Jaunā Gaita Nr. 37, 1962

 

 

LATVIEŠU KULTŪRAS DIENAS MINSTERĒ

WILLKOMMEN ZU DEN LETTISCHEN KULTURTAGEN

 

Kas var atšķetināt laika ritējuma grodos, kur pēkšņi iepinusies ideja vai doma, vērpdamies gadiem ilgi, piepeši kādā jaukā brīdī ir mūsu priekšā kā skaista un nopietna realitāte? Chronists var atzīmēt tikai to brīdi, kad ideja kļuvusi īstenība. šķiet, ka doma par Eiropas latviešu kultūras darbinieku sanāksmi pirmo reizi cilāta plašākā mērogā Diseldorfā, Vācijā, trimdas P.E.N. kluba sanāksmes laikā 1960. gadā. Pēc karstas un sutīgas darba dienas grupa latviešu kongresa dalībnieku sēdēja Reinas malā un sūcot skarbo Reinas vīnu, redaktors Jānis Andrups sēdētāju vidū iemeta toreiz vēl ķecerīgo domu: kā būtu, ja kopējam kongresam pulcētos visi Eiropā dzīvojošie latviešu kultūras darbinieki? Šī gada maija beigās šī ideja kļuva īstenība; Minsterē notika Eiropas latviešu kultūras darbinieku sanāksmes un latviešu kultūras dienas.

Sazarojusies bija Kultūras dienu programma un priekšnesumi. Bija tēlotāju mākslu izstāde (J. Soikāna vadībā), latviešu grāmatu un periodisko izdevumu izstāde (A.J. Bērziņas vadībā), Baltijas seno karšu izstāde (O. Bonga gādāta), Minsteres latviešu ģimnāzijas audzēkņu darbu skate, latviešu mūzikas koncerts (izpildītāji prof. A. Teichmanis, G. Kurme, K. Bidiņa, A. Jērums, un Jirgens Klodts), rakstnieku vakars (piedaloties V. Strēlertei, V. Lesiņam, A. Irbem, O. Kalējam, Z. Avotiņai, J. Sudrabiņam, M. Ausalai, A. Spoģim, A. Daugulei, Fr. Dziesmam, P. Aigaram, J. Andrupam, J. Rudzītim), teātŗa izrāde (piedaloties Stokholmas latviešu teātrim ar M. Zīverta „Kā zaglis naktī”), turpat vai 15 dažādu referātu un ziņojumi, kultūras darbinieku darba sēde, atsevišķo kultūras nozaru darbinieku apspriedes un beigu beigas – nopietno sarīkojumu nobeigumā; preses balle.

Neapšaubāmi, ka kultūras dienu smaguma punktu veidoja referāti, liekas pat, ka to varēja būt kāds nieciņš mazāk. Būtu vajadzējis četru ausu un divtik laika, lai visu dzirdētu, pārdomātu un pēc tam izmainītu domas ar citiem klausītājiem un pašiem referentiem. Kongress bija allaž laika trūkumā, neizveidojās dziļākas diskusijas un tā palika nezināms, kādu atbalsi klausītājos radušas referentu uzskicētās idejas. Liekas, pašu labāko referātu sniedza J. Rudzītis, apcerot tematu „Latviešu rakstniecība trimdā”. Runātājs smalkā, neizpušķotā analizē, ļoti atklātos vārdos rādīja to stāvokli, kādā pašreiz atrodas latviešu trimdas proza, lirika un drāma. Pēc referenta domām vēl arvien zemā līmenī ir latviešu prozas sniegumi, un tie savā attīstībā, salīdzinājumā ar brīvās Latvijas laikiem, nav gājuši uz priekšu. Rudzītis arī norādīja, ka neizkārtota ir jauniznākušo grāmatu recenzēšana un pareiza novērtēšana. Jāpiemin, ka par vienu no oriģinālākiem prozas darbiem, kas trimdā radies un kur autors gājis jaunus ceļus formas un izteiksmes meklēšanā, Rudzītis atzina savā laikā „Jaunā Gaitā” publicēto J. Turbada „Ķēves dēlu Kurbadu”. Optimistiskāks referents kļuva, vērtējot trimdas lirikas ražu. Vienu otru spēcīgu talantu Rudzītis redz starp jauniem autoriem, bet nedomā, ka tie būtu meklējami galēji modernas lirikas pārstāvjos.

