Jaunā Gaita Nr. 40, 1963

 

Diskusija ar un par Dagmāru

Jau septīto gadu iznāk žurnāls „Jaunā Gaita”. Zīmīgi, ka šis, pašlaik vienīgais latvju žurnāls mākslas un kultūras dzīves jautājumiem, ir radies kā jaunās paaudzes, kas tikai trimdā ir nobriedusi. Žurnāls sākumā diezgan jūtami nostājās pret vecākās paaudzes savā visnesenākā pagātnē vērsto jūsmojošo skatu. Jaunā Gaita meklēja savu vietu te un šodien un tas nozīmēja arī nenorobežošanos no tagadnes kultūras dzīves citu tautu saimē. „Jaunai Gaitai” nācās dzirdēt pārmetumus par to, ka tā savus lasītājus iepazīstina arī ar dažiem jauniem dzejniekiem Latvijā, ka tā atrod kādā publicētā darbā citu pieeju mūsu tautas teikām, ka tā pielieto jaunas formas un jaunus vārdus. Šī asā un arī saprotamā „tēvu-dēlu” nostāja tagad ir izzudusi, vecākās paaudzes žurnāli pārtraukuši savu iznākšanu un lielāks skaits jau krietni vecāku kultūras darbinieku uzsākuši tādā vai citādā formā līdzdarbību agrāk tik nopulgotā, bet savu paliekamu vietu iekarojušā žurnāla slejās.

Ja cīņa starp dēliem un tēviem jautājumā par formas un izteiksmes brīvību nenoliedzami ir beigusies ar dēlu pilnu uzvaru, iegūstot sev un savai formai atzīšanu, tad tagad tieši šajā laikā par jaunās, tagadnes kultūras būtību, vērtību, uzdevumu un formu sāk izpausties jaunas domas un dažāda nostāja pašas jaunatnes vidū, kam nepieciešami piegriezt vislielāko uzmanību. Mūsu jaunatne ir mūsu rītdiena un citas rītdienas mums nemaz nav. Ja agrāk dominējošais jautājums bija latviskā saglabāšana un izveidošana kultūras darbā, kur īpaši vecā paaudze pareģoja drīzu un pilnīgu iznīkšanu visam, kas kaut mazliet atšķiras no viņas pagājušo spēku gadu ideāla, tad tagad sāk parādīties diskusija par individuālo un par sociālo jaunā, jaungaitnieciskā uztverē. Mani dziļi aizkustināja Dagmāras Vallenas — tās pārskatā par jaunatnes svētkiem izteiktas domas:

„No lielajiem sarīkojumiem varbūt visiespaidīgākais bija jauno rakstnieku rīts, līdz asarām aizkustinot arī paaudzi, kuŗas daļai nav pat nevienas apzinīgas atmiņas par savu dzimteni, bet kas tomēr radījusi tik krāšņu dzejas dārzu. Dīvaini tomēr, ka viņi visi ir individuālisti un subjektīvisti. Smalkas noskaņas savdabīgs skats paša pārdzīvojumos, izkopta literāra gaume, augsta kultūra — viss viņiem ir. Bet kur paliek nākotnes saucēji?! (Dagmāras retinājums). Nevaru atkratīties no domas — ja augsta kultūra nozīmē apjūsmot nianses pašam savā mirkļa pārdzīvojumā, tai pašā laikā vienkārši neliekoties zinis par to, kas notiek ar bezdievju varā pamestu brāli, tad man tādas kultūras nevajag, un es drīzāk to sauktu par barbarismu. Jo vai tad augstākā kultūra nav sirds kultūra, tāpat, kā augstākais bauslis — mīlestības bauslis?”

Te mēs vairs neredzam jaunās paaudzes nostājas viengabalainību. Te mēs dzirdam ļoti asi izteiktu kritiku pret formālismu, estētismu. Pie tam šie asie vārdi nenāk no veciem, vakardienas cilvēkiem, kas nav spējīgi vairs iejusties jaunās paaudzes meklējumos, bet gan no ļoti intelliģentas un atsaucīgas jaunatnes svētku dalībnieces, kas pat ir pilnā sajūsmā („līdz asarām aizkustināta”) par jauno dzejnieku sniegumiem, kuŗai līdz ar to rietumnieciskās kultūras šīdiena ir arī viņas pašas latviskās kultūras izjūtas šīdiena.

Prasība par „tautas vienību” parasti tika saprasta kā pavēle jaunai paaudzei atteikties no savas īpatnības un kļūt, vairāk vai mazāk, par vecās paaudzes darbu un darbinieku atkārtojumu un variāciju.

Tagad, turpretī, no pašas jaunās paaudzes izskan prasība par visas tautas kopību. Tiek uzsvērta, pretēji līdz šim dzirdētam prasījumam par materiālo un formālo kultūru, nepieciešamība radīt sirdskultūru, kā priekšnoteikumu katram tālākam kultūras darbam. Un šī sirds — vai tad vēl var runāt, ka jaunai paaudzei mūsu tauta esot vienaldzīga? — prasa visur un vienmēr darboties savu brāļu — kā te, tā tur — labā.

