LASĪTĀJU VĒSTULES
DAŽAS PIEZĪMES PAR MUSU LITERĀRO VALODU
JAUNĀS GAITAS redakcijai:
Prof. P. Ķiķauka JG 34. nrā starp citu, par jaunu skāris ne vienu vien reizi diskutēto jautājumu, kādos gadījumos mūsu valodā būtu lietājams divdabis ar izskaņu -ošs. Gluži pareizi ir viņa novērojumi, ka paņēmiens šo divdabju vietu aizstāt ar atvasinājumiem ar -tājs, -ējs u.v.c. reizēm rezultējas tīri ērmotās konstrukcijās. Tiešām, dažkārt gadās lasīt apmēram tāda tipa izteicienus kā
es redzu tur to savu auto mazgātāju vīru.
Labs latviešu valodas pratējs tā nekad nesacītu; tā vietā viņš teiktu, gluži vienkārši,
es redzu to vīru, kas tur mazgā savu auto,
vai arī
es redzu tur to vīru, kas mazgā savu auto,
vai vēl kaut kā citādi.
Gandrīz vai visi tie, kas pārmērīga pūrisma garā apkaro divdabjus ar -ošs, mēdz kā uz augstāko autoritāti atsaukties uz prof. J. Endzelīna spriedumiem. Bet kādi patiesībā bija šī mūsu izcilā valodnieka (un visas vidējās paaudzes baltologu cienījamā skolotāja) uzskati šinī jautājumā, iespējams droši liecināt, jo tālāk atstāstītā saruna notika 1935. gadā (vai ari nedaudz vēlāk), Rīgas Latviešu biedrībā.
Tikko beidzās R.L.B. Valodniecības nodaļas sēde, pie J. Endzelīna pienāca divas valodnieces (ja atmiņa gluži neviļ, viena no tām bija M. Saule-Sleine) un uzsāka ar viņu sarunu par divdabjiem ar izskaņu -ošs. Viena no dāmām aizrādīja, ka pašreiz esot vērojama šo divdabju skaušana un ka nebūtu pilnīgi noliedzami šie participi arī no pārejošiem (transitīviem) verbiem. Uz to prof. Endzelīns atbildēja:
"... kur tas vajadzīgs, tos (t.i. divdabjus ar izskaņu -ošs no pārejošiem verbiem. K. Dr.) var arī lietāt. Reizēm tie tiešām nepieciešami, piemēram tulkojumos".
Ar šiem J. Endzelīna atzinumiem saskan ari jaunākā latviešu normātīvā valodas mācība. Šo darbu - Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatiku (1. dala, Fonētika un morfoloģija, Rīgā 1959. g.) izdevusi Latvijas Zinātņu akadēmija un to sastādījuši pa lielākai daļai paša prof. Endzelīna skolnieki (R. Grabis, M. Lepika, M. Saule-Sleine u.c.). Divdabji ar -ošs tur aplūkoti 634. - 639. lpp., starp citu norādot, ka "divdabi ar izskaņām -ošs, -oša darina no visiem nepārejošiem un daudziem pārejošiem verbiem".
Par tautasdziesmām un pasakām sacīts, ka tur no pārejošiem verbiem šis divdabis atgadās tikai retumis, maz to ari R. Blaumaņa un Raiņa darbos, bet te jau daļa nostabilizējušos veidojumu, piem., kairinošs, valdošs utt. Tālāk norādīts, ka "arī mūsu dienās no pārejošiem verbiem atvasināto divdabju lietāšanā vēl jūtami (mans retinājums! K. Dr. ) zināmi ierobežojumi", tā, piem., nelietājot divdabjus lasošs, rakstošs, zīmējošs u.c.
Vēl tālāk akcentēts, ka šie divdabji ar izskaņu -ošs adjektivējas, daudzkārt pat pilnīgi (zaudē laika nozīmi, vairs nesaistās ar vietas, laika u. c, apstākļa vārdiem utt.), piem., nicinošs, pārejošs, pietiekošs u.c. Tas parasti, ja blakus pamatnozīmei radusies pārnestā (piem.: šurp nākošais cilvēks, bet - nākošais gads).
Ja minētā Rīgas gramatika norāda, ka joprojām jūtami ierobežojumi šo divdabju (ar izskaņu -ošs) lietāšanā, tad tomēr dažādie materiāli, kas ir mūsu rīcībā, liecina, ka laika skrejā šinī ziņā vērojamas aizvien brīvākas tendences. Var domāt, ka to lietāšana paplašināsies pat vēl vairāk, dzimtenē, droši vien, arī krievu valodas atbilstošo divdabju konstrukciju ietekmē.