Eiropas latviešu kultūras dzīves nākotnes metus mēģināja rast darba sēdē, kuŗu vadīja J. Andrups. Dažādas bija pieejas nākotnes jautājumu risināšanā un zināmā mērā raksturoja arī dažādu zemju latviešu mentalitāti. Pārākuma lepnums izskanēja no Zviedrijas pārstāvjiem, kas domāja, ka latviešu kultūras darbinieks, dzīvodams Zviedrijā, būtu jau it kā iegājis eiropiskā plāksnē („Lai latvieši Vācijā reiz iznāk no nometņu mentalitātes!” – Rudzītis). Anglijā dzīvojošie gara darbinieki nesa suverēnu un majestātisku nākotnes ainu („Lai izejam no pagastiem un veidojam vienu kopīgu Eiropas latviešu darbu” – Andrups). Turpretim Vācijā esošo trimdinieku domas spilgti raksturoja plkv. Janums replikā: „Kaut kas vajadzīgs arī sirdij!”

Darba sēdē pieņēma arī ieteikumu izveidot kopēju Eiropas latviešu kultūras fondu, kas spētu ietekmīgāk veicināt un atbalstīt kultūras darbu nekā līdzšinējās atsevišķo zemju latviešu pārstāvniecību kultūras atbalstītājas institūcijas. Tālākās runās tika pieminēts, ka būtu recenzējamas visas jauniznākušās latviešu grāmatas un šajā sakarībā grāmatu apgādiem vajadzētu piesūtīt recenzentiem izdevumu brīveksemplārus. Labāks izkārtojums būtu panākams arī autoru honorāru jautājumā. Kritizēja grāmatu apgādus, kas par daudz izdod tulkojumus un vecu darbu pārspiedumus. Jāseko citu tautu leksikoniem, lai tajos neparādītos aplamas ziņas par Latviju.

„Šīs kultūras dienas bija ģenerālmēģinājums kaut kam labākam un pilnīgākam nākotnē!” teica redaktors Jānis Andrups darba sēdes laikā. Šie vārdi visasāk raksturo šo sarīkojumu, kam būtu jāpaveŗ ceļš tālākai, draudzīgākai un vispusīgākai Eiropas latviešu kultūras darbinieku sadarbībai.

P.A.S.

 

 

 

DAGMĀRA VALLENA

REFLEKSIJAS PAR JAUNATNES SVĒTKIEM

Vakar es prasīju savam draugam, kādas atziņas viņam atstājuši jaunatnes svētki. Brīdi padomājis, viņā teica: „Tāpat kā no sarežģītā ķīmijas kursa man palikusi pāri vairs vienīgi atziņa, ka nedrīkst tukšu mēģeni atstāt uz liesmas, tā tagad galvenā atziņa laikam būs, ka nedrīkst jaunatnes svētkus rīkot lielpilsētas hotelī.” 9 g.v. Ansis, kam svētkos bija jāpiedalās tāpēc, ka visi viņa bērnaukļi piedalījās, piemetināja: „Nekāda ‘rīkrieišen’, tikai balles.”

Vai tā bija? – Pa daļai bija gan. Ja arī – vēl tagad nezinu, par cik šādām „dzīrēm mēra laikā” pamatots attaisnojums, it sevišķi, ja to sarīkošana prasījusi 85 vērtīgu jaunu cilvēku pusotra gada sviedrus, tomēr jāatzīst, ka dažas ainas sīksti iespiedušās atmiņā; visvairāk tās, kas negribēti un savdabīgi un īsti pierādīja mūsu jaunās audzes piederību savai tautai. Kā Latvijas sūtnis prof. Dr. A. Spekke savā Pausmes uzrunā teica, atgādinādams tūliņ pēc kaŗa populāro uzskatu, ka nākamo 10 gadu laikā mūsu tauta būs asimilēta un beigta; „Bet mīļie jaunieši, jūs taču vēl beigti nejūtaties?”