Nesamierināšanās ar nebrīvību nav ierobežojama tikai ar savu apkārtni, Bet arī tā attiecināma uz visu mūsu tautu. Tālākā prasība: neskatīties tikai pagātnē, kā to dara vecā paaudze, neapmierināties tikai ar šodienu, kas vērojams pie jaunas paaudzes lielas daļas, bet jau — te un tagad — veidot nākotni. Pie kam šī nākotne Dagmāras izjūtā un izpratnē var būt tikai visas tautas — te un tur — nākotne.

Man gribētos — varbūt tādēļ, ka pēdējā laikā daudz nācis ar to nodarboties — šajā nostājā — augsti vērtējot kultūru un skaistumu tā daudzveidīgā izpausmē, neaizmirst nekad līdzcilvēciskumu, mīlu pret tautu un cietēju, sevi attīstot un atjaunojot būt arī vienmēr gatavam ziedot sevi citu labā — rainismu. Trauslā Mēnesmeitiņa, sevi ziedojošie Antiņš un Indulis un atdzimstošais Jāzeps, tie visi ir viens un nedalāms, reizē būtiski latvisks un vispārcilvēcisks, savu tuvāko un savu tautu mīlošs, individuālais, kas nekļūst asociāls.

Man liekas, ka būtu labi, ja autore ko vairāk teiktu par savu nostāju un par savu prasību. Man liekas, ka būtu arī nepieciešami citiem, malā esošiem, izteikt savas domas un savas jūtas.

 

Fragmenti no N. Valtera raksta Londonas Avīzē (14.12.62).

JG41. numurā sniegsim D. Vallenas atbildi.

 

 

Augstākās kultūras jaudēji

Sauciet to par sirds kultūru, par sirds izglītību vai tam līdzīgi. Katrā ziņā, jāpiebiedrojas doc. N. Valtera priekam diskusijā ar un par Dagmāru, kas ievietota Londonas Avīzes 857. numurā.

Viņam patika Dagmāras Vallenas vārdi: Nevaru atkratīties no domas — ja augsta kultūra nozīmē apjūsmot nianses pašam savā mirkļa pārdzīvojumā, tai pašā laikā vienkārši neliekoties zinis par to, kas notiek ar bezdievju varā pamestu brāli, tad man tādas kultūras nevajag, un es drīzāk to sauktu par barbarismu.”

Tie patīk arī man, un nevaru atbildēt citādāk, kā tikai ar stingru „jā” uz tās pat DV jautājumu: „Vai tad augstākā kultūra nav sirds kultūra, tāpat, kā augstākais bauslis — mīlestības bauslis?”

No vissenākiem laikiem par mīlestības simbolu cilvēkā ir atzīta sirds, īstums, dziļums, būtiskums izteikts ar šo vārdiņu „sirds”. Mīlēt no sirds nozīme patiesi un stipri mīlēt. Ja reizi kas ir „sirds lieta”, tad tas nozīmē, ka te vairs joku nav; ir skarts kaut kas dziļš un nevis cilvēka virspuse. Apstādiniet sirdi, un izbeigsies cilvēka dzīvība, īstums, dziļums, būtiskums. Visu šo triju iemeslu dēļ ir pareizi minēt sirdi kā to objektu, par kuŗa izglītību mums vajaga gādāt.

Kas neizglīto sirdi, tas faktiski būvē Bābeles torni savas mājas pēdējā stāvā; to sasaista zemes kāres un padara par iznīcības vergu. Kā no izglītotas sirds nāk vislielākā svētība, tā no novārtā atstātas sirds — vislielākais posts. Evaņģēlists Matejs saka šādus vārdus: „No sirds iziet ļaunas domas, slepkavība, laulības pārkāpšana, nešķīstība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi” (Mt. 15, 19). Vecā Derība kādā vietā (Sakāmv. gr. 4, 23) mudina rūpīgi sargāt savu sirdi, jo no tās (ja tā rūpīgi sargāta)

iziet dzīvība.

Viegli runāt par sirds izglītību. Bet savest kārtībā savu sirdi ir visgrūtākais katrs cilvēka uzdevums. Tā veikšanai vajadzīgs vesels mūžs.

Tādas bija mana referāta galvenās domas. Atzīmējams, ka viss teiktais nav nekas konfesionāls. Tas kopīgs latviešu katoļiem un luterāņiem un Vakareiropai vispār. Nav tāpēc brīnums, ka par šādām lietām interesējas labākie mūsu trimdas jaunatnes pārstāvji. Ir mūsu trimdas jaunatnē visaugstākās kultūras jaudēji, un nav nekas pārdrošs cerībā, ka tie viendien kļūs, ja nav jau tagad kļuvuši, šis kultūras īstenotāji.

 

Fragmenti no Dr. P. Cirša raksta Londonas Avīzē (4.1.62).