Maruta Lietiņa
saruna ar
BRUNO SKULTI
 Bruno Skulte – „Slikts koris vispār nevar būt, var būt tikai slikts diriģents.” |
Do-re-mi-fa-sol – skaitu pakāpienus. Ar „sol” tieku pie durvīm, piespiežu zvana poga, durvis paveŗas, pretim izšaujas mīlīga būtne brūnā kažokā un tūdaļ sniedz ķepu. Durvīs smaida arī komponists ar kundzi. Viņi iepazīstina ar draudzīgo apsveicēju Roksiju – bokseru sugas kuci – un aicina tālāk savā „Čigānu kulbā”.
Pagājuši tikai trīs mēneši kopš Skultes dzīvo jaunajā pašu mājā. Viņi apgalvo, ka vēl aizvien jūtoties kā čigāni, taču neko čigānisku nevar manīt, ja neskaita Kovaļevskas čigānietes. Tās līdz ar citām gleznām vēl nav novietotas pie sienām, bet bagātīgās grēdās rindojas telpu kaktos. Jautājums, ko komponists pašreiz dara, šķiet, lieks. Viņš padzen mājas agrāko iemītnieku iemīļotos eksotiskos putnus un stādus no istabu sienām, atvietodams tos ar gaumīgām tapetēm. Bet bez šī amatnieka un maizes darba Skultem atliek vēl laiks strādāt ar diviem vīru un trim jauktiem koriem, spēlēt ērģeles Ņujorkas latviešu draudzē un piedalīties arī sēdēs. Pēdējā laikā ir arī nobeigtas četras prelīdes klavierēm. Pašreiz Paula Brīvkalne ieskaņo Skultes komponētās „Bērnu dziesmas”. Stāstīdams par pašreizējiem un nākotnes projektiem, komponists sastomās un neveikli klusē. Grūti esot izšķirties, vai vēl ko vairāk par iecerētiem darbiem klāstīt. Beidzot tomēr viņš atzīstas, ka strādājot pie trīsdaļīgas simfonijas otras daļas; ērģelēm, timpaniem, divām solo balsīm un korim – bez teksta.
Runājot par jaunatnes svētkiem Čikāgā, jau tā enerģijas pielādētais stāvs sasprindzināti saliecas, acī iegailējas uguntiņas. „Man prieks, ka jaunatne tik uzņēmīga un patstāvīga, spējot sarīkot šādus svētkus! Čikāgā man bija uzticēts vadīt jaunatnes kori. Man šķiet, ka galvenais uzdevums tomēr ir modināt jauniešos ilgstošu interesi par dziesmu. Ja šoreiz Čikāgā bija nepilns simts dziedātāju, tad svarīgi ir ieinteresēt otru simtu nākamiem svētkiem. No šī pasākuma izdošanās ir atkarīgi mūsu turpmākie dziesmusvētki, jo galvenais taču ir mūsu ‘jaunais spēks!’ „
Tā, atrodoties vienā pasaules metropolē – Ņujorkā – un runājot par otru – Čikāgu – tālas liekas dienas, kas pavadītas Kijevā, Olainē, Rīgā, Liepājā, Vācijā. Skultem aiz muguras ir gadi mūzikas skolā Kijevā, Latvijas konservatorijā, darbs Latvijas radiofonā un Liepājas operā, papildināšanās Zalcburgā un darbs Oldenburgas operā Vācijas „dīpīšu” gados.
Kā sākās Jūsu mūziķa gaitas?
Operas ‘Vilkaču mantiniece’ komponists smaida. „To atceros labi. Biju toreiz septiņus gadus vecs, kad Kijevā skolotājs aizveda uz Dargomižska operas ‘Nāra’ izrādi. Pārnācis mājā, tūlīt pats gribēju komponēt operu. Tik ātri tas tomēr neizdevās. Sāku mācīties spēlēt klavieres, bet pirmos pāris gadus biju slinks. Kad biju vienpadsmit gadus vecs, nāca jauns skolotājs – Gliers. Tas aizdzina slinkumu, un es sāku uzrādīt sekmes.”