„Tautas saglabāšana” (šai pusē) jau pašreiz skaitās mūsu galvenais cīņas veids. Tā nu jaunieši, kas domāja milzīgi pakalpojuši savai tautai vienkārši uz svētkiem atbraukdami, jutās labi. Mazliet dumpīgāki bija tie, kuŗiem nekad nav bijis šaubu par savu tautību, bet kuŗus šad un tad moka doma par savas dzīves jēgu un sūtību. „Sabiedrība man nekad nav teikusi, kādi būtu jaunatnes pienākumi pret to,” deklarēja dedzīgā runātāja Gundega Reinfelde no Austrālijas – paneļdiskusijā par pienākumiem; Dr. Dzintars Paegle šai pašā sarīkojumā vaicāja neērtus jautājumus un pēc tam nāca klajā ar tik fantastiskiem plāniem par Latvijas atbrīvošanu, ka lika uz reizes iemīlēt visus jēliešus (jo jāšaubās, vai viņš viens pats vientulībā un naktī tos būtu varējis tādus izkaldināt). Raibajā vakarā vieglā „laili–laili” pavadījumā nežēlīgi tika graizīti visi pašapmierinātie, it sevišķi atmiņā iespiedies Austra Klētnieka akmenīgi sastingušais vaigs, vērojot milzīgās ļaužu masas gāžamies uz senlatviešu kāzu sarīkojumu, kamēr tai pašā laikā paredzētajā polītiskā pudurī ieradās apm. 30. – Vēsturi jau gan aizvien taisa tikai daži; tikai žēl, ka vairāk ļaužu nepieskaitīja sevi šiem dažiem un nedzirdēja pārrunātos tematus, neredzēja filmas un netika ierosināti jautājumu un atbilžu meklēšanai mums būtiski vissvarīgākajā punktā. Mūsu jaunākās paaudzes vidū rādās būt izveidojusies nopietni ieinteresēta grupa ar diezgan izstrādātu cīņas plānu. Bet viņiem vajadzīgi palīgi, briesmīgi daudz palīgu: mēs visi.

Vispār, kaut arī puduru nodarbības, nosauktas par 2x2, bija sākotnēji domātas jauniešiem līdz 18 gadiem, tās pieskaitāmas pie vērtīgākajām svētku programmā. Varbūt vēl labāk derētu nosaukums, kas likts virsrakstā nesen iznākušajam Valža Krāslavieša dzeju krājumam „Kokteilis ar laika degli”. Ne velti koŗa pudura vadītājs Bruno Skulte, pacēlis savu izteiksmīgo pirkstu, ar viltīgu smaidiņu atgādināja:  „Neaizmirstiet, ka šie ir ļaudis, kas pēc 5 vai 7 gadiem rīkos dziesmusvētkus!” Koŗa puduris uzrādīja milzu sekmes: pēc 4 mēģinājumiem tas jau uzstājās, pie tam dziedāja tik gaiši, svaigi un saliedēti, kā tagad vairs sen nav dzirdēts latviešu koŗos dziedam.

Un literārais puduris, tas bija ieguvis pilnīgi speciālu gaisotni daudzo klātesošo slavenību dēļ. Referāti bija trāpīgi, diskusijas jestras, pieeja netradicionāla. Interesanti atzīmēt, ka iztaujātajiem jauniešiem no šī pudura visvairāk atmiņā palicis Valdas Dreimanes stāstījums par savu neseno ceļojumu uz Rīgu.

Izstādes. Daiļamatniecības izstāde, pastmarku un monētu izstāde, fotogrāfiju skate, Latvijas vēstures izstāde, visas atjautīgi, acij tīkami un pārskatāmi iekārtotas. Jauno autoru grāmatu izstāde – ļoti interesanta. Pārstāvēti jauni autori (vecuma ziņā), Jauni autori (mākslinieciskā brieduma ziņā) un jauni autori (nesen kā iznākušās pirmās grāmatas dēļ). Chronoloģiskā secība gan lāgā nav ņemta vērā, bet – vai tad Einšteins neatrada, ka laiks tik un tā ir relatīvs jēdziens? Bez tam mūsu literatūras „jauno autoru” lauks ir tādi džungļi, ka diez’ vai pat Pēteris Ērmanis vairs tur var orientēties.

