus, kādi ir norisenim. Tāpēc, ja teikums: "šis sludinājums maldina publiku" ir gramatiski pareizs, tad par tādu atzīstams arī "publiku maldinošs sludinājums". Lai tiktu no šīs konstrukcijas vaļā, mums piedāvā aizstājēju: tai vietā varot sacīt: "sludinājums, kas maldina publiku". Jā, patiešām tā var sacīt. Ne tikai šajā, bet arī visos citos gadījumos, kur kāds divdabis lietots. Piemēram, "skrejošu zaķi" var aizstāt "zaķis, kas skrien", "Nokritušais ābols" ir "ābols, kas nokrita", "Vēja nolauztais zars" ir "zars, ko nolauza vējš" un tā joprojām. Varam izskaust visus divdabjus, kādi vien mums ir, jo visus tos var aizstāt ar citām formām. Bet vai latviešu valoda ar to būs ko ieguvusi? Divdabja nozīme jau ir tieši tā, ka ar savu divkāršo lokano dabu tie dod iespēju vienā teikumā īsāk, ērtāk un elegantāk izteikt to, kas citādi gaŗākā un smagākā formā būtu ar palīgteikumiem izsakāms.
Ja divdabim ir arī kādeņa daba, tad nav iemesla liegt no divdabjiem darināt arī apstākleņus, ko parasti darina no kādeņiem. Ja pret "tekošu valodu" nav iebildumu, tad drīkstam arī "tekoši runāt". Un ja atļauta "pietiekoša atzīme", tad nevajadzētu liegt arī "pietiekoši labu atzīmi".
Šai sakarā ieteiktie aizstājumi ar citām formām ne katrreiz bijuši laimīgi. Piemēram: "runā maz, bet pārliecinoši", ieteikts: "pārliecini". Pret to no loģiskā viedokļa var iebilst, ka "runāt pārliecinoši" un "pārliecināt" neizsaka identiskus jēdzienus. Labs pierādiījums tam ir Īliadas I,247-303, kur sirmais Pilas valdnieks un daiļrunigais piliešu runātājs Nestors, "no kuŗa mēles tecēja valoda saldāka par medu", lai gan runāja pārliecinoši, tomēr nevarēja divus saķildojušos pretiniekus Achilleju un Agamemnonu pārliecināt.