Un tā tas ir arī turpinājies – visus gaŗos gadus divos kontinentos. Ziņkāro, ko komponists domā par Amerikas mūzikas pasauli.
Kādas ir Jūsu domas par Amerikas pašreizējo komponistu darbiem?
„Negribu būt pārgudrs, bet kas ir Amerikas komponists? Vai tas, kas šeit dzimis, vai arī tas, kas ir Amerikas pavalstnieks? Ja tā, tad jau Stravinskis arī būtu jāuzskata par „Amerikas komponistu”, kaut gan viņš ir tipisks krievs!
Amerikā dzimušie komponisti sacenšas savā starpā lai būtu laikmetīgi, atonāli. Šeit taču ir pieļautas visas brīvības; kontroles nav nekādas. Rezultātā; Amerikas mūzikas pasaulē nav nevienas lielas personības kā Brāmsa, Bacha. Kā vispār ASV, tā arī šejienes mūzikas laukā, valda proletāriskais vidusmērs. Protams jāņem vērā, ka Amerikas kultūra ir jauna – nebūs vēl pagājuši piecdesmit gadi kopš modusies interese par simfonisko mūziku. Bet tagad nelaime tā, ka jaunie cenšas noķert tādus komponistus kā Stravinski, Bartoku, Šēnbergu, Šostakoviču, kas jau sen pateikuši to, ko vēlējušies. Tā nu nelaimīgā kārtā Amerikas tipiskais vidusmēra komponists paliek nožēlojams atdarinātājs. Lai radītu ko tiešām jaunu, pietrūkst kultūras sakņojuma.
Amerika vispār ir tāda mūzikas laboratorija ar slīdošās lentes sistēmu. Mūzikas augstskolas beidz komponisti, viņu darbus vienreiz atskaņo, kritika tos nesaprot, un darbs līdz ar komponista vārdu pazūd. Jaunās operas vairāk līdzinās kino mūzikai: tās tikai pasvītro un izceļ parasti zemākos instinktus. Paliekamas vērtības šeit grūti atrast. Tas darbs, kas šodien jauns, rīt jau ir vecs; viss mainās kā žilbinošas reklāmu ugunis.”
Ko sakāt par elektronisko mūziku?
„Tas ir laboratorijas, eksperimentāls darbs, ne jau māksla. Šodien to daudz piekopj japāņi. Šeit dažs komponists pat izgudro soprānam jaunu valodu, vokālu skaņu sakopojumu, kas neko neizsaka. Nākotnes elektroniskai mūzikai, šķiet, nav. Varbūt to izlietos skatuvei kā ‘trokšņu mūziku’. Zināmu noskaņu – sevišķi šausmas! – tā spēj iedvest. Taču mūzikai ir vajadzīgas krāsas, varianti; tā nedrīkst atkārtoties. Un lai elektroniskos trokšņus sakopotu interesantā veidā, ir tiešām jābūt ģēnijam. Šāsdienas elektronisko mūziku ražo, diemžēl, šarlatāni uz mārciņām.”
Elektroniska mūzika nav komponistam patīkams sarunu temats.
Atceros, ko Bruno Valters rakstījis par diriģēšanu. Viņš par diriģenta galveno uzdevumu uzskata darba interpretāciju, ko panāk, norādot pareizo tempu.
Kādas ir Jūsu domas?
„Diriģentam ir svarīgi norādīt tempu un ritmu. Jebkuŗam muzikālam darbam ir trīs pamatelementi. Kompozicijai pamatā ir skelets, kas visu balsta. Otru elementu gribētos apzīmēt par dzīvību, t. i. ritmu. Kompozicijai tas ir tas pats, kas kokam lapas, mājai apmetums. Trešais elements ir temps – ātrums, elpa, kustība, pareiza frazēšana.