Par visām izstādēm dzird tikai labu, izņemot jauno latviešu gleznotāju izstādi. Tam gan varētu būt vairāki iemesli. Pirmkārt, šādas izstādes grūti vērtēt salīdzināmo mērauklu trūkuma dēļ. Bez tam, latviešu publika ir īsti konservatīva, un šī izstāde nu vienreiz bija īsti moderna. Bet kas attiecas uz tautas apziņu šais jaunajos māksliniekos, tad varbūt nemaz nav tik ļauni. Varbūt kāds zemapziņas dziļu pētīšanas gudrībās svaidītais var pierādīt taisni pretējo: tā kā jaunajiem latviešiem okupētajā Latvijā jāglezno neatkāpjoties no ‘dialektiskā materiālisma’, tad jaunie mākslinieki šai pusē nosvērušies uz supermodernismu. Daba prasa līdzsvaru, un jaunie latvieši abās dzelzs aizkara pusēs varbūt zemapzinīgi sajūt sevi par vienu tautu.

Čikāgas piecīši, daudzās balles, Vakars uz ezera, dažādie koncerti un izrādes būtu temats par sevi.

No lielajiem sarīkojumiem varbūt visiespaidīgākais bija jauno rakstnieku rīts, līdz asarām aizkustinot ar paaudzi, kuŗas daļai nav pat nevienas apzinīgas atmiņas par savu dzimteni, bet kas tomēr radījusi tik krāšņu dzejas dārzu. Dīvaini tomēr, ka viņi visi ir individuālisti un subjektivisti. Smalkas noskaņas, savdabīgs skats paša pārdzīvojumos, izkopta literārā gaume, augsta kultūra – tas viss viņiem ir. Bet kur paliek nākotnes saucēji?! Nevaru atkratīties no domas – ja augsta kultūra nozīmē apjūsmot nianses pašam savā mirkļa pārdzīvojumā, tai pašā laikā vienkārši neliekoties zinis par to, kas notiek ar bezdievju varā pamestu brāli, tad man tādas kultūras nevajag, un es drīzāk to sauktu par barbarismu. Jo vai tad augstākā kultūra nav sirds kultūra, tāpat kā augstākais bauslis – mīlestības bauslis?

Varbūt tāpēc aina, kas man personiski visdziļāk iegūlusi atmiņā, ir gauži vienkārša; bariņš pusaudžu vēstures skatē, apstājuši kādu pavisam necila paskata karti, droši vien pirktu tuvējā stūŗa kioskā par dažiem santīmiem pirms gadiem 25 – Rīgas plānu – cītīgi, sarauktām pierēm meklē; kur ir Pērnavas iela?

 

 [Skat. atsauksmes JG40]

 

 

Dr. PĀVILS VASARIŅŠ

JAUNIE LITERĀTI JAUNATNES SVĒTKOS

 

Tārpi smadzenēs, spitālīgās dvēseles šaustīšana, melni sapņi (E. Freimanis no Kanādas) – un rīts ūdens malā, bradāšana basām kājām pa pļavu un pārslaina gaisma sijāta sudraba sietā – (Zeltīte Avotiņa no Vācijas): jauno literātu rīts Čikāgā deva pārpilnību ar spilgtiem iespaidiem un izjūtām ap 400 uzmanīgiem klausītājiem. Uzstājās virkne autoru, ieskaitot Gunti Zariņu no Skotijas un Andreju Irbi no Zviedrijas.