Ja pārmērīga vairīšanās no divdabjiem ar -ošs var rezultēties tādos stila grumbuļos, nozīmju neprecizitātēs un pat galīgās valodas aplamībās, kā to savā rakstā uzskatāmi rādījis P. Ķiķauka, tad, tam pretstatā, var viegli ieslīdēt arī otrā galējībā un pārmērībās, veidojot nemākulīgus, latviešu valodas garam un vijīgajai izteiksmei svešus vai pat kļūdainus izteicienus, apmēram kā, piem.
Es iepazinos ar šiem savus dārzus rūpīgi apstrādājošajiem un savus laukus krietni apkopjošajiem ļaudīm.
vai pat
Viņš piesēdās pie abiem ar stipriem dzērieniem atspirdzinošiemies vīriem...
Tāpēc joprojām varam atkārtot valodnieka Al. Kalniņa (Čikāgā) vārdus, kuŗus viņš kādreiz teicis savā referātā tieši par šo pašu jautājumu (Fišbachā, Vācijā, 1947. g.): minēto divdabju un viņu event. vietas aizstājēju lietāšana ir galvenokārt stila jautājums.
Nav šaubu, ka izkopta izteiksme un laba valodas izjūta, iegūta, studējot labāko latviešu autoru darbus, pasargās rakstītājus un runātājus no piedauzīgām kļūmēm vienas vai otras galējības virzienā.
Kārlis Draviņš, Lundā
JAUNAS GAITAS redakcijai:
Vakarvakarā tūliņ pēc Jaunās Gaitas 38. numura saņemšanas izlasījām kopā balsī Jāņa Rudzīša rakstu Režīms un literātūra. Bijām dziļi aizkustināti no viņa dziļi pamatotajiem spriedumiem.
P. G., Hanoverā
JAUNĀS GAITAS redakcijai:
Vai visā emigrācijas laikā kādam tā iespļauts sejā kā Dr. Zentai Mauriņai ar J. Rudzīša rakstu JG 38. numurā? Nē! Vai tā jaungaitnieku pateicība par to, ka Dr. Mauriņa ir mūsu pazīstamākā rakstniece Eiropā, ka viņas darbi tulkoti septiņās valodās un pauž kaut ko no mūsu tautas un dvēseles dziļumiem? Vai tiešām mūsu ētika tik zema pēc 18 emigrācijas gadiem?
Nekad nevar raksturot vienu vēstures laiku, izejot no divu personu antipatijām. Gribētu jautāt, kādēļ tad raksta autors nav ne vārda minējis par savu devumu 1934. gadam - grāmatu "Paši savā zemē". Publicētais J. Rudzīša raksts tikai praktiski pierāda K. Ulmaņa paroli "teļos mūsu nākotne."
Vai nevarētu beigt apgrūtināt jaunatni ar vecu naidu un perversitātēm? Mums visa nākotne priekšā un gluži neatrisināta. Mēs gribam lasīt patiesību, ne atriebības izvirdumus!
V. Tenese, Zviedrijā
JAUNĀS GAITAS redakcijai:
Paldies Jānim Rudzītim par JG 38. numurā iespiesto rakstu "Režīms un literātūra", kuŗā viņš visā pilnībā izgaismojis preses un rakstniecības apstākļus Ulmaņa, valdīšanas laikā. Apbrīnojama ir viņa spēja sniegt tik neitrālu kāda mūsu vēstures posma dokumentējumu. Patiešām, Rudzīša raksts ir kādas godalgas vērts.
V. Šņornieks, Hamiltonā
JAUNĀS GAITAS redakcijai:
Kopš 15. maija (1934.) liecinieks Jānis Rudzītis izgāja no šauri sprausta "literātūras" temata un vēroja Nacionālo operu, kā ari klausījās koŗa dziesmas pa radio (JG 38.), tad uzkrīt divu "režīma" faktu noklusēšana: 1) Reitera atbrīvošana no operas dir. posteņa un 2) Vītola atcelšana no konservatorijas vadības, nemaz nerunājot par mākslas biedrību likvidēšanu - apvienojot brālīgā forumā. (Paranoidā pozitīvisma kultivēšanu tēl. mākslās krievi turpināja ar vajadzību grozīt tikai gleznu nosaukumus.)
Mākslas akadēmijas audzēknis
JAUNĀS GAITAS redakcijai:
Izdevībai rodoties izsakait pateicību Jānim Rudzītim par viņa vareno rakstu Režīms un literātūra JG 38. numurā. Par to priecājas daudzi lasītāji. To derētu izlasīt un iegaumēt katram latvietim!
A. Rozītis