Diriģēšana nav taktēšana. Diriģēšana ir spēlēšana uz viena instrumenta, vai tas būtu koris vai orķestris, un interpretēšana. Interpretāciju gūst pakāpeniski. Vispirms diriģentam pašam ir jābūt skaidrībā par to, ko grib panākt. Viņš savukārt suģestē spēlētājus, spēlētāji klausītājus. Ja šī pakāpeniskā suģestēšana nenotiek, tad klausītājam liekas, it kā būtu ēdis maizi bez sāls. Ņujorkā ir gadījies dzirdēt vienreizējus koncertus. Tāds neaizmirstams koncerts bija Klīvlendas orķestra Džordža Sella (George Szell) vadībā izpildītā Mocarta g-moll simfonija.”
Tātad Jūs cienījat Sellu. Kuŗus ASV diriģentus vēl cienījat?
„Cienīju Sella tulkotos klasiķus, taču Mālers viņam nepadodas. Filadelfijas Ormandijs diriģē Bēthovena 9. simfoniju, tā, kā, liekas, Bēthovens pats to būtu domājis. Lieli gari ir mirušie Toskanini un Bruno Valters. Taču neviens nevar visu diriģēt, saprast, aptvert, izjust vienlīdz labi. Vienam diriģentam padodas labāk viena komponista darbi, otram – kāda cita.”
Ko sakāt par Bernšteinu?
Komponists novaidas. „Bernšteins māk labi un pareizi runāt, bet nedara to, ko pats saka!”
Kā Jums patīk amerikāņu koŗi?
„Patīk profesionālie koŗi, piem., Šova (Shaw), Mormoņu koris (Mormon Tabernacle Choir); labi ir arī koledžu koŗi. Tie, protams, ilgi un nopietni strādā; tiem ir arī dziedātāji – mormoņiem vien savas 400 balsis! Amerikas neprofesionālie, parasti draudžu kori, tātad latviešu koŗiem līdzīgi, ir ārpus katras kritikas. Pielīdzināt tos latviešu koŗiem nav iespējams! Latviešu koŗi ir labskanīgāki.”
Un kā vērtējat ASV koŗu repertuāru?
„Latviešiem repertuārs ir daudz smalkāks. Amerikāņiem nav koŗa dziesmu, kuras varētu salīdzināt ar ‘Gaismas pili’ – mākslas dziesmu – vai ‘Beverīnas dziedoni’. Amerikāņu koŗi dzied vecos klasiķus, piem., Palestrinu, koledžu dziesmas un t.s. ‘tautasdziesmas’, kā Eiropas, tā nēģeru ‘spirituālus’. Vāciešiem mākslas dziesmas ir rakstījis Brāmss, taču latviešu komponistu darbi koŗiem ir koriskāki. Melngailim, Vītolam, Dārziņam – visas dziesmas skan!”
Kāds ir Jūsu spriedums par latviešu koŗu pašreizējo kvalitāti?
„Kā jau minēju, latviešu koŗi augstāk vērtējami par amerikāņu neprofesionālajiem koŗiem. Taču kvalitāte ir tā pati, kas bija Latvijā. Koŗi ir lielāko daļu ‘tautas koŗi’, un to kvalitāte ir atkarīga no iestudētāja. Slikts koris vispār nevar būt, var būt tikai slikts diriģents. Protams, koŗa sastāvs – kolorits – nemainās, tomēr labs audzinātājs var viņam doto masu saliedēt skanošā vienībā. Turpretim ja labu Stradivariusu iedotu sliktam vijolniekam, instruments tomēr neskanētu.”
Vai domājat, ka latviešu koŗiem derētu pieturēties tikai pie latviska repertuāra?
„Noteikti nē. Koŗiem ir jāstrādā ar klasiķiem. Tikai tā koris var vispusīgi izglītoties un augt. Der dziedāt vecos klasiķus – Pergolesi, Palestrinu, Mocartu, Bachu – sevišķi fūgas. Protams, ja koris nav pie šiem darbiem pieradis, sākumā ies grūti. Taču pēc tam būs daudz vieglāk dziedāt latviešu dziesmas. Latvijā Ābeles ‘Dziesmuvara’ bija šādu grūtumu meklētājs koris. Dziesmusvētkos gan neder šādi ‘grūti’ darbi un mākslas dziesmas, jo tikai trešdaļa dziedātāju sagatavojusi šās dziesmas.”