Kas bija zīmīgākais šai rakstnieku jundā, kuŗā patiesi bija jundas pacilātība un apgarotība? Manuprāt, plašā tematu dažādība, bagātā valoda un sirsnīgs siltums. Beidzot katram kaut cik iecietīgam dzejas draugam vai ienaidniekam jāatzīst, ka mūsu pašreizējo dzeju nevar raksturot Zeltiņa vārdiem

Lielķeceŗa Sartra vaiksti,
Ņirga Hakslijs, Judžīns Nīls,
Nailons aptinies ap maiksti,
Bugi-vugi seksapīls.

Jauno dzejnieku vecums ir zīmīgs – 25 līdz 42 gadi. Lielai daļai viņu garīgās esmes pamati nenoliedzami saistās ar latvisko izglītību, ar latviešu klasisko literatūru, ar viņu pašu dzīves vakardienu, kuŗu nevar aizmirst. Viņu nacionālā piederības sajūta ir latviska – arī tad, ja viņi dzejo par maltu gaļu plastmasas zarnā (Irbe) vai pasmīn par „nacionāldipsomaniakiem” (Pļavkalns). Protams, dzejnieki nestaigā akli šīs zemes virsū. Viņu dzīvi un dzeju līdz ar vakardienas mantojumu ietekmē šīdiena – citam vairāk, citam mazāk.

Krāslavietis ir beidzamā laikā varbūt vispopulārākais t.s. pazudušās paaudzes dzejnieks; šai rītā viņš bija pārstāvēts tikai ar programmatisku dzejoli, veltītu jaunatnes svētkiem. Svētku pausmē viņa svinīgās jundas teksts ar brīdim piemēroto patosu deva nepieciešamo pretsvaru nedēļai, kuŗā bija gana t.s. „plunč-plunč” sarīkojumu (kāda pazīstama latviešu komponista vārdi).

Ināra Brēdricha pagaŗo darbu Trīs sejas apbrīnojami iejūtīgi lasīja Judīte Jauntirāne, izvedot lasītāju caur kaŗavīra un nometnes dzīves epopeju. Neparastie salīdzinājumi, pārdrošā, tomēr rotaļīgā Čakam radniecīgā valoda velti mēģina apslēpt pazudušās paaudzes traģiku. „Rudens rāmo dienu miers man mūžam paliek svešs”. Krāslavietis to pašu pasaka tiešākā veidā, bez tumšo istabu simbolikas.

Cīņu dienu atmiņu uzliesmojumi tvirti un koncentrēti – raksturīgi Gunša Zariņa lasītajam fragmentam. Viņa kaŗavīrs, iedams gaŗām un pāri mirējiem, tomēr redz un domā, dažās īsās rindkopās viņa refleksijas ir tik koncentrētas, ka tās atrod vietu starp tēvreizes teikumiem. Šeit nav nekādas liekvārdības vai stila ziedu.

Otrs Eiropas viesis Andrejs Irbe sniedza gluži pretēju prozas darbu – fantāziju Biškrēsliņi. Šeit ir vārdu un asprātīgu pārdomu bagātība, apliecinot autora erudīciju literatūrā un polītikā, kā arī to viegli ironisko pieeju, kas raksturoja Ķēves dēlu Kurbadu. Gara radniecība neapšaubāma. Galvenie temati šai fantāzijā arī nenoliedzami zīmīgi autoram un viņa laikam – jaunā rakstnieka nenoteiktība, gribas spēku trūkums, nepatika pret ievadrakstu frāzēm un tamlīdzīgu varenu uguņošanu. Pieminēts arī marksisms un koeksistence velna un Dieva starpā. Zīmīgs arī retoriskais jautājums: „Vai tu pats tici tam, kas rakstīts, vai tev kāds tic?”

Blakus šāsdienas prizmā lauztām vakardienas ainām dzirdējām veselu virkni autoru, kas, liekas, gluži impulsīvi raksta šāsdienas impresijas, mēģinot atrast tām sakarību ar savu iekšējo „es”. Tieši šī sakarību meklēšana ir tik ļoti tipiska dzirdētajām dzejām. Atkal un atkal pēc lielpilsētu uguņiem, debesskrāpjiem un ielu aizām jāatgriežas pie tā paša.

Aina Zemdega, mūziķe un dzejniece, kuŗas dzeju grāmatai sen jau vajadzētu nākt klajā, raksta par Kursas meiteni Manhetenā. Viņai jānes līdzi divas domas, divas īstenības, vienalga cik tālu. Viņa vēro lielpilsētas ainas, redz un uztveŗ tik daudz, neizbēgami izdalot sevi, bet savu mīlestību paturot bērnības zemei, un tomēr šī šķeltās personības problēma nerada to neapvienojamo pretstatu maģiku, ko izjuta, piemēram, Velta Toma romānā Aldaune, piederot mazliet vecākai paaudzei. Zemdega, pateicībā par sauli un zemi saka paldies. „Rīts šūpojas kā mirkļa brīnums”. Kaut viņas dzejā netrūkst arī „seno glāstu mežģīnes, tālruņu stiepļu un tumšviolētas gaismas, klausītājs tur sadzirdēja gaišo un latvisko Skalbi: „Esi mierīgs un priecīgs...”

Pārdomu dzeju lasīja arī Valda Dreimane, kas beidzamo pāris gadu laikā izveidojusies par jaungaitnieku iecienītu dzejnieci. Viņas dzejoļi, vairums jau agrāk dzirdēti vai publicēti, apliecina ticību Dievam un dzīvībai, vakardienas un šodienas sakarību („jauns rīts neaust bez vakardienas”). Tuvums zemei viņai tukšs vārds, bet līdzīgi Taunam daļa no viņas dvēseles. Ne dabas novērošana no attāluma, bet organiska saplūšana ar to (Narcisa dziesma). Latviskums un jaunības neizsmeļamā enerģija piepilda dzejoli „Nesāts” ar oriģinālu mūžības un iznīcības pretstatu beigās.

Mazliet citāda, bet tomēr radniecīga cilvēka un dabas koeksistence vienā jēdzienā ar pasakainas fantāzijas motīviem bija Ainas Kraujietes devums. To lasīja Valda Dreimane šarmantajai autorei klātesot un klausītājus vērojot caur intriģējošām saules acenēm.

Pārstāvēts ar pārdomu dzejoļiem bija arī Andrejs Pablo Mierkalns, kuŗa dzejai agrāk piemita īpatnējs jauneklīgums un oriģinalitāte. Beidzamos gados viņa filozofiskās pārdomas zaudējušas dzejisko skaņu un to saglābt nespēja arī Rūtas Eichenfeldes „visnotaļ izjustā skandēšana”, kuŗu klausoties vienam otram noritēja pa prieka un pacilātības asarai.

Baiba Bičole parasti virknē krāsainus, kustīgus jēdzienus, kas šaudās šurp un turp un pārvēršas par šo un to, palaikam tveŗamu, glāstāmu, taustāmu. Tādi arī bija lasītie lielpilsētas iespaidi („Krāsaini burti, smailas namu zimzes”). Taču arī viņai netrūkst „bijušo un nākošo krastu”, pīpeņu un gundegu krāsas un silti latvisku dravinieku un medus kāŗu.

Apkārtnes vērotāja un domātāja ir Astrīde Ivaska, kuŗas Vidusjūŗas iespaidi un to sakarība ar vēsturi, kultūru, dzīves un nāves motīviem vienlīdz labi izteicas gan prozā, gan dzejā. Samērā vienkāršos, atskaņotos, bet ne trafaretos pantos pavīd daudz jaunu domu un viena otra abstrakcija.

Autoru pieteicējs ar amatam nepieciešamajām asprātībām bija Valters Nollendorfs. Viņa paša dzejojumā „par mums un bitēm un beigām” bites atrod saldumu – bez sērām.

Austrāliešus pārstāvēja bez Brēdricha, K. Ābele jun., G. Pļavkalns un I. Lindbergs.

Ir zīmīgi, cik radniecīga viņu dzeja Amerikas jaunajiem autoriem. Siāmas vai senās Ķīnas motīvi dod tikai citādu fonu. Jauno paaudzi visos kontinentos var raksturot Ivara Lindberga vārdiem:

Es gaidu brīnumu
un redzu krustu debesīs,
un sirdī es redzu nāvi.