Kā mūzikā Skulte cienī pasaules autorus un latviešu komponistus, tā arī telpās latviskais mijas ar eleganti eiropisko. Visur ir jūtama šī kultūru mijiedarbība. Tur blakus mazai franču chimerai dižojas bajārisks latvisks koka svečturis, persiešu grīdsega sacenšas ar latviskiem audumiem krāsu bagātībā, un blakus kalnu kristallam mirdz latviskais māls. Divas pasaules papildina viena otru.
Sarunas pavediens atslīd atpakaļ pie mūsu koŗiem.
Aivars Staško JG 31. numurā izteicis domas, ka briesmas mūsu koŗu nākotnei draud nevis dziedātāju, bet gan diriģentu trūkuma dēļ. Kāda Jums liekas latviešu koŗu nākotne?
Bruno Skulte sāji pasmaida. „Tas ir smags jautājums. Koŗu kodols ir vecie dziedātāji, kas šeit iebrauca 35-45 g. vecumā. Viņi tātad šodien ap 50 gadu veci. Uz mēģinājumiem viņi tomēr nāk regulāri. Jauni dziedātāji maz rodas klāt, kaut gan koŗu, arī dziesmusvētku nākotne meklējama jaunatnē. Ja nenāks jaunā maiņa, tad nebūs vajadzīgi ne diriģenti, ne komponisti.
Atbildību gribas uzvelt visiem, kas nodarbojas ar jaunatnes audzināšanu: skolotājiem, korporācijām, mācītājiem. Ja svētdienas skolās dziedāšanu noliktu vienā līmenī ar reliģijas vai Latvijas ģeogrāfijas mācību, vai arī – ja korporācijas ‘fukšiem’ būtu obligāti jādzied korī, tad latviešu kori pastāvētu vēl trīs paaudzes. Šai laikā diriģentu nepietrūktu: ja būs dziedātāji, būs arī komponisti un diriģenti.”
Kādas ir Jūsu domas par latviešu koncertu kvalitāti Ņujorkā?
„Neprofesionāls vidusmērs.”
Pēc Ņujorkas 1958. gada dziesmusvētkiem jaunatnē lielas pārrunas izraisīja Kalnieša „Laikā” iespiestais raksts par prof. Ādolfa Ābeles apstrādātajām tautasdziesmām. (It kā tās atgādinot nēģerieti, kas uzvilkusi latviešu tautas tērpu.) Kādas ir Jūsu domas par šiem darbiem?
„Uzskatu Jēkabu Poruku par lielāko latviešu mūzikas kritiķi. Viņš prof. Ābeles dziesmas ļoti augsti novērtējis. Tāds gleznu izkārtojums latviešu mūzikas literatūrā vēl nav bijis. Varu J. Porukam tikai pievienoties. Kas attiecās uz netaktisko rakstu, ne kritiku, avīzē, tad gribētos domāt, ka Latvijas laikā šādu rakstu neiespiestu.”
Pārrunas izraisīja arī Okolo-Kulaka Kanādas dziesmusvētkos godalgotais darbs čellam „Četras gleznas.” Kādas ir Jūsu domas par šo darbu?
Komponists izvairīgi smaida. „Rakstīšu kritikas tikai tad, kad jutīšu, ka pats vairs nevaru trīs akordus salikt kopā.”
Tā kā Skulte par saviem kollēgām nevēlas izteikties, atgriežamies pie viņa privātās dzīves.
Vai taisnība, ka esat aicināts braukt atpakaļ uz Latviju?
„Jā.”
Ko esat nolēmis?
„Pagaidām nebraukšu.”
Cik labi! Atvadoties varu atkal priecīgi skaitīt pakāpienus – sol-fa-mi-re-do. Gaisā spirgta jūŗas smarža. Gar mājas sienu nostiepušajās vīnogāja lapās čab retas lietus piles. Roksija stāv ar saimniekiem pie vārtiņiem un ar strupo asti māj ardievas.
